Iedzeram par Franciju!
« previous entry | next entry »
Mar. 17., 2011 | 12:11 am
Prāts neklausa vispārējai kontrolei. Smadzenes atsakās darboties pienācīgā, sistēmai pielīdzinātā gaitā. [nost ar sistēmu, Draugs mīļais] Haotisms vien valda. Izpaliek žurku skrējieni un vāveres riteņa temps. Flegmātisms sit jautrības vilni. Tādas primitīvas darbības pat kā, skropstu samirkšķināšana prasa pārcilvēcību; pārcilvēciskas spējas. Eh, nerunājot jau par visu pārējo.. Par visu, visu pārējo - kur izpaliek mana cilvēciskā daļa? Nu tā daļa, kas ir visiem cilvēkiem, bet es nespēju atrast sevī - dzīves baudīšanas gēns, dzīvošana, galu galā. Manī, tā atstājot vietā vien matēriju, kas šai zemei mazliet par sarežģītu.. Lidot, lidināties līdz ar vēju, šad tad iebakstīt ar degunu kaut kur kādam mākonim ar sūda sudraboto [vai zeltīto] maliņu. Apgāzt visas zvaigznes un ieņemt viņu vietu. Būt tik pat aklai un kurlai. Un sapņošana ar atvērtām acīm.. Tas ir tukšums.
Reizēm šai bohēmai ir par daudz teikt paldies. Tādos brīžos gribas, sagribas būt Vienai No, kam prieku [labi, vismaz gandarījumu, ja ne īstenu prieku] sagādā sevis spīdzināšana ar ikdienišķo rutīnu, lai arī ko tā sevī ietvertu - došanos uz aerobiku, tējas dzeršanu sociālajā vidē, ēst gatavošanu, sarunas.
Man reāli pietrūkst agrāko sarunu. Tieši agrāko, lai arī tad man šo sarunu iespaidā bieži gribējās sadusmoties.. Bet pietrūkst čalošanas kā pašai ar sevi, tā maniem tuvākajiem. Laiks ir nozadzis man viņu, [vai viņiem manu] uzmanību. Negribu samierināties tikai ar 'labrīt' un 'arlabunakti'.
Taču es nespēju atbildēt uz jautājumu - 'par ko Tu domā?' Nespēju.
Norakstīt visu uz pavasari? Bet pavasarim vajadzētu, principā, pēc modeļa kā tāda, iedarboties pretēji. Piegāzt, piepildīt mani ar šausmīgu endorfīna devu! Ar pāri plūstošu spēku un varēšanu!
Vakarvakara brauciens ar BMX pa naksnīgo Pārdaugavu. Tajā brīdī biju gatava kalnus gāzt un ielejas nolīdzināt vēl izteikti līdzenākas. Ar vecmāmuļas rakstainajiem dūraiņiem cieši turēties pie stūres rata, Dimitera sievas cienīgu lakatu apsaitētu, tā lai acu zaļums tikai redzams, bet vējš netiek ne par matu tuvāk. Un ar mini svārkiem, zābakiem un ādas pusjaku ir tik sasodīti ērti vālēt arī pa Vecrīgas bruģi.
Piesmēķēta telpa. Es nejūtu pat to.. Smacē manis pašas neatlaidība par katru cenu būt zem saules. Zem saules, kas jau notālēm liecina par pārapdzīvotību.
Un ir auksti. Un ir neomulīgi. Un ir garlaicīgi. Un ir par daudz tumsas. Un soliņi parkos vēl mitri. Vēl pāragri iesēsties tiem klēpjos un aizverot acis baudīt saules starus.
Reizēm šai bohēmai ir par daudz teikt paldies. Tādos brīžos gribas, sagribas būt Vienai No, kam prieku [labi, vismaz gandarījumu, ja ne īstenu prieku] sagādā sevis spīdzināšana ar ikdienišķo rutīnu, lai arī ko tā sevī ietvertu - došanos uz aerobiku, tējas dzeršanu sociālajā vidē, ēst gatavošanu, sarunas.
Man reāli pietrūkst agrāko sarunu. Tieši agrāko, lai arī tad man šo sarunu iespaidā bieži gribējās sadusmoties.. Bet pietrūkst čalošanas kā pašai ar sevi, tā maniem tuvākajiem. Laiks ir nozadzis man viņu, [vai viņiem manu] uzmanību. Negribu samierināties tikai ar 'labrīt' un 'arlabunakti'.
Taču es nespēju atbildēt uz jautājumu - 'par ko Tu domā?' Nespēju.
Norakstīt visu uz pavasari? Bet pavasarim vajadzētu, principā, pēc modeļa kā tāda, iedarboties pretēji. Piegāzt, piepildīt mani ar šausmīgu endorfīna devu! Ar pāri plūstošu spēku un varēšanu!
Vakarvakara brauciens ar BMX pa naksnīgo Pārdaugavu. Tajā brīdī biju gatava kalnus gāzt un ielejas nolīdzināt vēl izteikti līdzenākas. Ar vecmāmuļas rakstainajiem dūraiņiem cieši turēties pie stūres rata, Dimitera sievas cienīgu lakatu apsaitētu, tā lai acu zaļums tikai redzams, bet vējš netiek ne par matu tuvāk. Un ar mini svārkiem, zābakiem un ādas pusjaku ir tik sasodīti ērti vālēt arī pa Vecrīgas bruģi.
Piesmēķēta telpa. Es nejūtu pat to.. Smacē manis pašas neatlaidība par katru cenu būt zem saules. Zem saules, kas jau notālēm liecina par pārapdzīvotību.
Un ir auksti. Un ir neomulīgi. Un ir garlaicīgi. Un ir par daudz tumsas. Un soliņi parkos vēl mitri. Vēl pāragri iesēsties tiem klēpjos un aizverot acis baudīt saules starus.