Rakstu rakstīšana un ritēšana ar vārdiem par ikdienu un vēlmēm

Uztaisījām tēva-meitas dienu. Kamēr Alise Z ar tēti braukājas pa ciemu, satiek cilvēkus, mans gulēt. Un ko es daru? Gaidu atpakaļ. Neguļās.

Tagad jākļūst vēl nekaunīgākai - jāzvana draudzenēm pašai.

Hmm, aizdomājos. Mūsdienās bērni uz apdauzītajiem ceļgaliem liek ceļmallapas?
Vai arī mūsdienas bērni vairs neapdauza ceļgalus, jo vienīgā aktivitāte saistās ar telefonu.?

Es pat nevaru iedomāties cik ļoti man pietrūkst Rīgas. Savas Rīgas.

Ņēmu un atkal piereģistrējos atpakaļ iekš draugiem punkt elvē. Nez, cik ilgs laiks paies līdz atkal izdzēsīšos..? Toreiz jau gadiem ilgi tur biju.

Reiz visa mana sociālā dzīve sākās pateicoties šai vietnei. Smieklīgi. Kādēļ atkal vajadzēja, nu? Laikam ļoti pietrūkst socializēšanās. Un vispār; vispār sabiedrības. Viena ar to mazo cilvēciņu. Un vīru, kurš dienē tālu projām..

Meita aizmiga manās rokās. Tāpēc ir jāraksta. Jāuzraksta kaut vai tas.

Vārdi ir salocītas čūskas un ir tik bieži tā, ka es vairs nevaru tās atlocīt vai padarīt kā savādāk dzīvas. Iekšas tikai krāj nepateiktos vārdus.
Sarunas ar apkārtējiem arī kļuvušas necilas. Ar svešiniekiem daudz ātrāk atrast kopīgu valodu, nekā ar tiem, kuri gadiem bijuši blakus..
Kas notika? Kur pazudāt? Vai arī, pazūdu es..? Bet es esmu šeit. Es esmu. Jā, varbūt mans laiks vairs nav jūsu laiks, bet es es tāpat esmu šeit. Es esmu.

Sajūta it kā apprecoties un sagaidot bērnu, pazīstamie kuri ir brīvi un bez bērniem, nespētu vairs iekļūt manis izveidotajā pasaulē. Nevar vai negrib?

Um pie manis vienmēr drīkst atbraukt ciemos.
Eh. Labprātīgi važās kalta.

Un ir. Rudens. Ir. Klausos Opeth. Kur vēl rudenīgāku sevi?

Un ko es šorīt izdaru? Tas sanāca - gribēju tikai noskūt kājas..
Netīši pagriežu augstāko dušas klausuli un piedzīvoju negaisa cienīgu ūdens šalti uz vakar no rīta izmazgātajiem un ieveidotajiem matiem. Mājas dzīvojošajiem garajiem vīriešiem tas būtu kā mazs lietus.

Sirdsapziņa neļāva žāvēt vienkārši slapjus matus - nācās atkal mazgāt un atkal veidot. Un tas viss pēc brokastīm. Kafija un pankūkas.
Un vīrs mājas.
Un meita čuč.
Un es atkal gribu ēst.

Visām komentāri kā komentāri par bildēm un tad es. Man parasti izsaka kaut ko tādu kā: Man ir banāni. Es varu iedot Tev banānus. Srsly. I don't get it.

Vakar vīrs atsūtīja labunakts pašiņu ar mūsu pašu dziedoni Donu un mūsu pašu dziedoņiem un spēlmaņiem no Prāta Vētras. Speciāli man sūtīts sveiciens. Vai tas vīrs nav jauks, ko? :)

Miega bads. Veselības bads.

Vakar vēroju kā vīra tēvs izbraukājās ar skrituļslidām.
Un es tik ļoti sagribēju atgriezties fizisko aktivitāšu aplī. Skriešana. Slidas. Velo. Sekss.

Es šodien publiski atkailinājos. Kafejnīcā, kur citi ēd, ēda mani. Krūstbarošana.

Es jau atkal šodien birdinu asaras. Krīt kā pupas no acu zaļumiem.
Raudu un smilkstu spilvenos. Uz vakaru tā, ka mazliet atlaiž, bet rūgtums saglabājas. Pa virsu melnai, stiprai kafijai.

Viss jau ir labi, bet reizēm tik ļoti aizmirstas, ka viss taču ir labi..

Zelts pirkstos un zelts uz nagiem.

Nav māju sajūtas.
Man jāpaliek bez otras sirds puses, ja izvēlēšos palikt šeit..
Un tā mūžīgi. Es iekritu tādos nagos, kas ir neizvēlības nagi. Nostājas nagi. Pareizības (viņuprāt, ne manuprāt..) nagi.

Kad vīrs atkal ir tik tālu projām - kā tagad, piemēram - es jūtos kā vientuļā māte, kurai viss ir jāizdara pašai. Bez palīdzīgas rokas, pleca jāiztiek. Grūti tas ir. Neviens jau neteica, ka būs viegli. Neviens jau neteica, ka pietrūks kaut kā ļoti dziļa un emocionāla. Vienmēr. Kā caurums iekšās. Izsista kā no līdzsvara. Es turos uz pirkstgaliem. Bet turos. Man jāturas. Viņas dēļ man jāturas.. Turos. Dzīstu un turos.

Tik tālu un projām.. Ah. Citreiz es zinu precīzu laiku, kad vīrs būs atpakaļ. Un tad es skaitu uz pirkstiem, velku kalendārā pāri datumiem krustiņus vai ķeksīšus. Velku un gaidu. Uzvelku visskaistāko kleitu, uzkrāsojos, ielieku no kastes izpakotos lielos auskarus, un gaidu. Pacietīgi gaidu.

Pilnīgi un galīgi viena sajutos šorīt ap sešiem. Ar bērnu rokās, atspiedusies pret spilvenu ar enkura apdruku, vienās vienīgās asarās un pienā.
Bet mēs sarunājamies - katra savā valodā.

*Alise Z šorīt teica: ''Kili, kili.'' Un es viņu pat nekutināju. Hmm, mums laikam ir par daudz Vikingu epizodes vienā dienā.

Stalkoju savu ginekologu - vīrieti iekš Fb un čiepstētāju portāla.

Vīrs atbrauca un vīrs aizbrauca šodien. Man tik ļoti nepatīk, kad viņš ir projām. Bet bija mums kopīgs negaiss un brokastis gultā. Eh. Vairāk un biežāk tādus mirkļus.

Nogriezu matus. Beidzot saņēmos un to izdarīju. Nogriezu. Tā, ka pavisam nu ir nost. Puse garuma ir nost. Vīram patika. Vīram ļoti patika. Vīrs teica, ka tagad es beidzot izskatos pēc mammas. :D

Vienmēr izsalkums. Rīt pie ārsta. Jānosveras. Jāatrādas. Jāparādās kā dzīstu.
Visi džinsi der. Der kā uzlieti. Lejiet vēl.

Tas neveiklais brīdis, kad vēlies būt uz žurnāla 'Klubs' vāka, bet jāgaida vēl četras nedēļas.

Bērns aizmieg pie Disturbed.
Parenting. Well done.

Grāmata jau no sirds forša. Daudz dziesmiņu ko dziedāt. Paldies ciema domei. Mums tomēr tā par rozā ponijiem labāk patīk. Pati izdomāju.

Jauks tas vīrs. :)
Skatās FB video ar make-up pamācībām. Jautāju kāpēc viņš ko tādu skatās, ja pat es to nedaru.
- 'Es skatos uz nesaprotu kāpēc krāsoties tik ļoti, ja vakarā tāpat viss jāņem nost..!'

Sēžam ar Alisi Z pie vakcinācijas kabineta. Pote. Rindā vairāk par divām māmiņām. Alise Z kļūst nemierīga un sāk brēkt. Pārējie mazuļi līdz šim uzvedušies klusi. Un pēkšņi atskan vesels mutīšu koris. Ko dara Alise Z? - apklust un pasmaida. Pārējie turpina brēkt pilnā rīklē.
Jums vajadzēja redzēt mani. Ja stāvētu kājas - apsēstos. Bet es jau sēdēju. Centos novaldīt smieklus. Arī tāpēc, ka sāp visas maliņas.
Un, jā,starp citu mūs palaida bez rindas.

Viss kā filmā.

Alise. Un mums ir Alise. ^^

Sagaidīju pulkstens 11.oo un iegāju Mierielas Mazputniņā. Pirms tam gan vazājos uz riņķi pa Mierielas mazajām šķērsieliņām. Laiks bija atliku likām - ārsti šodien strādāja ātri un raiti - aiztrieca mani mājup ātrāk..
Jauki būtu tādā Mierielas apvidū atkal padzīvot vai dzīvot.. Eh.

Sagaidīju tātad pulkstens 11.oo un iegāju Mazputniņā. Un apreibu. Sareiba prāts un domas. Tik skaisti un atmosfērīgi. Tik skaisti un sisnīgi. Un pārdevēja kā maija saulīte smaidīja jau pie pašām durvīm un arī tad, kad veicu pirkumu. Un iedeva klienta karti. Un atlaidi jau pirmajam pirkumama. Un vispār, man tīk tas mazais veikaliņš, kas nozīmē, ka es tur iegriezīšos vēl un vēl.
Un, protams, kā jau īstens Latvietis būdams, es teikšu, ka Latvijā ražotā prece ir dārga. Toties tā sajūta, ka nopērc roku darbu.. ^^

Pirmdiena. Tāds nomācies rīts. Sametās auksti istabā un izdomāju sadedzināt sakrājušos papīrus un iepakojumus. Silti. Mājīgi kaut uz brīdi. Mazu nieka mirkli pavīdēja mājīgums.

Dodiet man jēgu celties no rītiem un dzīvot.

'-Pats vārds' rokenrols 'jau izklausās pēc drātēšanās. Ieklausies: rock and roll and rock and roll.. - daudzus gadus vēlāk man teica deviņdesmito gadu kulta rokgrupas Placebo līderis, izcili seksīgu dziesmu autors Braiens Molko, kad Berlīnē kopā bijām uzpīpējuši zāli.'

Nu Uldi. Uldi, Uldi, Uldi. Laimīgais putns.
Lasu Ulda Rudaka 'Rokupāciju'

Ūūū, kā sauc to narkotisko vielu, kas izdalās, kad esi tikko kā pamodies no neraustītas pēcpusdienas guļas? Atver acis un ir tā sajūta. Tā vienreizējā, neaprakstāmā, debešķīgā, neprātīgi skaistā sajūta. Tāds.. Eiforisks noskaņojums? Ai laik! ^^
Un tad tā lēni atiet..

Vīram būtu šodien jāatbrauc. Ledusskapis tukšs. Viņam nepatiks, ka ledusskapis ir tik tukšs un tajā ir tikai mans ēdiens - salāti un bezpiedevu jogurts.
Pagatavošu viņa viņa mīļāko ēdienu un visi būs apmierināti. Un es grauzīšu lapas ar bezpiedevu jogurtu. Visi būs apmierināti.

Šodien pa dienu atbrauca māsīca. Nebiju viņu satikusi vismaz desmit ja ne vairāk gadus. Teica, ka atceroties mani kā tādu mazu, kautrīgu meitēnu, bet še Tev - tagad izaugusi tāda darbīga un runātīga - pacienāju viņu ar mājās sieto sieru un arbūzu. Kafiju, tēju nevarēja iesmērēt.
Protams, ka māsīca atbrauca ar savu smilšupelēko Land Cruiseru un kaimiņiem iztecēja acis no blenšanas.

Māsīca par piecām šokolādēm atveda 3in1 ekipējumu. Gaidu, kad varēs sākt izmantot.

Ai, un viņa atveda lilijas. Daudz, daudz lilijas. ^^

Manas zāles? Iepirkšanās. Kaudze ar lupatām atkal no jaunākajām kolekcijām.

Un būs arī jānopērk tas auduma zaķis. Ja jau daktere tā teica..