Oktobra piezīmes. Stacija. Gala pietura - dzīve.
Okt. 9., 2011 | 02:39 pm
Skaņa: Spēles Deus Ex : Human Revolution soundtrack
Pazīstama seja jau ir manāma pie bāra ieejas. Grupas, kas uzstājas šajā vakarā - basģitārists. I. Vārdā – visādas trakas lietas savlaik darītas kopīgi. Kvēlojoša cigarete pirkstos. Neiztrūkstošais TĀ dzēriena kauss. Iegrimis sarunā ar kādu cilvēku, bet tā vien šķiet, ka tā vienkārši ir saruna sarunas pēc. Nedzirdu balsī aizrautību, mazo entuziasmu, kas parasti rodas sarunājoties ar cilvēku, kura teiktais iedvesmo. I. Mani ieraudzījis, pārtrauc sarunu un visa viņa uzmanība pievērsta tikai un vienīgi man.
Protams, pieklājības ierastajām frāzēm seko jautājums no manas puses - es jau domāju, ka nokavēju! Jūs vēl nespēlējāt? - jautāju cieši ieskatoties I. acīs, kas pustumsā spoži uzplaiksnī. Kā tādas zvaigznes, sasodīts!
Saņemu atbildi, ka vēl ne, un ne tik drīz - cilvēku esot maz. Kā vienmēr, nodomāju, bet skaļi saku - kā? bet jūs taču spēlēsiet man! – lieki piebilst, ka tas ir mans iecienītākais teiciens, ik reizi, kas apmeklēju šīs grupas koncertu. Mana iedomīgā, nelabojamā daba, jel piedodiet.
I. iesmejas un iedzer malku no kausa.
- Bet A. Ir iekšā, pieņemu, ka mēģina.. - Dzirdu basģitāristu sakām. Jā, viņam tas noteikti ir jāpasaka.. Protams.
Es dodos iekšā bāra telpās.
Nekad iepriekš neesmu šeit viesojusies, tamdēļ īsti nepārzinu ne inventāru, ne bāra telpu izkārtojumu, nerunājot jau par publiku - ja šeit vispār kāds šajā vakarā ir ieradies.. Pāris cilvēku ir manāmi – pie bāra letes, dziļāk telpas iekšpusē.
Stiklotas durvis. Plaši atvērtas. Galdi. Uzklāti – baltiem galdautiem. Sarkanas salvetes.
Dzirdu bungas. Skaļas. Ierasti skaļas. It kā par spīti pārkliegt visu un visus.
Skatos dīdžejs pie skaņu pults – pusmūža vīrietis ar pusgariem, tumšas krāsas matiem. Apģērbies ļoti vienkārši – melns, apdrukāts T-krekls [kas bija uzdrukāts, neatminos, pieņemu, ka nekas pārlieku acīs krītošs tas vis nebija, citādāk piefiksētu] un džinsu bikses. Neitrāls.
Divi jaunekļi uz melna dīvāna. Viens stipri jauns, otrs mazliet pāris, varbūt divus, trīs gadus vecāks par mani. Pirmais, cik noprotu, I. Pazīstams tipāžs.
Tur jau lūk ir skatuve. Mazliet atgādina kādu citu bāra skatuvi, kur esmu kādu laiku atpakaļ viesojusies.
Vokālists R. Pie mikrofona. Pamāju. Saņemu vieglu galvas mājienu pretī.
Un A. Pie sava instrumenta. [Cilvēks mīl to ko viņš dara. Un dara to, ko viņš mīl..]
Paņemu krēslu – tādu apšūtu ar vieglu, rakstainu drānas gabalu – dikti cietu un sēdēšanai ne visai ērtu, pie velna nekas! – un skatienu piekaļu skatuvei.
A. Sasveicinās ar manu līdzi atnākošo biedru. [Jā, es nebiju viena]
Skatiens. Vēl kāds skatiens – vērsts uz manu pusi – pielecu kājās un apskauju A. Tā mēs sasveicināmies. Bez liekvārdības frāzēm.
R. sevi nedzird mikrofonā. Instrumenti [lasī: bungas] ir krietni par skaļu. I. Kaut kur vēljoprojām staigā apkārt – basģitāra pavirši nomesta stūrī. Vēl pāris tehniskas ķibeles seko viena otrai. Drīz tas tiek novērsts, un kā ģenerālmēģinājums tiek nospēlēta viena dziesma. Tam seko atelpas brīdis, vēl pirms koncerta sākšanās.
‘’VIP loža’’ tā saucamā tiek ieņemta.
Iesteidzas R. Dzīves biedrene – sabiedrības dvēsele un gaužām pārpozitīva sieviete, kuras personība, manuprāt, runā pati par sevi. Smejoties jau secinājām, ka ir bijušas arī tādas reizes, ka mēs gluži abas vien esam ‘’kā jau karstākās atbalstītājas/fanes’’ ieradušās uz koncertu. [Hmm, jā, Āgenskalnā tā arī bija. Kā nu reiz to bāru sauca – cieša saistība un līdzība ar atraitni vai vecmeitu. Un kaut kas bija arī par kaķiem, ja nemaldos. Ja vien nemaldos]
Ieslīgstam sarunās. Mums piebiedrojas kāda paziņa no I. Puses. Sieviete pāri 30 [neba es biju tā jaunākā..?!]
Pļāpājam par kokteiļiem, mobilajiem telefoniem, sieviešu vecumu, tuvākajām dzimšanas dienām, laikiem, kad R. Bija 25, filmām, un protams, par saistošo – par mūziku.
Aizskatuvē atrodas durvis uz kurām rakstīts – ‘’šeit nav labierīcības, bet gan virtuve – nepiederošām personām ieeja liegta.’’ Durvīs parādās slāviska seja. Šķiet, ka sejai ir grūtības atraut skatienu no manis.. Protams, es tur sēžu, kājas sakrustojusi vienu pār otru, melnie zābaciņi viegli skar grīdu – iegrimusi sarunās.
Šī pati ‘’slāviskā seja’’ pienes VIP ložā uzkodas- dīvaina paskata sviestmaizes ar ķiršu tomātiem virs gaļas izstrādājuma– tādiem maziem, tumši sarkanīgiem. Neaiztiku, neprovēju, tamdēļ nemācēšu pateikt vai tiešām atbilstoši savam nosaukumam arī garšoja.
Pulkstenis tuvojas stundai, kad tā kā jau būtu pienācis laiks sākt uzstāšanos. Puiši apzinīgi ieņem savas vietas uz skatuves.
Es protu noglāstīt ar skatienu. [neaizraujies, Mārīt]
Lēnītēm ierodas cilvēki no blakus telpām – skaņa atvilinājusi.
Pārsvarā tie ir jauni cilvēki – ap gadiem 18, ne vairāk, ja ne pat mazāk. Mākslinieciski noskaņotas būtnes – krāsas apģērbā kaujas savā starpā, un dzejnieku tipa jauni vīrieši – melnos trenčos un nevīžīga paskata matu ērkuli.
Protams, ir jau arī anarhisti – tulīt pie skatuves – jo trakāk, skaļāk, jo labāk. Mati, kas piegāzti ar cukurūdeni un stipri ‘’sakasīti’’ uz augšu atšķir viņus no pārējās publikas.
Nospēlētas jau pāris dziesmas. Man vajag uz vietu kurp pats ķēniņš dodas paša kājām. Atstāju adīto jaku, austrumniecisko šalli un somu R. Dzīves biedrenes uzraudzībā un aizeju. Paraustu durvis - ciet. Gaidu.
Skatiens slīd pār telpas iekārtojumu. Apbružāts – nāk prātā pirmā doma. Daudz ķieģeļu sienu un pelecības.
Pie sienas plakāts, no kura smaida [I. Protams kā vienmēr izceļas ar savu māžošanos] trīs sejas – šī vakara viesi, kuri jau ieņēmuši skatuvi. Mūzikas ritmā viegli līgojos – klusi dungoju dziesmas tekstus, kas atplūst pat līdz šejienei, lai arī stiklotās durvis ciet.
Tuvojas cilvēks. Vīrietis. Gadi tā ap 35. Šķiet ne garāks par mani augumā. Protams, džinsos. Tumšas krāsas kreklam līdzīgs apģērba gabals. Seja tāda ar neko nepiesaistoša, ja drīkst tā izteikties.
Iesāk sarunu ar mani. [mhm, skaidrs tas akcents. Šajā vakarā šīs tautības pārstāvji iet uz urrā ]
Viņu saucot tā un tā, viņš šeit esot atnācis skatīties sporta pārraidi [ah tad tādēļ viņam ap kaklu tā smieklīgā paskata šalle – suvenīra cienīgs atribūts?]
Kā mani saucot, ko es šeit darot, vai esot atnākusi viena, vai kopā ar draudzenēm, vai viņš drīkstēšot pievienoties vakara gaitā, vai arī tas esot slēgts vakars, u.t.t.
- Mani sauc Mārīte. [vai tiešām?]
- Atnācu uz koncertu. [tikai uz koncertu?]
- Nē, es šeit esmu viena. [cilvēks jau vienmēr ir viens]
- Jā, droši. Es būšu pie skatuves. [pie skatuves, aiz skatuves, uz krēsla]
- Nē, nē, protams, nav nekāds ‘’slēgtais’’ vakars. Var nākt kas vien vēlas. [VIP ložā nelīst]
Pa to sarunas laiku jau iznācis cilvēks, pasmaidu iepazīties kārojošajam vīrietim savu visapburošāko no smaidiem un aiztaisu viņam deguna priekšā labierīcību durvis.
Ja skan tā, TĀ dziesma, nespēju novaldīt savu dabu – gribas spiegt un trakoti lēkāt. Neteiksim jau viss, ka tas gadalaiks būtu viens no maniem iecienītākajiem, bet dziesma par to – ideālisma kalngals, virsotne, apogeja!
Matiem plīvojot esmu pie skatuves un griežos neprātīgo apļos ar I. Paziņu un līdzi atnākušo biedru.
Vienkārši šķiet, ka tajā brīdi tā vajag – teksti, skaņas, ritms – viss runā pats par sevi – nes Tevi tuvāk tai endorfīna sajūtai.
Slāvs ir atradis ceļu. Atvilcis druknas miesasbūves draugu līdzi. Šamējam ar’ tāda paša paskata šalle ap kaklu. Karstākie fani, šķiet ka. [ļauj minēt – futbola?]
Seko man ar skatienu. Jūtu kā viņu acu zobeni durās manā mugurā. It kā man nemaz nekas nebūtu apģērbts – vien kaila miesa apskatei.
Trakoju [es neprotu dejot] turpat līdzās. Vienā brīdī, tas pats kurš centās izdibināt manu vārdu, ir man blakus un grozās gar mani, izmisīgi stiepj savas kuslās rociņas. [viņa pilnīgais draugs tajā pašā laikā ir pievērsies I. Paziņai, jebšu I. Paziņa ir pievērsusies viņam - kas to vairs zin, un vēsture klusēs mūžīgi]
Esmu pie skatuves un manai trakojošajai dabai ir viss vienalga – gribu atdoties mūzikai. Kleitai, kas pieguļ augumam kā otrā āda, pieskaras rokas – jūtu un cenšos izvairīties- man nepatīk ja vispār cilvēks man pieskaras. Tas nav tikai viens pieskāriens – vesela pieskārienu jūra.
Manuprāt, viņam kāds iesita..
Pēc pēdējās nospēlētās dziesmas [sava veida himna, kas ik reizi tiek nospēlēta koncerta beigās] savas sāpošās kājas un strauji pukstošo, ielīksmoto sirdi, aiznesu līdz A., kas nāk man pretī. Smaidīgs. Apmierināts. Noguris. Patīkami noguris.
Brīdi aprunājamies un atvadāmies.
Pamāju R. Un viņa dzīves biedrenei, kas noņemas ar digitālo fotoaparātu sēžot pie galdiņa– sabildējusi visvisādus kadrus. I. Paziņa ar glāzi rokā pienāk klāt vēl ko pajautāt – tas mani sasmīdina – un atvadāmies.
Protams, pieklājības ierastajām frāzēm seko jautājums no manas puses - es jau domāju, ka nokavēju! Jūs vēl nespēlējāt? - jautāju cieši ieskatoties I. acīs, kas pustumsā spoži uzplaiksnī. Kā tādas zvaigznes, sasodīts!
Saņemu atbildi, ka vēl ne, un ne tik drīz - cilvēku esot maz. Kā vienmēr, nodomāju, bet skaļi saku - kā? bet jūs taču spēlēsiet man! – lieki piebilst, ka tas ir mans iecienītākais teiciens, ik reizi, kas apmeklēju šīs grupas koncertu. Mana iedomīgā, nelabojamā daba, jel piedodiet.
I. iesmejas un iedzer malku no kausa.
- Bet A. Ir iekšā, pieņemu, ka mēģina.. - Dzirdu basģitāristu sakām. Jā, viņam tas noteikti ir jāpasaka.. Protams.
Es dodos iekšā bāra telpās.
Nekad iepriekš neesmu šeit viesojusies, tamdēļ īsti nepārzinu ne inventāru, ne bāra telpu izkārtojumu, nerunājot jau par publiku - ja šeit vispār kāds šajā vakarā ir ieradies.. Pāris cilvēku ir manāmi – pie bāra letes, dziļāk telpas iekšpusē.
Stiklotas durvis. Plaši atvērtas. Galdi. Uzklāti – baltiem galdautiem. Sarkanas salvetes.
Dzirdu bungas. Skaļas. Ierasti skaļas. It kā par spīti pārkliegt visu un visus.
Skatos dīdžejs pie skaņu pults – pusmūža vīrietis ar pusgariem, tumšas krāsas matiem. Apģērbies ļoti vienkārši – melns, apdrukāts T-krekls [kas bija uzdrukāts, neatminos, pieņemu, ka nekas pārlieku acīs krītošs tas vis nebija, citādāk piefiksētu] un džinsu bikses. Neitrāls.
Divi jaunekļi uz melna dīvāna. Viens stipri jauns, otrs mazliet pāris, varbūt divus, trīs gadus vecāks par mani. Pirmais, cik noprotu, I. Pazīstams tipāžs.
Tur jau lūk ir skatuve. Mazliet atgādina kādu citu bāra skatuvi, kur esmu kādu laiku atpakaļ viesojusies.
Vokālists R. Pie mikrofona. Pamāju. Saņemu vieglu galvas mājienu pretī.
Un A. Pie sava instrumenta. [Cilvēks mīl to ko viņš dara. Un dara to, ko viņš mīl..]
Paņemu krēslu – tādu apšūtu ar vieglu, rakstainu drānas gabalu – dikti cietu un sēdēšanai ne visai ērtu, pie velna nekas! – un skatienu piekaļu skatuvei.
A. Sasveicinās ar manu līdzi atnākošo biedru. [Jā, es nebiju viena]
Skatiens. Vēl kāds skatiens – vērsts uz manu pusi – pielecu kājās un apskauju A. Tā mēs sasveicināmies. Bez liekvārdības frāzēm.
R. sevi nedzird mikrofonā. Instrumenti [lasī: bungas] ir krietni par skaļu. I. Kaut kur vēljoprojām staigā apkārt – basģitāra pavirši nomesta stūrī. Vēl pāris tehniskas ķibeles seko viena otrai. Drīz tas tiek novērsts, un kā ģenerālmēģinājums tiek nospēlēta viena dziesma. Tam seko atelpas brīdis, vēl pirms koncerta sākšanās.
‘’VIP loža’’ tā saucamā tiek ieņemta.
Iesteidzas R. Dzīves biedrene – sabiedrības dvēsele un gaužām pārpozitīva sieviete, kuras personība, manuprāt, runā pati par sevi. Smejoties jau secinājām, ka ir bijušas arī tādas reizes, ka mēs gluži abas vien esam ‘’kā jau karstākās atbalstītājas/fanes’’ ieradušās uz koncertu. [Hmm, jā, Āgenskalnā tā arī bija. Kā nu reiz to bāru sauca – cieša saistība un līdzība ar atraitni vai vecmeitu. Un kaut kas bija arī par kaķiem, ja nemaldos. Ja vien nemaldos]
Ieslīgstam sarunās. Mums piebiedrojas kāda paziņa no I. Puses. Sieviete pāri 30 [neba es biju tā jaunākā..?!]
Pļāpājam par kokteiļiem, mobilajiem telefoniem, sieviešu vecumu, tuvākajām dzimšanas dienām, laikiem, kad R. Bija 25, filmām, un protams, par saistošo – par mūziku.
Aizskatuvē atrodas durvis uz kurām rakstīts – ‘’šeit nav labierīcības, bet gan virtuve – nepiederošām personām ieeja liegta.’’ Durvīs parādās slāviska seja. Šķiet, ka sejai ir grūtības atraut skatienu no manis.. Protams, es tur sēžu, kājas sakrustojusi vienu pār otru, melnie zābaciņi viegli skar grīdu – iegrimusi sarunās.
Šī pati ‘’slāviskā seja’’ pienes VIP ložā uzkodas- dīvaina paskata sviestmaizes ar ķiršu tomātiem virs gaļas izstrādājuma– tādiem maziem, tumši sarkanīgiem. Neaiztiku, neprovēju, tamdēļ nemācēšu pateikt vai tiešām atbilstoši savam nosaukumam arī garšoja.
Pulkstenis tuvojas stundai, kad tā kā jau būtu pienācis laiks sākt uzstāšanos. Puiši apzinīgi ieņem savas vietas uz skatuves.
Es protu noglāstīt ar skatienu. [neaizraujies, Mārīt]
Lēnītēm ierodas cilvēki no blakus telpām – skaņa atvilinājusi.
Pārsvarā tie ir jauni cilvēki – ap gadiem 18, ne vairāk, ja ne pat mazāk. Mākslinieciski noskaņotas būtnes – krāsas apģērbā kaujas savā starpā, un dzejnieku tipa jauni vīrieši – melnos trenčos un nevīžīga paskata matu ērkuli.
Protams, ir jau arī anarhisti – tulīt pie skatuves – jo trakāk, skaļāk, jo labāk. Mati, kas piegāzti ar cukurūdeni un stipri ‘’sakasīti’’ uz augšu atšķir viņus no pārējās publikas.
Nospēlētas jau pāris dziesmas. Man vajag uz vietu kurp pats ķēniņš dodas paša kājām. Atstāju adīto jaku, austrumniecisko šalli un somu R. Dzīves biedrenes uzraudzībā un aizeju. Paraustu durvis - ciet. Gaidu.
Skatiens slīd pār telpas iekārtojumu. Apbružāts – nāk prātā pirmā doma. Daudz ķieģeļu sienu un pelecības.
Pie sienas plakāts, no kura smaida [I. Protams kā vienmēr izceļas ar savu māžošanos] trīs sejas – šī vakara viesi, kuri jau ieņēmuši skatuvi. Mūzikas ritmā viegli līgojos – klusi dungoju dziesmas tekstus, kas atplūst pat līdz šejienei, lai arī stiklotās durvis ciet.
Tuvojas cilvēks. Vīrietis. Gadi tā ap 35. Šķiet ne garāks par mani augumā. Protams, džinsos. Tumšas krāsas kreklam līdzīgs apģērba gabals. Seja tāda ar neko nepiesaistoša, ja drīkst tā izteikties.
Iesāk sarunu ar mani. [mhm, skaidrs tas akcents. Šajā vakarā šīs tautības pārstāvji iet uz urrā ]
Viņu saucot tā un tā, viņš šeit esot atnācis skatīties sporta pārraidi [ah tad tādēļ viņam ap kaklu tā smieklīgā paskata šalle – suvenīra cienīgs atribūts?]
Kā mani saucot, ko es šeit darot, vai esot atnākusi viena, vai kopā ar draudzenēm, vai viņš drīkstēšot pievienoties vakara gaitā, vai arī tas esot slēgts vakars, u.t.t.
- Mani sauc Mārīte. [vai tiešām?]
- Atnācu uz koncertu. [tikai uz koncertu?]
- Nē, es šeit esmu viena. [cilvēks jau vienmēr ir viens]
- Jā, droši. Es būšu pie skatuves. [pie skatuves, aiz skatuves, uz krēsla]
- Nē, nē, protams, nav nekāds ‘’slēgtais’’ vakars. Var nākt kas vien vēlas. [VIP ložā nelīst]
Pa to sarunas laiku jau iznācis cilvēks, pasmaidu iepazīties kārojošajam vīrietim savu visapburošāko no smaidiem un aiztaisu viņam deguna priekšā labierīcību durvis.
Ja skan tā, TĀ dziesma, nespēju novaldīt savu dabu – gribas spiegt un trakoti lēkāt. Neteiksim jau viss, ka tas gadalaiks būtu viens no maniem iecienītākajiem, bet dziesma par to – ideālisma kalngals, virsotne, apogeja!
Matiem plīvojot esmu pie skatuves un griežos neprātīgo apļos ar I. Paziņu un līdzi atnākušo biedru.
Vienkārši šķiet, ka tajā brīdi tā vajag – teksti, skaņas, ritms – viss runā pats par sevi – nes Tevi tuvāk tai endorfīna sajūtai.
Slāvs ir atradis ceļu. Atvilcis druknas miesasbūves draugu līdzi. Šamējam ar’ tāda paša paskata šalle ap kaklu. Karstākie fani, šķiet ka. [ļauj minēt – futbola?]
Seko man ar skatienu. Jūtu kā viņu acu zobeni durās manā mugurā. It kā man nemaz nekas nebūtu apģērbts – vien kaila miesa apskatei.
Trakoju [es neprotu dejot] turpat līdzās. Vienā brīdī, tas pats kurš centās izdibināt manu vārdu, ir man blakus un grozās gar mani, izmisīgi stiepj savas kuslās rociņas. [viņa pilnīgais draugs tajā pašā laikā ir pievērsies I. Paziņai, jebšu I. Paziņa ir pievērsusies viņam - kas to vairs zin, un vēsture klusēs mūžīgi]
Esmu pie skatuves un manai trakojošajai dabai ir viss vienalga – gribu atdoties mūzikai. Kleitai, kas pieguļ augumam kā otrā āda, pieskaras rokas – jūtu un cenšos izvairīties- man nepatīk ja vispār cilvēks man pieskaras. Tas nav tikai viens pieskāriens – vesela pieskārienu jūra.
Manuprāt, viņam kāds iesita..
Pēc pēdējās nospēlētās dziesmas [sava veida himna, kas ik reizi tiek nospēlēta koncerta beigās] savas sāpošās kājas un strauji pukstošo, ielīksmoto sirdi, aiznesu līdz A., kas nāk man pretī. Smaidīgs. Apmierināts. Noguris. Patīkami noguris.
Brīdi aprunājamies un atvadāmies.
Pamāju R. Un viņa dzīves biedrenei, kas noņemas ar digitālo fotoaparātu sēžot pie galdiņa– sabildējusi visvisādus kadrus. I. Paziņa ar glāzi rokā pienāk klāt vēl ko pajautāt – tas mani sasmīdina – un atvadāmies.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Oktobra piezīmes.
Okt. 2., 2011 | 07:59 pm
Noskaņojums: kareivīgs
Skaņa: 30 Seconds To Mars
Vai manu dieniņ, cik šovakar priekšpilsētā ir drēgns! Īstens aukstums, kas drebina kaulus. Negribas pat degunu rādīt aiz durvīm.
Tumši zilas sveces. Ietinos vīraka dūmos. Un mūzikā, kas aiznes tālāk par ierasto sajēgu.
Tēja. Piparmētru un stipri, izteikti melnā. Būtu zaļā šobrīd man pie rokas. Tajā lielajā krūzē. Lielajā. ^^
Tumši zilas sveces. Ietinos vīraka dūmos. Un mūzikā, kas aiznes tālāk par ierasto sajēgu.
Tēja. Piparmētru un stipri, izteikti melnā. Būtu zaļā šobrīd man pie rokas. Tajā lielajā krūzē. Lielajā. ^^
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Septembra piezīmes. Ielas.
Sep. 29., 2011 | 06:00 pm
Skaņa: 30 Seconds To Mars
Tējas krūze pie kreisās rokas. Dikti ātri atdzisusi, skatos. Neciešu dzert vēsu, nerunājot jau par aukstu, tēju. Verdošu un ar elpas garaiņiem. It kā būtu dzīva. Elpotu blakus.
Debesis iezīmējas sārtas. Krēslo. Izlietas asinis. Klusums. Un miers. Un domas kā spārnoti putni, te paceļ savus spārnus, te sakļauj kopā - noslēpj skatienam.
Rudens strauji atnes tumsu. Nakti.
Drīz vairs nebūs saskatāms tas puisis un tā meitene uz perona. Neganta melnuma aprīti.
Es sāku izprast cilvēkus. Vismaz tos, kuriem esmu veiksmīgi atvērusi savas sirds durvis. Un īpaši, ja viņi Īpašie [^^], par sevi atgādina.
Nepiedodu un neaizmirstu. ^^
Debesis iezīmējas sārtas. Krēslo. Izlietas asinis. Klusums. Un miers. Un domas kā spārnoti putni, te paceļ savus spārnus, te sakļauj kopā - noslēpj skatienam.
Rudens strauji atnes tumsu. Nakti.
Drīz vairs nebūs saskatāms tas puisis un tā meitene uz perona. Neganta melnuma aprīti.
Es sāku izprast cilvēkus. Vismaz tos, kuriem esmu veiksmīgi atvērusi savas sirds durvis. Un īpaši, ja viņi Īpašie [^^], par sevi atgādina.
Nepiedodu un neaizmirstu. ^^
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Septembra piezīmes. Par vilcieniem un elpas vilcieniem.
Sep. 26., 2011 | 05:57 pm
Atrašanās vieta - uz palodzes.
Skan - mix tape, jebšu, nekas konkrēts, bet pa mazam gabalam no visa kā. 3 minūtes vienas dziesmas iespaidā, 3 ar pusi, jau citā burvībā.
Vakar es biju gatava aprakstīt to sajūtu, kas rodas, kad tie pasažieru un pārvadājumu vilcieni traucas garām logam - sajūta it kā kristu lietus. Lietus, kas pātago miesu, iecērtot jaunas un jaunas rētas.
Tad atliek vienīgi lēkt laukā no gultas un pieplakt vēsajam stiklam, kas kaut uz brīdi pietuvina īstenībai, visu pieņemtajai realitātei.
Vai arī; vai arī, palikt zem segas pēc iespējas ilgāk un iegrimt sirrealitātes maigajos apskāvienos. Sirrealitātes burvīgajos un apmāna tīklos.
Izvēles. Vienmēr pastāv izvēles. Guļ uz Taviem trauslajiem pleciem un ja vien atļautu, diktētu noteikumus. Izdari kādu vienu izvēli, bet ietekme nav jūtama. Kāda cita jau var būt liktenīga. Un Tev nav ne jausmas, kur ir robežas.
Bet Tu cilvēks esi spēcīgs un paļaujies uz kompromisiem. ''Paļaujies uz Likteni, - kā man reiz teica, kāds visai gudrs cilvēks, kura māceklim man bija tas gods būt, - jo priekš Tevis tas ir drukāts zvaigznēs.''
Skaisti. Jāatzīst, ka sen neesmu aprunājusies ar viņu, neskaitot tos mirkļus, kad saskrienamies. Ja spēju maz atpazīt viņa personību apkārtējo pelēcībā, kā viņam labpatīkas pielāgoties, saplūst.
Acu kontakts. Vēlme apstāties, bet steiga un pienākumi vienmēr dara savu.
Pēdējoreiz, ja atmiņa neviļ - pie Raiņa? Viņa lūpas vien nočukstēja: ''jāsteidzas'' un pirksti attēloja soļus.
Ak, jā man transports, kurš aizved uz mājām, viņam tikšanās, kas paceļ personību augstāk.
Šodien es vēlos aprakstīt rudeni, kas sastopams ik uz soļa. Krāsas. Krāsu orģijas. Kur vien met skatienu, vērs savu uzmanību, tur krāsas rotaļājas. Viena ar otru, vai uz ēku fasādēm, vai cilvēku matos, apģērbā.
Pieķeršos krāsām. Nesīšu sev līdzi, uz sevis daudz un dikti krāsu. Labi, ne tik ļoti cik kādai būtnei, kas tramvajā pieturā stāvēja un mīņājās no vienas kājas otrā, kad gāju garām apkrāvusies iepirkuma maisiņiem. [Neko darīt, manā iemīļotākajā iepirkšanas bodītē atkal bija akcijas. ^^, lai gan iegādājos visai tādas kā teikt ''zemei'' pietuvinātus toņos, no tādām iftīgām krāsām ne smakas]
Viņai bija pastiprināti izteikti tirkīzzilie toņi, kas ļoti, uzsveru ĻOTI, sadzīvoja ar zaļo un oranžo.
Noskaņojums. Noskaņojums? Pielietot kaujas saucienus kara laukā, iekarot vēl neiekarotas zemes un palikt dzīvai.
Skan - mix tape, jebšu, nekas konkrēts, bet pa mazam gabalam no visa kā. 3 minūtes vienas dziesmas iespaidā, 3 ar pusi, jau citā burvībā.
Vakar es biju gatava aprakstīt to sajūtu, kas rodas, kad tie pasažieru un pārvadājumu vilcieni traucas garām logam - sajūta it kā kristu lietus. Lietus, kas pātago miesu, iecērtot jaunas un jaunas rētas.
Tad atliek vienīgi lēkt laukā no gultas un pieplakt vēsajam stiklam, kas kaut uz brīdi pietuvina īstenībai, visu pieņemtajai realitātei.
Vai arī; vai arī, palikt zem segas pēc iespējas ilgāk un iegrimt sirrealitātes maigajos apskāvienos. Sirrealitātes burvīgajos un apmāna tīklos.
Izvēles. Vienmēr pastāv izvēles. Guļ uz Taviem trauslajiem pleciem un ja vien atļautu, diktētu noteikumus. Izdari kādu vienu izvēli, bet ietekme nav jūtama. Kāda cita jau var būt liktenīga. Un Tev nav ne jausmas, kur ir robežas.
Bet Tu cilvēks esi spēcīgs un paļaujies uz kompromisiem. ''Paļaujies uz Likteni, - kā man reiz teica, kāds visai gudrs cilvēks, kura māceklim man bija tas gods būt, - jo priekš Tevis tas ir drukāts zvaigznēs.''
Skaisti. Jāatzīst, ka sen neesmu aprunājusies ar viņu, neskaitot tos mirkļus, kad saskrienamies. Ja spēju maz atpazīt viņa personību apkārtējo pelēcībā, kā viņam labpatīkas pielāgoties, saplūst.
Acu kontakts. Vēlme apstāties, bet steiga un pienākumi vienmēr dara savu.
Pēdējoreiz, ja atmiņa neviļ - pie Raiņa? Viņa lūpas vien nočukstēja: ''jāsteidzas'' un pirksti attēloja soļus.
Ak, jā man transports, kurš aizved uz mājām, viņam tikšanās, kas paceļ personību augstāk.
Šodien es vēlos aprakstīt rudeni, kas sastopams ik uz soļa. Krāsas. Krāsu orģijas. Kur vien met skatienu, vērs savu uzmanību, tur krāsas rotaļājas. Viena ar otru, vai uz ēku fasādēm, vai cilvēku matos, apģērbā.
Pieķeršos krāsām. Nesīšu sev līdzi, uz sevis daudz un dikti krāsu. Labi, ne tik ļoti cik kādai būtnei, kas tramvajā pieturā stāvēja un mīņājās no vienas kājas otrā, kad gāju garām apkrāvusies iepirkuma maisiņiem. [Neko darīt, manā iemīļotākajā iepirkšanas bodītē atkal bija akcijas. ^^, lai gan iegādājos visai tādas kā teikt ''zemei'' pietuvinātus toņos, no tādām iftīgām krāsām ne smakas]
Viņai bija pastiprināti izteikti tirkīzzilie toņi, kas ļoti, uzsveru ĻOTI, sadzīvoja ar zaļo un oranžo.
Noskaņojums. Noskaņojums? Pielietot kaujas saucienus kara laukā, iekarot vēl neiekarotas zemes un palikt dzīvai.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Septembra piezīmes. 21.09.2011
Sep. 21., 2011 | 09:45 pm
Skaņa: Beseech - Ilusionate
Iedvesmas mani uz brīdi tika atstājušas novārtā, vai arī es vienkārši esmu dzīvē; Dzīvē, kas mani nes uz priekšu man pašai pat īsti nevēloties..
Aiznes tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu, neļaujot ne skatienu pārmest pār plecu, lai palūkotos mazliet atpakaļ. Mazliet. Uz īsu brīdi.
Uz tiem un tām, kurus prāts ieslēdz skarbas tumsas pārpildītos mūros, bet sirds naivi glabā sev blakus, un glabās mūžīgi - pat apglabājot reiz..
[Kuš, Mārīt, tēja dziest lielajā, tumši melnajā krūzē, neaizraujies ar pašapceri, kas beigu beigās tāpat pie nekā ievērojami laba un pareiza neaizvedīs, man nevar uzticēties, tici man..]
Gribu traukties pretī burvīgajam rudenim ar velosipēdu. Pagaidām gan man tas ir liegts, jo visi labie cilvēki ir tik ĻOTI aizņemti, lai savestu manu nabaga sārto velo braukšanas kārtībā. [Un jā, es no velo padarīšanas nesaprotu ne cik melns aiz naga]
Gribu vēju matu cirtās un ikdienas braucienus garām vienai no manām mīļākajām Bohēmas vietām - bāram TAKA. Zaļums. ^^
Saņemšos un uzklāšu reiz to tumši zaļo, metāliski spīdīgo nagu laku uz saviem nagiem. [Vai nu jums patīk vai nē, mans kungs un pavēlniek]
Man tik ļoti fascinē satikties ar cilvēkiem nejauši. Tad ir tāds patīkams samulsums, apmulsums par nejaušo, bet īstenībā ilgi gaidīto satikšanos. Vārdi veido sarunu fragmentus un smaids bezgalīgi izrotā citkārt tik nopietnos vaibstus. Apskāvieni un rokas spiedieni.
Ir cilvēki, kurus vienīgi iespējams šādā veidā satikt, un ir tādi kurus ne pa kam, tikai iepriekš sazvanot, norunājot precīzus laikus, kad un kur.
Jā, starp citu, Mākslinieka vārds pēdējā laikā bieži parādās telefonā pie neatbildētajiem zvaniem. Es gan, visai iespējams, vēlētos viņu satikt uz kādu kafijas/tējas kādā no tām glaunajām kafejnīcām, kur viņam labpatīkas sēdēt, [un vērot mani, kad eju garām, aizsapņota] bet noteikti kaut kad nejauši. ^^
Pilnai laimei vēl tikai melnu velveta žaketīti [pieļaujama arī brūna krāsa], spoguļkameru, daudz tējas sveces un kafijas pupiņas, lai var pagatavot kafiju ar mājas sajūtu. ^^
Ak, jā, mobilajā telefonā priekš manis tāda lietiņa kā notepad ir absolūti, neatņemami, neiedomājami, neaizstājami, augsti godājami un velnišķīgi nepieciešama. Nepieciešama. Iedvesmas nekontrolē, tām ļaujas.
Aiznes tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu, neļaujot ne skatienu pārmest pār plecu, lai palūkotos mazliet atpakaļ. Mazliet. Uz īsu brīdi.
Uz tiem un tām, kurus prāts ieslēdz skarbas tumsas pārpildītos mūros, bet sirds naivi glabā sev blakus, un glabās mūžīgi - pat apglabājot reiz..
[Kuš, Mārīt, tēja dziest lielajā, tumši melnajā krūzē, neaizraujies ar pašapceri, kas beigu beigās tāpat pie nekā ievērojami laba un pareiza neaizvedīs, man nevar uzticēties, tici man..]
Gribu traukties pretī burvīgajam rudenim ar velosipēdu. Pagaidām gan man tas ir liegts, jo visi labie cilvēki ir tik ĻOTI aizņemti, lai savestu manu nabaga sārto velo braukšanas kārtībā. [Un jā, es no velo padarīšanas nesaprotu ne cik melns aiz naga]
Gribu vēju matu cirtās un ikdienas braucienus garām vienai no manām mīļākajām Bohēmas vietām - bāram TAKA. Zaļums. ^^
Saņemšos un uzklāšu reiz to tumši zaļo, metāliski spīdīgo nagu laku uz saviem nagiem. [Vai nu jums patīk vai nē, mans kungs un pavēlniek]
Man tik ļoti fascinē satikties ar cilvēkiem nejauši. Tad ir tāds patīkams samulsums, apmulsums par nejaušo, bet īstenībā ilgi gaidīto satikšanos. Vārdi veido sarunu fragmentus un smaids bezgalīgi izrotā citkārt tik nopietnos vaibstus. Apskāvieni un rokas spiedieni.
Ir cilvēki, kurus vienīgi iespējams šādā veidā satikt, un ir tādi kurus ne pa kam, tikai iepriekš sazvanot, norunājot precīzus laikus, kad un kur.
Jā, starp citu, Mākslinieka vārds pēdējā laikā bieži parādās telefonā pie neatbildētajiem zvaniem. Es gan, visai iespējams, vēlētos viņu satikt uz kādu kafijas/tējas kādā no tām glaunajām kafejnīcām, kur viņam labpatīkas sēdēt, [un vērot mani, kad eju garām, aizsapņota] bet noteikti kaut kad nejauši. ^^
Pilnai laimei vēl tikai melnu velveta žaketīti [pieļaujama arī brūna krāsa], spoguļkameru, daudz tējas sveces un kafijas pupiņas, lai var pagatavot kafiju ar mājas sajūtu. ^^
Ak, jā, mobilajā telefonā priekš manis tāda lietiņa kā notepad ir absolūti, neatņemami, neiedomājami, neaizstājami, augsti godājami un velnišķīgi nepieciešama. Nepieciešama. Iedvesmas nekontrolē, tām ļaujas.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Septembra piezīmes. Vēme pēc neizsīkstošiem tējas sveču krājumiem.
Sep. 14., 2011 | 07:50 pm
Skaņa: 30 Seconds To Mars
Ejot, kad negantais vējš plosīja matus - cirtas sitot sejā un aizsitot elpu uz brīdi - kā rotaļājoties ar dzīvību un tās beigām, skropstas plosot un liekot acis pievērt lielpilsētas steigā, apģērba gabalus, Centrālā tirgus mazo bodīšu plēvēm segtos lietussargus, politlēna maisiņus cilvēku rokās, lakatu ap kaklu apjozto, es ieslīgu apcerē. Apcerē par dzīvi, kas mums lemta nodzīvot uz Šīs Zemes. Viena dzīve. Vienas dzīves aptvertās vēlmes, iegribas.
Link | Ir kas piebilstams? Pateikts [2] | Add to Memories
Septembra piezīmes.
Sep. 6., 2011 | 07:44 pm
Skaņa: 30 Seconds To Mars - Was it a dream?
Salst. Es gribu teikt, ka Tikai mazliet. Melošu..
Rudenīgs noskaņojums. Bet tikai mazliet. Krāsas. Toties daudz un dikti.
Sarkana svece pelnu traukā veido tumšas ēnas uz manām oranžajām sienām. Vīraks no žēlsirdības misijas 'Dzīvības Ēdiens' piepilda ar austrumniecisku smaržu. Lakats ap pleciem neveiksmīgi mēģina sasildīt manas nosalušās miesas. Violeti ziedi un fragmenti no senajiem laikiem iededz sejā neviltotu smaidu.
Lielvārdes josta. Skatlogs. Apjozties un dejot no prieka un savas naivās dabas.
Sīklietas, kas padara dzīvi ciešamāku.
Mūzika veido manā prātā scenārijus. [tā kā manas pēdējā laika klausāmās vielas videoklips vēl tikai ir tapšanas stadijā, es varu ļauties Iedvesmām - grupas vokālists sēž ļoti gaišā telpā pie spoguļa, kuram apkārt ir tās spuldzes - parasti sastopamas aktieru grimētavās - ieskatoties spogulis viņu attēlo tīri dēmonisku - izspūrušu, ļaunu, sasodīti vilinošu, vienvārdsakot. Kamerā viņš tiek attēlots kā eņģelisks radījums, kuram līdzinieku būtu pagrūti atrast, ja vispār būtu iespējams.. Nu tik debešķīgs, ka vienkārši metas nelabi. ^^
Divas/trīs vizāžistes arī spogulī redzamas kā īstenas vellatas, bet kamerā - enģeļi - vien bez spārniem, jāatzīst, jo mana iztēle aizliedz kavēties pie spārniem.
Ieskanoties 'lipīgā' piedziedājuma pirmajām notīm, vokālists lec gaisā un izskrien no telpas, atstājot visu nekārtībā, iespējams, pavirši skatoties to varētu nodēvēt par māksliniecisku bohēmu. Pēcāk jau darbība norisinās uz skatuves. Ļaujoties klausītāju apbrīnai un puspavērtajām mutēm, kas izrauj katru viņa izkliegto [lasīt: izdziedāto] vārdu.
Skanot otrajam pantam - viņš iet pa ļaužu piepildītu [turpat arī redzami citi grupas dalībnieki] ielu, kad pretī nāk Būtne - ejot viņi saskatās, bet turpina ceļu iegrimstot katrs savās domās. Šī pati Būtne sastopama arī pie skatuves, skanot beigu akordiem, taču ar sarkastisku smīnu sejā, veroties uz vokālistu, kurš nav spējīgs domāt par ko citu, izņemot šo nejauši sastapto Svešinieci.
Beigu beigās, viņa satver tā roku un aizved sev līdzi, kā spogulī redzamo dēmonu.. Apkārtējie, protams, redz tikai to, ko vēlas redzēt - naivos eņģeļus.]
Šorīt ejot uz sab. tr. saskrējos ar Mākslinieku/Dzejnieku/Žurnālistu vienā personā [neba neesmu jums jau stāstījusi, kā iepazināmies.. ? Pāris vārdos, ja nu tiešām būšu piemirsusi - citējot viņu - ''Interesanta seja, kuru derētu uzgleznot'' Andris vārdā, starp citu] dīki tērzējot kādā no Rīgas omulīgajām kafejnīcām, [kur vēl valda smēķētājiem un nesmēķētājiem paredzētie galdiņi ar tiem skaisti pītajiem atzveltnes krēsliem ^^] ar kādu būtni, [sitiet mani kaut vai nost, bet neatceros kā viņa izskatījās]
Man patīk šādas iepriekš nesarunātas tikšanās. Negaidīti telefona zvani darba laikā, kas izrauj no ierastā kaut uz brīdi.
Septembra beigās būšu brīvāka, tad arī sarunājām satikties uz pāris sesijām. Portreti. Portreti. Un Portreti. ^^
Rudenīgs noskaņojums. Bet tikai mazliet. Krāsas. Toties daudz un dikti.
Sarkana svece pelnu traukā veido tumšas ēnas uz manām oranžajām sienām. Vīraks no žēlsirdības misijas 'Dzīvības Ēdiens' piepilda ar austrumniecisku smaržu. Lakats ap pleciem neveiksmīgi mēģina sasildīt manas nosalušās miesas. Violeti ziedi un fragmenti no senajiem laikiem iededz sejā neviltotu smaidu.
Lielvārdes josta. Skatlogs. Apjozties un dejot no prieka un savas naivās dabas.
Sīklietas, kas padara dzīvi ciešamāku.
Mūzika veido manā prātā scenārijus. [tā kā manas pēdējā laika klausāmās vielas videoklips vēl tikai ir tapšanas stadijā, es varu ļauties Iedvesmām - grupas vokālists sēž ļoti gaišā telpā pie spoguļa, kuram apkārt ir tās spuldzes - parasti sastopamas aktieru grimētavās - ieskatoties spogulis viņu attēlo tīri dēmonisku - izspūrušu, ļaunu, sasodīti vilinošu, vienvārdsakot. Kamerā viņš tiek attēlots kā eņģelisks radījums, kuram līdzinieku būtu pagrūti atrast, ja vispār būtu iespējams.. Nu tik debešķīgs, ka vienkārši metas nelabi. ^^
Divas/trīs vizāžistes arī spogulī redzamas kā īstenas vellatas, bet kamerā - enģeļi - vien bez spārniem, jāatzīst, jo mana iztēle aizliedz kavēties pie spārniem.
Ieskanoties 'lipīgā' piedziedājuma pirmajām notīm, vokālists lec gaisā un izskrien no telpas, atstājot visu nekārtībā, iespējams, pavirši skatoties to varētu nodēvēt par māksliniecisku bohēmu. Pēcāk jau darbība norisinās uz skatuves. Ļaujoties klausītāju apbrīnai un puspavērtajām mutēm, kas izrauj katru viņa izkliegto [lasīt: izdziedāto] vārdu.
Skanot otrajam pantam - viņš iet pa ļaužu piepildītu [turpat arī redzami citi grupas dalībnieki] ielu, kad pretī nāk Būtne - ejot viņi saskatās, bet turpina ceļu iegrimstot katrs savās domās. Šī pati Būtne sastopama arī pie skatuves, skanot beigu akordiem, taču ar sarkastisku smīnu sejā, veroties uz vokālistu, kurš nav spējīgs domāt par ko citu, izņemot šo nejauši sastapto Svešinieci.
Beigu beigās, viņa satver tā roku un aizved sev līdzi, kā spogulī redzamo dēmonu.. Apkārtējie, protams, redz tikai to, ko vēlas redzēt - naivos eņģeļus.]
Šorīt ejot uz sab. tr. saskrējos ar Mākslinieku/Dzejnieku/Žurnālistu vienā personā [neba neesmu jums jau stāstījusi, kā iepazināmies.. ? Pāris vārdos, ja nu tiešām būšu piemirsusi - citējot viņu - ''Interesanta seja, kuru derētu uzgleznot'' Andris vārdā, starp citu] dīki tērzējot kādā no Rīgas omulīgajām kafejnīcām, [kur vēl valda smēķētājiem un nesmēķētājiem paredzētie galdiņi ar tiem skaisti pītajiem atzveltnes krēsliem ^^] ar kādu būtni, [sitiet mani kaut vai nost, bet neatceros kā viņa izskatījās]
Man patīk šādas iepriekš nesarunātas tikšanās. Negaidīti telefona zvani darba laikā, kas izrauj no ierastā kaut uz brīdi.
Septembra beigās būšu brīvāka, tad arī sarunājām satikties uz pāris sesijām. Portreti. Portreti. Un Portreti. ^^
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Augusta piezīmes. Par cilvēkiem un Cilvēkiem.
Aug. 31., 2011 | 06:17 pm
Skaņa: 30 Seconds To Mars - From Yesterday
Tuvinu sev rudeni. Jā, to es daru. Apzināti. Krāsaina mēteļa un šņorzābaku personā. Austrumnieciskas šalles un auduma tašas pieskārienos.
Es atļaujos iesmieties mazliet skaļāk. Mazliet trakāk kā pierasts. Mazliet biežāk šķērsoju ielu, degot sarkanai gaismai. Mazliet biežāk runāju to, kas pirmais uz mēles. Un vēl un vēl, un vēl..
Un vēl mazliet biežāk iemīlos.. Lietās. Vietās. Un cilvēkos.
Apgalvošu, ka man tomēr pietrūks šīs vasaras. Šīs elēģijas, asaru un atkalredzēšanās prieka.
Vakar Mārtiņš dziedāja tik skaisti. Tik skaisti. Kad viņa brūno acu skatiens koncentrējas manās zaļajās, es pat droši varētu teikt, ka tās ir apburošas. Arī dzīves, sabiedrības atstumtajos pabērnos, mēs šad tad varam, spējam saskatīt ko iedvesmojošu. Kaut vai to, kā par spīti visam, viņi smaida. Smaida un dara no visas sirds.
Turklāt, Mārtiņa zīmējumi, par spīti bērnišķīguma garšai, ir tiešām fenomenāli - viņa stāsti par tiem it īpaši. Klausījos ar ieplestām acīm, kā bērns kuram pieaugušais stāsta savus ceļojumus plašajā pasaulē. Līdzvērtīgi sapņiem.
Nu ņemot par piemēru uzzīmēto meitenīti, kas no zābaka formas tasītes dzer tēju pie viena galda ar Frediju Merkuriju. Vai; vai piemēram, gliemezi, kuram uz galvas ir televizors.
Citējot Mārtiņu: ''Vai nav humoristiski? Gliemezis ar TV uz galvas!'' He, he!
Nerunājot jau par viņa pianista dotībām. ^^
Es vēlos mieru. Nekad vēl neko tā neesmu vēlējusies.. [Varbūt izņemot melnu poniju ar zaļiem matiem un lillijām pie krūtīm, kas smaržo pēc baltās šokolādes ar melleņu ogām iesaiņotām lietus pērļu papīrā]
Bet to mieru, kas atspoguļotos itin visā ko daru, domāju, kam es ticu un esmu reiz ticējusi.
Tu vienmēr būsi un paliksi Mans Cilvēks. Mans Cilvēks, kam stāstu, esmu stāstījusi savu sapņus, vēlmes. Uzticējusi un uzticu savas fobijas un garīgās vērtības.
Es atļaujos iesmieties mazliet skaļāk. Mazliet trakāk kā pierasts. Mazliet biežāk šķērsoju ielu, degot sarkanai gaismai. Mazliet biežāk runāju to, kas pirmais uz mēles. Un vēl un vēl, un vēl..
Un vēl mazliet biežāk iemīlos.. Lietās. Vietās. Un cilvēkos.
Apgalvošu, ka man tomēr pietrūks šīs vasaras. Šīs elēģijas, asaru un atkalredzēšanās prieka.
Vakar Mārtiņš dziedāja tik skaisti. Tik skaisti. Kad viņa brūno acu skatiens koncentrējas manās zaļajās, es pat droši varētu teikt, ka tās ir apburošas. Arī dzīves, sabiedrības atstumtajos pabērnos, mēs šad tad varam, spējam saskatīt ko iedvesmojošu. Kaut vai to, kā par spīti visam, viņi smaida. Smaida un dara no visas sirds.
Turklāt, Mārtiņa zīmējumi, par spīti bērnišķīguma garšai, ir tiešām fenomenāli - viņa stāsti par tiem it īpaši. Klausījos ar ieplestām acīm, kā bērns kuram pieaugušais stāsta savus ceļojumus plašajā pasaulē. Līdzvērtīgi sapņiem.
Nu ņemot par piemēru uzzīmēto meitenīti, kas no zābaka formas tasītes dzer tēju pie viena galda ar Frediju Merkuriju. Vai; vai piemēram, gliemezi, kuram uz galvas ir televizors.
Citējot Mārtiņu: ''Vai nav humoristiski? Gliemezis ar TV uz galvas!'' He, he!
Nerunājot jau par viņa pianista dotībām. ^^
Es vēlos mieru. Nekad vēl neko tā neesmu vēlējusies.. [Varbūt izņemot melnu poniju ar zaļiem matiem un lillijām pie krūtīm, kas smaržo pēc baltās šokolādes ar melleņu ogām iesaiņotām lietus pērļu papīrā]
Bet to mieru, kas atspoguļotos itin visā ko daru, domāju, kam es ticu un esmu reiz ticējusi.
Tu vienmēr būsi un paliksi Mans Cilvēks. Mans Cilvēks, kam stāstu, esmu stāstījusi savu sapņus, vēlmes. Uzticējusi un uzticu savas fobijas un garīgās vērtības.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Augusta piezīmes. Grēksūdze. I'm done with this world.
Aug. 23., 2011 | 10:11 pm
Skaņa: 30 Seconds To Mars - Valhalla
Kamēr es rakstu šo, atdziest karstā šoklolāde krūzē ar stilizētiem, oranžīgiem ziediem. Auksti. Kā ārēji, tā iekšēji salst. Un svilina reizē.
Bet varbūt tādēļ, ka logs ir plaši atvērts vaļā..
Tumsa.
Rudens elpa jūtama logos. Bet vienalga - tam vairs nav nozīmes - beidzas vasara. Tuvojas drēgnums. Kaut kur jau nebūt smok ziema.
Laiks nekad nedziedē. Laiks atsvešina un pārklāj ar putekļiem - naida, nožēlas, skumju, pārpratumu, prieka, atmiņu. Atmiņu.
Atmiņas pamanās pielavīties kad vismazāk tās vēlies.. Iedur plaušās nazi un atstāj noasiņot. Ir Tev izvēles, tās ir vienmēr - tapt izdziedētam, dzīvot ar svešu elpu krūtīs, kas turēs Tevi pie dzīvības.. Nomirt un aizmirst itin visu - nebūt starp visiem un visām šīm ēnām. Izvēle noticēt, ka Tu esi tas, kurš veido savu dzīvi un ceļu pa kuru iet. Noticēt.
Es lūdzu pēc piedošanu,lai gan nemaz nejūtos vainīga.. Tas nav godīgi pret..
Man nekad nebūs gatavas atbildes uz jautājumiem, kas grauž manu prātu, manas iekšas, manu apziņu. Man nekad nebūs miera.
Ir tikai cilvēki un ir tie, kurus pieņemts uzskatīt tikai par Cilvēkiem, bet viņi patiesībā ir kas vairāk. Atļaujot šādiem Cilvēkiem ienākt dzīvē, šķērsot robežas, kas agrāk bijušas slēgtas, sirds iegūst pat mazliet citādāku skanējumu. Puksti. Ritms. Kodieni. Sāpes.
Savādāk. Stipri savādāk.
Bohēmai ir vārds. Es tikai vēl nezinu kā īsti to noformulēt. Vai tam vispār ir vajadzīgs ''formulējums''?
Hmm, bet vakardienas brīvdiena tika izmantota pēc pilnas programmas - izstaigātas apģērbu un grāmatu bodītes. Un tirgus. Tirgus bohēma - nesalīdzināmi ar t/c ierasto iepirkšanās modeli.
Ak, jā un K. vajag draudzeni.
Bet varbūt tādēļ, ka logs ir plaši atvērts vaļā..
Tumsa.
Rudens elpa jūtama logos. Bet vienalga - tam vairs nav nozīmes - beidzas vasara. Tuvojas drēgnums. Kaut kur jau nebūt smok ziema.
Laiks nekad nedziedē. Laiks atsvešina un pārklāj ar putekļiem - naida, nožēlas, skumju, pārpratumu, prieka, atmiņu. Atmiņu.
Atmiņas pamanās pielavīties kad vismazāk tās vēlies.. Iedur plaušās nazi un atstāj noasiņot. Ir Tev izvēles, tās ir vienmēr - tapt izdziedētam, dzīvot ar svešu elpu krūtīs, kas turēs Tevi pie dzīvības.. Nomirt un aizmirst itin visu - nebūt starp visiem un visām šīm ēnām. Izvēle noticēt, ka Tu esi tas, kurš veido savu dzīvi un ceļu pa kuru iet. Noticēt.
Es lūdzu pēc piedošanu,lai gan nemaz nejūtos vainīga.. Tas nav godīgi pret..
Man nekad nebūs gatavas atbildes uz jautājumiem, kas grauž manu prātu, manas iekšas, manu apziņu. Man nekad nebūs miera.
Ir tikai cilvēki un ir tie, kurus pieņemts uzskatīt tikai par Cilvēkiem, bet viņi patiesībā ir kas vairāk. Atļaujot šādiem Cilvēkiem ienākt dzīvē, šķērsot robežas, kas agrāk bijušas slēgtas, sirds iegūst pat mazliet citādāku skanējumu. Puksti. Ritms. Kodieni. Sāpes.
Savādāk. Stipri savādāk.
Bohēmai ir vārds. Es tikai vēl nezinu kā īsti to noformulēt. Vai tam vispār ir vajadzīgs ''formulējums''?
Hmm, bet vakardienas brīvdiena tika izmantota pēc pilnas programmas - izstaigātas apģērbu un grāmatu bodītes. Un tirgus. Tirgus bohēma - nesalīdzināmi ar t/c ierasto iepirkšanās modeli.
Ak, jā un K. vajag draudzeni.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Augusta piezīmes. 11.08.2011. Improvizācija runā. Smīn.
Aug. 11., 2011 | 05:49 pm
Skaņa: Of The Wand And The Moon
Kājas uz galda. Mūzikas atskaņošana nepieklājīgi skaļa. Melna kafija. Vēl ir laiks.. Vēl ir tik daudz šī laika. Ja nesāc domāt par nāvi. Ja nesāc domāt..
Bez ievada. Tiešs uzbrukums. Trāpīgs, uz mērķi tendēts uzbrukums.
Mans spēks ir manā bohēmā ar kādu dzīvoju, nu jau pēdējos gadus. Kopš atstāju mājīgās vecāku mājas. Kopš lietas, vietas un cilvēki ir tikai daļa no dzīves, bet ne visa dzīve. Kopš izdarīju izvēli, piķis un zēvele! Kopš ņēmu mālu rokās un izveidoju pati savu dzīvi. Uzbūvēju.
Kādam atver savas sirds durvis. Kādam palūdz tās aizvērt un nekad vairs neatdarīt. To, ko es domāju esot padsmit gadus veca, nedomāju šodien, redzot, ka cilvēki, diemžēl mainās.. Sejas tās pašas, bet sirdis neglābjami pazudušas. Un neba jau tumsā zudušas - es spētu vēl saskatīt - gaismā, kas tik paspilgtināti žilbina. Aklums. To sauc par aklumu.
Autoritātes, kas iedveš vien bijību, un varbūt nevis mīlestību. Mīlestība nejūt bailes. Tā nogalina.
Mētājos pa pasauli kā Visur un Nekur piederoša būtne. Pasaulei pie kājām. Zem kājām. Ar laika jēdzienu uz lūpām. Ar laika jēdzienu, kas maļ vienu un to pašu: ''Tu kavē.. Tu esi par ātru.. Tu steidzies..''
Lai gan patiesībā jau esi tas, kurš stāv uz vietas. Mīņājies.
Miers. Iestājies kaut kāds nereāli mistisks miers. It kā elpotu neierasti tīru gaisu, kas nebūt nav piegāzts ar sadzīves ķīmiju, lai gan norisinās tieši sadzīvē, ikdienā, ar jautājumiem uz mēles - ko ēdīsim brokastīs? Tu pienu nopirki? Aiztaisīsi logu?
Miers. Kaislība. Vārdu un domu jēga, kas piepilda dvēseli. Pielipina birku, kuras nosaukumu spējīgs izlasīt pat muļķis.
Miers. Gluži tāds pats kā esot darba vietas ceturtajā stāvā. Sēžot uz palodzes un klausoties patīkamajā balsī, kas deklamē kādu nejauši izvēlētu, bet situācija teju vai atbilstošu rakstu. Klausīties balsī un acīm sekot līdzi vārdiem un monitora melni pelēkā fona. Sāk mazliet griezt, šķebināt, bet nespējot atrauties. Aiztaisīt, aizspiest ciet ausis, bet prātā sākotnēji saklausīt to pašu balsi.
Miers. Un neko vairāk es nevēlēšos, kad rīt, esot pie jūras, zvaigžņu lietus laikā kritīs zvaigznes ar garajām astēm.
Ir viegli palaist aiziet, ja zini, ka atnāks. Ir viegli nebaidīties, ja zini, ka bailes tāpat kā prieks - pāriet.
Es nebaidos no lietus. Es nemeklēju vārtrūmi, lai tikai paglābtu savas grēcīgās miesas no lietus asarām. Es neapstājos, lai meklētu pareizo ceļu. Ejot var tik daudz ko saskatīt, nekā apstājoties - tukši blenžot apkārt.
Tamdēļ jau arī eskalators tiek izmantots kā kāpnes.
Arlabunakti, mīļie. Un tie, kuri par tādiem vēl kļūs.
Bez ievada. Tiešs uzbrukums. Trāpīgs, uz mērķi tendēts uzbrukums.
Mans spēks ir manā bohēmā ar kādu dzīvoju, nu jau pēdējos gadus. Kopš atstāju mājīgās vecāku mājas. Kopš lietas, vietas un cilvēki ir tikai daļa no dzīves, bet ne visa dzīve. Kopš izdarīju izvēli, piķis un zēvele! Kopš ņēmu mālu rokās un izveidoju pati savu dzīvi. Uzbūvēju.
Kādam atver savas sirds durvis. Kādam palūdz tās aizvērt un nekad vairs neatdarīt. To, ko es domāju esot padsmit gadus veca, nedomāju šodien, redzot, ka cilvēki, diemžēl mainās.. Sejas tās pašas, bet sirdis neglābjami pazudušas. Un neba jau tumsā zudušas - es spētu vēl saskatīt - gaismā, kas tik paspilgtināti žilbina. Aklums. To sauc par aklumu.
Autoritātes, kas iedveš vien bijību, un varbūt nevis mīlestību. Mīlestība nejūt bailes. Tā nogalina.
Mētājos pa pasauli kā Visur un Nekur piederoša būtne. Pasaulei pie kājām. Zem kājām. Ar laika jēdzienu uz lūpām. Ar laika jēdzienu, kas maļ vienu un to pašu: ''Tu kavē.. Tu esi par ātru.. Tu steidzies..''
Lai gan patiesībā jau esi tas, kurš stāv uz vietas. Mīņājies.
Miers. Iestājies kaut kāds nereāli mistisks miers. It kā elpotu neierasti tīru gaisu, kas nebūt nav piegāzts ar sadzīves ķīmiju, lai gan norisinās tieši sadzīvē, ikdienā, ar jautājumiem uz mēles - ko ēdīsim brokastīs? Tu pienu nopirki? Aiztaisīsi logu?
Miers. Kaislība. Vārdu un domu jēga, kas piepilda dvēseli. Pielipina birku, kuras nosaukumu spējīgs izlasīt pat muļķis.
Miers. Gluži tāds pats kā esot darba vietas ceturtajā stāvā. Sēžot uz palodzes un klausoties patīkamajā balsī, kas deklamē kādu nejauši izvēlētu, bet situācija teju vai atbilstošu rakstu. Klausīties balsī un acīm sekot līdzi vārdiem un monitora melni pelēkā fona. Sāk mazliet griezt, šķebināt, bet nespējot atrauties. Aiztaisīt, aizspiest ciet ausis, bet prātā sākotnēji saklausīt to pašu balsi.
Miers. Un neko vairāk es nevēlēšos, kad rīt, esot pie jūras, zvaigžņu lietus laikā kritīs zvaigznes ar garajām astēm.
Ir viegli palaist aiziet, ja zini, ka atnāks. Ir viegli nebaidīties, ja zini, ka bailes tāpat kā prieks - pāriet.
Es nebaidos no lietus. Es nemeklēju vārtrūmi, lai tikai paglābtu savas grēcīgās miesas no lietus asarām. Es neapstājos, lai meklētu pareizo ceļu. Ejot var tik daudz ko saskatīt, nekā apstājoties - tukši blenžot apkārt.
Tamdēļ jau arī eskalators tiek izmantots kā kāpnes.
Arlabunakti, mīļie. Un tie, kuri par tādiem vēl kļūs.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
IT valoda
Maijs. 1., 2011 | 05:42 pm
Skaņa: Saturnus
Reizēm piemetas tāda sajūta it kā es vienkārši nebūtu, runājot IT valodā - ''izlogojusies no kādas pārlūkprogrammas''
Vai nu ''sāls'' ir tajā, ka es nekādīgi nesaprotu apkārtējos un viņu uzbūvētos dzīves modeļus, vai arī apkārtējie nesaprot mani un manu skatījumu uz lietām..
Kas pie velna notiek?!
Pa kuru laiku jūs paspējāt pieaugt?!
Un peļķes? Un karuseļi? Un smaids no viena lūpu kaktiņa līdz otram? Un ziepju burbuļi?! Un plīša rotaļu lāči?
Kādēļ es tieku piegāzta ar sociālās vides atkritumiem, pazaudējot savas personības svarīgumu?
Nenoturējos. Norāvu un ienesu istabā trīs narcises. Tagadiņās šamējās guļ kartona krūzītē, kurā vēl nesen kā malkota kafija. Pieliekot degunu tuvu, tuvu klāt, vēl baudāma, jūtama specifiskā kafijas smarža. Un kartona krūzīte noteikti tiks apzīmēta.
Tagad tikai neapliet kursa darbu. Lai arī esmu iedraudzējusies ar biroja tehniku, tas nenozīmē, ka man pietiktu pacietības pārstrādāt.
Cik ilgi šajās tumšajās sienās ziedi izturēs šoreiz? Vienīgā dzīvā radība ir zirneklis uz palodzes, kur ierīkojis sev mītni, lai varētu kādai maldu ceļos iesprukušai mušai pārkost rīkli.
Tik sen, šķiet neesmu sēdējusi uz palodzes [kas agrāk bija mana iekārotākā zvaigžņu vērošanas vieta, nodošanās tikai sev vien zināmām nostaļģiskām peripētijām]
Lai arī mana dzimšanas diena ir aptuveni pēc 30 un dažām dienām, es jau pamanījos tikt pie dāvanas. Īstenībā jāteic, pie sengaidītas, jo ilgi domāju par šāda estētiska baudījuma iegādi. Sagadījās tā, ka es biju īstajā laikā un īstajā vietā. Un cilvēciskais faktors kā ierasts nostrādāja.
Tagad manu skatienu priecē tas hēlija pildītais brīnums. ^^
Man nereti pārmet egoismu. Būtībā man tiek pārmestas n'tās mana rakstura Ne-tās-labākās īpašības, bet egoisms izvirzās līderos. Nenoliedzu. Esmu. Cik ļoti? Mazliet, bet lai to pamanītu apkārtējie. Es. Mans.
Un iedomīga. Uz rokas pirkstiem nevar saskaitīt cik bieži man nācies klausīties šo falšo secinājumu.
Vai nu ''sāls'' ir tajā, ka es nekādīgi nesaprotu apkārtējos un viņu uzbūvētos dzīves modeļus, vai arī apkārtējie nesaprot mani un manu skatījumu uz lietām..
Kas pie velna notiek?!
Pa kuru laiku jūs paspējāt pieaugt?!
Un peļķes? Un karuseļi? Un smaids no viena lūpu kaktiņa līdz otram? Un ziepju burbuļi?! Un plīša rotaļu lāči?
Kādēļ es tieku piegāzta ar sociālās vides atkritumiem, pazaudējot savas personības svarīgumu?
Nenoturējos. Norāvu un ienesu istabā trīs narcises. Tagadiņās šamējās guļ kartona krūzītē, kurā vēl nesen kā malkota kafija. Pieliekot degunu tuvu, tuvu klāt, vēl baudāma, jūtama specifiskā kafijas smarža. Un kartona krūzīte noteikti tiks apzīmēta.
Tagad tikai neapliet kursa darbu. Lai arī esmu iedraudzējusies ar biroja tehniku, tas nenozīmē, ka man pietiktu pacietības pārstrādāt.
Cik ilgi šajās tumšajās sienās ziedi izturēs šoreiz? Vienīgā dzīvā radība ir zirneklis uz palodzes, kur ierīkojis sev mītni, lai varētu kādai maldu ceļos iesprukušai mušai pārkost rīkli.
Tik sen, šķiet neesmu sēdējusi uz palodzes [kas agrāk bija mana iekārotākā zvaigžņu vērošanas vieta, nodošanās tikai sev vien zināmām nostaļģiskām peripētijām]
Lai arī mana dzimšanas diena ir aptuveni pēc 30 un dažām dienām, es jau pamanījos tikt pie dāvanas. Īstenībā jāteic, pie sengaidītas, jo ilgi domāju par šāda estētiska baudījuma iegādi. Sagadījās tā, ka es biju īstajā laikā un īstajā vietā. Un cilvēciskais faktors kā ierasts nostrādāja.
Tagad manu skatienu priecē tas hēlija pildītais brīnums. ^^
Man nereti pārmet egoismu. Būtībā man tiek pārmestas n'tās mana rakstura Ne-tās-labākās īpašības, bet egoisms izvirzās līderos. Nenoliedzu. Esmu. Cik ļoti? Mazliet, bet lai to pamanītu apkārtējie. Es. Mans.
Un iedomīga. Uz rokas pirkstiem nevar saskaitīt cik bieži man nācies klausīties šo falšo secinājumu.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
(bez virsraksta)
Apr. 21., 2011 | 11:51 pm
Pēdējā laikā ir tik sasodīti viegli iegrimt sapņu izraisītajā miglā. Aizmālē acis ciet. Agrs rīts un vēls vakars. Nakts.
Sauli kā ierasti, nokavēju. Vai arī vēroju cieši samiegtām, šaurām acu zīlītēm, kad ir gluži vienalga. Tas enerģijas avots izsīcis. Diemžel, vai par laimi. Uz brīdi vai tagad vienmēr.
Izproti nu, kas pie vainas - tas pilnmēness, kuru uzlūkojot iekliegties gribas ''Cik milzīgs! Cik spoži degošs!'' Pilnmēness no kura jau no bērnības neizskaidrojami bail, jo šķiet tā aukstā gaisma pārvērtīs mani par kādu citu.. Atkal un atkal par kādu citu.
Vai arī pie vainas apkārtējie un telpas, kuras tiek apdzīvotas. Vai arī es pati ne bez vainas, izmisīgi bēgot no realitātes, stāšanās pieaugušo rindās, un malciņa ķiršu alus.
Tā zemapziņa spēj izsist mani no līdzsvara un iespaidot tagadnes rīcību.
Pagājušajā naktī, piemēram, sapņoju ne vienu vien sapni. Par nožēlu jāatzīst, pierakstīt izdevās tikai vienu, kurā bija daudz pazīstamas telpas, zināmu cilvēku un zīmējumi. Zīmējumi. Viņa savās mazajās rociņās, kad pastiepa man, es tālak Viņam - attēloti divi kaķi. Tik, tik mākslinieciski, viņas vecumam tik professionāli. Teju vai pieskaroties lapai, sajūta, ka tiktu noglāstīta spalva, burvīgi pūkaina, mīksta.
Vēl pāris epizodes pie kurām kavēties..
Sauli kā ierasti, nokavēju. Vai arī vēroju cieši samiegtām, šaurām acu zīlītēm, kad ir gluži vienalga. Tas enerģijas avots izsīcis. Diemžel, vai par laimi. Uz brīdi vai tagad vienmēr.
Izproti nu, kas pie vainas - tas pilnmēness, kuru uzlūkojot iekliegties gribas ''Cik milzīgs! Cik spoži degošs!'' Pilnmēness no kura jau no bērnības neizskaidrojami bail, jo šķiet tā aukstā gaisma pārvērtīs mani par kādu citu.. Atkal un atkal par kādu citu.
Vai arī pie vainas apkārtējie un telpas, kuras tiek apdzīvotas. Vai arī es pati ne bez vainas, izmisīgi bēgot no realitātes, stāšanās pieaugušo rindās, un malciņa ķiršu alus.
Tā zemapziņa spēj izsist mani no līdzsvara un iespaidot tagadnes rīcību.
Pagājušajā naktī, piemēram, sapņoju ne vienu vien sapni. Par nožēlu jāatzīst, pierakstīt izdevās tikai vienu, kurā bija daudz pazīstamas telpas, zināmu cilvēku un zīmējumi. Zīmējumi. Viņa savās mazajās rociņās, kad pastiepa man, es tālak Viņam - attēloti divi kaķi. Tik, tik mākslinieciski, viņas vecumam tik professionāli. Teju vai pieskaroties lapai, sajūta, ka tiktu noglāstīta spalva, burvīgi pūkaina, mīksta.
Vēl pāris epizodes pie kurām kavēties..
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
(bez virsraksta)
Apr. 5., 2011 | 09:43 pm
Man šodien negribas runāt ar pasauli runāšanas pēc. Ļoti negribas. Satvert sevi aiz salauztā spārna un ienest kaut kur saulē, lai sadziedē gaisma, lai izdzen visu ļauno laukā. Izgrābt kā pērnā gada lapas. Ar tādu grābekli, kas nevienu nesaudzē, jo savādāk neprot. Nemaz.
Es gribu sevī sajust smaidu, kas liecinātu, ka esmu labāka, gudrāka, izteiksmīga. Vienvārdsakot, savādāka. Vien pulksteņa sitieni man stāsta, ka laiks turpina savu gaitu..
Un pēdējā laika dusmu lēkmes, mainīgais garastāvoklis, pamatīgi sašūpo manu garīgo, dvēselisko līdzsvaru. Vienu brīdi caurstrāvo tāds miers it kā es būtu atklājusi savu personīgo Paradīzīti. Iekļaujot šajā iepriekš minētajā Ādama un Ievas mājvietā vieglprātīgo bohēmu un tieksmi pēc ideālisma.
Ja vien tā čūska nebūtu es pati..
Citkārt, valda tāds nemiers, ka domas riņķo kā tie putnu kāši, kas ierasti tagad debesīs manāmi. Uz vienu no vēja rozes daļām, un uz otru. Un tā nemitīgi; nemitīgi. Līdz riebumam. [lasīt: reibumam] Apstāties vienkārši nedrīkst, nav brīv', nav atļauts.
Es gribu sevī sajust smaidu, kas liecinātu, ka esmu labāka, gudrāka, izteiksmīga. Vienvārdsakot, savādāka. Vien pulksteņa sitieni man stāsta, ka laiks turpina savu gaitu..
Un pēdējā laika dusmu lēkmes, mainīgais garastāvoklis, pamatīgi sašūpo manu garīgo, dvēselisko līdzsvaru. Vienu brīdi caurstrāvo tāds miers it kā es būtu atklājusi savu personīgo Paradīzīti. Iekļaujot šajā iepriekš minētajā Ādama un Ievas mājvietā vieglprātīgo bohēmu un tieksmi pēc ideālisma.
Ja vien tā čūska nebūtu es pati..
Citkārt, valda tāds nemiers, ka domas riņķo kā tie putnu kāši, kas ierasti tagad debesīs manāmi. Uz vienu no vēja rozes daļām, un uz otru. Un tā nemitīgi; nemitīgi. Līdz riebumam. [lasīt: reibumam] Apstāties vienkārši nedrīkst, nav brīv', nav atļauts.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Daugavā sākas ledus iešana. Iesim?
Mar. 27., 2011 | 09:10 pm
Skaņa: Relicseed
Vakars R'n'R izvērtās debešķīgi atmosfērīgs. Pirmo vijoli spēlēja folkmūzikas melodijas, nenoliedzami. Kokle tik ļoti iederas sievietes rokās. ^^ [apņemos reiz pieskarties tā nopietnāk šim instrumentam, kas manās acīs ir visu instrumentu instruments; un jā, sieviete ir un paliek burve]
Un patīkama sabiedrība ar sarunām par un ap apģērba gabaliem, bērniem, kolu ar ledu, un senajām cīņām. Bizes, bruņukrekli, zobeni un alus. Ak, šie senie latvieši. ^^
Sociālā vide dziedē vientulības cirstās brūces. Sociālā vide ir mans anfetamīns.
Es to atkal izdarīju.. Šodien. Kādu brīdi jau biju metusi svētu mieru šai nodarbei - teātrim. Aktrise kā jau aktrise. Izdomāta loma, kas pārņem katru ķermeņa šūnu. Neko darīt, ja dzīve ir mana skatuve, man nākas piekāpties, izmantot.
Varbūt pie vainas ledus iešana Daugavā. Tā mani uz brīdi apstādināja, tā apstādināja arī vēl kādu.
Gadalaiku pārmaiņas, šajā gadījumā, ledus iešana, kompromitē nostaļģiskas atmiņas, kas galu galā, beigu beigās noved pie A. Manfeldes ''Zemnīcas bērni'' audiogrāmatas. Andrai ir burvīgi noskaņots balss tembrs. Un man tik bieži apgalvo, ka mums šie tembri ir līdzīgi, ka esmu to pieņēmusi kā neidzēšamu, neizbēgamu patiesību.
Bet, jā, vairāk kā nevainīga izklaide, nevis mans mērķis būtu kaut kādā veidā savtīgs, jāatzīst gan ir šīs RPG [Role play games].
Ja viņi reiz domā, ka esmu iedomīga, kamdēļ liegt šo prieku? Ja viņi reiz vēlas skatīt masku, kamdēļ man bojāt nervus cenšoties parādīt to, kāda īstenībā esmu? Dodu dzīvei tikai to, ko tā pa ausu galam ir pelnījus - attieksmi.
Atceros, ka tieši šādu komunikācijas veidu pielietoju pret Miku. [un kurš gan apgalvo, ka tieši šis ir viņa īstais vārds? - varbūt viņš spēlēja tiklīdz labi kā es?]
Krasi pretēja bija manis izdomātā loma, bet viņš iekrita - uz dienām divām. Kāpēc tik maz dienas vienību? Elementāri - es neatzvanīju.
Kafija kļūst vēsa. Ass vējš dedzina pirkstus. Nodarbei - pierakstīt domas uz papīra lapas ar zilu pildspalvu, jāmet miers.
Un patīkama sabiedrība ar sarunām par un ap apģērba gabaliem, bērniem, kolu ar ledu, un senajām cīņām. Bizes, bruņukrekli, zobeni un alus. Ak, šie senie latvieši. ^^
Sociālā vide dziedē vientulības cirstās brūces. Sociālā vide ir mans anfetamīns.
Es to atkal izdarīju.. Šodien. Kādu brīdi jau biju metusi svētu mieru šai nodarbei - teātrim. Aktrise kā jau aktrise. Izdomāta loma, kas pārņem katru ķermeņa šūnu. Neko darīt, ja dzīve ir mana skatuve, man nākas piekāpties, izmantot.
Varbūt pie vainas ledus iešana Daugavā. Tā mani uz brīdi apstādināja, tā apstādināja arī vēl kādu.
Gadalaiku pārmaiņas, šajā gadījumā, ledus iešana, kompromitē nostaļģiskas atmiņas, kas galu galā, beigu beigās noved pie A. Manfeldes ''Zemnīcas bērni'' audiogrāmatas. Andrai ir burvīgi noskaņots balss tembrs. Un man tik bieži apgalvo, ka mums šie tembri ir līdzīgi, ka esmu to pieņēmusi kā neidzēšamu, neizbēgamu patiesību.
Bet, jā, vairāk kā nevainīga izklaide, nevis mans mērķis būtu kaut kādā veidā savtīgs, jāatzīst gan ir šīs RPG [Role play games].
Ja viņi reiz domā, ka esmu iedomīga, kamdēļ liegt šo prieku? Ja viņi reiz vēlas skatīt masku, kamdēļ man bojāt nervus cenšoties parādīt to, kāda īstenībā esmu? Dodu dzīvei tikai to, ko tā pa ausu galam ir pelnījus - attieksmi.
Atceros, ka tieši šādu komunikācijas veidu pielietoju pret Miku. [un kurš gan apgalvo, ka tieši šis ir viņa īstais vārds? - varbūt viņš spēlēja tiklīdz labi kā es?]
Krasi pretēja bija manis izdomātā loma, bet viņš iekrita - uz dienām divām. Kāpēc tik maz dienas vienību? Elementāri - es neatzvanīju.
Kafija kļūst vēsa. Ass vējš dedzina pirkstus. Nodarbei - pierakstīt domas uz papīra lapas ar zilu pildspalvu, jāmet miers.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Iedzeram par Franciju!
Mar. 17., 2011 | 12:11 am
Prāts neklausa vispārējai kontrolei. Smadzenes atsakās darboties pienācīgā, sistēmai pielīdzinātā gaitā. [nost ar sistēmu, Draugs mīļais] Haotisms vien valda. Izpaliek žurku skrējieni un vāveres riteņa temps. Flegmātisms sit jautrības vilni. Tādas primitīvas darbības pat kā, skropstu samirkšķināšana prasa pārcilvēcību; pārcilvēciskas spējas. Eh, nerunājot jau par visu pārējo.. Par visu, visu pārējo - kur izpaliek mana cilvēciskā daļa? Nu tā daļa, kas ir visiem cilvēkiem, bet es nespēju atrast sevī - dzīves baudīšanas gēns, dzīvošana, galu galā. Manī, tā atstājot vietā vien matēriju, kas šai zemei mazliet par sarežģītu.. Lidot, lidināties līdz ar vēju, šad tad iebakstīt ar degunu kaut kur kādam mākonim ar sūda sudraboto [vai zeltīto] maliņu. Apgāzt visas zvaigznes un ieņemt viņu vietu. Būt tik pat aklai un kurlai. Un sapņošana ar atvērtām acīm.. Tas ir tukšums.
Reizēm šai bohēmai ir par daudz teikt paldies. Tādos brīžos gribas, sagribas būt Vienai No, kam prieku [labi, vismaz gandarījumu, ja ne īstenu prieku] sagādā sevis spīdzināšana ar ikdienišķo rutīnu, lai arī ko tā sevī ietvertu - došanos uz aerobiku, tējas dzeršanu sociālajā vidē, ēst gatavošanu, sarunas.
Man reāli pietrūkst agrāko sarunu. Tieši agrāko, lai arī tad man šo sarunu iespaidā bieži gribējās sadusmoties.. Bet pietrūkst čalošanas kā pašai ar sevi, tā maniem tuvākajiem. Laiks ir nozadzis man viņu, [vai viņiem manu] uzmanību. Negribu samierināties tikai ar 'labrīt' un 'arlabunakti'.
Taču es nespēju atbildēt uz jautājumu - 'par ko Tu domā?' Nespēju.
Norakstīt visu uz pavasari? Bet pavasarim vajadzētu, principā, pēc modeļa kā tāda, iedarboties pretēji. Piegāzt, piepildīt mani ar šausmīgu endorfīna devu! Ar pāri plūstošu spēku un varēšanu!
Vakarvakara brauciens ar BMX pa naksnīgo Pārdaugavu. Tajā brīdī biju gatava kalnus gāzt un ielejas nolīdzināt vēl izteikti līdzenākas. Ar vecmāmuļas rakstainajiem dūraiņiem cieši turēties pie stūres rata, Dimitera sievas cienīgu lakatu apsaitētu, tā lai acu zaļums tikai redzams, bet vējš netiek ne par matu tuvāk. Un ar mini svārkiem, zābakiem un ādas pusjaku ir tik sasodīti ērti vālēt arī pa Vecrīgas bruģi.
Piesmēķēta telpa. Es nejūtu pat to.. Smacē manis pašas neatlaidība par katru cenu būt zem saules. Zem saules, kas jau notālēm liecina par pārapdzīvotību.
Un ir auksti. Un ir neomulīgi. Un ir garlaicīgi. Un ir par daudz tumsas. Un soliņi parkos vēl mitri. Vēl pāragri iesēsties tiem klēpjos un aizverot acis baudīt saules starus.
Reizēm šai bohēmai ir par daudz teikt paldies. Tādos brīžos gribas, sagribas būt Vienai No, kam prieku [labi, vismaz gandarījumu, ja ne īstenu prieku] sagādā sevis spīdzināšana ar ikdienišķo rutīnu, lai arī ko tā sevī ietvertu - došanos uz aerobiku, tējas dzeršanu sociālajā vidē, ēst gatavošanu, sarunas.
Man reāli pietrūkst agrāko sarunu. Tieši agrāko, lai arī tad man šo sarunu iespaidā bieži gribējās sadusmoties.. Bet pietrūkst čalošanas kā pašai ar sevi, tā maniem tuvākajiem. Laiks ir nozadzis man viņu, [vai viņiem manu] uzmanību. Negribu samierināties tikai ar 'labrīt' un 'arlabunakti'.
Taču es nespēju atbildēt uz jautājumu - 'par ko Tu domā?' Nespēju.
Norakstīt visu uz pavasari? Bet pavasarim vajadzētu, principā, pēc modeļa kā tāda, iedarboties pretēji. Piegāzt, piepildīt mani ar šausmīgu endorfīna devu! Ar pāri plūstošu spēku un varēšanu!
Vakarvakara brauciens ar BMX pa naksnīgo Pārdaugavu. Tajā brīdī biju gatava kalnus gāzt un ielejas nolīdzināt vēl izteikti līdzenākas. Ar vecmāmuļas rakstainajiem dūraiņiem cieši turēties pie stūres rata, Dimitera sievas cienīgu lakatu apsaitētu, tā lai acu zaļums tikai redzams, bet vējš netiek ne par matu tuvāk. Un ar mini svārkiem, zābakiem un ādas pusjaku ir tik sasodīti ērti vālēt arī pa Vecrīgas bruģi.
Piesmēķēta telpa. Es nejūtu pat to.. Smacē manis pašas neatlaidība par katru cenu būt zem saules. Zem saules, kas jau notālēm liecina par pārapdzīvotību.
Un ir auksti. Un ir neomulīgi. Un ir garlaicīgi. Un ir par daudz tumsas. Un soliņi parkos vēl mitri. Vēl pāragri iesēsties tiem klēpjos un aizverot acis baudīt saules starus.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
(bez virsraksta)
Mar. 5., 2011 | 12:26 am
Šonakt sapņoju par Zviedru milzi. Viņš nez kāpēc mazliet teicami pārvaldīja latviešu valodu. Tad nu priekšspēles un seksa laikā pamanījāmies apmainīties kādām pieklājības frāzēm. Neatceros, ko vairs īsti, bet kaut ko uz glaimu vai neizbēgama vīrišķā kautruma pusi, pār viņa lūpām izspļauts jau bija..
Aplausi sirrealitātei, kas spēj aiznest savos iedomu/ības spārnos, kur tik vien sirds kārojas, gluži neapzināti.
Lai gan.. Sapņi nav diez ko neapzināti. Jo vairāk domāju par šo sapņu padarīšanu, jo vairāk nākas izsecināt – runa ir vienmēr par un ap zemapziņu un zemapziņā notiekošo.
Tas gribot vai negribot atstāj iespaidu. Uzglūn pēc kāda nenoteikta perioda. Par ko neviļus tiek domāts, tas nogulsnējas kā baisa slimība, kas to vien tik gaida kā pēc kāda laika, izspraukties no šūnām laukā un pārņemt visu organismu.
Visā šajā sakarā, pāris dienas ņemot atpakaļ no šodienas, pa ausu galam dzirdēju par filmu ‘’Džošuā koks’’ [kaut kad ir redzēta, starp citu..] – dzirdētais palika domās, vēlāk raitā solītī, aizklejoja līdz augstāk, iepriekš minētajai, viedajai Zem Apziņai, un tur arī palikās. Un, lūgtum, sapnis gatavs.
Pie velna - Un man bija sekss ar Dolfu!
Tagadiņās mans noskaņojums velk uz to, lai noskatīties VISAS arhīvos pieejamās filmas ar iepriekš minēto Zviedru tautības milzi. ^^
Ciest nevaru tās bojevikīgās, tipiskās pārmērīgā spēka demonsrēšanas filmas, ar specefektiem, no kuru skatīšanās vien galva sāk sāpēt un nelabi metas.
Bet, ja aktierspēle izraisa endorfīnu pakrūtē, sasodīts, esmu ar mieru paciest tās divarpus [vai cik tur] stundas.
Aplausi sirrealitātei, kas spēj aiznest savos iedomu/ības spārnos, kur tik vien sirds kārojas, gluži neapzināti.
Lai gan.. Sapņi nav diez ko neapzināti. Jo vairāk domāju par šo sapņu padarīšanu, jo vairāk nākas izsecināt – runa ir vienmēr par un ap zemapziņu un zemapziņā notiekošo.
Tas gribot vai negribot atstāj iespaidu. Uzglūn pēc kāda nenoteikta perioda. Par ko neviļus tiek domāts, tas nogulsnējas kā baisa slimība, kas to vien tik gaida kā pēc kāda laika, izspraukties no šūnām laukā un pārņemt visu organismu.
Visā šajā sakarā, pāris dienas ņemot atpakaļ no šodienas, pa ausu galam dzirdēju par filmu ‘’Džošuā koks’’ [kaut kad ir redzēta, starp citu..] – dzirdētais palika domās, vēlāk raitā solītī, aizklejoja līdz augstāk, iepriekš minētajai, viedajai Zem Apziņai, un tur arī palikās. Un, lūgtum, sapnis gatavs.
Pie velna - Un man bija sekss ar Dolfu!
Tagadiņās mans noskaņojums velk uz to, lai noskatīties VISAS arhīvos pieejamās filmas ar iepriekš minēto Zviedru tautības milzi. ^^
Ciest nevaru tās bojevikīgās, tipiskās pārmērīgā spēka demonsrēšanas filmas, ar specefektiem, no kuru skatīšanās vien galva sāk sāpēt un nelabi metas.
Bet, ja aktierspēle izraisa endorfīnu pakrūtē, sasodīts, esmu ar mieru paciest tās divarpus [vai cik tur] stundas.
Link | Ir kas piebilstams? Pateikts [5] | Add to Memories
Gars.
Mar. 1., 2011 | 01:59 pm
Skaņa: As I lay dying
Aizdomājos, jo vairāk es rakstu par un ap Franciju savā dzejā, jo vairāk es vēlos iekarot šo zemi. Jāatzīst, uz kādu laiku. Precīzi nespētu definēt pat, ja biļetes būtu jau manā somā. Līdz izlidošanai pāris stundas. Apstākļi tomēr ir un paliek improvizēti.
Pie vainas varētu būt vīns no Francijas, kas šorīt jau pamanījies slacīt manas sārtās lūpas un mēli piedevām. Un prātu piedevām..
Pavisam primitīvi, man Francija asociējas ar vīrieti. Bohēmisku. Pašpārliecinātu. Dumpiniecisku.
Ar sievieti. Pievilcīgu. Apburošu. Tādu, kuras balsī klausies, bet nesadzirdi ne vārda, jo balss aizrauj līdzi.
Bet tas ir svešums. Mūždien paliktu tikai svešums. Uz laiku. Kādu laika sprīdi.
Vakardienas vakara diskusija ''Sargi valodu'' domu biedru starpā izvērtās diezgan asa. Un es sapriecājos par tiem ~ 10 tūkst. savāktajiem parakstiem. Nesaprotu kamdēļ vispār radusies šāda problēma, dzimtene taču vairs nav paverdzināta, iejūgta, neesam taču zem kādas valsts pakļautībā. Ir VIENA nacionālā valoda. Ir VIENA valsts pārvalde.
Absolūts anarhisms. Pēdējā laikā vispār šķiet, ka valda nekontrolēta vara. Kamdēļ Latvju zemei jābūt mazās melnās avs vai baltās vārnas lomā?
Un Eiropa. Kur Eiropa pielikusi savu pirkstu?
Varbūt es atkal pārlieku daudz iestigu politoloģijā.
Pareizi jau Viņš teica: ''Mūsu mājās televizora nebūs!'' :)
Šorīt aiz loga bija dzirdami putni. Nevis ierastās Pārdaugavas vārnas, bet kaut kas dziļi skanīgs, cīruļa vai bezdelīgas personā. Lai gan, varbūt vēl mazliet par agru steigties pretī Pavasarim. Sīpoli arī kā par spīti nedzen laukā lociņus. Par maz sasodītās saules. Iekštelpu negatīvā enerģija? Negatīvisms?
Maniem spārniem vajag mazliet vieglus pieskārienus no pavēlnieka vēja.
Soļi. Elpa. Izelpa. Sāpes muskuļos pēc noskrietajiem km. Rīta agrākā stunda vai/un vēlākā vakara stunda.
Katru dienu kāds mirst, aiziet bojā, padodas..
Pie vainas varētu būt vīns no Francijas, kas šorīt jau pamanījies slacīt manas sārtās lūpas un mēli piedevām. Un prātu piedevām..
Pavisam primitīvi, man Francija asociējas ar vīrieti. Bohēmisku. Pašpārliecinātu. Dumpiniecisku.
Ar sievieti. Pievilcīgu. Apburošu. Tādu, kuras balsī klausies, bet nesadzirdi ne vārda, jo balss aizrauj līdzi.
Bet tas ir svešums. Mūždien paliktu tikai svešums. Uz laiku. Kādu laika sprīdi.
Vakardienas vakara diskusija ''Sargi valodu'' domu biedru starpā izvērtās diezgan asa. Un es sapriecājos par tiem ~ 10 tūkst. savāktajiem parakstiem. Nesaprotu kamdēļ vispār radusies šāda problēma, dzimtene taču vairs nav paverdzināta, iejūgta, neesam taču zem kādas valsts pakļautībā. Ir VIENA nacionālā valoda. Ir VIENA valsts pārvalde.
Absolūts anarhisms. Pēdējā laikā vispār šķiet, ka valda nekontrolēta vara. Kamdēļ Latvju zemei jābūt mazās melnās avs vai baltās vārnas lomā?
Un Eiropa. Kur Eiropa pielikusi savu pirkstu?
Varbūt es atkal pārlieku daudz iestigu politoloģijā.
Pareizi jau Viņš teica: ''Mūsu mājās televizora nebūs!'' :)
Šorīt aiz loga bija dzirdami putni. Nevis ierastās Pārdaugavas vārnas, bet kaut kas dziļi skanīgs, cīruļa vai bezdelīgas personā. Lai gan, varbūt vēl mazliet par agru steigties pretī Pavasarim. Sīpoli arī kā par spīti nedzen laukā lociņus. Par maz sasodītās saules. Iekštelpu negatīvā enerģija? Negatīvisms?
Maniem spārniem vajag mazliet vieglus pieskārienus no pavēlnieka vēja.
Soļi. Elpa. Izelpa. Sāpes muskuļos pēc noskrietajiem km. Rīta agrākā stunda vai/un vēlākā vakara stunda.
Katru dienu kāds mirst, aiziet bojā, padodas..