Šis varētu būt arī romāns.

Viņš atsūtīja bildi un es izkusu.

Mans daddy vibe zobārsts atteicas raut vēl kādu zobu, jo es esot jauna, skaista sieviete. Pajautāja vai tas ir viss cik plati es varot atvērt muti. Viņš šobrīd ir vienīgais vīrietis, kuram esmu tik paklausīga.

Nu tā. Sen nebiju neko sapņojusi. Un še - sapnī biju vienā viesnīcas numuriņā kopā ar Guns N' Roses solistu Axl Rose

Kādi mēs būtu, ja būtu satikušies agrāk?

Tik ļoti sanāk nokaitināt cilvēkus. Vienkārši nerakstu pirmā..
Tā esmu pazaudējusi "draugus"..

Bija jāpaiet vairākiem gadu desmitiem, lai izkristalizējas kāds ir mans vīrieša "ideāls"

Ar vai bez matiem, spēcīgām rokām, garāka auguma par mani. Ar smaida un viltības dzirksteli acīs. Ar bārdu.

Tādā es pat varētu iemīlēties.

Sniegbaltīte

Mīlestības vientulībā.

Šodien, šķiet uz Matīsa ielas redzēju A. Vismaz izskatījās pēc A. Melni, gari mati. Tas pats elfa šarms, kas visus šos gadus apbūris. Savulaik, biju viņā pat iemīlējusies. Iemācījos Viņa rakstīto dzejoli no galvas. Tad mēs reiz nejauši satikāmies, pārmijām pāris vārdus un viss. Pagaisa mans apbrīns.

Es agrāk ļoti ātri iemīlējos un tikpat ātri apdzisu.
Tagad? Tagad es vairāk mīlu sevi.

Dzirdēju par sevi teikumu: ka mana iekšējā gaisma esot izcelta uz āru.
Nez, Viņš arī to jūt?

Es ar acīm vēroju Viņu. Ar sirdi jau esmu atradusi.

Kad būs mūsu īstais laiks un īstā vieta, kurā būt kopā?
Vai viņš nebaidīsies? Vai es ļaušos?

Kur ir mans skaistums?

Izskrienu pļavā. Zem garās kleitas nav apakšveļas. Kopš satiku viņu, manī ir pārgājusi pilnīgi jebkāda vēlme būt rāmjos. Es gribu sajust viņa pieskārienus savās intīmajās zonās vienmēr un visur. No viņa skatiena es kļūstu pārāka.
Es mīlu.

Rasa apņem manas pēdas kā viņa pieskāriens. Ir tik agrs vēl. It kā nekad nebūtu iets gulēt. It kā acis nekad nebūtu redzējušas tumsu. Viņš vēl guļ. Viņš vēl sapņo. Par mani, varbūt. Par vakardienu, varbūt. Par sirdspukstiem man esot uz viņa, kad mīlējamies pie ugunskura. Varbūt.
Rasa saslapina kleitas apakšu un tā, kā otrā āda līp pie manām kājām. Berze ir mokoša. Bet patīkama. Baudas pilna. Gribas kliegt. Skrāpēt muguru. Kost. Laimīgi smaidīt.
Noguļos zālē un ar skatienu glāstu debesis. Gubu mākoņi sāk veidoties par formām. Un es atkal, atkal meklēju līdzības ar to agrāko sevi, kura pa visām varītēm gribēja iemīlēties. Iemīlēties tik ļoti, ka apkārtējais ir mazsvarīgs. Kaut man toreiz kāds būtu pateicis par sevis iemīlēšanu! Tik ļoti iemīlēties citos, bet aizmirst par pašu svarīgāko sev! Sevi!
Tik ilgi esmu staigājusi apkārt, gulējusi svešās gultās, izdāļājusi savu sirdi Skolotājiem, kuri paši neprata mācīt. Paņemt svarīgāko no mācību stundām.
Un ir tik patīkami beidzot būt mājās. Mājās ar viņu. Būt aiz viņa muguras. Aiz viņa sirds paslēpties un atļauties būt pašai sev. Un mīlēt sevi esot kopā.

Es dievinu mūsu kopā būšanu. Es dievinu strādāt pie mūsu attiecībām, jo tikai tā abi Skolotāji strādā. Nav viens, kurš māca. Nav otrs, kurš tikai klausās. Ir abi, kuri nonāk pie kopējā. Un viņam ir tik daudz ko dot!

Aizveru acis un dzirdu viņa balsi. Kā vienam cilvēkam spēj būt tik pavēlnieciska balss? Balss, kuras skaistums ir redzams.
- "Vai es drīkstu Tevi noskūpstīt?"
Atveru acis un viņš ir pārliecies pār mani. Viņa zilās okeāna acis manās zaļajās. Un tur ir dzirksteles. Un tur ir vārdos neaprakstām mīlestība. Un tur ir visas mūsu iepriekšējās dzīves un nākamības.

Pēc brīža jau esmu viņa rokās un mūsu ķermeņi, sirdis saskaras un laiks izgaist.

Esmu galējību cilvēks. Strādāt pie attiecībām vai laist tās projām.

Izraidīta no mīlestības planētas.

Viņš. Un es.

Pazaudēt labāko draugu, jo viņš, nabadziņš iemīlējās. Bet es ar viņu izrīkojos tāpat.

Manam zobārstam ir riktīgi daddy vibes. Pirms apsēšanās krēslā viņš liek man sapīt bizi, lai netraucē mati. Jau pieteicos uz nākamo vizīti.

Pietrūkst. Ilgojos. Domāju. Vēlos.

Aizčāpoju līdz Miera ielai. Aizgāju arī pie bijušajiem kolēģiem. J. Īsts pavasara jaukumiņš. Prieks, ka viņa ir tur un dara pasauli labāku.

Bijušajam kolēģim Indietim pajautāju vai viņš kļuvis lielāks mani ieraugot. Uz ko viņš metās apskaut - cieši, cieši.
Esmu divdomību karaliene.

Un priekšnieks arī satiku. Parunājāmies aci zem aci. Viņu sauc kaut ko skatīties - viņš uzbļauj un saka: neredzi, ka esmu aizņemts runājot. Pagaidīsi!

Īsts pavasaris. Cilvēki tik skaisti.
Kā gribas, lai mēs ejam roku rokā pasaulē. Tu esi mani apbūris, ka es ejot dzirdu Tavu balsi un jūtu klātbūtni. Un ir tik nomierinoši. Es alkstu pēc Tevis kā pēc ūdens. Mans mīļākais ūdens esi Tu.

Esmu tā kleita, kuru uzvilkt uz paģirām. Pirmā, kura pamanās būt pa rokai.

Zini ko es sen neesmu rakstījusi? To, ka man Viņš ļoti pietrūkst. Man pietrūkst Viņa apskāvienā būšanas. Viņa siltuma. Man pietrūkst Viņa lūpu un skūpstu. Viņa lūpu izliekums liek maniem ceļgaliem trīcēt. Trīcēt gaidās. Man pietrūkst Viņa klātesamība. Viņa spēks. Viņa spēks pār mani. Man pietrūkst Viņa balss, kura ir tik uzbudinoša. Es gribu sēdēt Viņam klēpī. Atkal.

Asaras krīt uz Viņa fotoattēla un es pacietīgi gaidu. Es kā muļķe, pacietīgi gaidu. Tās važas, kuras mani nelaiž un nelaiž vaļā, ir tik ļoti sāpošas.. Un kamēr es esmu važās, es ļauju Viņam staigāt.

Es gribu Viņa uzvārdu, blakus savam dzimtas uzvārdam.

Mīļais policists apsveica mani vārdā dienā.

Satvert Tavu plaukstu un smaidīt ar acīm.

Gurums. Pagurums. Bet visā visumā, interesanti.

Aizbraucu uz Rīgu un vienītī izstaigāju savu mīļo Miera ielas republiku. Mīlu to kvartālu.

No acīm prom, no sirds laukā? Nope. Šis nestrādā.