Mazliet no manis

Sēžu darbā un domāju ko vajadzētu nomainīt ātrāk - darbu vai mobilo operatoru.. 

Pirmais skrējiens šo pavasari. Ček. Pirmais pēc ilgāka pārtraukuma. Ček. Kamēr mana meita čučēja, manas mammas pieskatīta, apģērbu savu skrienamo autfitu, kurš, jā, bet tomēr atkal der kā uzliets, devos pēc endorfīna deva iekšās. Tāds lēns riksītis vien bija. Bet Ai, vismaz priekš sevis. Sakārtot domas skrienot km garumā, kas stiepjas, sarežģīti un vienkārši vienlaikus. Meža elpā. 

Pavasara alkas.

A.tikko uzrakstīja, ka ankh punkts lv beidzis savu pastāvēšanu. Sasodīts, bet žēl. Žēl, kā toreiz, kad nebija vairs orb punkts elvē. Kad nebija vairs John Lemon vietas, kur padzert kolu. Kad nebija Rock'n Riga bāra, kur bungas koncertos spēlēja mana to laiku mīlestība. Damn. Laiks iet uz priekšu. Caur šo forumu iepazinu jaukus cilvēkus  - čau, Armand, čau kaķi  Elga, čau, Ivo, Čau, Mārtiņ..

Gaisā jūtams gaiss, kas tikai pavasaros - jauna dzīvība ieplūst un visas sliktās domas, aiztek projām līdzi aukstumam. Smaržo mīlestība un sarunas. 

-1 zobs mutē. Goda vārds, uzvārds, personas kods, es jūtos ļoti veca.

Tā, es palaidu Viņu iet. Es aizlaidu Viņu projām. Ļāvu Viņam elpo vienpatību un savas domas. Un tad.. Tad Viņš atnāca atpakaļ ar teikumu: ''Es sailgojos pēc Tevis..''
Un viss, ko es varēju atbildēt, kad Viņš vēlu, vēlu pārbraucis no darba apgūlās otrā gultas malā, bija: ''Es tepat vien biju visu šo laiku..'' Un ieritinājusies Viņa spēcīgo roku apskāvienā, es gulēju tik labi, cik kādu laiku nebiju gulējusi. Vētras norimušas, ūdeņi sekli. Mēs atkal runājam.
Viņš ir mans īstais.

Esmu mājās.

Esmu savā mīļākajā vietā - uz saulainas palodzes. Kaila roku āda. Kaili pleci. 

Čau. Šeit atkal es. Divas dienas pastrādājusi un socializējusies. Nedēļu, divas noslimojusi. Izraudājusi no acīm zaļumu un ieguvusi terapijas ceļā kaut kādu dīvaini izmocītu smaidu sejā. Čau. Pilnīgs čau. 

'Nameja gredzens'. Stundu un piecdesmit minūtes es neatrāvos no ekrāna kinoteātrī. Vienkārši un ģeniāli. Lūk, kā jātaisa filmas.

Katru dienu, pa mazam bišķītim, es tiecos sasniegt savas dzīves mērķus. Bet tad es tā gribu visu, vienā skaistā dienā, visu, visu sasniegt un būt dzīvotājs  ar apziņu, ka man ir viss ko vēlos un kā vēlos. Un tad saprotu, ka man taču vajag un vajag, un vajag. Vēl aizvien vajag un vajag. Vajag Tinti uz ādas, roka ar kailu ādu nav gana estētiska pašai priekš sevis. Mans ģērbšanās stils nav gana reprezentējošs, lai gan izskatos kā no Pinterest lapas izkāpusi. Mana dzīvesvieta nav mana Oāze un Meka. Es dzīvoju mīlestībā un tā mani plosa. 

Šodienai tinte uz ādas, grāmatnīcu ķemmēšanas, zīda apģērbu iegādes diena. Svešās, mīļās rokās atrast sevi.

Viena ar tumsu. To Klusumu sevī. Ar Sevi identitātē.
To ļauno un labo sevis iekšā pazīšanu.
Acis pieradušas nakts melnuma. Nāksi pretī ar gaismu, esot spoži izgaismots, tu galēsi nost. Ja Saknes iedzītas dziļi zemes dobumā, tās sakņojas tālēs.
Klauvēt pie tavām durvīm un būt skaista kā agrāk esot Tavai.
Atslēgas rokās kūst no acīm lejot asaru lietu.
Kur es tās vairs, lai lieku, ja tavas dzīves sirdi kaļ cita laimes taka?
///
Mēs bijām rūdīti no dzelzs un tērauda lieti
Mums nesala Jelgavā un nebija karsti jūnijā
2011 tajā atmiņas melo
Manas rokas ir ar saitēm notītas un nē, es neprotu boksu, man vienkārši sāp patiesība.
///
Atlūztu Tev uz pleca,
Mana sirds, mans ķēniņ.
Aizdari manus plakstus maigi ciet un ļauj man klejot sapņos.
Tu tū un manis nomodā nav.
Kur paliek laiks, kad uz mirkli aizver acis?
///

Atkal un atkal es vēlos rakstīt šeit par mīlestību. Bet ko gan es atkal saprotu no tās? Nu ko?
Mana mīlestība ir pārtapusi mūsu nākamībā.

Tev vajadzēja toreiz ar to biļeti rokās atbraukt pie viņas. Tad nebūtu pastāvējusi izvēle, ja Tu būtu tieši skatiena priekšā. Viņa taču nekad nav mācējusi melot skatoties Tev acīs. Acīs - divi dziļi aizsaluši okeāni, kuri nav pāpeldami vai pārlidojami.

Drausmīgi gribas rakņāties pagātnē, bet saprotu arī, ka tam vairs īsti nav jēga dziļa. Pazudis, izgaisis tas laiks un tā es.

Jā, nu tagad es sēžu no Matīsa nopirktajā divguļamajā gultā. Skan Orphaned Land ausīs. Bāc, pietrūkst kaut kādas sen aizmirstas sajūtas - tas kairinājums, tas smacīgais siltums, tā pēcgarša - pēc sarunas ar tuvu cilvēku. To savu vienīgo cilvēku,kuram vajadzētu būt visam, visam uz pasaules. Maza biju sapņoju par Tādu, liela esmu - ieguvusi tikai vilšanos.

Tāpēc, jā. Tiekamies dzīvē.

Zudis. Pazudis. Laiks. Negribu iet atpakaļ. Bet atpakaļ es zināju, kas esmu. Šodien - fasāde ar ziliem riņķiem un vilšanos cilvēkos.

Bet tā viss kārtībā - AB kurss un bieza šalle ap kaklu.

Nu lūk, sačakarēju pirkstu. Precīzāk, ar rīvi norīvēju ādu. Nelāgi kaut kā otrā darba diena aizvadīta.

Galvenais, ka tetovēties iet vīrieši uzvalkos un ar šlipsi. Dzēru kafiju un mēģināju norīt dzirkstošus, mīļus smieklus par ideju ar vilku un dūjām zem uzvalka piedurknes.

Drīz es atkal būšu pagrabā.

Mana Saule no Maltas piezvanīja. Atzīmēju plānotājā datumu, kad viņa ielido Latvijā. Būs mums meiteņu vakars.

Rīt satikt Klintuci. Mazie (nu jau drīzāk lielie - ai,kā laiks iemācījies lidot strauji) bēbji varēs paspēleties atkal kopā, bet mēs aprunāties par dzīvi.

Kaut kas jūk un brūk un ož pēc pārmaiņām dzīvē, bet es vēl kādu laiciņu pievēršu acis uz to visu. Kādu nedēļu, piemēram..

Kāpēc es tik ļoti baidos nesanākt? Kāpēc visu gribas perfekti? Kāpēc nesanāk? Iederēties, vienkārši būt. Vajag vienmēr kaut ko vairāk un es palieku ar garu degunu un kājstarpē iežmiegtu asti. Sasodīts, nu. Atkal un atkal es izgāžos. Un es neprotu skatīties sakāvei acīs. Vainoju sevi, nebūt ne apstākļus vai nepiemērotus laika periodus. WWLD What would Lucifer do?

Esmu tepat. Un tālu projām.

Gribu atkal rakstīt. Skaisti un no sirds.
Pagātne uzjundī. Kāpēc tagad? Un kur pastaigājas mana Mūza?

Auļi un ai, ir noskaņojums. Tas skaistais un senlatviskais. Ilgojos pēc Olaines, Tērvetes. Pēc lina kleitas un apmetņa.

Noskaņojums ir - tikai nezinu kur likties. Gribu tos kalnus gāzt un apgāzt visus priekšstatus, bet netieku uz priekšu. Vai tas ir uz priekšu, ja esmu sakravājusi divus koferus un kaudzes ar kastēm, kurās ir visa mana iedzīve? Un kur es tagad iešu?