Arhīvs. Improvizācija. Pārdomas. Realitāte.

Sabiezē pelnu pelēks vakars. Velk uz lietu. Negaisu, cerams. Šķiet, ka tādu kārtīgu negaisu šovasar vēl neesmu piedzīvojusi. Piedzīvojusi. Kā piedzīvojumi, kuros gribas iemesties iekšā un virpuļot līdzi. Jāpagaida līdz augustam, kad par savu īsto vietu vairs nesaukšu dzimteni. Vismaz kādu laiku..
Ak, jā, vien atceros, kā nesen gaidot sabiedriskā transporta pieturā, vējš sāka celties un visa pamale kļuva tumša. Pienāca sabiedriskais transports un pret stiklu, līdz ko iekāpu, sāka gāzties spēcīgas lietus lāses un man jau šķita, ka līdz ko izkāpšu, tā negaiss mani paķers līdzi. Nepaķēra. Negaiss norima. Gāju pa ielu un nesmaidīju. Tik skumji man bija par garām palaisto grēku nožēlu lietus šķīstītavā.

Tikpat pelnu pelēka diena arī ir aizvadīta. Beigusies. It kā nekad nebūtu bijusi. Nebūtu tās apdedzinājuma pēdas uz manas ādas no kautrīgās saules, nodomātu, ka nekad nebūtu saskārusies ar dienasgaismu šodien.

Mēness fāzes kā ļauni riteņi griežas un griežas. Samaļ savos zobratos visu dzīvo. Iemīlēto. Esošo. Mīlošo.
[..]
Piedodiet, sen netiku jūs aplaimojusi ar vārdiem. Piedodiet. Neesat saņēmuši salkanu vārdu ritējumu, kas daudz [maz] sniegtu priekšstatu par mani. Par mani un nevis dzīvi, kādu es dzīvoju. Piedodiet.
Aizeju līdz ar tumsu un ierodos līdz ar tumsu.
Neprotu savādāk. Nevēlos savādāk. Nepiederu savādāk.

Ir tumsa un ir gaisma. Vienmēr šī sadaļa. Sadalījums. Es šobrīd esmu tuvāk tumsai kā vēl jebkad esmu bijusi.
Bija laiki, kad likās - es piederu tikai tumsai - tik tuva un mīļa tā bija. Gaisma kā tāda nemaz neeksistēja - tik tāla tā likās, tik nedabiska. Tumsa vienmēr tika bijusi mīļa un gādīga pret mani. Bija laiki, kas iekāroju tumsu, bet tā man nepiederēja pa īstam. Tai mani nevajadzēja pa īstam. Kā vienīgo. Kā patieso. Tagad tā ir īsta. Es to jūtu ar katru sava ķermeņa daļu. Katru šūnu. [..]
Mūžīgi pateicīga. Par laiku, ko tā dod. Deva jau toreiz, bet es to nespēju novērtēt. Par iespējām, kura tās pasvieda.
Tumsā ir ceļš, kuru Tu neredzi, bet jūti. Iet aizvērtām acīm, just savu īsto ejamo ceļu. Tikai sev raksturīgu. Tikai savai sirdij jūtamu. Iet ar sirdi pa šo ceļu ir viegli.
Atvērsi acis un pat nepamanīsi cik Tavs ceļš gaismā ir līdzīgs daudziem citiem ceļiem, ko iet citi. Tumsā Tu esi īpašs.Tumsā ir redzama Tava sirds. Gaismā mājo pieredzes un ieteikumi, ka padara Tevi līdzīgu kādam.

Līst. Un es vēlos, lai šīs lietus, šīs lāses, aizskalo visu nost no manis. Es vēlos palikt kaila nākotnes priekšā, sākot jau ar šodienu. [..]

Jūs vēl aizvien meklējat mani ar veco uzvārdu. Tādas manis vairs nav. Neeksistē.

Elpot brīvi novēl jūsu,
Mārīte Atēna

P.S. Daudz kas no rakstītā ticis dzēsts. Piedodiet.

http://mariteatena.blogspot.com/2013/06/junija-piezimes.html

- Stāvu pie ledusskapja un ik pēc brītiņa to atveru. Atveru - aizveru. Atveru - aizveru. Cerībā, ka atverot to vēlreiz, tajā būs kas ēdams. Bija jogurts. Nav vairs. Bija tās mazās maizītes, kuras pārgriež uz pusēm un tad sanāk divas. Nav vairs.
- Jaunās kurpes noberza ķepas. Manas ķepas savukārt, noberza jaunajām kurpēm papēdīšus.
Neiet.
- Saldumus un sāļus produktus. Ni un Ni - nedrīkst.
Ko tad, lai es ēdu?!
- Maratonu meitene neskries maratonu. Kādam ir jāstrādā, kamēr citi skrien. Jāuzpasē drošība.
- Nervi.

+/- Priekš šodienas savāds noskaņojums. Gribas traukties, bet spārni kā salipuši. Lidojums bez spārniem. Spārni bez lidojuma.
+/- Ja vīriešcilvēki pacenšas, tad tiešām spēj uzrakstīt saturīgu vēstuli. Pēdējā bija tiešām laba.
+/- Tev vēl nav pārgājis projektora lietošanas kaifs. Jaunas rotaļlietas atņem cilvēcību. Toties, vietā dod mieru. Miera iemiesotu tēlu. Un tāds Tu man patīc.. Nav labuma bez mazliet darvas piliena..
+/- Lasu blogus. Māras. Sindijas. Lienes. Žēl, ka Luīzi nevar sameklēt.
Tik sen neesmu viņu satikusi..

+ Mati. Spīd! Beidzot kāds no tiem dārgajiem balzamiem arī darbojas! Oh, god. ^^
+ Kleitas. ^^
+ Iemīlēšanās sajūta nepāriet.
+ Dzeja rakstās. Mūza ir atpakaļ. Paldies, Tev dārgais. ^^
+ Jumti. Īpaši pustumsā. ^^
+ Atsāku blenzt ''Charmed'' Hmm..
Kas es skolas laikā biju - Paipere vai Fēbe? Neatceros. Zinu, ka I. bija Prū. E. bija.. Lai vai kā - man bija vai nu Kouls vai Leo. ^^ Abi vienlīdz labi. ^^
+ Rīt darba diena.

Tu stāvi uz balkona. Uzgriezis man muguru. Kailums ir slēpts. Es redzu Tavu siluetu - galvaspilsēta paliek tālu zem Tevis. Lejup ir pasaule, kurai mēs šonakt esam sveši. Kā katru nakti.

Ieplūst un izplūst cigarešu smarža Nikotīns. Biedrs un pavēlnieks. Tievās cigaretes.

Esmu atpakaļ. Ne tikai galvaspilsētā. Atpakaļ dzīvē. Atpakaļ netālu no Tevis.
Alex.
Visa mana būtība pieder Tev. Esmu viss Tavās plaukstās.
Pamodusies no sapņa. Palikusi sapnī. Es nevaru saprast..

Mirkļi. Tie skaistie dzīves sagādātie mirkļi. Paldies par tiem!
Daudz kas ir zaudēts. Pārāk daudz.. Tā bija mana izvēle. Zaudēt.. Daudz kas ir iegūts. Iegūta pieredze, kas nav vārdos aprakstāma. Saprasts slēptais.. Izdzīvots. Pārdzīvots. Galu galā, ir atvērta jauna lapa grāmatā. Montēņa grāmatā, kas lasīta uz auksta akmens Daugavmalā.
Es atkal esmu kā mazs skuķēns, kas pirmo reizi iemīlējies un gatavs no sajūsmas pacelties jauniegūtajos spārnos. Smaids. Smaids sejā, kas iekalts.
Un pieskārieni. Jaušie. Nejaušie. Slīd. Velkas.
Atceros to vakaru, kad Tu iznāci no tā bāra - no tā bāra, kas man tik ļoti netīk, bet tagad ir vieta, kur atgriezties un Tevi sameklēt - un smejoties uzgāzi sev virsū pusi no ūdens pudeles. ''It's fucking funny?!'' - Tu teici un smējies, bet es Tavās acīs redzēju sāpes..

Un es nemeloju, kad teicu, ka bez Tevis nekur neiešu. Es neaizgāju. Es biju tur un saucu Tavu vārdu. Nemitīgi izgaršoju savā mutē Tava vārda skaņu. Es neaizgāju bez Tevis.

Neaizgāju, jo es esmu šeit priekš Tevis. Dēļ Tevis. Mazliet apmaldījusies. Mazliet samulsusi. Bet priekš Tevis.
Kā taurenis. Raibais vai dzeltenais. Varbūt baltais? Kuru Tu redzēji kā pirmo?
Kā zieds. Plaukstošs. Jau izplaucis. Vēl nevītis. Mūžam augošs un rūpēs tvīkstošs. Kā saule. Spožā acs, kas glāsta un nelaiž aiziet ēnās. Kā lietus. Aizskalo visas Tavas asaras un bēdas ielejās aiztriec. Kā vējš. Paceļ viegli un nomet atpakaļ uz zemes. Esi redzējis tās lapas, kas griežas uz vietas, uz asfalta vidus? Skaisti to dara vējš, vai ne? Kā viss. Viss.
Mūza. Tu priekš manis. Viss. Viens otram.
Un tad ir tās neredzamās saites. Neredzamās, bet tās, kuras jūt. Sajūt.
Un es nebaidos pateikt, ka es Tevi mīlu. Protams, ka mīlu. Dvēseli. Sirdi. Es pirmo reizi esmu iemīlējusi cilvēku, nedomājot par tālejošiem mērķiem. Tā ir mīlestība, kas nav domāta šim laikam. Šim laikmetam. Šiem cilvēkiem, kas esam.
Un labi, ja tā.

Mēs būtu citi. Mēs patiešām būtu. Un būtu vīns, kas man pārmaiņas labad garšotu. Un es to dzertu no lielas glāzes un reibtu. Skaisti noreibtu. Un būtu romantiskie brīži, kad nevajadzētu runāt. Un būtu teātris, kurā Tu esi iekšā ar abām kājām un sirdi. Un Tu man iemācītu būt. Un es Tev iemācītu aizmirst. Un mēs iemācītos.. Visu. Un būtu Tavs skatiens, kurā nekad neparādītos sāpes. Jo es Tevi nekad tā nesāpinātu... Nekad. Dzirdi? Nekad.

Es neesmu eņģelis. Un es neesmu apgalvojusi pretējo, nekad; nekad liekot uz sirds roku. Tēvreizi skaitot, ne citādāk. Neesmu eņģelis - savlaik ir darītas visādas lietas par ko es nelepojos. Vienas nakts sakari ir tikai daļa no šīm lietām..
Es gribu teikt, ka tas viss ir manai pagātnei, manai pasaulīgajai Es piederīgs.

Edīte šodien pacienāja ar gardajiem plombīra saldējumiem.
Iegādājos divas kleitas un ādas jaķeli. Beidzot tiku pie pūces auskariem.

Es atkal dzīvoju un ir tik laba sajūta dzīvot. Izjust pārvērtības sevī. Vērot no malas notiekošo. Izķidāt katru laimes brīdi. Piespraust pie sienas gatavo produktu. Atkal esmu iedvesmu upuris un Tu esi daļa no tā.

Es atkal mīlu. Tevi. Un arī Tevi. Esmu ļāvusi Savam cilvēkam izslīdēt no pirkstiem. Nevienā brīdi es neesmu teikusi, ka nemīlu Savu cilvēku vairs. Mīlu, bet atļāvu aiziet. Precīzāk, neatturēju aizejot.
Es Tevi neienīstu. Nē. Nevienā brīdi neesmu ienīdusi. Ne toreiz, kad nodarīji man sāpes. Ne toreiz, kad meloji. Ne toreiz, kad sapratu, ka esi atkarīgs no narkotikām.
Es vēlos Tevi laimīgu. Un laimīgu es Tevi redzēšu. Satikšu un mēs dzersim kafiju no kartona krūzītēm - baltu, ar lejamo pienu. Un mēs smiesimies. Apsoli, ka smiesimies, ja?

Ir tik daudz, ko iemīlēt vēl. Tik daudz ko satikt vēl.
Tu mani iedvesmo un paldies Tev par to.

Mārīte Atēna

Krastmalā, pie Daugavas ūdeņiem, atdevu es savas miesas šodienas saulei. Mirklis, kad Tu nepiederi nevienam. Nepiederi Tu itin nevienam pašam. Fiziskais ķermenis nav pakārtots garīgajam dvēseles stāvoklim. Visas raizes, uztraukumi, domas, neziņa par rītdienu, katru nākamo dienu, kas tuvina nākotni neizbēgami ar katru sperto soli aizvien tuvāk un tuvāk, izgaist. Uz brīdi parādās laimes sajūta. Mānīga laimes sajūta. Bet tomēr.. Miers. Ar Mišelu de Montēņu rokās. Esejas. Filosofija par cilvēci un vecuma lomu tajā.
Vairākkārt mans, šis ''miers',' gan tika iztraucēts. Pirmo reizi ar kādu vīriešcilvēku, kurš pēkšņi nez no kurienes iznira; [ja būtne, es vismaz zinātu, ka Afrodīte, kas no ūdens putām cēlusies, viļņos pamodusies - Daugavas ūdens šodien bija māksliniecisks - viņai būtu varējis patikt..] iznira man blakus un teica, ka vēloties iepazīties. Kuru tas plēš, es atvainojos?
Es neielaižu savas Pasaules sienās kuru katru. Vismazāk jau tādu, kas nezina, ka lasot Mišelu de Montēņu nedrīkst traucēt..
Otro reizi miera traucētājs bija bezpajumtnieks, kurš mēģināja pārkliegt manu ausīs skanošo ''Alex Band''.
Trešo reizi, divi jauni vīriešcilvēki, kas gāja garām un pamāja.

Ir reizēm tādas situācijas, kad Tu, cilvēks skaidri un gaiši zini, ka Tev vajag doties turp vai turp. Krūtīs it kā iezvanas niecīgie zvaniņi un ir zināms, ka ceļš kurp aizvedīs. Pie konkrētības. Pie sen, ilgi meklēta.
Man tā ir bieži. Atrast tieši to, kas zemapziņā ticis meklēts. Var nebūt lieta, cilvēks. Var būt vērtība, kas nav mērāma ierastajos mēros.
Paralēli tam dzīvo šīs saucamās nedienas, kad labprātāk es nekur nedotos. Vienkārši ir sajūta, ka nevajag. Intuīcija?
Ja tomēr ņemu un aizdodos, tad notiek likstas. Kāds strīdas. Kāds ir dusmīgs. Kādam kas neizdodas.
Un ne jau man. Man parasti nekas neizdodas vienmēr..

Cilvēku izvēle. Neesam vienā, telpā un ikdienā ar tiem, kurus vēlamies tur redzēt. Mīlēt.

Man garšo kefīrs un man šodien bija Kebabrandiņš. Turpat krastmalā. Vējš. Saule. Un gards Turku kebabs.


Zeme griežas un griezies līdz.
Jūsu,
Mārīte Atēna

http://mariteatena.blogspot.com/2013/05/maija-piezimes-par-domatajiem-kuri.html

Svētki beigušies, lai dzīvo svētki!

Savādi, cik laba gan ir pašsajūta, kad gulētas vien nepilnas četras stundas. [Baltic taxi šoferis nogādāja mājup ap 4.3o - saule jau svīda augšup, iekrāsojot visu Rīgu gaišos toņos.] Jau otro diennakti gulētas četras stundas..
Šodiena vēl jānodzīvo kā darba diena [divas dz/d jānovada] un tad jau priekšā divas brīvas dienas, kurās man jāpaspēj izdarīt tik daudz, sākot jau ar to, ka jāiegādājas baletkurpītes. Un jāizvēlas dzejas pasākuma vieta. Dzejnieku saraksts jau ir skaidrs.

Pavasaris. Smeļos spēku no zemes muguras uz kuras atrodos.
No katra jums, jo jūs esat spogulis uz pasauli. Mans spogulis uz pasauli.

Vakardiena bija maģiska. 4. maijs. Emocijām, iespaidiem, iedvesmām un enerģijām pārpildīta diena.
Paldies cilvēkiem, kas šo vakaru padarīja īpašu - pie Brīvības vārdā Milda, uz skatuves, no skatuves, aiz skatuves, zālienā krastmalā, pie galdiņiem manā nemīļākajā bārā [tagad jau lasīt: vienā no iemīļotākajiem,kur es vienmēr sēžu uz dīvāna maliņas], uz soliņiem Vērmanes dārzā, un vēl un vēl - vakars bija laika vērtībai nepakļauts. Paldies tiem visiem. Tiem visiem jums.
Gribu šodien apgalvot, ka jūsu iedalītie vārdi jau nav svarīgi - tie spējat būt jūs visi. Zeme ir niecīga, ja runa iet par kopības sajūtu. Skatiens ir vētra, kas sola negaisus. Un negaisi būs. Pēc negaisiem nāk vieglums - tik ļoti pietrūkst.

No 17.oo-19.3o biju 11.novembra krastmalā, kas skanēja. Kas aplaudēja. Kas kliedza. Dziedāja. Kas lēkāja. Bija aktīva. Kas bija dzīva. Radās sajūta, ka atrodies brīvdabas festivālā [like Coachella or something like this]
Latviešu mūzikā ir spēks. Tekstos. Valodā. Vārdos, kurus sakām viens otram.
Spēcīgi.

Agrāk man likās pareizi dalīt cilvēkus kultūras, t.i. subkultūrās. Ja Tu neesi no manas kultūras, es nekad ar Tevi nepārmīšu nevienu labu vārdu. Es ar Tevi nebūšu.
Tagad pirmā loma ir cilvēkam. Viss plūst, viss mainās. To zināja pat Rainis. Un Barons. Tagad to zinu arī es.
Ja pasaule kaut uz vienu dienu saprastu, ka tās spēks slēpjas, dzīvo cilvēkos.. Ja cilvēki saprastu, ka viņiem piemīt šis spēks mainīt, pārveidot pasauli, kura balstīta uz viņu pašu asarām un asinīm.. Ja saprastu kaut uz vienu dienu..

Vakara gaitā, tajā pašā neiemīļotākajā bārā [lasīt: vietā, kur es drīz atgriezīšos] pamanījos nokļūt pie somu tautieša vīriešcilvēka un kāda indieša, kurš studē vienā no Latvijas augstskolām, tā kura Pārdaugavā meklējama. Interesanta sabiedrība. Puse latviešu, kas intelektuāli runā angliski un ārzemnieki, kas cenšas runāt latviski. Metropole. Kultūršoks - nekāds. Katram savas īpatnības. Soms priecājas, ka mēs zinām kā pateikt kiitos un perkele, bet indietis pārsteigts, ka zinām cik roku ir augstākajam dievam Šivai.

Man patīk satikt nepazīstamus cilvēkus. Vairs gan nav gluži tā, ka es katram no viņiem par sevi stāstītu ko citu. Maskas ir aiz muguras. Skatuve palikusi tā pati, bet ar manu seju un tēlu uz tās. Es pati.
Viņi kļūst pazīstami vienā mirklī. Tik savādi vērot to pāreju. Un tad ir tie, kurus es pazīstu un mīlu. Ja pazīstu, tātad mīlu. Tu nevari būt manā dzīvē sastopamas, ja es Tevi nemīlētu.
Un es mīlu. Pārāk daudz. Pārāk ilgi. Bet ir vērts. Reiz jau tas atmaksāsies..

Es vakar daudz ko apsolīju. Sev. Citiem. Jāpilda. Jāsaņem sevi plaukstās un jāpilda. Jādod dienasgaisma.

http://mariteatena.blogspot.com/2013/05/maija-piezimes-par-svetkiem-sirdi.html

-/+ Nē, man nav zvaigžņu slimība. Komentāri vienkārši ir nepārspējami!
-/+ 4. maijs. Es taču rēķinos ar savu laiku. Man taču ir jābūt uz pasākumiem. Esmu šo pasākumu dvēsele!
-/+ Kapsētā, kur apbedīts guļ Barons - viss vienā zili zaļā sega no tām velna sniegpulkstenītēm.
Sen nebijām aizgājuši līdz viņa kapam. It kā atgūt kādu zaudēto daļu..
-/+ Ārzemnieki, [Labi, mani brāļi Lietuvieši jau nav nekādi ārzemnieki, rada gabali vien būs] šodien apbēra mani ar latiem, teica, ka viņi dodoties projām un viņi suvenīrus nekrājot.

+ Jā, vēl joprojām nekad nevar justies droši ar mani. Līdz ko nodomāsi, ka pazīsti mani, tā es izdarīšu ko tādu, ko pat negaidi. Un nav runa par zobeniem mugurā..
Vienkārši, atklāti, tieši.
Kā šodien, piemēram, pārsteidzot un tomēr ierodoties uz satikšanos.
+ Katrīne. Ielu modes bloga plaukums. Es vienkārši daru to, ko es mīlu.^^
+ Spring is in the air! ^^
+ Fizz
+ Vakardiena Mežaparkā bija burvīga. Sieviešu skrējiens un rozes. Daudz atpūtas. Sporta. [dievinu sportu]
Retro tramvajs atpakaļceļā. Un Viesturs. He, he.
+ Skaistās mākoņu aitiņas.
+ Nevaru atrast A. Varbūt tā bija viņa, bet, ja nu ne. Ja nebūs īstā, tad manā paziņu lokā būs vēl par vienu A.vairāk.
+ Stāsts no Coachella top. ''Zaudētā vainība.'' - iedvesmas brūk virsū.

Dejot ar satelītiem
Griezt zvaigznes daļās, sadalīt gabalos
Griezties;
Neapturams skrējiens
Krītoša elpa

Dejot ar satelītiem
Un nogrimt kuģos.

Mīļais, Tu nekad nesasniegsi zemi.

**

Pienāks diena, kad Tu aizmirsīsi
elpot
Norīt gaismu
No rītiem pasmaidīt.

Es guļu labajā gultas pusē,
Tādēļ vienmēr labā kāja
Pirmā doma
Iedoma par pasauli,
Kurā vairs neesi
Iedomāta pasaule

Pienāks diena, kad Tu aizmirsīsi
Un izgudrosi velosipēdu no jauna.

**

Neatņem man smaidu
Sejai smaidu neatņem
Neatrauj pleciem roku
Neatrauj
Neaizej
Neļauj aiziet man
Neceļu par savu saukt
Savas īstās mājas
Pudeles kaklos sameklēt
Saārdītos stiklos, kas lauskas
atstāj,
Malā atstāj griezumus.

Un es esmu balta slimnīca
ar māsām uz pleciem;
Dūdojoši baloži
Un kliedzošas kaijas.

Nomākusies aprīļa diena. Smidzina lietus dušiņas.
Debesīm ir pārklāts pelēks pelnu plīvurs. Ne skatienu iemest aiz tā.
Take away kafiju nomaina tēja. Tikpat melna tēja.

Pasludinu šo dienu par ziedu dienu.
Man bija paredzēts šodien iegriezties foto salonā, kur vajadzēja paņemt samazināto [9x9] fotogrāfiju darba vajadzībām. Pēc pāris minūšu nesekmīgas meklēšanas, kundze aiz stiklotās letes savas darbavietas lielajā, ļaunajā atvilknē visai veiksmīgi tomēr atrada noklīdušo foto un es tiku pie zaļās konvertes, kur jau bija mana весёлый bilde.
Gāju pa Kr. Barona ielu un manīju, ka vīrieškārtas cilvēks uzvalkā, nepacietīgi trinas pie puķu pārdevējas ratiņiem. Tulpes. Dzeltenas un sarkanas. Pats izvēlējies, no spainīša dziļumiem izvilcis. Puķu pārdevēja rūpīgi ietin papīrītī krāsaino ziedu kātiņus. Atskan telefona zvans un vīrieškārtas cilvēks uzvalkā nelaipni teic: ''Es jau nāku, kas nevari paciesties?!'
Es stāvu blakus un es zinu, ka no malas izskatās, ka ziedi ir domāti man, jo viņa skatiens ir tēmēts manā virzienā. Un es smaidu. Smaidu, tādēļ, ka ir jauka, lietaina aprīļa diena un es tūliņ, tūliņ tikšu pie trīs burvīgām narcisēm, kuras ielikšu vāzē un aiznesīšu uz savu Paradīzi.

Vīrieškārtas cilvēks uzvalkā aiziet un puķu pārdevēja norūc: ''Vīrišķis. Nevar izvēlēties''. Pastiepj acis uz manu pusi un atplaukst: ''Jā, lūdzu?''
Izsaku savu vēlmi par trīs narcisēm.
Samaksāju 60sant., un novēlot puķu karalienei jauku dienu, aizeju tālāk pa Kr. Barona ielu, līdz burvīgais Krišnas nams ievilina mani savā pasaulē. Nenopirku nevienu auskaru pāri gan.

Ar puķu pārdevējām man ir tik labas attiecības. ^^
Aizpagājušās vasaras bieži satiku uz ielas un visas viņas man atņēma - labu dienu. Un dažas no viņām ir piestrādājušas par kurjerēm, kad ārzemju vīrieškārtas cilvēki nespējot sadūšoties un man paši pasniegt ziedus, izmanto šo laipno darba spēku. Vitālij, Vitālij, Tava kartiņa uz ziedu ietinamā papīra bija kaut kas fenomenāls. Un zini, ka lilijas man dikti tīk. Garkājainās lilijas.
Un Zviedrijā dzīvojošais kareivi. Eh. Es apsolīju, ka braukšu ciemos. Iedomājies, aizbraucu uz Zviedriju un staigāju, meklēdama Tevi, kad Tu stāvi pie savas karalistes kādā no objektiem. -''Do you remember me?"'

Kādus tik darbus es neesmu strādājusi savos, pagaidām, divdesmit un trijos [jā, jūnijs ir mans mēnesis] gados! Deldējusi skaisto pēcpusi biroju krēslos un klausuli pie auss turot, sarunājoties ar klientiem, zīmējusi korseškleitu skices. Tirgojusi saldētos našķus uz ielas. Iegrimusi lielveikalu bohēmā un nodevusies rotaļlietu pasaulei. Pabijusi daudz un dažādos komandējumos. Adresēs un iestādēs. Rakstījusi scenārijus un komunicējusi sociālajos tīklos kā uzņēmuma menedžere. Satikusies ar tik dažādiem cilvēkiem, kas kļuvuši par labiem draugiem. Filmējusies videoklipos un ņēmusi dalību projektos. Novadījusi daudzus pasākumus.
Un man vēl tik daudz kas ir priekšā. Vēlme būt. Izsist savu logu uz pasauli. Pacelties augstāk.
Skaties mani.

Drīz atslēgs apkuri. Tādēļ, lai silti arī bez tās, jūsu
Mārīte Atēna

http://mariteatena.blogspot.com/2013/04/aprila-piezimes.html

Ja Tu mani vēlies atrast: http://mariteatena.blogspot.com/

Tu atkausē manu sirdi
Ar to vienu dziesmu, kurai es
vārdus no galvas dziedu
Par mīlu un mūžību,
Kas piederēt mums drīkst
Piederēt
Ne pastāvēt

Tu atkausē manu sirdi
Ar to vienu smaidu, kuru no
dvēseles smaidi
Gaišu un ar smiekliem dāvātu,
Kas vienmēr Tevi skaistu dara
Vienmēr
Ne uz ilgu

Tu atkausē manu sirdi
Ar to vienu pieskārienu, kuram es
Ļaujos kā brīvē neesošs putns
Spārniem sakļautiem un vārdos neesošiem
Nekad vairs nebūšu es
Vairs
Nav lemts
Par vēlu lemts
Atkausēt Tev sirdi manu

http://mariteatena.blogspot.com/2013/04/dzejas.html

Ah, nu kā tad. Šodien pie manis un kolēģes Santas bija atnācis pats Loskutovs. Atnāca, pasveicināja un aizgāja.

- Esmu izsalkusi pēc siltuma. Saules. Enerģijas. Sabiedrības un apkārtējo smaida. Krāsām. Parkiem un soliņiem.
- Traumēju plaukstu un potīti. Tā ir, ka neskatās apkārt.. Iet tā kā pa mākoņiem. Bladāc, uz ledus..
- Ledus vēl aizvien traucē skriet. Man patīk skriet, bet tad, kad ir komfortabli to darīt. Nevis - ķepas salst un ķepas slīd.
- Apkārtējais jūk un brūk. Paldies, Tev Dinaz 00:24, ka uzdzen man atmiņas.
- Gribu kādu jaunu grāmatu grāmatu plauktā.
- PC jūdzās nost. Slēdzas pats laukā ik pa laikam. Un space poga atsakās darboties..

-/+ Apmaldīšos visnotaļ, bet zinu vismaz tagad kur ir Arēna! Izrādās, ka tepat netālu - deguna priekšā! Lana, es nāku pie Tevis! Dārgā! ^^
-/+ Kolēģes pa telefonu runājot sauc mani par zaķīti. Teju vai prieks rīt atgriezties darbā pēc garās jo garās slimošanas - būšanas uz A lapas.
-/+ Domāju ko aicināt uz savu v/d tematisko ballīti. Gribu jau to jauko būtni dikti satikt, bet viņai negaršo miroņi.
Un ja es saaicināšu cilvēkus, kuri savā starpā nav uz Tu, drīzāk, tura ļaunu prātu viens uz otra..? Sasodīts, es nezinu ko lai dara šādās situācijās. Improvizācija?
-/+ Es vēlos aizbraukt. Bet atgriezties. Ar katru dienu vairāk un izteiktāk vēlos.

+ Nopirku sev dāvanu uz v/d. Glītu svečturi, kuram līdzi nāca mandala. Nice. ^^
+ Divas bizes.
+ Mans outfits tika novērtēts par nesliktu esam. ^^
+ Šokolādes cepumi un vaniļas ''Kāruma'' krēms. ^^
+ Jaunās paaudzes kafijas degustācija ''Valdemārā''
+ Līmes pistole ir manās ķetnās. Beidzot!
+ Sakārtojām dzīvokli kopīgi ar Gustu. Uzreiz vairāk vietas. ^^
+ Iepirkšanās. Man patīk iepirkšanās.
+ Pielaboju bloga izkārtojumu. Tagad arī maniem lasītājiem no Vācijas un United Kingdom būs skaidrāks skats, nevis tikai blenzt bildītes.
+ Rīt priecēšu ausis un acis ar Robertu un Ingmāru. Tiekamies pie L-tipa? ^^

- Statoil pārdevējs mani pārbiedēja, sakot, ka manā bankas kontā nepietiekot līdzekļu. Mērkaķa ātrumā nesos uz Cēsu ielas bankomātu raudzīt, kas par lietu! Neba jau šodien būtu notriekusi visu algu!!
Sirds trieku šitā jau var dabūt.
Kontā viss kārtībā. Bet netiku pie Haribo pandām. Iet atpakaļ pie tās neprašas vairs negribējās.
- Acerīša baterija ir beigta un pagalam.
- Drogas kaitina aizvien vairāk un vairāk. Jāatrod kāds cits veikals, kur iepirkt kosmētiku un tās līdzekļus. Kaitina attieksme un tās pārdevējas, kas izskatās it kā būtu tik tikko kā nokritušas no plaukta.

-/+ Slimības lapa beidzas 13. martā. Veselība salabota.
-/+ Negribas krāsot matus. Izskatās vēl skaisti tāpat.. ^^

+ Uzčinīju gardas lašmaizes. Un samaksāju vien 3ls par visiem nepieciešamajiem produktiem! ^^
+ Gusts šodien tik seksīgi dzēra alu. Nu tiik. ^^
+ Dāvanā kurpes. Un vēl nav pat mana vārda diena. ^^
+ Nopirku saulesbrilles. Ar stilistes palīdzību. ^^
+ Zaļā tēja.
+ Cosmo pa ceļam autobusā.
+ Blogam aug lasītāju skaits.
+ Mani baltkrievu gēni šodien ņēma virsroku.
+ Miers.
+ Iedvesmas.

Es esmu šeit: http://mariteatena.blogspot.com/

Uz teātri džinsos.. Bet par to vēlāk.

Es mazliet nenoticēju Oņeginam. ''Ciniskajam dendija tēlam ar auksto prātu'' (http://www.dailesteatris.lv/izrade/234/onegins)
Es noticēju Artūram. Un Ilzei. Artim. Ievai. Es noticēju viņu dzīves stāstam, nevis tam, ko viņi veidoja, izrādīja uz skatuves dēļiem (kuru noformējums, jāsaka godīgi, bija pārsteidzoši izcils - detaļas noslīpētas līdz pilnībai. Skatuves dekorācijas bija īsta svētlaime tādam bohēmistam kāds esmu es. Vismaz no tālienes.. Tuvumā, līdzīgi cirkam - visas nepilnības duras acīs.)

Es noteikti nenoticēju Puškinam. Intaram.
Varbūt tādēļ, ka ar Intaru neesmu uz - Tu. Jāteic, ka ir grūti uztvert viņu kā aktieri, kas viņš nemaz nav.
Ir protams, apsveicami, ļoti apsveicami dziedošie aktieri.. Mūzikls laikam tādam izlepušam skatītājam kā es, ir mazliet par šerpu.
Tas nebūt nenozīmē, ka man nepatika. Man patika.
No teātra es devos ielās klusēdama. Tas jau vien ko nozīmē.

Teātris ir dzīve. Pati dzīve, kas nemanāmi lavās projām ar katru mirkli. Izteikti var novērot pēc aktieru lomām. No jaunēkļa, kas radis vieglprātīgas mīlas - izaudz par vīrieti - nobriedušu augli, kam sava sēkla jāsēj tālāk. Pusmūža kritumi un kāpumi, jo sirds vēl strauji sitas. Virsotnes ko vēl iekarot tiecas, baudas ko vēl gūt, iegūt. Vecumdienas atmiņu kalni. Domas par mūžību. Pati mūžība.
Teātris ir dzīve, es nebaidīšos atkārtot vēl un vēl. Un, ja kāds teiks, ka tā ir tikai spēle? Es piekritīšu arī šādam apgalvojumam. Jo vai tad nav tā, ka dzīve ietver sevī arī daļu no spēles?

Atvērts, aktuāls jautājums, man kā cilvēkam, kurš ar modi ir vienā gultā. Jautājums - kā tad īsti jāģērbjas uz teātri? Un vai ir atļauts ierasties džinsos?
Es vakar Dailē manīju vismaz pāris cilvēkbūtnes šādā apģērbā.
Atļauts, protams. No paša sirdsapziņas atkarīgs kādā veidolā centīsies sevi attēlot citu acīs.

Es nevarētu. Es nevarēju.
Man bija kleita. Un žakete. Melns. Klasisks. Nepārspīlēts ar aksesuāriem. Neatturējos vien no zaļajiem auskariem.
Frizūra. Jā, ārišķīgi. Bet vai tad cilvēcei nevar parādīt ārišķību?

Priekšā garas dienas. Ļoti.
Jānis ļoti cer, ka es izdzīvošu. Viņš vismaz mani vēl vēloties redzēt.
Es sevi arī.

Šodien netieku uz dzejas pasākumu. Nevienam jau īsti nerūp sabiedriskais stāvoklis kādu es cenšos sev uzbūvēt. Iemin dubļos un apkar ar savām vajadzībām.
Un es slīkstu. Pa malciņam vien sajūtu kā slīkstu dziļāk.

Ir iztukšota otrā kafijas krūze. Vēl joprojām neesmu pamodusies.
Mājkalpotāja ieslēgusi putekļusūcēju - pierībina visu telpu.

Madāma nav atbildējusi uz e-pastu. Tas apbēdina. Es vēlējos sarunāt satikšanos.

http://mariteatena.blogspot.com/2013/02/februara-piezimes-par-kritika-genu.html

- Deguns un kakls uzvedas nejauki.

+ Pirmdienās teātris ir ciet un aktieriem ir brīvdienas.
Man vakar bija brīvdiena! Un šodien arī tīri vai laiska diena. Maz darāmo darbu sarakstā kas ierakstīts.
+ Sveces.
+ Atradu savu ideālo dzejoļu pierakstīšanas kladi. Ar kaut kādu izspūrušu putneli uz vāka.
+ Bodē nopirku auskarus ar Eifeļtorni. Tagad mani Parīzē mīlēs. Eh, mani jau tāpat tur mīlēs kad aizbraukšu.
+ Jauna mūzika manām vecajām ausīm.
+ Mans jaunais draugs! Es tā viņu mīlu. Sen nevienu tā neesmu mīlējusi. No pirmā acu skatiena sapratu, ka viņš būs mans. Mazs augumā, bet kas par pievilcību. Jēziņ, turies. Šeit var apskatīt mūsu kopbildi. http://content7-foto.inbox.lv/albums/s/shadedview/14-02-2013/Untitled-75.sized.jpg
+ Ceturtdien Oņēgins. Yesā, es spīdēšu visā savā spīdumā.
+ Atradu Edgara blogu. Ir ko palasīt beidzot. Kāds, kurš ir uz viena viļņa ar mani.
+ Sindija.

- ''Buferis'' nepildās ar reālu naudu.
- Viņš šodien tik maigi pieskārās manai sejai - teju vai tik žēl, ka viņš dodas projām un nebūs vairs mans Priekšnieks.
- Elīna iedomājas pārāk daudz no sevis.
- Darbā uzplijās tikai viens Valentīns. Esmu zaudējusi spējas, ko?

+ Šodien darba ietvaros, vadīju brīnumjauku V-dienas pasākumu.
Cilvēki, ja vēlas, protams, ir ļoti atsaucīgi priekš visvisādām dullībām. Un ja vēl pa velti var saņemt balviņas.. :enjoy:
+ Mana stiliste un make-up veidotāja Gaļina tik jauki šodien nogrimēja. Prieks pa visu seju. [i]Tiik [/i]skaisti.
Pilnīgi vai žēl bija ņemt to visu nost uz nakti. :lol:
+ Zaļā tēja.
+ Rīt satikšu mamuķīti.
+ Slash un Myles. :enjoy:
+ Tāds prieks, ka Mila un Kaspis ir kopā. :enjoy:
Vismaz oficiāls statuss norādīts iekš draugiem.lv :D
+ Daudz kartiņu saveidojām ar bērniem. + vēl kolēģēm izdāļāju. :enjoy:
+ Sveces.
+ Romantiskās vakariņas ar vīriešcilvēku. Viņš atkal gatavoja.
+ Rozes. Šodien trīs un vakar viena. Lutina mani. Lutina. Skat, ka nepierodu. :enjoy:
+ Mati. Tik daudz lakas iekšā un tik patīkami smaržo. Plivinos vienā apakšveļā kā taurenis ar cilvēkiem pakrūtē.

Šī gada vieni no komerciālajiem svētkiem vairs nav aiz kalniem. Uz skatlogiem uzplauks sirdis. Lūpu nospiedumi atradīs savu īsto vietu. Sarkanā krāsa atkal uzveiks visas pārējās. Šokolāde ķēpāsies uz pirkstiem. Puķu pārdevējas smaidīs, jo džentlmeņi atkal steigsies izpildīt savus pienākumus pret dāmām.

Atkal ir pirmdiena. Kārtējā darba nedēļa monotāni uzsākta pēc lieliski pavadītām brīvdienām kopā ar ‘druškām’, no kurām viena no šīm dienām aizvadīta pie jūras, [ja ir iespēja nosauļoties, tad es to visai labprāt izmantoju. Aukstākam laikam ir domātas BlueBox solāriju studijas. Starp citu, ceturtdien pieraksts pie Mārča – mana jaukā friziera tajā pašā, jau iepriekš minētājā iestādē. Vīrieša rokas manos matos, kas pieprot sagādāt man prieku un estētisko baudījumu, lūk tas ir iespaidīgi, turklāt paralēli runājot par jaunākajām tehnoloģijām un mūzikas festivāliem, kurus šovasar plānojam apmeklēt] bet otra - izķerot iemīļotajos veikalos esošos jaunums, kā rezultātā es tiku pie trīs augstpapēžu apavu pārīšiem un kleitas ar ādas jostu un lencītēm, kā arī pāris žaketēm, kuras ģērbt pie džinsiem. Elīna un Santa iegādājās vienādus lakatus. Nesaprotu kādēļ tikai tiem jābūt vienādiem.. Sievietes.

Ak, jā cepure. Vēl iegādājos arī cepuri. Kristaps apgalvoja, ka man dikti piestāvot. Kristapam kas ļoti reti kad patīk.. Viņš labprāt redz mani, citēju: ‘’bez apģērba, lielajiem, apaļajiem, žvadzošajiem auskariem ausīs un draņķa cepurēm, kas sedz krāsotos matus.’’ – atceros kad viņš ko tādu teica - gulējām kaili pēc seksa un viņa pirksti dusēja uz manām kailajām krūtīm.

Lai gan, viņš pat uz maniem tetovējumiem skatās reizēm tik īgni, lai gan pašam to ir vairāk kā vajag. Nesaprotu. To gan es ne visai izprotu.

Ir mazliet pāri trijiem pēcpusdienā. Sēžu birojā. Uz kompjūtera monitora peld tie dīvainie, krāsas pārbagātie burbuļi, kurus reiz lejupielādēju, bet vairs neatceros kur īsti. Toreiz patika, tagad kļuvuši mazliet vienaldzīgi, vai arī es tos vairs nepamanu. Fakts ir tas, ka nesajūsminos par tiem.
Pag. Vai tiešām esmu aizdomājusies tik tālu, ka monitorā jau dzīvo burbuļi?!
Tas nozīmē, ka taustiņiem neesmu pieskārusies tieši piecpadsmit minūtes.
Un vēl tas nozīmē, ka esmu pabeigusi prezentāciju.

Pāri trijiem. Zinu, ka tūliņ, tūliņ atvēries kabineta durvis un Priekšnieks iznāks pa tām, nevis plati uzsmaidot kā es vienmēr iedomājos esam gaidot, bet ar tām cieši sakniebtajām lūpām, ko es nez kādēļ paciešu. Viņš pajutās sekretārei vai klients ir jau ieradies, klaji ignorējot uz melnās ādas sofas sēdošo vīrieti, kas alkaini dursta viņa kabineta durvis jau vairāk par desmit minūtēm – ja nepieciešama precizitāte – 15 minūtes. Sekretāre pamās ar galvu un turpinās pļāpas pa telefonu, izliekoties ļoti aizņemta, kaut ko pierakstot uz A4 baltajām lapām, kuras mums birojā vienmēr ir pa rokai. Saimniecības vadītājs pilda savus tiešos pienākumus godam.

Priekšnieks pēc tam pievērsīsies man - es visu pirms metīšos kājās, pirms tam mēģinot saglabāt līdzsvaru uz jauniegādātajām, sarkanajām augstpapēžu kurpēm, kas nejauki berž. Sasveicināšos ar Priekšnieku un atbildēšu, ka klients jau atrodas šeit. Steidzīgi paķeršu zibatmiņas iekārtu un portatīvo datoru, kas zvilnēs turpat uz darba galda. Pievērsīšu savas zaļās acis klientam un vieglā tonī aicināšu viņu sekot kabinetā. Priekšnieks kaut ko noburkšķēs savā patīkami aizsmakušajā balsī un iesprauksies man garām, pats pirmais iesteidzoties konferenču zālē.
Aiz viņa lēni soļos klients, tas standarta klients, kurš ir vairāk nobijies nekā to izrāda.
Tieši tā arī tas notika. Kā teju vai ikdienu.

Solveiga ir tipiska sekretāre, tipiskā kantorī.
Līdz ko ieejam kabinetā, viņa ir klāt un klātesošajiem apjautājas par kafiju. Klients pamāj, un Solveiga vēlreiz viegli pārjautā: ‘’Vai bez cukura, baltu kafiju kā iepriekš?’’
Klients sajuties ļoti īpaši atbild: ‘’Jā, paldies, pateicos!’’
Solveiga pievēršas Priekšniekam, bet viņš tikai papurina galvu – no kreisās uz labo pusi, kam jāliecina par to, ka viņš neko nevēlas. Solveiga pievēršas man, labi zinot, ka es dzeru melnu kafiju un bez cukura, bet nekad neesot īsti pārliecināta vai es pēkšņi nepārdomāšu. Un pareizi vien dara. Reiz es pajautāšu baltu kafiju, kā senāk.
- Kafiju – baltu vai melnu?
Sakrustoju kājas vienu pār otru un nepaskatoties uz viņu, atbildu: ‘’Melnu, Solveiga. Un bez cukura lūdzu.’’
Šoreiz vēl ne.
Standarta frāzes klientam un varam sākt konferenci.

Pēc trīs ar pusi stundām un vienu pārtraukumu, esam beiguši stāstīt par iespējām, kas klientam pavērsies, ja tas izdomās ļaut mums darboties ap viņa mājokli. Klients strauji pieceļas no krēsla, gandrīz apgāžot ''Evian'' minerālūdens pudeli un glāzi kurā tas ieliets.
- Tas ir ideāli! Jā! Man tiešām der! Es gaidīšu jūsu zvanu, lai precizētu laikus, kad varēsiet ierasties un apskatīt visu paši.

Kārtējais ļoti apmierinātais klients, - nodomāju, aizverot portatīvo datoru - kuram tikai jāpaplēš vaļīgāk un plašāk maks, bet mums, respektīvi, man jādara viss pārējais. Tas nozīmē - negulētas naktis, daudz melnas kafijas, laika ierobežojums, interjera salonu apstaigāšana, nogurušas acis veroties monitorā un zīmējot skices, kā arī, citu projektu iesaldēšana un absolūti nekādas privātās dzīves, kuras ak vai, man nemaz tāpat nav, nepastāv.
Neko darīt, paši jau vien uzprasījāmies. Es domāju, jauno projektu, protams.

**
Kristaps piezvanīja tieši tajā brīdī, kas izkāpu no lifta, kas mani no piektā stāva noveda līdz pirmajam. Tā kā mans auto vēljoprojām atradās remontā [nejautājiet kādēļ, es zinu, ka pie stūres zāļu iespaidā nav labi, nebūt nav labi], uz mājām biju plānojusi doties ar sabiedrisko transportu.
Nav jau metro un tā, bet labāk nekā iet ar vienpadsmit cm augstiem papēžiem, kas turklāt vēl berž kājas.

Iezvanījās mans viedtālrunis.
- Kur esi? Varu Tevi savākt? – Kristapa balss skanēja nelokāmi, it kā man nebūtu izvēles iespējas.
Savākt? Ko nozīmēja ‘savākt’? Es vai būtu kāda lieta, kuru var paņemt sev?
Viņa valoda reizēm pārsteidza. Bet tikai reizēm. Tur jau nebija par ko brīnīties – viņa tēvs ir pilntiesīgs svešvalodā runājošs cilvēks, kuram bizness un raupja valoda ir ikdiena. Reizēm aizdomājos kā pie velna Kristapam vēl piemīt tīri cilvēcīgas īpašības..
Varbūt no mātes.

Kristapa māte ir jauka sieviete. Ja vien nemitīgi nerunātu par to, ka Kristapam būtu laiks precēties – trīsdesmit trīs gadi kā nekā jau tuvojas un viltīgi piemiedz man ar aci zem krāsotām, tumšām uzacīm, kas viņas vecumam tik skaisti piestāv, ka nemaz nespēju iedomāties viņu ne uz manta savādāku. Un viņas stila izjūta. Apskaužami.
Es zinu, ka viņai patīku un viņa labprāt redzētu mani par savu vedeklu.
Viņa kā vīra māte būtu tīri vai ciešama. Ko neteikt viss par - atceroties iepriekšējo, kura necieta mani ne acu galā.. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Ja vēlaties no manis izveidot mājsaimnieci, jums nesanāks. Apžēlojieties par savu ieguldīto laiku, lūdzu. Tas nav tā vērts. Ļaujiet taču man būt pašai sev – es labprātāk ēdu ārpus mājas.

Kristaps īsajā telefonsarunā teica, ka būšot pēc divdesmit minūtēm. Iegāju iedzert kafiju savā iemīļotajā kafijas dzeršanas vietā uz B. Ielas. Jauka atmosfēra. Cilvēki.
Pagāja tieši norunātais laika periods un viņš bija klāt.
Viņš nostājās pie galdiņa, kur es sēdēju paralēli blenžot portatīvā datora ekrānā, kur uznira mans twitter konts un kreisajā plaukstā ar garajiem, melni lakotajiem nagiem, turot baltu kafijas tasīti – miniatūras niecīgu – reizēm pabrīnos, cik gan daudz kafijas ir vienā tādā krūzītē..
Kristapa pusgarie tumšie mati bija viegli izspūruši it kā viņš būtu steidzies – kas viņam gan būtu gana neraksturīgi, nodomāju skatoties uz viņa atlētisko augumu melnajā kreklā bez piedurknēm, kas atklāja viņa bagātīgi notetovētās rokas.
Pelēkie tetovējumi. Ne smakas no krāsas pilieniem.

Kristaps strādāja IT aģentūrā, kas nodarbojās ar interneta risinājumiem privātām un juridiskām personām. Dress code tur nepastāvēja. Varbūt tik vien bija jāizskatās lietišķi, kad bija jāsatiekas ar klientiem, kas bija gatavi noslēgt līgumu par mājaslapas izveidi – Kristaps kantorī darīja teju vai visu – daudzpusīga personība, kas turklāt vēl gana pārsteidzoši labi zīmēja jau kopš skolas laikiem, tamdēļ piestrādāja tetovēšanas salonā. Liekie piebilst, ka lielākā daļa viņa tetovējumu bija paša veidoti – tamdēļ tik savdabīgi.

Viņš apsēdās man pretī un tēraudpelēkās acis ieurbās jaunajā viesmīlītē, kas bija piesteigusies klāt. Ērti atlaidies krēslā un izstiepjot kedās ieautās kājas ar spēcīgajiem muskuļiem, viņš tai uzsmaidīja. Varu iedomāties viņas prieku – sārtums ielija vaigos, un viņa stulbi smaidīja.
- Ko es varu piedāvāt? – skanēja viņas saraustītā balss – it kā viņa būtu gatava teikt: ‘’Ņem mani! Ņem mani!’’
- Man lūdzu melnu kafiju, - viņš teica un aizverot manu portatīvo datoru, pārlaboja – divas melnas kafijas.’’
Ak, tad atcerējās arī par mani. Neko teikt.
Viesmīle īgni, vai arī man tikai izskatījās, ka tas bija īgni, pablenza uz mani ar savām kaķacīm un steidzīgi devās projām, koķeti atmezdama savus garos, melnos matus, kas bija aptīti ar lenti tā, lai izskatītos lietišķi un sakopti priekš šāda darba.
Viņai neizdevās. Šonakt tā atkal gulēs viena, bet man būs vētrains sekss Kristapa burvīgajā divistabu dzīvoklī ar balkonu no ceturtā stāva. Vai manā pašas dzīvoklī ar austrumniecisko elementu pārbagātību, kas Kristapam tik ļoti krīt uz nerviem..

Kafijas tases tukšojās, sarunas vedās. Kristaps klāstīja par jauno projektu, kuru šodien guvis – mājaslapas izveide būšot tīrais nieks, bet grafikas vispārējais dizains, rēķinoties, ka tieši šobrīd kolēģis ir devies atvaļinājumā un Kristapam jau tā ir gana daudz darba, aizņemšot mazliet ilgāku laiku kā klients esot paredzējis līgumā.
Pastāstīju viņam par privātmājas iecerēto interjeru uz ko viņš atbildēja: ‘’Jauki. Tev būs nodarbošanās kādām laikam.. Nevajadzēs domāt par neko citu..’’

Tas ir kā jāsaprot, - skaļi neteicu, bet klusībā pie sevis prātoju - vai tik vien viņš nedomā, ka man uz viņi ir kādi nebūt tālāk ejoši mērķi? Vai arī, saklausījies no mātes pamācības? I’ ne prātā nenāk. Man ir koša pagātne bijusi – savu nākotni es veidošu savādāku. Tas ir vairāk nekā fakts.

Kristaps atvēra Chrysler Voyager priekšējās durvis un iesēdināja mani. Vēl tik trūka tas, ka viņš būtu palīdzējis aplikt man drošības jostu, pirms durvju aizciršanas ciet.
Varbūt reizēm biju to piemirsusi. Dzīvība varbūt tolaik nelikās ne cik vērta, lai sprādzētos. Vai ir kas mainījies?

Varbūt, ja Kristaps būtu jautājis: ‘’Pie Tevis vai manis?’’ – es būtu atteikusies un apgalvojusi, ka esmu nogurusi un labprātāk par rotaļām vienam ar otra.. prātu, es dotos pie miera, kas man nozīmēja gulēt bez sapņu miegā.
Tā kā viņš neko tādu nejautāja – mēs vienkārši aizbraucām līdz viņa dzīvoklim.

**
Es dievinu to smaržu. Tā smaržo grēks, vai ne? Tā arī toreiz smaržoja ābols, kuru Ieva noplūca no koka Ēdenes dārzā. Tā pēc tam smaržoja arī Ādama plaukstas.
Apģērbu Kristapa melno kreklu un klīdu pa viņa dzīvokli, kamēr viņš bez spēka gulēja savā lielajā gultā.
Virtuvē apsēdos uz bāra letes un gaidīju, kad uzvārīsies ūdens metāla krāsas tējkannā.
Pārlaidu skatienu pār Kristapa dzīvokli. Esmu šeit bijusi vairākas reizes – precīzi nepateikšu, bet pietiekoši bieži, lai zinātu, ka augšējā virtuves plauktā glabājas sausās brokastis, bet ledusskapī esošajam pienam ir notecējis realizācijas termiņš par divām dienām.

Dzēru zaļo tēju uz dīvāna, kas bija virtuvē un optiski veidojas tā, it kā šeit būtu divas atšķirīgas telpas – viesistaba un virtuve. Diezgan netipisks risinājums. Ak, jā, manis pašas veidots. Pareizi.

Kristaps toreiz, kad pirmo reizi satikāmies, meklēja galvaspilsētā dzīvokli. Tā kā mana draudzene Elīna darbojās NĪ jomā, viņai padomā bija daudzi reāli piedāvājumi tādam vecpuisim kā bija [es gribēju teikt: ir] Kristaps. Viņš izvēlējos šo – divistabu dzīvokli, kas ar maniem veiklajiem pirkstiem, pārtapa par trīs istabu mitekli, pašā galvaspilsētas sirdī.
Man šeit patika. Bet es šeit negribētu dzīvot.
Kaut kas nelikās pareizi. Kaut kas nelikās priekš manis.

Man bija pašai sava dzīve. Pati noteicēja. Neierobežota. Tik vien cik mazo žurksuni [kā viņu, nabagu, palamā dēvēja visi mani tuvākie] izvest pastaigā pēc darba atnākot.

Dzēru zaļo tēju uz balkona, kad ar troksni atvērās durvis un Kristaps vienā apakšveļā nostājās man blakus. Viņa perfektajos pirkstos kvēloja cigarete. Vēroju kā viņš ieelpo dūmus un vēsā mierā tos izpūš gaisā.
Pieskāros viņa kailajam, spēcīgajam, muskuļotajam plecam. Gribējās ādā atstāt nagu pēdas – tā lai viņam pēc iespējas sāp, sagādā sāpes. Neatceros vai es to izdarīju..
Viņš satvēra manu plaukstu un bīstami cieši to turēja savās ķetnās, ieurbjoties ar savu pelēko acu skatienu manā dvēselē.
Nepretojos. Acu divkauja. Kurš kuru šeit uzvarēs.

Vienā brīdī viņš nospieda cigareti turpat balkonā uz galda esošajā pelnutraukā un paceldams mani savās rokās, aiznesa līdz guļamistabai un iemeta gultā. Vārda tiešākajā tā nozīmē.
Likās, ja viņš vēlētos, tad ar vienu rokas pieskārienu salauztu manu pretestību, paķerot arī līdzi kādu kaulu..

**
Es pamodos nedaudz pāri 8.oo. Kristaps vēl gulēja. Reizēm vien šķiet, ka viņš būt ar mieru nogulēt visu šajā pasaulē sev atvēlēto laiku. Ja man pārmeta bohēmu, skatoties no tā skatupunkta, ka mans dzīvoklis atgādināja buduāru, kurā sadzīvot vairākām personībām un ikkatrai no tām būtu savs stūris kurp noslēpties un baudīt vientulības augļus un sēnalas.
Tad Kristaps ar savu vieglprātīgo skatu, apsteidza pat mani.
Iedzēru ūdeni, kas ne pēc kā negaršoja – pieradusi pie ’Evian’ izmeklētās garšas, viss pārējais nelikās nekas ievērības cienīgs. Noskurinājos un aplaizīju nekrāsotās lūpas.
Ātri apģērbos un pirms darba vēl domāju ieskriet savā dzīvoklī pārģērbties. Ierasties darbā vakardienas drēbēs, kas visu nakti nogulējušas zem gultas un velns viņu sazinu kur vēl, nebija manā dabā.

Braucot lejā ar liftu un veroties nogurušajā spoguļa attēlā, kas attēloja seju, domāju par savu dzīvi.
Kad man bija padsmit gadi, tad šāds dzīvesveids likās tas vienīgais pareizais – nenakšņošana mājās, telefona izslēgšana vai klaja zvanu ignorēšana, vakardienas vai vairāku dienu nemainīts apģērbs, mati, kas tikai pāris reižu redzējuši savā tuvumā lietu, ko sauc par ķemmi.
Bohēma. Tā laika bohēma mani atkal neprātīgi vilka savos tīklos atpakaļ.
Es zināju, ka Kristaps nav tāds kā mans bijušais vīrs. Varbūt tur tā problēma..
Varbūt savos sirds dziļumos es vēlējos atkal būt tā vienīgā meitene, kas mīl akli, bet vismaz to prot. Nebaidās pateikt, ka mīl.
Tagad likās, ja es ko tādu pateikšu, tad es pārvērtīšos par kaut ko nelāgu – kādu mītisku zvēru, bez iespējām atkal kļūt par sevi. Vai arī ja to pateiks Kristaps, es uz vietas ielaidīšu lodi viņam pierē. Sudraba. Ar noasinātu galu.

Es labprāt palieku tāda kāda esmu – sukube, kurai neviens nav svēts, un vīrieši ir tikai rotaļlietas ar kuriem spēlēties pēc sirds patikas.

Steidzīgi pārģērbos un devos uz sab.tr. pieturu, lai paspētu uz darbu.
Pusdienlaikā manīju, ka viedtālrunī ir neatbildēts zvans no Kristapa. Neatzvanīju un turpināju gremot suši ar lasi un avakado, kurus biju pasūtījusi pa telefonu un kurus diezgan pievilcīgs kurjers bija piegādājis. Uzzināju, ka viņu sauc Roberts un viņam ir draudzene. Hmm, garšo labi, derētu iepazīties ar Robertu tuvāk.

**
Kas ir tās īpašības, kuras es mīlu vīrietī? Viena īpašība noteikti ir - spēja aizraut ar savu Personību. Aizraut tik tālu, ka es pat nepamanu tos niecīgos sīkumus vai ļaunuma asnus dvēselē, kas uzdīguši. Pagātnes lietas. Nepamanu, jo aizrautība sniedzas visam, daudz maz pāri. Jā, tādu īpašību es mīlu. Es mīlu īpašības. Labi, varbūt arī sajūtas.

Vai Robertam kas tāds piemīt – mīlestības cienīgs – noteikti. Vai ar laiku būtu iespējams šo spēju viņā attīstīt, pilnveidot, vēl labāk – izveidot no jauna? Iespējams, jā. Vai to vēlētos? Nē.

Ir darba dienas vakars. Es sēžu Robertam iepretim iemīļotajā B. ielas kafejnīcā, strēbju melnu kafiju bez cukura un ik pa laikam iemetu skatienu pulkstenī, kas atrodas uz manas labās rokas. Māc garlaicība. Piedodiet. Prātā iešaujas doma, kamdēļ es vispār esmu šeit.. Bet, ja uz visiem jautājumiem būtu skaidras un nodefinētas atbildes, vai pastāvētu jautājuma jēdziens?

Pirmās divas trīs, vai varbūt pat četras reizes, viņš likās interesants. Menedžeris [ko es uzstājīgi nodefinēju par kurjeru – Roberts uz to tikai pasmējās] - strādā prestižā restorānu tīklā. [rēķinoties, ka es dievinu suši, un viņš todien tik jauki tos piegādāja birojā] Pēc vaiga glīts. Patīkama balss. Prot skūpstīties. Ir dzīvoklis. Draudzene.
Līdz pilnai laimei tikai.. Neaizrauj vairāk kā uz pāris minūtēm mana dārgā laika.
Kā tie Zaka Eifrona tipa vīrieši.

Aizvadīju noslogotu dienu. Kolēģis uzrakstīja atlūgumu. Daudz darba. Maz laika. Ierobežoti termiņi. Un Roberts tikai maļ vienu un to pašu, ka esmu pelnījusi tādu vīrieti sev blakus, kāds ir viņš.
Pelnījusi? Es esmu pelnījusi vienu pātagas sitienu, kas vestu mani uz pareizā ceļa, vai vispār uz ceļa, jo šķiet, ka šobrīd es blandos neceļos un sētmalēs.

Es iedzeru pēdējo malku kafijas, tasīti nolieku uz galda un tās apakšā rēgojas vien tumši plankumi – kā tie kontinenti, kurus esmu izbraukājusi krustu šķēršu un vēl nav gana.
Šovasar atvaļinājumā braukšu uz Austrāliju. Tas ir nolemts. Tas ir vairāk kā nolemts – tas ir izlemts. Vai viena. Tas ir vēl apspriežams. Tas vēl ir liktenim rokās.

Roberts skatās uz mani un viņa acīs noplok liesmas.
Viņš pavada mani līdz auto un nepieklājīgi cieši satver manu plaukstu savējā.
Es zinu, ka viņa acīs esmu laba, bet es tā nejūtos.
Ik pa laikam sajūtās kaut kas salūzt un es nezinu kas spēs tās salabot. Vai vispār spēs. Pietiekami laba priekš citiem, bet ne priekš sevis.

**
Zinu, ka atslēgas būs kaut kur somā. Kaut kur melnajā, lielajā somā. Būs. Pēc pāris minūšu izmisīgas meklēšanas un ļaušanās histērijai, ka esmu beidzot tās veiksmīgi nozaudējusi, es tās atradīšu pašā somas apakšā. Atslēgšu dzīvokļa durvis. Pa labi no manis atradīsies gaismas slēdzis. Ja ieslēgšu to, gaitenis ar lielo spoguli pie sienas, kurā spoguļa attēls redzams pilnā augumā, izgaismosies. Lielo somu nolikšu uz krēsla, kas atrodas pie sienas. Lēnām atvēršu apavu rāvējslēdzējus. Kailās pēdas iegulsies paklājā. Uz pakaramā novietošu mākslīgās ādas jaku. Tur tā gulēs līdz rītam, kad atkal kārtējā saulainajā dienā es to stiepšu līdzi. Kad būs vēss laiks, es izdomāšu to atstāt pakārties.

Tālāk, ar lielo somu pie rokas, es šķērsošu viesistabu. Nekas nebūs mainījies – uz dīvāna ar austrumniecisko pārklāju gulēs atvērta grāmata ar muguru uz augšu, tieši tāpat kā to atstāju tur esam vakar vakarā, kad pirms gulētiešanas nodomāju lasīt. Austrumu gudrie. Par dzīvi un nāvi. Jauki aprakstījuši. Uz žurnālu galdiņa ar stikla virsmu mētāsies pustukši pelnutrauki un daudzas reizes pāršķirstīti modes žurnāli. Cigarešu izsmēķi kā salauzti pirksti gulsies pār pelnutrauka malām. Sīva smarža no pelniem.
Plauktos un uz palodzēm visi tie mazie, sīkie nieciņi atdzīvosies, un par katru es varēšu pastāstīt no kurienes tas nācis, vai kurš un kad man to dāvājis. Budas figūriņa uz palodzes, piemēram, atvesta no Indijas – pagājušā gada atvaļinājuma galapunkts - Iedvesmas tik nereāli daudz, ka vēl pāris mēnešus nevarēju atgūties no sajūsmas un katrā mājoklī klientiem centos radīt ko austrumniecisku. Ienest kādu negaidīti krāsu, elementu, akcentu. Labi, ka mani klienti ir paklausīgi un uzticas manām spējām padarīt viņu ierasto vidi par kaut ko neoriģinālu, bet mājīgu.

Pretī, pa viesistabas nepieklājīgi dārgo paklāju, ko iegādājos antikvariātā, skries Dero – mazais Čiuaua šķirnes suns. Pacelšu viņu savās plaukstās un samīļošu. Kā vienmēr pret kādu, ko pieradinām, vai ne? Negribas, bet jāsamīļo..

Tālāk mans ceļš vedīs līdz virtuvei. Tikpat traki pārbagātu krāsām un niekiem, kas teju vai sagāzīs plauktus ar savu varenību kā viesistabā. Tējkannā ieliešu ūdeni. Priekšā būs grūta izvēle, kādu tēju baudīt. Es nedzer tēju, es to baudu. Caurspīdīgajā krūzē iebēršu zaļās tējas lapas – izlemšu par labu mieram. Zaļā tēja nomierina nervus. Esmu pārbaudījusi, tamdēļ zinu, ko runāju.

Un tā tas norisinās jau kuru dienu pēc kārtas. Neskaitu. Nemitīgas, automātiskas darbības. Kā robots, kuram programma sastāv no: atslēgt, ieslēgt, ieliet, pacelt. Un atkārtojot programmu jauktā secībā.

Pirmais, kas nospēlēja par labu šim dzīvoklim – balkons. Es vienmēr esmu vēlējusies dzīvokli ar balkonu. Zvaigžņu vērošana naktī. Zvilnēšana uz spilveniem. Sveces uz galda. Kūpoša tējas vai kafijas krūze. Nesteidzīgie brīvdienu rīti ar portatīvo datoru uz ceļgaliem.
Trīs istabas + vannasistaba.

Guļamistabā ir no visa kā pa mazam un vēl mazliet – vāzes, grāmatas, apģērbi un skapis apaviem. Tā ir sanācis, ka dievinu lietas.

Kamēr ūdens tējai vārījās, nometu apģērbu uz gultas malas - melno žaketi, šauros svārkus, izlīdu no zeķbiksēm. Patīkams vēsums apņēma manu puskailo ķermeni. Balkons vilināja savos valgos, un es vienā apakšveļā nostājos pretī vakara gaisam. Tikai deviņus stāvus zemāk norisinājās lielpilsētas nakts dzīve.

**
Es nesmēķēju. Vismaz ne bieži.
Kad kolēģes pusdienu laikā dodas laukā no biroja, lai desmit metrus no durvīm smēķētu, es mēdzu aiziet līdzi. Bet es nekad nesmēķēju. Labi, nekad būtu par spēcīgu teikts. Reizēm. Reti, bet reizēm sanāk.

Cigarete viegli kvēloja manos pirkstos, kad iezvanījās mans viedtālrunis. Sīkstoša skaņa nāca no viesistabas. Somā.
‘’Lai jau zvana..’’ – nodomāju un pelnus nobirdināju pelnutraukā.
Nekas šobrīd nelikās tik svarīgs, kur nu vēl, ja tas bija telefona zvans. Nevienam mani nevajadzēs – nepārzvanīs. Ja kādam mani vajag, pārzvanīs.

Tā arī notika. Dzēru tēju, sēžot uz palodzes, kad viedtālrunis iezvanījās atkal. Šoreiz krietni ilgāk un uzstājīgāk.
Kristaps. ‘’Ko viņam vajag?’’ – mans prāts izspļāva pirmo, neapvaldīto domu. Diezgan dusmīgā tonī, jāatzīst.
Kristaps – uz ekrāna mirgoja vārds. Nebiju ar viņu runājusi vairāk par nedēļu. Likās, ja es nospiedīšu to zaļo taustiņu, es būšu nodevēja. Ja nenospiedīšu, sabrukšu, jo kāroju pēc Kristapa, kā zieds alkst pēc ūdens piliena karstā vasaras rītā. Tas bija fakts. Lai arī kā man reizēm krita uz nerviem viņa izdarības, attieksme pret mani, citiem, klaja manis ignorēšana – es alku pēc šī vīrieši. Tieši šī un neviena cita. Viņš neapzināti prata atmodināt mani to labāko no daļām, sliktāko atstājot vienlīdz spēcīgu, ietekmīgu un pilntiesīgu runāt.

Ja man jāatstāsta telefona saruna ar Kristapu, baidos, ka es neatcerēšos ne vārda. Vienīgi, ja tagad jūs paņemtu nazi un izgrieztu sirdi no manām krūtīm – tā spētu pateikt visu kas norisinājās ~10 min. sarunas laikā.

Duālisms. Vienmēr piemītošais lāsts. Es vēlos būt stipra un izdzīvot bez vēlmēm. Es vēlos tapt lutināta un mīlēta galu galā. Mana spēcīgākā daļa reizēm paļaujas uz manu vājāko daļu. Vieglprātība pret nopietnību. Karš pret mieru. Un otrādāk.

**
Es nepūlējos apģērbties. Baltā apakšveļa kārdinoši izcēla mana auguma līnijas. Labi zināju, ka no skriešanas un trenežieru zāles apmeklējuma mans augums par spīti gadiem [kad pasaku savu īsto vecumu neviens lāga nenotic] vēl joprojām izskatījās labi – spirgts un stingrs – viss savās vietās. Mana veselība pēc pēdējā ārsta apmeklējuma laika bija klasificēta kā apmierinoša – zāles gan ārsts izrakstīja, bet tie lielākoties tādi vitamīni un uztura bagātinātāji vien izrādījās.
Klīdu pa savu dzīvokli kā spoks, kuram nav vietas un dvēseles līdzsvara.

**
Kristaps ieradās precīzi. Viņš vienmēr ieradās precīzi.
Aizvēru dzīvokļa durvis un tā mēs tur stāvējām viens otram pretī. Kā ienaidnieki. Kā draugi. Kā mīļākie. Kā svešinieki. Visi un viss kopā, vienlaicīgi uz vienas kārts.

Viņa perfektie pirksti grābstījās gar mana krūštura āķīšiem, līdz tie atsprāga vaļā un manas krūtis kļuva brīvas.
Ne vārda nesakot, mēs izģērbām viens otru un ķermeņi zināja ko darīt. Tie vienmēr zina, tikai reizēm ir noguruši no izlikšanās.

**
Es vakarnakt atkal atvēru desmitiem mājaslapu un skatījos idejas. Nekas, pilnīgi nekas nesaistījās ar Kurtu. Kā viens cilvēks var būt tik dažāds savā Personībā? Es zinu, ka viņam rīt nepatiks nekas no tā, ko šodien viņam piedāvāšu. Noteikti, ka nepatiks. Kā visas citas un pārējās reizes..

Mēģināšu. Aizvēru portatīvo datoru un iemigu tam blakus.
Rīt solījās būt gara diena. Tās garās dienas, pēdējā laikā ir ļoti bieža sabiedrība manā ikdienā. Priekš atpūtas vairs tā īsti neatliek laika. Gribas paspēt izdarīt vēl tik daudz. Noskaidrot attiecības ar Kristapu, piemēram..
Kristaps. Reizēm šķiet, ka man vienkārši nepietiks spēka..
Gaidīt, kad viņam mani ievajadzēsies savā tuvumā. Varbūt viņš man ir nepieciešams ik mirkli, vai tas prātā neienāk?

Mūsu tikšanās norisinājās aptuveni 40 minūtes. Sagaidīju Kurtu birojā ar kūpošas, melnas kafijas krūzi rokās – Solveigai piekodināju nerādīties man acīs – gribēju visu izdarīt pati saviem spēkiem. Protams, Kurts izbrāķēja kā manu gatavoto kafiju, tā samala miltos visas manas idejas, kuras klāstīju viņam, rādot attēlus un piemērus.
Kurts nepiekrita pilnīgi nekam. Viss interjers viņam likās vulgārs un paviršs – skices ar vienu rokas mājienu nolidoja uz grīdas.

Priekšnieks nogrozīja galvu, kad Kurts ar putām uz lūpām un īgnu rievu pierē devās projām no mūsu kantorīša.

Kurts bija ietekmīgs cilvēks sabiedrībā. Deldēja savu skaisto pakaļu valdības ēkā un risināja nopietnus uzdevumus saistībā ar ārvalstīm. Protams - viņam būs viedoklis jebkurā jautājuma, it īpaši tajā, kas skar viņa mājvietu – tai jābūt pēc viņa nosacījumiem. Es tikai nesaprotu, kādēļ viņš šo pienākumu uzticēja tieši man – viņš varēja izvēlēties Elīnu vai Santu, manas kolēģes, kas šo darbu darīja ilgāk vēl nekā es, pieredzes un klientu viņām darba pieredzē bijis daudz vairāk.
Likās, ka viņš speciāli vēlas pārbaudīt mani. Manas zināšanas, spējas. Mani.

Biju pieradusi, ka vīrieši pret mani izturas kā pret lietu. Paņemt. Iegūt. Atstāt. Atkal paņemt. Un tā nemitīgi. Līdz apnīk man, vai ari viņiem. Tāds nejēdzīgs dzīves izveidots, izkalts cikls, kuram nav ne gala, ne malas nevienas.

Kārtējā tikšanās. Šoreiz Kurts piezvanīja un pieteica tikšanos pie viņa.

Sēdēju viņa greznajā kabinetā un nodomāju, ja Kurts vēl reizi pateiks, ka manas idejas viņa skatījumā ir galīgi un pilnīgi garām, es to kafiju iegāzīšu viņam tieši sejā. Un man nebūs žēl. Varbūt vienīgi, ja tas kafijotais šķidrums nejauši nonāks uz manas H&M kleitas, kuru aizvakar iegādājos. Tad gan būtu žēl.

- ‘’Mēs varam šodien beigt apspriedi. Baidos, ka tu neesi izdarījusi neko ievērības cienīgu kopš pagājušās tikšanās.. Šīs skices ir.. – Kurts atmeta ar roku, pieceļoties no krēsla savā valdības ēkas kabinetā. Pa logu pavērās skaists skats uz galvaspilsētu.

Kafijas tase manās plaukstās ar garajiem, sarkani lakotajiem nagiem, apstājās pie lūpām. Es paskatījos uz Kurtu ar skatienu, kam manuprāt vajadzēja nozīmēt – es tevi ienīstu, maitas gabals tāds! Kaut Tu sapūtu.

Kurts pasmaidīja otrpus galda. Kas pie velna..?
Gaismas stars meta atblāzmu uz viņa gaišajiem, īsi apcirptajiem matiem. Pelēkzilās acis nekautrīgi izģērba.

Es jutu savu sirdi caur ādu un pelēko H&M kleitu, sitoties. Sitoties tik strauji. Likās, tas reiz pārplēsīs manas iekšas uz āru. Vai otrādāk. Es salūzīšu, ar vienu vārdu sakot.
Kas pie velna notiek?! Mans prāts nerada atbildi. Tas vienkārši nedarbojās. Izslēdzās kā veca pulksteņa mehānisms, kad zobrati savu laiku ir nokalpojuši.

Kurts man tuvojās. Es sēdēju krēslā, bet sajūta bija, it kā es atrastos kosmosā. Zini, tie kosmiskie kaķi, kuri uz kartiņām attēloti? Es jutos kā viens no tiem kosmiskajiem kaķiem. Lidojošs. Sasodīti lēnprātīgs.

Kurts bija magnēts. Un es tikai niecīgs metāla gabaliņš. Es viņu negribēju, bet man sasodīti vilka pie viņa.

Ak, tad, tāda ir tā sajūta..!

**
Jāatzīst, ka bija mazliet bail ļauties Kurtam.
Kaut kas likās ļoti skaisti. Sirreāli.
Varbūt tas, ka viņš redzēja, ka es viņu negribu, bet nespēju pretoties?
Kaut kas.. Kaut kas bija tāds, kas ļāva man nedomāt par Kristapu.
Nedomāt. Aizmirst. It kā Kristaps vispār nebūtu. Nebūtu pat bijis.
It kā būtu bijis vienmēr tikai Kurts. Kurts, mans bijušais vīrs..

tu esi pakārts sirpis
man zem galvas
ass
smeldzīgs
sāpes nesošs

lokos tavos pirkstos kā sen nedabūjusi mieru
pie krūtīm ko spiest

es metos tavās sarkanajās dzīslās
sārtos matos, kas dīc pēc laimīgām beigām
un būšanu trijatā

**
laukā pie putnu kājām
ir piesaitēts pavasaris
dzirdi?
spārnos plīvo vējš
un knābjos raisās mīlestības vārdi
ne man
ne tev
tos nedzirdēt
ne man
ne tev
tos sajust un par saviem vienīgajiem dēvēt
laimi kalt kur pagadās
ziemeļmalas dienvidos
http://mariteatena.blogspot.com/2013/01/dzejas_27.html

Kamēr es te slimības piesmieta zvilnu gultā - sāpošu, eksplodēt gatavu galvu, spīdošām acīm no tām n'tajām zālēm, ko esmu salietojusies, ar nespēku - apkārt man norisinās dzīve. Dzīve, uz kuru man durvis slēgtas vismaz līdz otrdienai. Sasodīts, lai es neteiktu vairāk. Sasodīts.
Man derdzas gaisma un es vēlos paslēpties tumsā.

Velns, izmisīgi vēlos kaut spētu sajust to debešķīgo pankūku garšu, kas uz šķīvja man blakus lielajā, divguļamajā gultā pašlaik. Ar saldējuma kārtiņu pa virsu.
Vai tās zāļu tējas, kaut vai..
Vai tikko nopūstas sveces dvēseli.

Ja, labi, vienlīdz vismaz pateicoties šai slimošanai jau pāris dienu garumā, kas izpletusies, esmu noskatījusies filmu par Annu Kareņinu.
Tāpat arī ''Gossip Girl'' - nebeidzama vēlme atkal un atkal atgriezties pie kādas no bijušajām sērijām, lai patīksminātos par Bleikas tēlam lielisko piemītošo gaumes izjūtu. [Tu vienmēr būsi tikai B, lai arī izskatīsies kā S - kāds komentārs, kuru reiz dzirdēju par sevi.. Skaudra patiesība, man šķiet.]

Iedvesmas šobrīd ir ļoti manīgās. Čukst man pie auss, lai uzrakstu stāstu par Fabrikas meiteni - nenoteikta dzīves vieta, nenoteikti cilvēki apkārt, negulētas naktis, skaļa mūzika, daudz grādīgās dziras, cigarešu dūmu piesātināts apģērbs, mīļotais cilvēks, kuram esi gatava uzticēt dzīvību, dos iespēju dot dzīvību kādam..

Ja fragments tiks līdz publikācijai - uz ko es patiesībā ceru.. Nemeklējiet pēc autobiogrāfiskiem motīviem, jūs tāpat tos atradīsiet..

- Slima. Nejēdzīgi kaut kā ir saslimt tieši brīvdienās, kad visvairāk plānu. Viss tagad ir kaķim zem astes.

-/+ Par daudz gaismas. Mieru rodu tumsā.

+ Šodien tā sniga. Nu tā sniga. Tvēru pēc zaļā fotoaparāta, lai iemūžinātu. Redzēs, kas no tā būs izdevies. :enjoy:
+ Bet vismaz noskatījos filmu. ''Anna Kareņina''
+ Krievijas siers ar zaļumiem.
+ Ralfs. :enjoy:

- Nevajadzēja ēst to saldējumu - nelabi sāk uzvesties kakls.

-/+ Nogurums šodien dzen pie zemes. Labi, ka atbraucu ar auto. Nevajadzēja kratīties ar to sab.tr.
-/+ Šausmīgs apjukums. Es attālinos no tuvajiem cilvēkiem, ļaujot savā dzīvē ienākt jauniem un jauniem cilvēkiem. Cik ātri var rast kopīgu valodu ar nepazīstamu cilvēku. Piem., tā situācija Vecrīgas NY.
-/+ Jādabūn brīva nedēļas nogale - lāzerpistoles n'stuff.
Būs grūti dabūt brīvu nedēļas nogali..

+/- Kolēģe ar kr. runā LV. Kaut es tā varētu..

+ Tā garā kliju maize.
Svaiga ar sviestiņu. Mēli var aprīt.
+ Tēja ar citronu. Mana jaunā aizraušanās.
+ Pikseļlapsas cimdi.
+ Iemīlējos Samsung Galaxy S III Laiks priekš jauna tel.
+ Patrikam patika dz/d svinības. Patrika mammucim patika face-painting. Tētim patika viss - un man patika tētis. Jautājumi?
+ Kleita.

Es jūtu kā aizvien attālinos [vai esmu jau to izdarījusi, khm] no saviem tuvākajiem cilvēkiem. Attālinos no tiem, kas laika gaitā ir pamanījušies sagūstīt manu sirdi. [paķerot līdzi veselo saprātu, daļu dvēseles un visas potenciālās vakardienas pagātnē] Ar vienu skatienu. Pieskārienu. Sarunām pie tējas krūzes. Gultā. Cilvēkiem, kas savulaik ir bijuši blakus. Pie kuru pleciem ir raudāts un smiets. Kuru rokas ir skūpstītas un mati atglausti no pieres. Kuru kaķi, velns pār stenderi, ir glaudīti!

Es nekad neesmu vēlējusies, lai notiek tā, ka viņu tuvums man ir zudis. Pazudis nebūtības aizskaros. Aiznests projām un neredzēšanu. Dzīve ir savi noteikumi. Noteikumi. Man nepatīk noteikumi. Ir jauki tos pārkāpt. Ir jauki būt uz robežas starp to, kas saucas labs un to, kas tiek dēvēts par sliktu.
Antisociālisms.

Ko gan es no sevis spēju dot? Draudzību? Mīlestību? Tiešam? Vai tiešām arī šo? Sajūtas, kuras ir acumirklīgas un pastāv tikai, tad, kad pār tām runā? Kad tās ir apritē?

Esmu ielaidusi savā tagadējā dzīvē, savā tagadējā šodienā un rītdienā jaunus, pavisam jaunus cilvēkus, kuru sajūtas man vēl ir gaužām svešas. Svešas teju vai visas, izņemot to vienu - es jūtu mieru. Cik labi un pareizi ir beidzot sajust mieru? Vēlēšanos, kuru es gadskārtēji vēlos, kad lejup no debesīm krīt zvaigžņotās acis.

Man patīk sajust to mieru, kas plūst no tagadējo cilvēku acīm. To mieru, kas strāvo no viņu rokām, kad runājot tiek aizskartas manas rokas. Tie smaidi, kas dvēselei liek elpot dziļāk. Tie skūpsti - uz pieres, lūpām, plaukstām. Tie sargājošie glāsti un apskāvieni.
Par mūžību.. Mēs šo sarunu pat neiesāksim..

Esmu aizvadījusi garu darba nedēļu - ar asarām un dusmām par to, ka ir viena torte, bet piecpadsmit svecītes [divi jubilāri nevarēja sadalīt - puņķi un asaras pa gaisu - viss beidzās labi, jo Mārīte ierosināja visu pirms nopūst vienu pusi ar astoņām svecēm, pēcāk otru pusi ar septiņām svecēm], smaidu, prieku [dāvanas n'stuff], sarunām, īgnumu [kad viss sēž aknās u.t.t.], smiekliem, kas plēs pušu [aizrautība uz pilnu klapi, kad vairs nevar ne rimties].

Pārāk garu nedēļu. Nogurums dzen izmisumā reizēm tik ļoti, ka sāc apšaubīt izdarītās izvēles un iespēju izmantošanas, kas ir padotas kā ar rokas mājienu pretī. Man pretī.. Bet tikai reizēm. Īpaši katastrofālos pagrimuma brīžos, jāteic gan.
Bet, sasodīts! Bet, sasodīts, man patīk būt sabiedrisko pasākumu vadītājai! Tā ir mana specialitāte, mans arods un veids kā es varu izspausties. Man patīk uzklausīt tos viedokļus un komentārus. Man patīk dienas beigās parakņāties papīros un izlasīt visas tās jaukās atsauksmes, labos, pozitīvos vārdus, kuri teikti par mani.
Man sagādā baudu būt uzmanības centrā un plūkt laurus un rozes ziedlapiņas - vīļāt no viena lūpu kaktiņa līdz otram.
Es izaugšu. Pasaule neatlaidīs rokas.
Un es augšu, augšu.

http://mariteatena.blogspot.com/2013/01/janvara-piezimes-par-draudzibu-un.html