Mazliet no manis

Ceremonija jūras krastā, ar rožu ziedlapām smiltīs, skaistu līgavas kleitu, rudzupuķu motīvs. Skaistas kāzas.

Mēs kāzās dejojām. Un tur bija haoss. Vai tas nav īstais vārds mūsu attiecībām? Haosā dzimusi mīlestība.

Priekšniece nelaidīšot mani projām līdz brīdim, kad es atradīšot labi apmaksātu darbu saistībā ar savu sirdslietu - rakstniecību.

Vismaz labi, ka darba laikā atļauj man rakstīt dzeju un pozu.

Nav tāds cilvēks, kuram es varētu piezvanīt pēc sešiem vakarā un teikt: zini ko, braucam pasēdēt uz jumta un apēst lašmaizes!
Zini ko, vienkārši parunājāmies..

Es nekad neesmu jutusies kompānijas dvēsele. Kompānijas cilvēks. Pilnīga vientulības mīlēšana.

Kapāju iekšā antibiotikas.

Mēnesis kopš neesmu redzējusi Savu cilvēku..

Apskaužu tās meitenes, kuras ir skaistas arī nelietojot kosmētiku ikdienā. Tā pašpārliecinātība, kas plūst! Kaut es tā varētu.

Satiku Viju Vētru. Es vairs vecumam neticu.

Sabiedriskajā transportā tiku izlamāta par to, ka noliku blakussēdētāja krēslā auduma maisiņu. Kundze gados. Vai es esot samaksājusi par vietu! Kā man neesot kauna! Lietuvā gan tā neesot, Latvijā kā džungļos!
Jāteic, ka tukšās sēdvietas nu tik cik uziet.

Man ir pārāk daudz lietu. Atvaļinājuma sākums. 

nesatiekamies uz jumta
neredzam zvaigznes
esam nolekuši no saviem augstumiem
mēs
kā bez mēness

mnegrimstam savos okeānos
nepeldam savās jūtās
esam atstājuši savus krastus
mēs
kā bez mēness

Mani laiskie rīti, kad nav jāskrien uz darbu, kad nav jākrāso seja, kad vienkārši ir brīvdiena - uzvārīt ūdeni kafijai, dzert to no krūzes uz kuras skaidri un gaiši rakstīts, ka tā ir paredzēta tējas dzeršanai, paskatīties kā dzīvo citi iekš sociālajiem tīkliem, mēģināt rakstīt dzeju.
Tad Izdzert vēl vienu kafiju.

Meita aug un viņā aizvien vairāk izspaužas mans raksturs. Man drīz būs sirmi mati.

Uz Lietuvu neaizbraucu, bet nospiedu, ka man patīk Viņa ieraksts. Mīlestībai pret viņu nav ne gala, ne malas, bet es to pati savām rokām iznīcināju. Viss.

Kādu gultu pati saklāju tagad, tādā jāguļ, kā saka mana māte.

Kad viņi jautā kur es strādāju, es parasti atbildu, ka autoservisā. Ko es laboju? Bremzes. Tādus kā Tu.

Kamēr meita čuč diendusiņu, es rakstu sonetu.

Man ļoti gribas cilvēkos. Savos cilvēkos. Ar saviem cilvēkiem būt kopā. Tāda mazā, milzīgā vientulība. Būt starp cilvēkiem, bet justies vienai. Kur ir mana īstenība?

atnākusi zeme pie tavām lūpām
paver
izgaršo
atnākusi zeme pie tavām lūpām
sausa izkaltusi zeme
šī elpa esot viena
ar tevi kopā mans klusums ir skaļš
atnākusi zeme pie tavām lūpām
atkal klusībā vientulībā atspulgam pretī krītošiem matiem pāri sejai
atglaud
atspraud
atsprāgst peonijas
mani mīļākie klusumi

Gribu paslēpties un kaukt klusībā. Esmu 24/7 pilnīgi nelietojama būtne ar haosu galvā.

Skaidri un gaiši pateicu, ka man vajag, lai viņš nones man zvaigznes no debesīm. Izlīgums? Nezinu? Bet gulēju labāk šonakt.

Viņš tagad braucot no rīta uz darbu, kamēr esmu šeit, viņa mājās, iedod skūpstu uz pieres.

Distonija, čau.

Tad ir official. Kolēģis ir projām. Devās citā darba virzienā. Apskāva mani cieši, pacēla augšā savos apskāvienos. Reāli pietrūks viņa un sarunu.

Vakar Bullet For my Valentine koncis bija tiiiik labs! Dziedāju līdzi dziesmām un iztrakojos pamatīgi. Laba dāvana pašai priekš sevis.

Lūdzu sakiet, ka tā ir taisnība par Madaru un Miku. Tas liks man ticēt, ka īsta mīlestība tomēr pastāv.

Dzeltens un raibs pirmais taurenis. Abi lidoja.

Darbā izbraukājos ar skrejriteni.