Pieklauvē un nāc iekšā

Tik viegli likās ievietot rakstu par tām n'tajām lietām, kas ir manā somā, pie kuras pieklājīgi karājas lapsas aste. [kārtējā dāvana]

Pa ilgiem laikiem ir izveidojusies šodienai tāda kā brīvdienas sajūta. [gāju pa V. parku un saskrējos ar kolēģi un bija tāds woow! mirklis - viņas: ''Biz biz!'' un mans: ''Klinta, ko Tu šeit dari?!'']
Labi, ne gluži 'tāda kā', bet pa īstam brīvdienas sajūta ir izveidojusies. Varbūt tamdēļ, ka esmu baudījusi jūru. Smiltis. Sauli. Volejbolu. Badmintonu. Kailu miesu. Pirms tam iepirkšanos un pēc tam maltīti Latviskākajā no Latviskākajiem restorāniem galvaspilsētā.
Tikusi pie saldējuma ar pelējuma garšu [saldējums ''Vāverīti'' nez kamdēļ man vienmēr ir asociējies tieši ar šo minēto lietu, kas parasti ir, kad ar mēli mēģina lakstoties ap ievārījuma burciņu]
Esmu tikusi pie jauniem vintage šortiem un kleitas manā šī brīža iemīļotajā krāsā. ^^
Un iemetusi skatienu Islāma grāmatās, kas kaudzēm novietotas zem klajas debess. Nožēloju, ka nepaņēmu kaut vienu no tiem lasāmajiem gabaliem. Tajos noteikti ir vairāk cilvēcības aprakstītas.

Jūrai piemīt spēja atņemt spēkus un dot pretī enerģiju. Tas viss notiek vienlaicīgi. Kā mīla un naids. Kaislība un posts. Labais un ļaunais.

Atklātībai ir savs labums. Un nelaime.
Pēc vakardienas vīna svētkiem, kas tika rīkoti par godu Annai E. G. sarunas aizgāja līdz mūžībai. Un pēcāk nokrita atkal atpakaļ uz zemes.
''Ar mīlestību vien nepietiek..'' - nakts melnumā tika locīti vārdi.

Jāatzīst, ka es pazīstu daudzu reliģiju pārstāvjus. [lai gan pati uzskatu, ka Pasaule radās Lielā Sprādziena rezultātā - tātad no haosa, kā to veiksmīgi apraksta Skandināvu mīti] Personīgi pazīstu Austrumu kultūras reliģisko fanātiķi, [starp citu, nesen viņu satiku. Nemainīgs domu gājiens un uztvere] kā arī dažu labu Kristieti un Budisma piekritēju.
Vīna svētkos sastaptie ''Kristieši'' bija kā medus maize šiem visiem klāt! Kad ieskanas reliģiskās notis un skan lasījumi, [lasīt: izvilkumi] no Dieva vārda, rodas sajūta, ka lielākas nopietnības vairs nevar būt. Pusstunda tiek pavadīta strēbjot vīnu un klausoties sprediķi mazajā dzīvoklītī. I. balss piepilda telpu un domas laižas kā nerātni putni. E. vijole gauži kauc. A. klavieres smejas paralēli asarām.
Pusstunda iztek.
Bībele, tāpat kā klavieres, tiek aizvērtas ciet un mainās noskaņa. [ja dzīvoklī ietilptu ērģeles, tad tiktu aizvērtas tās]
Acu priekšā izaug Kristietis, kurš dzer vairāk par ateistu. Kristietis, kurš lamājas kā pats nelabais.
Kristietis, kuram ir Kapelāna bībele kamoflžās vākos iesieta. Kristietis, kurš nebēdnīgi flirtē ar sievieti. Kristiete, kas ir rijīga.

Pirmām kārtām, mēs esam cilvēki.

Skaista nakts ir šovakar. Skaista noskaņa ir šim vakaram.
Man ir mana šodiena. Un mazliet no nākamās nedēļas, kura jau ir saplānota. Es zinu, ka spēja mainīties piemīt itin visa, bet ja tas nenotiek tagad, tad es par to nedomāšu.

Tirkīzzils. Svece uz palodzes. Mana kleita. Mani auskari. Un galu galā, mani mati, kaut kad saulē izspēlē šādu joku. ^^

Rīt darba diena. Un es zinu, ka rīt ir sestdiena.

Šobrīd, sēžot pie virtuves galda, klabinot PC taustiņus - vieglā rīta pustumsā, un gaidot kamēr uzvārīsies ūdens žeņšeņa tējai, mans noskaņojums ir tik brīnišķīgs, ka es varētu atzīties savā iemīlēšanās sajūtā. Pret dzīvi. Pret Tevi. Pret lietām, kas apkārt virmo. Par spīti tam, ka aiz loga jau no paša rīta brāzmoja vējš un plosīja tos neredzamos aizskarus iepretrim logam un balkonam, šī sajūta aug un izaug lielos apmēros, kas nespēj aptvert nekādas robežas.

Robežas. Tās sniedzas tik tālu cik vien pats vēlies. Domu lidojums, kas vienā brīdi aiznes Tevi līdz Indijai, kur ieraugi tik skaistu lakatu, kurā ieausta visa dabas krāsu burvība un cilvēka skaisto roku darbs, līdz pat Francijai, kas piepildīta bohēmistiska šarma un grācijas katrā sievietes vai vīrieša kustībā.
Vai Balkāniem, kas ir dzejnieku svētā vieta un Meka.
Svētā vieta, kur dvēselei jārada viela un jāpārdod kā gara maizes produkts.
Jebkur, ja vien Tevi mīt Tavs iekšējais spēks. Dziņa, kas velk uz priekšu tā, ka nemaz nejūti sevi ejot. Spārni paceļ.

Pacelties līdzi laikam un neļaut sev domāt, ka tas Tev, cilvēkam nemaz nepieder.

Ļaušu žeņšeņa tējai caurspīdīgajā krūzē ievilkties vien minūtes piecas vēl, ne vairāk. Alkstu siltuma.
Doma, ka drīz jādodas laukā un jābrauc uz darbu, nemaz nesilda..
Jo..
Apģērbu skapis alkst izrādīt kailu miesu kādā kleitā vai bezpiedurkņu kreklā, bet še Tev - jāmeklē kas gana siltāks un man nav ne jausmas kas tieši!
Par apaviem nemaz nesāksim sarunu..

Vakar bija jauka brīvdiena. Priekšpilsēta. Ģimene. Draugi. Kino - ''Tumšās ēnas'' un Džonijs. Sarunas. Kafija no kartona krūzītes un sarkanas lūpu krāsas nospiedumi uz tās malas. Tirgus bohēma. Ābolu pīrāgs. Un nebija arī par sliktu pastāvēt zem koši dzeltena lietussarga gaidot sab.tr. kas lēni kala sliedes pietuvojoties.

Līņā lietus. Sitas pret logu un palodzi. Traucoties ar savu sarkano velo uz tikšanos pulkst. 17.oo Centrālajā stacijā, radās sajūta, ka migla krīt no gaisa.

'Migla krīt no gaisa'. Pirmo reizi šodien dzirdēju šādu salīdzinājumu - neba no sevis - kāds nepazīstams cilvēks uz ielas sarunājoties ar otru cilvēku tā pateica. ''Piedūra.''

Lietas spēj ''piedurt''. Pateiktie vārdi tāpat. Sajūtas.
Šodien ar dzīvesbiedru pa ceļam no restorāna, kur pabaudījām gardas pusdienas un es satiku pazīstamas sejas - Dženu, Gundaru un Sašu, bijām aiztecējuši līdz Latvijā ražotu mēbeļu salonam. Pašķirstījām katalogus un papētījām piedāvājumus, kurus visai veikli pastāstīja burvīga interjera pazinēja. Atceros viņu pēc skata, jo viņas krūšu bedrītē laiski snauda pūce, iekārta zeltītā ķēdītē ar trausliem jo trausliem pavedieniem. [Ar interjeristiem vismaz man ir labas attiecības, [nekā ar NĪ aģentiem], jo ar šo nozari esmu uz visspēcīgāko un izteiktāko 'Tu']
Es vēlos lielu spoguli gaitenī un bāra leti virtuvē.

Ir brīva diena un ja ir jāteic godīgi - es nezinu ko lai sadara.. Persiki. Cepumi. Tēja no tējnīcas, kur mitinās tā burvīgā būtne ar austrumniecisko ģērbšanās stilu [viņas acu ēnas gan man šodien dikti nepatika - tādas zilzaļas - zili zaļa ir jauka krāsa, bet ne acu ēnām, manuprāt..]

Darbaholiķe.

Savā lielajā un pūkainajā somā, starp n'to skatu citām materiālām lietām, esmu iemetusi zaļajos vākos iesieto plānotāju un apzinīgi cenšos saplānot savu laiku. Sanāk? Sanāk. Zināju kur un cikos man šajā pēcpusdienā jābūt Imantā darba darīšanu sakarā, ne izklaides vai sazin kāda suņa labad vēl es tur atrastos - Dieva aizmirstā nostūrī, aizvadot divas stundas sava tik dārga laika vienības. Savu nervu un pacietības, piedevām, jo mana vārda māsa Kristina [lasot tālāk sapratīsi par ko iet runa] maniem nerviem lika pamatīgi pasvīst.
Zināju, ka pēcāk jādodas atpakaļ uz biroju, bet piezvanot M. man tika dota atļauja - viņas vārdiem citējot: ''Mārīt, vari nebraukt - ej tusēties!''
Ne noskaņojuma, ne vēlmes. Nogurums.

Labprātāk būtu pasēdējusi ar kādu pavisam, pavisam jauku cilvēku kādā omulīgā kafejnīcā un izstrēbusi tasi karstas, baltas kafijas. Parunātu par vērtībām un dzīves uzskatiem. Dzīves uzskatiem, kas skar nopietnību un vieglprātību. Varbūt abus vienlaicīgi..

Manā mob.tel kontaktu sarakstā tagad valda nopietnība. Te parādās kolēģi. Te paziņas. Te nopietnas personības ar lielo burtu. Nav kontakti ar sākumburtiem vai piemēram, Mākslinieks, Necelt, Viņš, u.t.t. kā bija senāk..
Esmu jau aizmirsusi to vieglprātību un sevis identificēšanu citā vārdā. Pag..
Šodien gan uz brīdi norāvos no ķēdes - biju Kristina. [tas tā, jo vienkārši ar kolēģi esam, tā teikt, uz viena viļņa apģērbu ziņā un viņas vārds piestāvēja vairāk nekā mans īstais]
Bija jautri. Tas galvenais visā manis vadītajā pasākumā.

Ak, jā, runājot vēl par The Plānotāju. Un vēl šis pats plānotājs lieti noder dzejas rindu pierakstīšanai, starp citu. Jā. Dzeja un mīļās manas Mūzas ir mani atkal uzmeklējusi. Atkal mazliet vēl kautrīgas un naivas savā būtībā, bet stipras vārdos, kurus cenšas iekliegt pasaules ausīs.

Sen neesmu smērējusi ar zilo tinti savas dienasgrāmatas baltās, viegli rūtotās lapas. Vai es maz spētu šodien aprakstīt visas tās sajūtas, kas bijušas aizpagājušajās dienās? Maz ticam. Maz ticams vai es to vēlētos. Ieslēgt savos atmiņu kambaros un aizslēgt aizmirstībai. Tās pieder tikai man - atmiņas.

Pareizi jau vien ir kā apkārtējie teic - esmu par egoistisku, lai spētu dalīties. Par žilbinošu. [uh, tas tik bija kompliments ^^]

Etjēns gan ir skaists vārds. ^^

Es šķiet, ka vairāk par visu šajā dzīvē tiecos būt bohēmiste - ideāliste. [bohēmisms uz pilnu klapi - ideālisms vēl pieklibo ar kreiso] Ideāla matu krāsa. Ideāli pagatavota kafija no rīta - mans dzīvības dzēriens. Ideāls skatījums un apvārsni. Ideāli kēksi ar mellenēm un šokolādes gabaliņiem. Ideāli cilvēki blakus un līdzās, kas uzliekot plaukstu uz pleca, iedveš manī to enerģijas daudzumu, kas nepieciešams izdzīvošanai. Ideāli laika apstākļi, kad nav ne silts ne pārāk auksts.

Esmu Tavai un jūsu ikdienišķajai, pareizajai, pa plauktiņiem sakārtotajai dzīvei zudusi. Atklātības kārtis mestas ne vairs galdā, bet tieši Tavā nelietīgajā, pēc nepelnītas uzvaras smeldzošajā sejā. Kaut kas pēc paviesošanās čūsku bedrē, kur tiku iemesta vakardien [situācija mūžīgi mūžos un āmen viena un tā pati - uz darba vietu atnāk mana Priekšnieka priekšnieki un redzot Mārīti, secina, ka viss ko viņa dara ir absolūti nepieņemami viņu izstrādātajiem standartiem. Mārīte parāda raksturu. Mārīte tiek nolikta pie vietas.], ir katastrofāli salūzis un ierastie maršruti, kuros tiecas mana neremdināmā, alku tāluma pārpildītā sirds, ir kļuvuši vēl izteiktāki. Alkstu tāluma, kur aizbēgt. Neatskatīties vairs atpakaļ. Ne uz tiem, kas sagādā manai dvēselei ciešanas. Tikai projām no solījumiem. No solījumiem un cilvēkiem, starp citu, kas lūdz Tavu palīdzību, bet kad seko norēķināšanās - uzgriež muguru un izliekas nepieejami kā nolādēti, iedomīgi izdzimteņi, kuru vienīgais dzīves mērķis ir uzskatīt sevi par pašiem gudrākajiem un talantīgākajiem itin visā.

Par šodienu, šķiet, ka varu un drīkstu pateikt tikai vienu vārdu, un tas būtu - vējš. Esmu pieturējusi cepuri no vēja nagiem. [būtu smieklīgi skriet pakaļ cepurei kā tādā lētā romantiskā kino, lai arī tas būtu kas tāds, kas Mārītei piestāvētu. Mārīte parasti ir smieklīga.] Esmu pieturējusi svārkus - arī, lai pasargātu no vēja negantajiem nagiem. Lakatu. Matus. Auskarus, kas žvadz pie ausīm kā tādi mīļi zvani, kas ierasts piekārti pie māju durvīm.
Un sevi - pie zemes.
Pie zemes, jo es labprātāk lidinos kaut kur tuvāk debesīm - pēdām varbūt tikai mazliet viegli skarot zemi.
Pie debesīm vienmēr ir siltāk, spožāk. Un man tik ļoti pietrūkst siltuma.
Siltums.

Jāatzīst, ka tās vīrieškārtas cilvēks - ārzemju kārtas - šīs dienas vēlajā pēcpusdienā Vērmaņdārzā ar rozi rokās, kuru stiepa ar tik lielu rūpību, bija smieklīgs visā savā tiešumā. Roze par atvainošanos vai kārtējā..? - iešāvās prātā tāda doma, redzot ietīto ērkšķiem klāto ziedu - vienu, vientulīgu un bezgalīgi skaistu.
- Hey!
Es: Hey.
- How are you?
-Es:Thank's, I'm fine.

Ir savādi un tajā pašā laikā pašsaprotami apzināties, ka es beidzot esmu nonākusi, tur kur esmu vēlējusies būt. Es laužu stereotipus par klasisko darbinieku Starptautiskā iestādē, par klasisko dzīves biedreni, labāko draudzeni, māsu, pusmāsu, meitu.
Skatlogi attēlo to mani, kādu esmu vēlējusies redzēt jau sen. Vārds? - Nezināms.

Laukā ir piķa melna tumsa un laiks nodoties rokrakstiem.
Pa kādai ''Gossip girl'' sērijai un tējai. ^^

Ir septītā marta vakars. Vēls. Neskatos pulkstenī, tamdēļ precīzu laiku nepateikšu. Bet ir krietni par daudz ierastajai pēcpusdienai, kad parasti esmu jau dzīvokļa sienās, ar tējas krūzi rokās, uz palodzes un nododos savām iedvesmām - rakstot, knibinoties ap adījumiem, audumiem vai lasot kādu grāmatu. [Šobrīd esmu pārņemta ar Šrī Īšopanišada mantru grāmatu]
Esmu nogurusi. Kaut kas sāp pēc negulētas nakts un saspringti aizvadītas darbadienas. Stāvu pie dzīvokļa durvīm. Aizslēgtas. No iekšpuses.
Kādu brīdi domāju, ka varbūt šonakt gulēšu viena..
Durvis, pēc pāris minūtēm un maniem zvana signāliem, atveras. Durvīs un pustumsā stāv tikko kā pamodies - vēl samiegojies, saburzītiem, izspūrušiem matiem, sasodīti pievilcīgs vīriešcilvēks - smaidot pasniedz man sarkanu jo sarkanu rozi. Ar garu kātu. Perfektu. Ideālu. Skaistu.

Anna  jautāja ar ko man asociējas 8. marts. Es nevilcinoties atbildēju - Padomju svētki. Viņas skaistās acis aiz brillēm četrstūrainos rāmjos iepletās un pār lūpām skanēja izbīlis: ''Tu esi pirmā, kas ko tādu saka! Nopietni. Visi, kuriem es šo pajautāju [Anna ir topošā žurnāliste un viņas mājasdarba temats bija par 8. marta ''svētkiem''] minēja tādas pirmās asociācijas kā: ziedi, sievietes, vīrieši.

Vakar un šodien viesojos priekšpilsētā. Tas ir šausmīgi, kā lietas ir piesātinātas ar atmiņām. Sajūtu izgāztuve.

Nenoliedzami vispārēji pieņemts stereotips, bet tomēr, lai arī ko melstu ļaunas, indīgas čūsku mēles, ikvienas aktrises sapnis ir nospēlēt uz teātra skatuves Džuljetas lomu. Naivo un tajā pašā laikā spēcīgo mīlētāju, kas gatava doties nāvē.
Neesmu aktrise pēc profesijas par nožēlu, vai par laimi, kā to ņem, bet arī es vēlos nospēlēt Džuljetas lomu. Skatuves, ja saucam to par dzīvi. Iedegties par kādu. Izdegt par kādu. Sirdi un dzīvību atdot par iekāri, kas saplosa.

Vakar bija burvīgs saspringtas dienas noslēgums - 'Romeo un Džuljeta'' izrāde D. teātrī. Patīkami, ja vēl pirms pirmizrādes, kur cilvēkbūtnes raujas kā negudras, ir iespēja baudīt izrādi. Privilēģijas. Protams, ''sļivki obšestva'' - divi Ģirti - Ģirts Ķ. un Ģirts T., divas Ievas - Ieva I. Un Ieva A., kā ar Ģirta T. brālis Pauls T. Gan jau bija vēl, noteikti, ka bija, bet mana skatiena bultas lidoja tikai šajos cilvēciskajos radījumos. Atgiezeniskā saite. Mhm.
Jāatzīst, ka man bija visai grūti atraut skatienu no skatuves, kur aktieri uzveda šo stāstu, šo skumjo stāstu, kā teikts tajā dziesmā, kas tika nospēlēta uz skatuves dēļiem: ''Nav stāsta skumjāka par šo.. Skumjāka par šo. Romeo un viņa.. Džuljeta..'' [Filma arī, nenoliedzami laba ar manu jaunības dienu dievekli Leo.]
Manas plaukstas visu izrādes laiku gulēja mana Pavadoņa plaukstās, kas nevis kā ierasts pieņemts vīriešcilvēku sugai, bija iemidzis un krāca, bet gan tikpat neatlaidīgi durstīja skatuvi ar savu skatienu.

Un trīs sarecējušas asins krāsas rozes, kuras izrādes laikā gulēja man uz ceļgaliem. Patīkami, ja rozes tiek dāvātas reti, bet no sirds. Kad es patiešām tās negaidu, bet tās tiek pabāztas man zem degungala, kad apkārt valda ziemas aukstums un es mīņājos pie D. teātra biļešu kasēm, kur man ir pateikts gaidīt [un es, protams, ka esmu vismaz pusstundu ātrāk nekā norunāts]

Ir miers. Un iedzers mazliet par daudz Jägermeister.

Labvakar.
Mierielas republikā valda nogurums paralēli kaut kam tādam, ko vārdos nosaukt ir grūti. Un varbūt nemaz nevajag. Jo mēs cilvēki, tomēr, lai arī cik mums būtu labi, nespējam būt līdz dvēseles dziļumiem atklāti. Tumšas ēnas un stūros noslēpušies rēgi. Pielavīsies, kad vismazāk gaidīsi.
Paliksim pie noguruma.
Un es tā varu atļauties teikt, jo rēķinoties ar to, kādas ir bijušas šīs aizvadītās pēdējā laika dienas, jābrīnās, kur es ellē ratā izrāvu spēku, lai arī rokas jau krita gar sāniem un padošanās niknumam bija spēcīgāka par mani, tomēr izturēt. Izturēt, bet nejust gandarījumu. Vismaz ne šobrīd. Ne šobrīd.

Ir aizvadīti divi dzejas pasākumi Janvāra mēnesī. Burvīgas atmosfēras piegāzti. Viens ar pārliecību, ka es to varu, un daru, jo vēlos to darīt. Paldies visām tām mīļajām cilvēkbūtnēm, kas mani atbalstīja ar savu klātbūtni. Paldies par kafiju.
Otrs pasākums aizvadīts ar vieglu, un jāatzīst, ka arī mazliet drebošu sirdi, kad palūgts bez iepriekšēja nodoma un sagatavošanās [bija doma aiziet tikai paklausīties, taču, protams, ar dzejas krājumu līdzi somā] kāpt [precīzāk, nācās rāpties, jo uz palodzes atradās dīvāns, kurā apsēžoties likās, ka izkritīšu tam cauri, nonākot labi, ja ellē..] uz improvizētas skatuves, deklamē dzeju atlasītai publikai, kas rauj vārdus no lūpām. Viedokļi. Argumenti.
Piekrītu, ka dzeju nevar tikai nolasīt.
Nepiekrītu, ka Raitis ir dzejnieks. Un Džulijans. Bet tas ir tikai mans viedoklis.

Starp citu, vienā no pasākumiem ''noskatīju'' meiteni, kura deklamēja dzeju. Viņas seja runāja pati par sevi - emocijas plūda straumēm pār viņas sarkani krāsotajām lūpām. Viņas dzeja bija uzbrūkoša. Brutāla. Tendēta uz agresiju. Viss viņas ķermenis bija saspringts no dusmām, kas valdīja viņas prātā vai sirdī.
Nenoturējos un bruņojusies ar savu vislabāko no smaidiem un skatieniem, padusē iespiedusi zaļo piezīmju bloknotu, devos viņai klāt,kad viņa bija nokāpusi no skatuve, soļoja laukā, lai notiesātu cigareti, ar skaidri un gaiši definētu jautājumu: ''Tas bija iespaidīgi. Saki lūdzu vai Tu vēlētos..? Uz ko viņa atbildēja: ''Tā bija mana pirmā reize.. Jā, es labprāt!'' un uzrakstīja savu e-pasta adresi: ''i.....@inbox.lv''.

Janvārī ir pāršķirstīta Andra K. grāmata, kurā viņš apraksta savu privāto dzīvi. Jāsaka, ka savās jaunības dienās, es biju viņā mazliet ''ieķērusies'', tamdēļ, man niezēja nagi kaut pieskarties grāmatas lappusēm.
Tāpat ir uzzināts, ka Saimona kaķim ir pašam sava grāmata. Tā maksā vien 6.99 ^^
Apmeklēts jaunais klubs, kurš atrodas Spīķeros. Atklāšanas koncerts bija visnotaļ interesants. Divas manas iecienītākās Latviešu grupas un vēl Fēlikss. ^^
Esmu iedomīga, tamdēļ teikšu, ka viens no grupas dalībniekiem nebija spējīgs novērst skatienu no maniem, pieņemsim, krāsotajiem matiem. [es jau atbildēju cik bieži krāsoju matus un kādā krāsā tie man ir tagad]

Tipogrāfijas smarža. Ja es ko dievinu, tad noteikti šī ir viena no tām lietām. Šorīt tipogrāfijā pavadīju nenoteiktu laika periodu un jāteic, ka tas bija labākais rīts šajās dienās. Mierīgas sarunas, paralēli gaudojošajiem aparātiem, kas tūliņ, tūliņ izspļaus gatavu materiālu un es varēšu iet lepni un ikvienam iebāzt sejā tās lapas, ja vien gribēšu..

Skropstu kaķpēdiņas.

Mazliet vairāk kā parasti esmu aizrāvusies ar AFP bloga lasīšanu.
Jāatzīst, ka mani ļoti fascinē lasīt svešus blogus jeb sava veida publiskās dienasgrāmatas, piezīmes. [kur iespējams minēts kāds jauks vārds par mani, tas tā starp citu, nekļūstot iedomīgai pār-lieku. Domu zīme tajā vārdā ir tikai tā iemesla labad, ka atcerējos savu mīļāko filmu ''Factory Girl'', kur Andy Worhol lomas attēlotājs Guy Pearce teic vārdu weekend ar tādu izstieptu akcentu, ka es burtiski kūstu ik reizi šo dzirdot]
Jā, cilvēciskās būtnes jau vienmēr savā ziņā pamanās tiekties pēc tā, kas ir citiem..
Es, piemēram gribu melnbaltas, pusgarās zeķes. Un izdarīt kaut ko ar ''Širvānu'' - ik reizi ejot garām, žēli ieņurdos un citiem no malas šķiet, ka man kas kaiš, vai sāp. Un varbūt, ka arī tā ir..
Man pēdējā laikā bieži un daudz kas sāp.

Tāpat mani fascinē pieminēt savās piezīmēs cilvēkbūtnes, saucot tās īstajā vārdā, bet tas vispār it tā starp citu, starp citu.
Piemēram, to, ka šodien zvanot Kristapam, lai precizētu laikus iekš dzejas pasākumu, kuru vadīšu 21. janvārī, viņš nosauca mani par Maritu. Es patiešām nezinu, kas norisinās viņa domās, bet tam ir jābūt kaut kam sasodīti interesantam. Atminos kā mēdzām nopļāpāt stundām pa telefonu, kamēr es biju priekšpilsētā, bet viņš kaut kur dziļi kalnos nolīdis. Tad viņš dēvēja mani par Māru. Un tiešām uz brīdi es sajutos kā tāda senā latviete, kas parādījusi viņam ceļu, esot dievietes statusā.

Bet atgriežoties pie AFP, tā teikt ''piedūros'' viņas 'The wedding blog' ierakstam. Cik patiesi un vienkārši aprakstīts mirklis, kas saistās ar izvēlēm, kuras izdarot mainīsies dzīve. Cik patiesi ir viņas acīs redzēt mīlestību, kas dzīvo sirdī pret to vienu cilvēku, kam viņa teikusi ''I do''
Tik pazīstami.. Tik sasodīti pazīstami.
To es sauc par īstenu bohēmu, kad mirklis kļūst par ilgdzīvojošu, idejisku un mērķtiecīgu procesu. Kad Tu esi tas, kurš izkalis savu Laimi no [Nekā] Nejaušības. Kad Tu esi tas, kurš dienu no dienas izcīni kaujas ar sevi, lai otram cilvēkam būtu vieglāk Tevi saprast. Vieglāk mīlēt.
Jā, bet ja runājam par laimes būšanu un nevis tās kalšanu..

"Laimīgā Alise! Laimīgā Alise!'' jau ilgu laiku kā vēlos skaļi spiegt šos vārdus. Redzot kādās rokās viņa atrodas. Rokās, kas skārušas durvju rokturus un plecus, kurus savukārt esmu skārusi es..
Bet varbūt Alise nemaz tik laimīga nav? Varbūt viņas ''Laime'' ir laicīga? Varbūt tā pat kā dzīvība, kas plūst viņas avotos? Avotos, kas vēl ir pārāk jauni, lai spētu ko saprast un izprast ar dzīves pieredzi. Reiz jau viņa gandrīz pieļāva kļūdu.
Atceros, kad satiku Alisi pirmo reizi - viņa bija pirmo kursu studente kādā no Galvaspilsētas prestižajām augstskolām, kas kvalificē jaunos speciālistus, kuriem tāpat pēc skolas beigšanas nepavērsies daudz iespēju iegūt darbu savā izvēlētajā specialitātē [un mēs nerunāsim par mani, PR Visā Visumā ir mana sirdslieta, ne tikai profesija]
Maza, apjukusi, vēl dzīves liktu cērpjama aitiņa. [nekas neliecina par to, ka viņa arī tagad būtu mainījusies. Es zinu to sajūtu, kad tiek laupīta spriest spēja, kad vieglākais no ceļiem ir vienkārši aizvērt acis un ļauties lidojumam. Vienalga, kur aiznesīs, vienalga, galvenais, lai nes. Lai neatstāj uz vietas. Lai nav jābūt vienai uz zemes starp citiem, kas ir tikpat vieni. Galvenais - nedomāt, Lai nu ko, bet aizliegt sev nodarboties ar domāšanu. Ja atļausies domāt, tad secināsi, ka tas gluži nav tas, ko esi iedomājies esam par Tavas dzīves jēgu. Un tad sāksies stāsta jautākā daļa, kas saucas ''Pieradums''

Uz veciem pamatiem neko jaunu nedrīkst celt. Drīkst, bet nevajag. Patiešām nevajag..

Pie velna šos pieradumus! Ak, jā, runājot par pieradumiem.. Man no 16. janvāra būs citas attiecības. Tomēr izlēmu, ka mums tādas būs. ^^
Ilgus gadus biju uzticīga vienam, konkrētam - gāja mums visādi - i' laimes brīži, i' savstarpējie strīdi - tagad ļaušos, lai manā ikdienā parādās kāds cits mobilā telefona operators. ^^ Man viņu zaļais dzīves modelis patīk mazliet vairāk.
Galvenais tikai jāpieskata sevi, lai nekļūstu atkarīga no foursquare ar tiem 50 MB :D

Un runājot par kaut kādām ar mani vēl saistītām lietām, tad.. Šonakt sapņoju par Baltkrievijas vēstniecību. Daudzstāvu ēka ar krāsainiem paklājiem uz kāpnēm. [kā tā ēka Br. ielā un inteliģentais nekustama īpašuma aģents, ar kuru mums bija ne visai lietišķa saruna pagājušajā gadā]
Un vēl manā sapnī dominēja daudzsievība. Nejautājiet, tas bija šausmīgi.

Uz tikšanos.
Mārīte Atēna

Svētki nosvinēti. Viss. Lieciet man tagad svētu mieru līdz jaunajam gadam. Un arī pēc tam, ja drīkstu lūgt, palūgt jums..
Ziemas miegs. Un, jā ierakšos dāvanu kaudzēs un līksmi smaidīšu. Ziedos - kaltētos un īstos, lūpu balzāmā, lielajās krūzēs ar krāsainiem baloniem, un vēl, un vēl, un vēl. Par lapsas asti jo it īpaši. Atceries, cik ilgi es dīcu, skatoties uz Tavu lapsas ķepiņu pie somas, ka es gribu asti? ''Gribu asti! Un gribu asti!'' - kliedzu Tev tieši ausī, kad Tu mani viegliņām pacēli savās rokās. Atceros galvaspilsētas parku zālienus, mākoņu formas virs galvas, policistus, kuriem kaut kas nepatika, soliņus un sauli. Gaismu. Smaidu. Prieku.
Atceros. Bet tik daudz kas ir aizgājis līdzi laikam un izgaisis tajā..

Tagad aste ir pie manas somas un plīvo vējā. ^^
Kā vakar, kad devos ciemos uz Kr, B. ielu.
Šampanietis mutuļoja, pašceptie pīrāgi un piparkūkas. Kaķi. [Nē, kaķi nemutuļoja]
Kā jau vakar rakstīju savā ''čīkstētāju kontā'' - https://twitter.com/#!/melnbaltalapsa - kaķi vaktēja mani ar skatienu.
Ciemojos svētku ietvaros un protams, pie īpaša radījuma. Tiešām īpaša šajā vārda nozīmē. Citu cilvēku gādīgo roku pamests, bet nonācis pie citiem gādīgākiem cilvēkiem, kas kaķi prot novērtēt un sauc to par Personību. Kad pēdējoreiz biju ciemos, radījums vēl bija dikti maziņš un bailīgs. Tagad - izaudzis gana liels, lai pievērstu man uzmanību. Nekautrīgi.
Es ļoti iemīlējos pelēkā radījuma ar milzīgajām ķepiņām spēļmantiņā, kas ir tāda vīterojoša [kā putnu balsis] pele staipīgā auklā. Piesieta tā pie durvju roktura, lai vienmēr pa rokai. [lasīt: ķepai]
Manu aizrautību ar minēto objektu, pievilināja arī pelēko ķepaini. Skatījos, uzbāzīgi, jāatzīst, kā pelēcis rotaļājas. Nezinu, kas īsti norisinājās burvīgā radījuma prātā, bet viņš ik reiz kad pamanīja, ka vēroju - leca man sejā. Ik reiz es atrāvos kā ar ūdeni aplieta! Visbeidzot, viņš aizgāja pat tiktāl, ka ignorēja klaji manu iemīļotāko rotaļlietu un visu savu kaķisko uzmanību piesaistīja tikai un vienīgi man. Saskrāpētās rokas un deguns, burvīgi lai neteiktu vairāk. ^^
Kad pulkstenis jau sasodīti tuvojās stundai ar vārdiem ''laiks mājup'' - pelēkais radījums jau bija man klēpī un saldi iekārtojās, lai varētu čučēt.

Jāteic - jau ilgu laiku esmu bijusi gadskārtējo svētku nīdēja. Ne tikai šo ''svēto'', kas būs jau rīt, bet visu. Vai tās būtu dzimšanas dienas, vēl jo mazāk, vārda dienas. Jo, kas gan var būt naivāk par sava vārda cildināšanu? [ja vien Tevi nesauc par Māru, Lieni, Reini, Elīnu, Alisi, Līvu, Ādolfu, Elizabeti vai Mariju. Kā arī Edgaru, Raiti, Elzu, Elgu, Indru, Egonu, Aīdu, Evelīnu un Laimu. Un protams, Viesturu, Paulu, Līnu, Almu, Ģertrūdi, Amēliju, Kurtu, Laumu vai Adeli - dievs augstais, apgrābsties - nemeklēt vārdos jebkādas personīgas iezīmes]
Visi tie ievazājumi, kuriem tiek pievērsta tik liela uzmanība, par tiem vispār nekuļas mēle runāt.

Šogad kaut kas ir stipri mainījies.. Es nevēlos bēgt. Vēlos apstāties. Vērot. Vēlos saņemt emocijas un dot tā pretī. Iemācīties, ja vēl neprotu.
Atminos vēl kā pagājušogad bēgu no svētkiem vārda burtiskajā nozīmē. Jo kā gan savādāk izskaidro to, ka lielā ātrumā ar auto tika bēgts no svētku salūta un no pārlaimīgo, spiedzošo cilvēku sejām? Bēgts patvērumā, kuru tolaik savā sirdī dēvēju par mājām.. Tā bija vienkāršāk un vieglāk. Vismaz tolaik tā izskatījās un tika uzskatīts.. Pieraksti liecina, ka es.. Es to neteikšu.

Dzīvoklī no šodienas dzīvo egle, kura tika iegādāta Sarkanās Daugavas ''Ziedu tirgus'' laukumā. Garāka par mani, mazliet kaila pie galotnes, bet kupla jo kupla pie apakšējiem zariem. Cena bija adekvāti saprātīga. Ļoti turklāt. Un kas? Vai tad tā ir zemē metama, ja neatbilst vispārējiem ''egļu pārdošanas'' standartiem, kas nosaka, ka tām jābūt tādām, šādām, vai tādām, lai cilvēki tās iegādātos?!
Cilvēce neprot saskatīt skaisto ne tik glītajā.

Aizdomājos ar ko man asociējas Ziemā esošie svētki - šobrīd - 23. decembra vakarpusē, kad visur deg gaismas, uz palodzes svece burvīgi burvīgajā, stiklotajā svečturī, ko iegādāju pati sev. Kad ausīs skan Somu tautības vīriešcilvēka balss no grupas POISONBLACK.
Ar svecēm, protams - gaismu, spožumu. Ar olu liķiera saldējumu, kuru ēst karotēm pa taisno no kastītes, piparkūku mīklu, kas sola gardas piparu kūkas, oranžiem jo oranžiem mandarīniem, ziemeļbriežiem - tiem stilizētajiem, kurus ierasti zīmē uz kartiņām, apģērba vai auduma tašām, [runājot par tašām - vai 3.80 par baltu, apdrukātu ar krāsainiem attēliem tašu ir daudz vai maz ko maksāt?] Ar egli, kura ļauj meža sajūtai ienākt telpās. Ar sarkanvīnu, ko baudīt no dzelzs krūzītes. Ar pašgatavotiem nieciņiem, kas priecē sirdi.

Baudiet dzīves sniegto. Mārīte.

Jāatzīst, ka man nākas visai grūti pamēģināt ko jaunu. Pretēju ierastajam un pierastajam. Ne tikai materiālās lietas vai ēdienu. Var būt runa arī par jaunu cilvēku ielaišanu manas dzīves telpās. Es, šķiet baidos, ka cilvēki sapratīs - bez manis bija labāk.. Vai arī, vai arī, ka manis pazīšana neko labu nesniedz - izskan tikai ''Es. Es. Es.'' pār manām lūpām katrā teikumā, ko saku. Egoisms augstākajā pakāpē. Tikai nemitīgi kaut ko sniegt, dot, atdot no sevis priekš manis. Manai labsajūtai. Manam priekam. Laimei. Manai mantkārībai.
Es maz sniedzu pretī. Es reizēm piemirstu, ka dzīvoju tomēr cilvēcīgā pasaulē, kas cilvēcību mazliet atstājusi novārtā.
Arī cilvēki vēlas sajust prieku, laimi. Labu vārdu. Smaidu no sirds. No manis.

Ar mani ir tik vienkārši! ^^ Ja manā apģērbā pavīd kaut niecīgs krāsas plankums - oranžs lakats, zilgani, plandoši svārki ar austrumnieciskiem elementiem, violeta jaka, zaļi svārki vai kas cits, kas atrodas iekš skapja ar nosaukumu 'NavKoVilktMugurā' - tas nozīmē, liecina par to, ka esmu satraukta, nokaitināta un dusmīga. Varu ienīst Tevi līdz sirds dziļumiem un pateikt, ka nekad vairs nevēlos cilvēk, Tevi redzēt. Varu aizcirst durvis skaļi. Nerunāt ļoti ilgi, ne vārdu nedabūsi.
Ja melns - tiešām, tiešām ar to domāju tumšs, tad viss ir kārtībā. Es varu staigāt apkārt smaidīdama. Vienkārši smaidīdama. Varu būt mīļa. Es varu izturēties pret tevi ļoti labi. Es varu pateikt, ka mīlu Tevi.

Iedvesmas ir atgriezušas. Mazliet bailīgas vēl, bet ir. Šodien ejot uz B. ielu, kur bija sarunāts satikties un pēcāk nobaudīt suši [vakars izvērtās jauks - ingveru es ienīstu. Vasabi pat nepieskāros. ] cauri parkam, kurā vienlīdz sadzīvo kā mirušie, tā dzīvie, pāris vārsmas locījās prātā - nācās pierakstīt iekš notepad.

Ir mainījusies vērtību sistēma. Es nezinu kas un kāpēc ir pie vainas. Negribu pat zināt.
Elpoju. Ar to man šodienai pietiks. Varbūt.

Ja ir kāda filma, kuru es dievinu, tad nenoliedzami tā ir ''Fabrikas meitene/Factory girl'' ar Sjennu Milleri/Sienna Miller galvenajā lomā. Īdijas Sedvikas/Edie Sedgwick dzīvesstāsts. Viņas skaistums, personība, kas aizrāva cilvēci. Popārta aizsācēja Endija Worhola/Andy Warhol mūza. Pirmā mīlestība - mūziķis Bobs Dilans/Bob Dylan - pirmā un patiesā mīlestība.
Vieglprātīgā uzdzīve, niekošanās ar apreibinošajām vielām bija tā, kas iedzina šo burvīgo būtni nāvē, apraujot to 28 gadu vecumā.

Es reibstu no dzīves. [Tas skaitās, ka esmu fabrikas meitene?] Mani veido, katru dienu papildina, pieliek ko jaunu, atņem vecās vērtības un atmiņas izgaisina ar vienu plaukstas vēzienu. Ikdienu izkrāso mani ar savām krāsām. Iedur manī sociālās vides adatu - es kļūstu atkarīga.

Rīt jādodas satikt vis vis burvīgākā cilvēkbūtne. ^^ Tirgus laukumā viņa un vēl pāris domubiedri, tirgosies ar pašdarinātajām lietiņām. [hmm, mani vilina tuvumā redzēt Līgas veidotos sapņu ķērājus, mhm.] Paķeršu līdzi termokrūzi, lai iekšas sasildītu ar verdošu tēju un pakavēšos tur - paķeršu sajūtas un iedvesma] Pēcāk noteikti, apciemot kaķiskās būtnes. ^^

Pagaidām. Un gulēt saldi. Un sapņot. [un pierakstīt sapņus. savādāk sanāks kā vakar - no rīta izstāstīju, bet pati dienas gaitā aizmirsu..]
Mārīte.

P.S. Es teicu jau par Kasparu un Agnesi?
Viņš tiešām ir pelnījis būt laimīgs. ^^
Un vēl neticēja, kad tā teicu.

Esmu pieradusi pie šīs pilsētas. Nenoliedzami. Jā, nenoliedzot ne par ko. Aizbraucot uz priekšpilsētu, kur pavadīta visa mana bērnība un jaunības dienas, guļot savā gultā, es neatminos kad vēl jutos tik nedroši un neomulīgi. It kā nemitīgi kaut kā pietrūkstu. Saiknes. Sajūtas. Sevis. Dīvaini, pamosties un saprast, ka ilgojies pēc tā loga bez aizskariem. Pēc tā loga ar metāla armatūru. Pēc garām braucošā vilciena. Pēc smaržas. Pēc visa, kas laikam ejot ir iemīlēts.
Dīvaini ir pamosties un saprast, ka kilometri no vienas vietas līdz otrai, pastāv tikai Tavā prātā. Īstenībā, ja vēlies, viss ir Tava deguna, acu priekšā. Ja tikai vēlies. Ja tikai piedomā par to, ko saki, teic citiem.
Jā, pieradusi. Tās steigas, trakuma un vieglprātīgās bohēmas, kas ir ik uz soļa spertā. Pie cilvēkiem un cilvēkbūtnēm, kas dzīvo līdzās. Elpo, dalās ar savu dzīvi vārdos, kas veido teikumus un pēcāk veselu stāstus. Reizēm romānus ar ne tik laimīgām beigām..

Svece uz palodzes svečturī ir nemierīga. Varbūt tādēļ, ka es tāda esmu..? Varu atļauties tāda būt.

Es tagad jau šķiet, ka ļoti vēlos jauno gadu - man ir the plānotājs, [Agneses the plānotāju apskatīju iekš 'galerija Istaba'. Dikti jau glīts - zilos samta vāciņos ar to uzrakstu spīdīgiem burtiem. Es dikti, dikti, izmisīgi un pārlaimīgi gribēju iegūt savā īpašumā šo dārgumu, bet kad ieraudzīju, vēl labāk, es to pāršķirstīju, turēju savās rokās - pārgāja. Gribēju, bet vairs negribu. Agnes, piedod.] kurā ieskribelēšu savus sapņus, vēlmes, idejas un Iedvesmas. The plānotājs ir zaļā krāsā. Zaļš! ^^ Skatos uz to pašlaik un priecēju sirdi. Un tintes pildspalva. Melna. ^^
Jau nevaru noturēties. Gribas grēkot ar ierakstiem.

Es te aizdomājos par lietām. [Es bieži aizdomājos par lietām, jo esmu īstens lietu vergs. Jāpiebremzē - mēs tomēr šeit uz zemes esam tikai ciemos. Viesojamies šeit un nebūsim vairs ilgi] Mani priecē materiālās lietas, tamdēļ, ka dzīvojam materiālā pasaulē. Drausmīgi šausmīga patiesība.
Es meklēju ko neatkārtojamu. Unikālu. Savdabīgu. [un neba tikai cilvēkos un cilvēkbūtnēs] Ko tādu, kas nav Tev. Vai Tev. Un vēl jo mazāk Tev.
Reizēm palaimējās un tiešām atrodu. Pazaudēju. Lai atkal atrastu, bet ne vairs to pašu.. Ne vairs tādu pašu unikalitāti. [pag, es vēljoprojām runāju tikai par lietām?]

Viss šobrīd šķiet tāds sastindzis. Gaida. Nogaida. Lai iekristu un elpotu atkal no jauna.

Pagaidām. Mārīte, kura turpina ilgoties, naivi ticēt, sapņot, un paralēli šim visam, arī dzīvot.

Izskatās, ka man pietrūkst gaismas. [un varbūt ne tikai tās vien, jo Mārtiņš teica, ka es vispārēji alkstu būt pamanīta. Būs vien taisnība. ^^]
Runājot par - mazliet ievadam, ieskatam. Nākas atzīt, ka pat Mārtiņš mani nepārsteidza vakar birojā. Pat ne ar to, ka viņš piedāvāja dzert tēju no krūzes ar Eifeļtorni. Citējot: ''Mārītei krūzi ar Parīzi, viņai varētu patikt.'' Pārsteidza? Nē. Esmu Parīziete. No galvas līdz kājām.

Bet par gaismu. Atgriezīsimies pie gaismas, ja? Sveces. Viņas ir visur. Palodze noklāta svecēm. Spīd. Laistās. Deg. Mirgo. Izdeg. Spogulis ar pūķiem, kuri savās ķetnās tās cieši satvertas tver.
Man vienmēr ir pietrūcis gaismas. Mazliet vairāk gaismas gaismas pasaulē. Siltuma vispārējā siltumā. Varbūt vēlmes pēc pārsteigumiem. Jau iepriekš zināt ko sagaidīt no cilvēces, kas ir tik gaužām paredzama, nav visai interesanti. Nav nekāda pārsteiguma efekta. Nekāda. Atver muti un es jau zinu ko teiksi. Sekos kas pār Tavām lūpām.
Jā ir dažreiz, ir pārsteigumi no manas puses ir, Tu cilvēks saki. Tik reti, ka esmu jau aizmirsusi kā tas īsti ir, es atbildēšu.
Cilvēks, taču ņem un pārsteidz mani. Pārsteidz ar kaut ko no sevis. Savas Personības. Noplivini skropstas, pasaki ko tādu, ko es nezinu, nekad neesmu dzirdējusi. Paskaties citādāk uz mani. Kaut vai ņem talkā visparastāko ziedu un iedod tam savu daļu no harizmas, kas man ik reizi uz to paskatoties ļaus domāt par Tevi!

Kā ar tām rozēm, kuras Tu cilvēciskā būtne mēdz pabāzt man zem deguna - še ņem, tas Tev, kautrīgi nosakot. Nezinot, ka es ņemšu un sakaltēšu tās, galu galā aizmirstot Tavu vārdu. Bet Tu būsi tās dāvājis no sirds. Gerberām ielocītām pušķī ar dekoratīviem elementiem uz kuriem skatoties, es mežģīšu savu prātu ar domām par to cik ļoti Tu iederies manā istabā. Un lillijām. Lillijām uz gariem kātiem, kuras atnes ziedu pārdevēja. Plus smieklīga vēstulīte uz iepakojuma papīra viņas rokās, kurā Tu stāsti kaut ko par Likteni. Bet es smejos lasot.
Kā ar teikumu ''ģērbies, braucam!'' - un es esmu pie vējā trakojošas jūras, kas met viļņus. Aukstā, dzelošā vējā ar vēl mitriem, nesen izmazgātiem matiem. [parasti ļauju izžūt dabiskā ceļā] Kā ar vārdu ''ejam'' un esmu sociālajā vidē, strēbjot tēju vai kafiju.

Pārsteigumi. Pukstoša laimē sirds. Muļķīgs, pārlaimīgs smaids. Trīcošas rokas. Taureņu vēdas.

KAFKA varētu kļūt par manu iecienītāko kafijas dzeršanas vietu. Ja nav jau kļuvusi. ^^ Brīnumgarda pēc izvēles kafija. Un ja vēl iespējams iegādāties auzu pārslu cepumus. ^^ Laime, kur Tu rodies, ko? Kur Tu dzīvo, ko? ^^

Tagad tēja ar vīnogu garšu. Tagad izmisīgi vēlos, kaut tas stress izgaistu no manām iekšām. Stresa pilna nedēļa. Kad tas viss reiz beigsies, vienkārši izdarīšu kaut ko priekš sevis. Šodiena jau neskaitās ar divu adītu jaku iegādi un vēl šādiem tādiem sīkumiem.
Pa īstam. Pelnīti. Nopelnīti. Un es nerunāju par atvaļinājumu, lai gan tas arī būtu jauki..

Labu un iespējams spīdošu šo nakti. Mārīte.

Dailes teātris. Sarkana luksofora gaisma. Apstādina. Arī mani. Oranža šalle un rakstainie dūraiņi laiž cauri aukstumu. Mīņājos un salst. Melnais mētelis ar nav diži ko silts.
Pilns autobuss mazām cilvēkbūtnēm. Pamanu, ka cilvēkbūtnes intensīvi māj ar mazajām rociņām. Nez, kuram tad? Vismaz tuvumā nemanu ne elfu spicām ausīm, ne Sniegbaltīti košā tērpā un ogļu melniem matiem, ne Rūdolfu, kas nozaudējies savas kamanas. Ne pārģērbtu aktieri, vai zinies. Vienīgais izskaidrojums, ka tādām radībām, atļaujiet man sacīt šādi, cilvēkbūtnes varētu māt un tik aizrautīgi spiest savus degunus pret stikloto loga rūti.
Es paslepus paskatos pa labi, te pa kreisi, mazliet iesāņus, lai redzētu, kas notiek aiz manas muguras- nekā, vismaz nekā ievērības cienīga.
Cilvēkbūtnes tikai turpina aizrautīgi māt. [nu kādēļ tas autobuss tik lēnu brauc, ka es to spēju panākt par spīti augstpapēžu zābaciņiem?] Iešaujas prātā doma - pamāšu pretī. Sacīts - darīts. Vai manu dieniņ! Aizrautīgā plaukstu vicināšana tiek papildināta ar smaidiem no vienas auss līdz otrai.
Ko? Tiešām man? Par ko? Ko es atkal izdarīju?!

Ja tās mākslinieciski noskaņotās būtnes smaida, viss skaidrs. ^^

Man ir sliktas attiecības ar nekustamā īpašuma aģentiem. Nopietni. Baidos, ka ar interjera dizaineriem tāpat, lai gan līdz šim ar nevienu tādu nav nācies krustot šķēpus. Visiem, visiem, kam ir kāda saistība ar ēkām, likumiem, līgumiem, apsaimniekošanu. Viņi nesaprot mani, es nesaprotu viņus. Man netīk rāmīši. Mazas važiņas, kuras nemanāmi tiek uzliktas.
Pēc piecpadsmit minūšu sarunas, [iekļaujot tādus tematus kā nacionalitāte, kur tas redzēts?], ko man nācās pavadīt B. ielas ēkas sestā stāva konferenču zālē, es pamanījos uzkrist uz nerviem svarīgākajam no tur esošajiem vīriem. [piekariņš kaklā gan viņam bija dikti glīts - amuletam/talismanam līdzīgs. Tāds mazliet Indiāņu cienīgs. Hmm, varbūt rokas bija tetovējumiem klātas?! Mārīte, kuš.]
Es runāju, runāju, te pārliecinu par savu taisnību, te atkal nē - es pati tieku brutālā veidā pārliecināta - idejas tiek samaltas smiltīs un izbērtas turpat uz galda. Apaļa. Kā tādi bruņinieki, sasodīts.
Uz skaidri un gaiši uzdotiem jautājumiem, saņemu tikpat nolaizītas, tīras atbildes. Dies, pasarg. Labāk nebūtu vaicājusi. Labāk būtu laidusi gar ausīm.

Itin viss šķiet tāds iesakņojies. Nolemtības gars. Pareizības. Nepareizības. Harmonija. Disharmonija. Ja ir labi - lietas, vietas vai apstākļi kaut ko izmaina sev un tikai sev par labu. Un tā vienmēr. Līdz ko elpot sāc brīvi, tā kāds ņem un aizspiež tev rīkli ciet ar aukstu plaukstu. Izrauties? Veltīgi. Censties to darīt? Droši, uz priekšu. Es paskatīšos kā Tev sanāks.

Pagaidām. Mārīte.

Deg jau otrā svece vainagā. [bet es vēl aizvien nevaru atrast savas šķiltavas] Divas kanēļa standziņas žūst uz radiatora - noderēs dāvanu iesaiņojumu, ko papildināt. Jau divām būtnēm ir iegādātas dāvanas - viena paštaisīta, otrai vienkārši nebiju spējīga paiet garām, pirms nebiju to ieguvusi savā īpašumā, lai pēcāk nodoto tālāk, mīļajās rokās, kuras mani lolo.

Es šķiet, ka JAU vēlos tos sasodītos svētkus, zinot kādas dāvanas ir paredzēts saņemt. Piemēram, par lapsas asti esmu patiešām sajūsmā. ^^
Tas vīrieškārtas cilvēks, kurš Vecpilsētā tirgo kažokzvēru ādas un interesantus piekariņus [sakaltēta putna kājiņa ^^], kā arī kažokādas somiņas [man reiz bija tāda, kaut kad sen, sen atpakaļ, kad ziemas bija bargākas un zāle pavasarī zaļāka] bija ļoti laipns un izrādīja savas ''kolekcijas.''
Polārlapsas un ierasti rudās. Melnas, brūnganas un pelēcīgas. Astes. ^^
Tai cilvēkbūtnei, piemēram, dikti jauki izskatījās pie melnās mākslīgās ādas somas piekabinātā aste. Ieteicu viņai ņemt vairāk tādu pelēcīgi brūnganu.
Paklausīja.

Ceturtais logs atvērts adventes kalendārā. Otrā kafijas krūze iet uz beigām, bet man vēljoprojām šķiet, ka neesmu pa īstam pamodusies.
Varbūt tāpēc, ka es šonakt gulēju viena.
Varbūt tāpēc, ka es nesaprotu, kamdēļ cilvēciskās būtnes ar tik spilgtu Personību, iznieko sevi lietām, kas ļauj saskatīt dzīvi caur miglas acīm..
Un es apsolu, ka es neskatīšos ar nosodošu skatienu. Varbūt.

Man ir mazliet vēl grūti pierast pie sava spoguļa attēla. Viņš tur attēlo tādu mani, kādu esmu vēlējusies redzēt jau tad, kad man bija padsmit gadi un ideālisms par primāro vērtību. [lai gan man jāatzīst, ka arī zilā nokrāsa matos ir pavīdējusi, bet tas bija tik ļoti sen, ka tā var nebūt arī taisnība vairs]
Vienmēr esmu teikusi sev, ka rīt es to noteikti izdarīšu. Protams, pienāk rītdiena, tad nākamā rītdiena, tad vēl nākamā un nākamā nākotnes rītdiena - ir simtiem un tūkstošiem blakus lietu, kas jāizdara, nevis viens tas sīkums, kas prasa tikai mazliet aizrautības. Tikai mazliet pārkāpšanu ierastajiem rāmjiem.

Tas aiz loga ir lietus.

Grēkoju. Ar pastaigām Vecpilsētā, kas jau ož pēc svētkiem. Katrs logs. Katrs skatlogs. [jā, esmu būtne ar vājiem nerviem, gribu, apziņu un sūtību - ja vajag - bet nenoturējos un iegādājos to skatlogā redzamo oranžīgi sarkano šalli ar tiem elementiem, kurus dievinu! ^^] Grēkoju ar sava deguna iebāšanu veikalos, kas pārpildīti spīdīgu nieku. Lūzt aiz krāsainības. Gadatirgu apmeklēšanu. [Ja es ko dievinu, tad tie noteikti ir gadatirgi un karuseļi]
Grēkoju ar cilvēkiem, kurus redzu pirmo un pēdējo reizi. Skatiens. Smaids. Sarunas.
Grēkoju ar mandarīniem - kabatās, plaukstās. Eju pa ielu un niekojos. Piparkūkām. Un svecēm - daudz un dikti svecēm. Man nepieciešama gaisma. Siltums. Miers. Cerība. Varbūt mazliet tādēļ.

Jāatzīst, ka TV3 žurnālisti ir tie, kuriem man labpatīkas sniegt intervijas. [un nekādas mazākumtautības vai reģiona, kas uzpeld ik pa laikam, es protams, atvainojos] Šovakar mani apstādināja V. dārza parkā, kad es tumsas ieskauta, pa ceļam, devos uz lielveikalu iepirkt rezervē žāvētas jūras aļģu lapas priekš suši, šķīstošo kafiju un piparkūkas.
Man vienmēr ir patikušas spilgtas gaismas, kas apžilbina. Gluži kā nakts taurenis. Mirklis apmulsumu un Tu jau esi savā elementā. Par aktieri ir jāpiedzimst, par tādu nevar vienkārši kļūt.

Abas vienlīdz mīļas cilvēkbūtnes - Nora un Māra. Un ja vēl abas vienā telpā. ^^

Iedvesmas ir. Es tās jūtu. Ir. Tepat. Darbistabā. Guļamistabā. Tukšajās telpās, kurās dzīvo tikai lietas. Lietas, kurām piemīt dvēsele un siltums. Iedod vārdu, pieradini. Pie sevis pieradini, pie citiem, kuri ir līdzās, pie dzīves pieradini, kurai ir savi noteikumi.

P.S. Nākas tomēr secināt, ka pēdējā mēneša, iespējams, divu laikā, mani nervi ir sabeigti līdz pēdējam. Kā savādāk izskaidro to, ka dzirdot pieminot atsevišķus vārdus, vietas, es aizsvilstos ne pa jokam dusmās?!

Uz drīzu tikšanos, Mārīte.

Skatos, ka uz palodzes ir vārnas spalva. Guļ uz F.V. Nīčes 'Varasgriba' grāmatas vāka. [Šķiet jau, ka tie ir kaķi, kas spalvu ir veiksmīgi izķeksējuši no spoguļa lausku trauciņa, kur tās paklausīgi, ierasts guļ] Vējš caur atvērto logu to mētā, te pa labi, te pa kreisi - nemierīgi. Kā pati dzīve. Te mani, te pati sevi un apkārtējos. Man patīk kā šobrīd pret mani izturas minētais objekts. [Par objektu, ja saucam Dzīvi.] Kā es pret to izturos pati. Dzīve uzklausa. Dalās ar iespējām. Un iedvesmām. Reizēm ir īgna, ārkārtīgi noslogota, produktīva. Kašķīga un kliegt griboša. Smaidīga un pārspīlēti pozitīva. Klusa un emocijām pārbagāta. Krāsaina un melnās krāsas vilinoša. Daudz un dažādas īpašības tai piemīt. Laiks vienīgi ir tas, kurš steidzas.. Ja spētu ignorēt.. Atsēsties pie jūras, atsēsties uz zemes pie zvaigznēm pacelt galvu. Skatienu vērst tālumā.. Eh.
Un cilvēciskās būtnes, kas dzīvo man apkārt. ^^ Vārdi, kurus esmu iemīļojusi. Tēli, kuros esmu iemīlējusies un ar katru nodzīvoto dienu turpinu to darīt vēl un vēl. Viegli iemīlēties.

No vienas puses ir ilgi kārotais miers, kas pārņem savā varā visus jūtu kamolus, nervus un apziņu. Jūtu ar katru savu nodzīvoto dienu, nakti, stundu, ik minūti, ja iespējams kāds skaita, tad arī sekundi un simto daļu no sekundes vienības. No otras - es nekad neesmu mierīga, jo manai Personības būtnei piemīt šāds nejauks raksturs. Diemžēl.

Braucot ar velo, skatos, ka Rīga vairs nestaro. Gaisma ir, bet logos tā brutāli deg. Izdeg. Izkvēlo.
Šovakar vismaz nesatiku to vīrieškārtas cilvēku, kas vakar uzskatīja par vajadzīgu izmantot sava velosipēda signāla ierīci, lai pasveicinātu mani. Es, protams, kā jau cilvēks no kultūras lauciņa, ar kultūru uz Tu, pieklājīgas dzīta, pamāju pretī ar dūrainī iemaukto roķeli.[nav man tās taurei līdzīgās ierīces, labprāt jau ^^ - varētu taurēt, lasīt: aurēt, bez vajadzības :D ]
Tā pieņemts. Pamāj un pasmaidi. Viss. Brauc tālāk ar tumsu apkārt un zemi, ko nespēj saskatīt, lai kā arī censtos. Pieminekļi un atdusas vietas vien garām slīd. Šad tad uzsit pa plecu kā labam draugam vai sen nesatiktai paziņai.
Bet, kur tad! Protams, vārti vaļā, kā teikt un aidā! - vīrieškārtas cilvēks ir klāt un svešā mēlē teic, ka vēlētos ar mani iepazīties. Labais noskaņojums - pa ceļam braucot, visnotaļ pabojāts [jāatzīst, ka vīrieškārtas cilvēkam nācās diezgan grūti tikt man līdzi, jo minu uz pedāļiem kā negudra - man netīk, ja ielaužas manā privātajā telpā - vismaz ne šādi. Varbūt, ja tautietis tas būtu bijis - kārtējais kontakts mob. tel., ar iespēju sakrāt neatbildētos zvanus.]

Lai nu kā, man būs jāsaka uz redzēšanos [vai ardievu - un ne tikai ieročiem ^^], jo mana tēja iet uz beigām un vēl vēlējos noskatīties kārtējo sēriju 'Sabrina, the teenage witch' - tur ir Salems - melnais kaķis, kurš prot runāt! Man patīk melni kaķi. ^^
Reiz vienu tādu pazinu, bet diemžēl, nesadraudzējos tā pa īstam. Vismaz, ne tā kā es būtu vēlējusies.. Jāatzīst, ka viņš pieņēma manu klātbūtni, bet viņa skatienā, kas vērst pret mani, bija kas savāds. Ja viņš prastu runāt.. [varbūt es nepratu saklausīt..?] Nekas, es viņu tāpat mīlēju, un mīlu vēljoprojām, jo tas bija pirmais kaķis, kuram ļāvu iekarot savu sirdi.

Vēl divas darba dienas un es laižu paviesoties priekšpilsētā. ^^ Pie kaķiem, cilvēkbūtnēm un savām oranžajām sienām.

P.S. Uzvedieties labi un apzinīgi izstāviet garās rindas pēc materiālajiem līdzekļiem, pie tām sienās iebūvētajām kastēm.

Gandrīz visas Miera ielas garumā stiepjas sveces. Uz palodzēm. Uz ietves. Uz sētas. Uz lieveņa, kur ikdienā pārvietojas cilvēks. Sveču liesmas pretojas vējam. Spītīgi. Ar spēku. Iekšējo mieru. Iedegtas no vieglas rokas - ar sirdi un dvēs'li. Ejot šķiet, ka pārvietojies brīnumainā telpā, kas īsti pat nav telpa, jo neierobežo ar sienām, līnijām. Realitāte, kurai nav robežu. Izdomā pats savu stāstu un stāsti. Kā lidlauks, kurā nosēžas dzelzs putni. Piesūkušies ar debesu gaisu, atnesot uz zemes mazliet savas vieglprātīgās vēlmes. Mums nav lemts lidot..

Šķiet, pat cilvēkbūtnes sākušas starot. Acis mirdz kā mazas zvaigznes ar lielām cerībām un sapņiem. Par nākamo rītdienu, katru nākamo un aiznākamo. Nekad jau nav īsti gana ar nodzīvoto šodienu un vakardienas elpu pakausī.. Vienmēr vajag vairāk un vairāk. Nepiesātināmi lūgties, izlūgties un ticēt kaut kam. Vienalga, bet ticēt. Jo tā dara visi. Tie visi, kam Tu slepenībā vēlies līdzināties.

Barona un Valdemāra kungs tika pie iedegtām svecēm. Mēģināšu iegaumēt viņu atdusas vietu, lai varētu apciemot šad tad..
Klusums. Miers. Lietas, kas man katastrofāli pietrūkst šajā dzīves steigā. Vienmēr ir pietrūkušas un baidos, ka tuvākajā laika periodā tas nemainīsies ne par matu. Klusums ir privilēģija, kas aplaimo uz brīdi, kad tiešām spēj ieklausīties sevī - domas materializējas, slēdzieni pie kā nonāc, vedina domāt, ka viss līdzšinējais iekš dzīves ir tikai ceļš. Vienmēr ceļš. Aizved. Atved. Apstādina. Vedina uz priekšu - doties, neapstāties, neatskatīties..
Miers. Iespēja elpot. Aizvērt acis, bet saskatīt. Tumsa varbūt arī gaiša, ticiet man.
Īpaši stāvot zem laternas.

Es pirmo reizi pēc ilgiem gadiem vēlos Ziemassvētkus. Tie skatlogi - gaismām pārbagātie, un mandarīni, kurus ejot lobīju, uzdzina tādu nostaļģisku, eiforisku noskaņojumu, ka Velna milti! - sakārojās šos svētkus pabaudīt pilnībā. ^^
Zinu, papīra sniegpārslas mitināsies logā. ^^ Par vai pret šiem ''svētajiem'' svētkiem.

Dusiet saldi, pasaulei piederošie. Tiksimies kādu citu dienu.

Vakar vakarā ejot [mazliet steidzīgā solī, jo sēžot darbā īdēju, ka stipri nokavēšu pasākumu Strēlnieku laukumā. Tā jau neredzēju lāpu gājienu un citas aktivitātes svētkiem veltītajā laikā.. Tas, ka netiktu uz 'Sabiedrība ar ierobežotu atbildību Radikal' mani ne mazākajā mērā neuztrauca, bet iespēja, ka palaistu garām 'Debesu kalējus' likās nepieņemama!] pa Elizabetes ielu, pamanīju, ka jauns vīrieškārtas cilvēks no karoga turētāja izņēma Latvijas sarkanbaltsarkano. Man uz mēles rosījās jautājums - vai tad svētki jau beigušies?! Ko es, velns pār stenderi, būšu palaidusi garām?!
Es, šķiet, ka pateicu to skaļi, jo vīrieškārtas cilvēks tik vien kā paraustīja plecus un kaut ko neskaidri nodeklamēja svešā valodā, kurš man bija obligātais izvēles priekšmets vidusskolā paralēli angļu un latviešu valodas apguvei.
Sieviete ar bērnu, kas gāja pāris soļus man pa priekšu, pasmaidīja un teica: ''Varbūt cilvēks negribēs agri celties, lai noņemtu karogu, tamdēļ izdara to ātrāk..''
Nenoliedzami, rūgtums par šādu izdarību kavējās manā apziņā vēl visu vakaru..

Laiks. Vai vēl kāds reiz būs tāds, kas izpratīs laika jēdzienu? Mirkļa sajūtu? Dzīves vērtību? Cilvēka nozīmi?
Vai būs vēl kāds, kurš nebaidīsies pateikt, ka mīl, izņemot mani un vēl uz rokas pirkstiem saskaitāmas cilvēkbūtnes..

Koncerts bija vienkārši fenomenāli burvīgs. Tik, žēl, ka šāds patriotisms daļai cilvēku ir tikai vienu reizi gadā.
Paldies tām cilvēkbūtnēm, kas bija līdzās. Paldies. ^^
Paldies arī tām cilvēciskajām radībām, kuras es ne visai īpaši vēlējos sastapt, un kas plivinājās acu priekšā, pēcāk nemanāmi nolienot aizmugurē, bet jūtami durstot manu muguru ar saviem acu zobeniem. Jā, tā biju tiešām es - ar sarkanbaltsarkano lenti pie sirds piespiestu. [tagad snauž uz auduma tarbas. ^^] Gandrīz jau gandrīz pie skatuves, labajā pusē un aizskatuvē tāpat.

P.S. Jūs esat burvīgi un nemaz ne veci, atcerieties to, kad ar plaukstu to vien tik kārosies izdarīt kā sašķaidīt spoguli.
Man? Man jāaizdodas uz priekšpilsētu. Ir doma paņemt vāzes un vēl šo to, kas neliek man mieru atrodoties vienas/vieni paši tur bez racionāla pielietojuma un estētiskā baudījuma.
Tiksimies realitāte, sirrealitāte [starp citu, šonakt sapņoju, ka biju uzvilkusi vīriešcilvēka balto kreklu! un koledžā bija izlaidums]
vai arī netiksimies nemaz.

Jā, ir brīži, kad tiešām vēlos klausīties to radio lol - tādejādi spējot uzlādēt sevi pēc iespējas pozitīvāk - bet tas nenovēršami novērsīs manas domas no veicamajiem pienākumiem. Zinu. Laiks, laiks, laiks - steidzas un tuvina termiņiem.. Pietiks jau ar to, ka katru dienu jādodas garām stiklotajai iestādei, kur ''dzīvo'' DJ.

Pēdējā laikā manu domu lidojums ir tik neierasti tieši tendēts uz ko nopietnu, īstu un patiesu. It kā es zinātu, kas tieši man ir nepieciešams..
Es, protams, vēl joprojām un Visā Visumā nezinu ko es gribu sagaidīt no šīs dzīves, no sevis un jums, kas pastāv un ir līdzās, bet ir lietas, kas iegūst skaidru redzējumu..
Vārdi. Sajūtas. Dzīve. Telpa. Elpa. Un viss pārējais, kas šeit nav pieminēts, bet mitinās manī.

Miers nemierā un/vai otrādāk.

Šodien nācās pabūt koledžas bibliotēkā un tur ņēmu un ierakos mācību grāmatās. Paldies tam vīrieškārtas cilvēkam, kas parūpējās par to, lai telpā būtu pienācīgs apgaismojums.
- ''Vai jums ir viss vajadzīgais?''
Es: - ''Jā, protams, redziet, es pat atkailinājos, jo šeit ir ievērojami silts..'' Smaids.
Savu mākslīgās ādas jaku biju novietojusi uz blakus esošā, sārtā krēsla, tāpat kā oranžīgo lakatu un sēdēju vienā kleitā.
Paralēli rakstīšanai un ložņāšanai gar lielajiem grāmatu plauktiem, kas pārpildīti apburošām grāmatām, manīju, ka viņš ik pa brīdim paver durvis un mīklaini pasmaida..

Tagad jātur [paldies ^^] īkšķi, lai anonīmās žūrijas pārstāvji izvēlētos prozas fragmentu ''Par Reini'' kādā no tām kategorijām ''Prozas lasījumos 2011''
Biju domājusi, ka nerakstīšu turpinājumu [es nekad nerakstu turpinājumus fragmentiem, tādēļ jau tie arī tā saucas..], bet vakar ejot pa rudenīgo parku, kur tikpat labi kā mirušie, tā dzīvie sadzīvo savā starpā [ar pāris izņēmumiem, kad šķiet A. Pumpurs vēlas ko teikt un Barona kungs tāpat..] radās mazliet jaunas iedvesmas, kurās izteikties. Izskatās, ka 'Reinim'' tā vienkārši negribas laist mani brīvē.. ^^ Man jau viņu arī ne.. Šķiet, ka esmu spējusi veiksmīgi simbolizēt visus tos tēlus vienā konkrētā tēlā. Priecē.

Ir amizanti pārkāpt reklāmas ētikas normas.. No vienas puses tas ir tikai klients, kuram iedzīt smadzenēs gudru domu, pieņemot, ka tā ir vienīgā patiesā un ar neko neapstrīdama doma. Pieņemt pasūtījumus, vadīt projektus, apstrādāt tos un turēt muti ciet.. No otras puses, tas ir cilvēks; cilvēks ar savu psiholoģiju, dzīves pieredzi, apstākļiem šajā situācijā un nākotnes redzējumu, kurš Tev stāsta, uztic un paskaidro. Cilvēks, kuram vajag pateikt, ka viss būs labi..
Mēs, reklāmas jomā strādājošie, arī tomēr esam tikai cilvēki..

Laikam jāatceras, ka darbu uz mājām līdzi ņemt nevajadzētu. Īsti šis nedarbojas uz manis.. Es domāju par visu to teikto, par tās sievietes dzīvi, par to kā viņa tagad dzīvos tālāk, pēc tās nelaimes, kas notika viņas ģimenē. Manī ''ieslēdzas'' psiholoģiskā joma - uzklausīt, saprast, palīdzēt, atbalstīt..

Es teikšu, Tev Pasaule, ar labu nakti. Tiksimies rīt vai kādu citu dienu.

Ir auksti.
Piparmētru tēja jauni iegādātajā termo krūzē. Netīri zaļās lapiņas līp klāt malām apgrūtinot dzeršanu. Grēcīgi saldi un garšīgi, lai arī bez cukura piedevas.
Mandarīni uz galda. Oranžs. [man šķiet, ka ir jauna mīļākā krāsa ^^]Somu tautības vīriešcilvēka balss fonā. Mhm, POISONBLACK
Vēroju kā rudenīga gaisma ložņā caur kailajiem koku zariem. Caur aizskaru mežģīnēm. Caur acu zaļumu. Tik drēgni. Tik skumji.. Tuvina sev ziemu ar katru dienu vairāk un vairāk. Noskaņojumu tuvina.
No vienas savas Personības puses es vēlos ziemu, ah, kā es vēlos! Pastaigas mežā. Tik ļoti pietrūkst šī jūtama daba un dabas iedzīvotāji. Kliedzieni, kurus sadzird tikai mežs, pat ja lūpas cieši slēgtas. Daba sadzird visu. Dabai ir jāsadzird viss, ja uz to nav spējīgs Cilvēks.
[Nez, arī šogad bēgšu no lapsām, kuras piemājas mežā atradušas sev mājvietu? - vai arī iešu sadraudzēties? ^^]
Skatlogi, kas stāvgrūdām pilni būs piegāzti ar rotaļlietām, kad teju vai liksies viss plīst un brūk no tā svara.. [Kuš, bet ne par šo šis stāsts..
Savādāk vēl iedomāšos, ka līdz svētkiem palicis mēnesis un man vēl nav sāktas gatavot dāvaniņas mīļajiem! Ko?!]

No otras puses, tik ļoti esmu pieradusi pie siltuma. Lutinot spožajam spīdeklim, kas debesīs redzams. Visu savu spožumu atdodot cilvēcei un zemei uz kuras tie mitinās.
Jassel atsūtīja bildes no vasaras.

Ar grūtībām atšķiru ne rīts kurp iesākas, ne vakars, nemaz jau nerunājot par nakts stundām. Visas viena garuma. Rudens sērgas sagrābušas mani savos nagos. Elpas kā ierasts trūkst. Balss neizklausās pēc balss, vien ķērciens, vien skrapstoņa kā lapai uz palodzes.

Man tagad būtu jābūt galvaspilsētas dzīvoklī pie tiem mīļajiem radījumiem, kas mani aptekalētu izrādot visu sev, tikai sev piemītošo mīļumu. ^^
Vai arī darba vietā. Kolēģu paspārnē un tur valdošajā bohēmā.

Jā, esmu dusmīga, mīļais cilvēk. Un tieši uz Tevis, kas esi viens no maniem labākajiem draugiem.
Reizēm šķiet, ka viņš vaino mani pie tā, ka viņa dzīvē nav tās Īstās un Ideālās būtnes, kas viņam vajadzīga. Un tad pa visām varītēm cenšas iespraukties manis radītajā mierā. Man netīk, ja cenšas mācīt kā jādzīvo. Manas kļūdas vienmēr paliek manas kļūdas. Kļūda ir tikai kas tāds ko citkārt vairs nedarīsi.. Vai darīsi, tad savādāk.
Neba es vainīga pie tā, ka es viņa mammai tik ļoti patīku, bet visas tās citas būtnes ar ko viņš, es atvainojos pinas, netīk ne acu galā.

Es atceros kā plānojām reiz doties [bēgt] uz Vāczemi ar vecāku dievpalīgu, dotu svētību. Es, samācījusies vācu valodu pašmācības ceļā, bet viņš kā jauks, pieradināts kucēns atkarīgs no tā, ko es iemācīšos un varēšu pielietot dzīvē.

Neapmierināti cilvēki izjauc manis radīto harmoniju.

Visam, visam - par spīti tam visam, ka man galīgi ir pazudis noskaņojums, [jau otro dienu apzinīgi sēž un ne pa kam nelaiž brīvē] izgaisis kaut kur - jūtos cilvēciski mīlēta. Dzīves pieskārienu glaudīta. Kā meža zvērs, kuram iekārojies pamēģināt kā ir būt paklausīgam. Tēlot paklausīgu. Pārliecinoši. Ar recenzijām tieši no režisora apburošajām rokām. Mīlu rokas. Vienmēr esmu bijusi iemīlējusies rokās.

Un nevainojiet rudeni, mani mīļie, nevainojiet lūdzu pie drūmajām domām un mazlietiņās tuvojošajai nomāktībai. Viņš vienkārši ir. Dzeltensarkano lapu tēlos. Pliekanajos koku zaros. Draudīgajos mākoņos, kas tūlīt, tūlīt atnesīs lietu uz savas mīļās sejas. Apmākušajā dienā. Drēgnajos vakaros. Viņš ir, bet nevainojiet. Viņam ir jābūt. Kaut vai tā iemesla labad, ka nevar vienmēr būt tikai labi. Labi nevar būt vienmēr. Pasaulē viss iekārtots uz kompromisu un paralēles principa. Diemžēl vai par laimi.

Vakarvakars tējnīcā, [tā kura atrodama Uz Miera Ielas] bija burvīgs. Jāatzīst, ka vienmēr esmu mazliet spārnos, kad runa iet par šo tējas dzeršanas, baudīšanas vietu. [vispār esmu sajūsmā, ja runa iet par tēju!] Bet varbūt tamdēļ, ka tur ir grāmatas? Varbūt. Visai iespējams.
Atmosfēra. Tur nostrādā atmosfēra. Cilvēki, kas tur apgrozās, šķiet nekad nesteidzas. Lēnām malko izvēlēto tēju. [ieteikto - arī vakardien omulīgajās telpās bija sastopams vīrieškārtas cilvēks, kas ideāli prata ik vienam interesentam pastāstīt par tējas dzeršanas metodēm, to sastāvu. Viņš tiešām izskatās tāds, kas zina vairāk par tēju, [ne tik cik parasti mirstīgie, kam tēja atšķiras tikai ar smaržu, garšu un paciņām vai lapiņām]. Tā matu bize tumšā jo tumšā krāsā kā zobens krīt pār muguru. Un krāsainais lakatiņš ap kaklu - īsti nav pielietojuma kamdēļ tas vispār tur ir, bet iederas, bet izceļas un padara tēlu vizuāli pievilcīgu apkārtējo skatienam. Tumšas krāsas žakete un bikses viegli pelēcīgā tonī. Garš, izstīdzējis un neatvairāms. Patīkama personība, visnotaļ patīkama un neaizmirstama.

Perkusiju instruments no īstas ādas snauž uz palodzes. Papīra lukturīši, kas dod prātam un sirdij tik ļoti nepieciešamo gaismu. Dzīvības gaismu. Elpas piepildījumu. Krāsainie segu fragmenti [netīk man šis vārds - tepiķis - nu netīk, kauč' sit mani nost, iekal važās, piesaitē sārta stabam vai dari jebko ar manu pasaulīgo miesu, tāpat nepatiks] Krāsu pārbagātība, kas savā starpā kaujas uz nebēdu.
Tējnīcas atmosfēra atgādināja kādēļ tik ļoti mani vilina austrumnieciskā kultūra un kādēļ tā savulaik iemājoja manās telpās. Ne tikai sirds telpās.
Tās ir sajūtas, kuras vārdos ietvert tā pa īstam un detalizēti, būtu mazliet neiespējami. Sajūtas jūt. Izdzīvo. Ik vienā mirklī. Pat šobrīd. It īpaši šobrīd..

Un tēja. Tēja un sarunas. Viena bez otras - neiedomājami. Abas kopā - ideāli.
Jāatzīst, ka, ak! pēc Yerba Mate lietošanas komunikācija uzņēma apgriezienus. ^^ Vai arī, tam nav nekāda sakara un visu noteic cilvēciskais faktors - vieta, cilvēki ar kuriem esi kopā. Dalies savā dzīvē, domās, sapņos. Un runājot par sapņiem. Pilnmēness. Manis sapņotie sapņi vienmēr ir spilgtu emociju pārpildīti. Retu reizi tie mēdz būt pavirši vai nekādi.
Šonakt sapņoju, ka izsaku pārmetumus, ka gultas melnajos palagos ir dikti daudz kaķu spalvu. Es burtiski runāju paceltā balsī un jutu tādu niknumu, ka mani apskaustu pat viss trakotākā fūrija, kuru pat nokaitināt nevajag - dusmīga uz visu cilvēci un pasauli tāpat vien - neba aiz neko darīt - daba tāda. Neizmainīsi taču. Nevajag jau arī, tici man..

Un rooibos melleņu pīrāga tēja bija kaut kas fenomenāls. It kā es ēstu tēju.
Lūpas pēc melleņu pīrāga. ^^

Pielavās mizantropijas lēkmes. Atkal. Likās, ka esmu veiksmīgi tām tikusi pāri.. Nekā.
Bet pieņemu, ka tas ir tādēļ, ka šodien nācās pabūt bankā - konsultācijas nolūkos. [kā man vismaz no sākuma tika pateikts, beigās tas izvērtās par komunikācijas formu divās valodās, par ko es īsti sajūsmā nebiju - nekas, ja Oksana kā sieviete likās patīkama un nesaprata ne vārda ko es teicu viņai viņas dzimtajā valodā]
- Smacīgs gaiss. Cilvēki steidzas, gaida kārtas numuru, grūsta viens otru, stumda ar elkoņiem [tas pats bija arī iekš tirdzniecības centra, kur es netiku bijusi informēta, ka sākas tās murgu dienas - tikai cerēju nokļūt vienā no iecienītajām iepirkšanās bodītēm 4. stāvā. Vai manu dieniņ, sen nebiju tik ātri pametusi pusratā visu! - un telefona zvans - klausies, vai tu gadījumā neesi 'Stokmanā'? zinot, ka šāda vieda vietas noteikti tiek apmeklētas - neko neglāba, atrast vajadzīgo cilvēku tajā ''cilvēku izgāztuvē'', likās bezjēdzīgi]

Vienā no galvaspilsētas tuneļiem dziedāja Mārtiņš. Skaisti. Atkal par savām ūdensrozēm. ''Bet viņas jau muļķes..'' - tieši man ejot garām, skan viņa melodiskā balss. Izdzied visu savu sāpi.
Kādā citā tunelī ģitāras akordi vienlīdz labi sadzīvoja ar dūdām.