Pieklauvē un nāc iekšā

Vai manu dieniņ, cik šovakar priekšpilsētā ir drēgns! Īstens aukstums, kas drebina kaulus. Negribas pat degunu rādīt aiz durvīm.
Tumši zilas sveces. Ietinos vīraka dūmos. Un mūzikā, kas aiznes tālāk par ierasto sajēgu.

Tēja. Piparmētru un stipri, izteikti melnā. Būtu zaļā šobrīd man pie rokas. Tajā lielajā krūzē. Lielajā. ^^

Tējas krūze pie kreisās rokas. Dikti ātri atdzisusi, skatos. Neciešu dzert vēsu, nerunājot jau par aukstu, tēju. Verdošu un ar elpas garaiņiem. It kā būtu dzīva. Elpotu blakus.

Debesis iezīmējas sārtas. Krēslo. Izlietas asinis. Klusums. Un miers. Un domas kā spārnoti putni, te paceļ savus spārnus, te sakļauj kopā - noslēpj skatienam.
Rudens strauji atnes tumsu. Nakti.
Drīz vairs nebūs saskatāms tas puisis un tā meitene uz perona. Neganta melnuma aprīti.

Es sāku izprast cilvēkus. Vismaz tos, kuriem esmu veiksmīgi atvērusi savas sirds durvis. Un īpaši, ja viņi Īpašie [^^], par sevi atgādina.
Nepiedodu un neaizmirstu. ^^