Dzīve realitātē un ārpus tās.

Ņu kādēļ manam ārstējošajam ārstam Guntim ir jābūt tik seksīgam..? Grūti izārstēties.

Sekoju līdzi Coachella festivālam tiešraidē iekš youtube.
Pienāks reiz diena, kas Kalifornijas smiltis pūtīs arī manā sejā. Pienāks tā diena.
Pagaidām - sāpoša riba un šausmīgs nogurums. Un, jā, mājas arests.

Tāda trula tā šodiena. Meklēju tos kvadrātiņus uz paklāja no saules stariem.
Sāp kreisā puse, kur mana savainotā riba.
Fotogrāfijas un fotogrāfēšana vien glābj ierasto pelēkumu.

Kopš šī rīta domu plūduma, skatoties kaut kādas figņas pa MTV un dzerot karameļu garšas sabalansētu paciņtēju no termokrūzes, secinājums ir tikai viens - esmu šeit vien tik ilgi, cik ilgi ar mani kopā būs Puškins.

Es Pasaulē. Pēcāk.

Man ir zilums uz kājas. No kurienes? Sāp kreisā roka kaut kur pleca rajonā. Kādēļ?
Vismaz to, ka lauzta kreisās puses devītā riba, es zinu.

Dzeltena gaisma.. Sarkana gaisma.. Klusums. Miers. Atelpa. Brīdis nostaļģijas. Aizmirstu atmiņu uzplūdums. Dzeltena gaisma.. Sarkana gaisma.. Vēl joprojām ir tikai klusums.

Viņa ir nepazīstama. Stāv tur gluži viena starp tiem n'tajiem, nepazīstamajiem cilvēkiem. Pūlī, sabiedrībā, bet tāpat gluži viena pati. Neviena nepazīta. Neviena skatiena neapbērta.

Pazīstama sajūta. Tik ļoti zināma sajūta, ka smeldz kaut kur pie sirds.
Es novēršos. Iekožos siera kūkā, kas uz baltā papīra šķīvīša man pretī. Omulīga šī kafejnīca kur esmu piestājusi pabrokastot. Cenšos nepievērst savu uzmanību cilvēcei. Nesekmīgi cenšos nepievērt savu uzmanību cilvēcei - sirma kundze ar četriem speķa raušiem, maisa ar koka irbulīti kafiju. Melnu kafiju. Es novēršos.

Līst. Jo līst atkal. Līst un cilvēce ir tik aizņemta ar domām par lietu, kas skādē viņu matiem, sejai, kas noklāta kosmētikas kārtām, maksimums divām. Aizņemta ar domām par savām problēmām.

Narcises. Viņas - nepazīstamās Viņas - stīvajās, no agrā pavasara vēja skartajās plaukstās, ir narcises. Dzeltenas saules. Optimisma kātiņi. Cieši sakniebtas sniegbaltajos pirkstos, kuros nemirgo gredzeni. Hmm, savādi. Man gredzeni pirkstos ir vēl pirms dekoratīvās kosmētikas uz sejas. Pirms ķemmes matos.
Smarža, droši vien, ka reibina. Iesitas deniņos un turpina lēni, lēni jo lēni pulsēt, vai ne?

Novēršos.
Vēroju kā gar automašīnas stiklu sitas lietus lāses. Jau otrā diena, kad līst lietus. Vakar arī lija.
Vakar..
Vakar Viņš atbrauca cauri slapjš. Lietus lāsītes no velosipēda un viņa pusgarajiem matiem krita uz austrumnieciskā paklāja un es nespēju apvaldīt smaidu. Un šis Viņa smaids laupīja man sirdsmieru. Skaistums, kas ierokas dziļi pie dvēseles un paliek tur elpot.
Viņš ir pelnījis zaļo gaismu.
Ne sarkanu, ne dzeltenu gaismu, bet tieši zaļu. To, kura teic, ka drīkst doties. Iet. Aiziet. Aizlavīties.

Esmu izslēgta no spēles līdz mēneša beigām. Savāds aprīlis.
Kaudze ar papīriem, zālēm un aukstumu.

http://mariteatena.blogspot.com/2014/04/aprila-piezimes-nepazistama.html

Esmu tik sasodīti un velnišķīgi iemīlējusies!

Atveru dzīvokļa durvis. Ielīst gaisma acīs. Es norauju nost augstpapēžu zābakus un kailām pēdām ienirstu austrumnieciskajā paklājā. Kā vate. Manas pēdas skārušas vati! Es grimstu šajā vatē un ik uz soļa tā saplīst, it kā tie būtu baloni ar hēliju pildīti. Un es smejos. Caur asarām smejos.. Izģērbjoties es vēl un joprojām smejos.

No aizvakardienas esmu Zviedrijā dzīvojoša ielu modes blogere un modele iekš Rock Z One. Esi sveicināta mana Meka Stokholma.

Īsti neredzu jēgu mūsdienu bērniem, sasniedzot pilngadību, uz to iedzert. Dzerts jau tāpat tiek nemitīgi. #no_offense

Man nav nekas pret Markusu; t.i. Miķeli. Savā ziņā, viņš pat man tīk. DJ. Modelis. Producents. Mūždien aizņemts savos darbos. Vienmēr izaugsmē.
Bet tas jaunais seriāls par viņa dzīvi.. Es pieņemu, ka šādas epizodes būs labi, ja četras. Augstākais piecas.

Vienīgā, kuras angļu valodas izteiksme liecināja par patiešām sniegumu, bija Elīna. Patiešam.
Un subtitri. Mūsdienās taču lieto subtitrus, ja runā citā valodā.

Dzīve būtu daudz savādāka ikdienā, ja darbadiena beigtos četros pēcpusdienā un sāktos agri no rīta. Tā vieta man ir nenoteikts darba grafiks, daudz pienākumu, negulētas naktis, niecīgs laika jēdziens, pārbraucieni  un radošums, kas raujas laukā no rāmīšiem un glezniņām, kurās attēlotas meitenes ar pārtikas produktiem rokās. Un vispār - es esmu staigājošs hobijs. Ar piezīmju burtnīcu un fotoaparātu rokās, kas plūc apkārtējo laurus, bet tiem uzspļauj, jo tie ir praktiski nelietojami. Skaista, bet nelietojama..

Šovakar kā vien gribētos tālu prom no sabiedrības acīm tikt. Ne tikai tas, ka galva plīst pušu un nekādas zāles, kas sākas ar IBU nepalīdz. Vientulību un daudz rokrakstu es šonakt vēlētos.

Bet tā vietā man jādodas uz nakts maiņu bārā.

Esmu pamodusies. Atvērusi acis priekš jaunas nakts. Priekš piektdienas nakts. Apģērbšos gluži viena šajā telpā, kur vēl pirms brīža bija jūtams Mans Cilvēks. Kailām pēdām skaru kažokādām noklāto grīdu. Vēlos Persiju, bet arī Ziemeļiem nav ne vainas. Nekādas vainas. Veros spoguļsienā - asaras izvagojušas sejas ādu. Kā tas nākas, ka esmu devusies gulēt raudot un raudot gulējusi vēl ilgi, ilgi?

Izskatās, ka atrast piemērotas mājas, man un Puškinam, ir visai sarežģīti.. Bolderāja, es skumstu Tevis.

Brīvdiena nogulēta. Turpinu gulēt.

Janvāra piezīmes. Peripētijas.
''Mezgliņi savijušies'' - ar to es domāju, ka zemapziņa ir interesanta padarīšana. Interesanta.
Pirmkārt, nodomāju, ka varētu satikt kādu konkrētu cilvēku un izdzert kopīgi pa kādai kafijas tasei. Viens brīdis (paceļu skatienu no mobila telefona, kurā truli ritinu jaunāko informāciju, kas sakritusi) un mēs jau sēžam plecu pie pleca. Runājam par atmiņām, tagadni un nākotni, dzerot laukā šķidrumus no krūzēm - kafiju.
Tur birst cukurs un medus. Un ir tik jauka sajūta būt blakus kādam, kurš ir izspļauts es. Izpļauts Tu.
Un ir atkal brīva daba, dziesmas, smiekli, klusums starp sarunām.

Otrkārt, es sapņoju par labi izveidojušos kontaktu starp mani un kādu citu cilvēku. Viens brīdis un mēs jau apmaināmies domām, kas izteiktas skaļi. Tur līst sarkasms un smiekli. Tur ir par maz vietas telpā priekš mums abiem.

Šodien aizvadīju visnotaļ perspektīvu dienu. Tas Visums nelika mieru gan. Mana pēdējā laika apsēstība Nr:1. Ik dienu taču tas izdevums ar kolorīto nosaukumu ''Diena'' guļ uz bāra letes un man nekad līdz šim neienāca prātā, ka tur attēlotā zemeslode ir iedvesmu avots! Redzēt tālāk par savām acīm - lūk tā jau ir māksla.

- Kā es pārziemošu?
- Kur nopirkt kvalitatīvu Budas figūriņu?
- Vai man vajag pasūtīt no ārštatiem kosmiskās tēmas mobilā telefona apakšvāciņu?
- Ko darīt ar matiem un kādā krāsā tos notriept?
- Kad man uz rokas beidzot būs mana ilgi gaidītā foto tehnika, lai es varu ķerties pie saviem papildus darbiem?
Tikai daži no jautājumiem, kas sabiruši manā prātā.

Ar labu šo nakti. Nebula.
Jūsu,
Māra

Ir indes dievam un ir Velnam zāles. Un ne otrādāk. Nekad otrādāk. Dzīvē sakārtots viss plauktiņos. Rāmīšos. Indītes un zālītes plauktiņos. Ņem kuras vēlies, rezultāts būs nemainīgs - kritumi un kāpumi.

Ir Ģirts un ir Sidonijs. Otrais runā, iesmejas un vēro Pasauli apvaldīti. Pirmais ir nevaldāms pēc savas būtības - runā pirmo, kas ienāk prātā, smejas skaļi un dzīvespriecīgi, izkaļ savu Pasaules laimi ar neatkārtojamo Personību. Un nekad neskatās uz zālē esošajiem skatītājiem.
- Ģirt, Ģirt! Sidonij! Sidonij!

Vakar bija tas prieks un laime Dailē noskatīties izrādi 'Dieva indes un velna zāles'. Režisors neviens cits kā Dž. Dž. Džilindžers. (starp citu, esmu patiesi šokēta aiz laimes, ka šajā lauciņā braši iesoļo arī R. Intars. Izrāde 'Nakts vēl nav galā' viņa debija kā režisoram)

Es, protams, uz teātri vienmēr pašos savās sajūtās ar īpašu lepnumu. Tomēr - mans teātris, mana daile, mans mākslinieciskais noformējums ir un paliek kaut kas mans.
Tikpat īpaši šķiet apģērbties (mans nosacījums ir - nekādu džinsu teātrī. Protams, bija manāmi, bet manas acis izvairījās tikt aptraipītas)
Starp citu, nācās iegādāties ko pavisam jaunu priekš teātrim domātās garderobes - tiku pie gariem, melniem svārkiem ar brūnu, taureņa formas jostiņu un tikpat melnās, mežģīņotas blūzes ar trīs ceturtdaļpiedurknēm. Augstpapēžu zābaciņi no fotosesijas aizkulisēm.
Veiksmīgi pieskaņojos savam DzīvesDraugam, kurš arī bija tērpies viscaur tumšā apģērbā.

Darba dienas beigas. Džeimss Kuks un daudz kafijas.
Esmu pārbraukusi.
Būtu jāsāk izkravāt mantas. Nav spēka. Nespēju sakoncentrēties. Domu plūdums ir fenomenāls. No vēstuļu rakstīšanas mānijas līdz Visumam, kas iezīmē jaunas dimensijas. Tam visam pa vidu baļķi, kurus neredzu savās acīs, bet pārmetu mazās, niecīgās skabargas tuvo un mīļo redzokļos.

Esmu pārbraukusi un Dzīvoklis šķiet tik tukšs, pamests novārtā. Kaut kas mans un tajā pašā laikā, kaut kas nenormāli tāls un nepiederošs.
Jā, jā - ''Manas mājas ir Tavā azotē..'' Jā, jā.

Tam visam pa vidu mana mazliet ieplaisājusī sirds. Tā ieplaisā ik reizi, kad šķiet - šoreiz jau viss ir kārtībā. Šoreiz jau laime ir tāda, kādu apraksta manos iecienītākajos romānos. Un tad seko vilšanās. Acīs izlasāmā vilšanās.

Karsta šokolāde.
Un, jā, es apņemos iegādāties to sasodīto plānotāju! Beidzot!

Rīt vēl kāda izrāde. ''Izraidītie''

Pagaidām un ar labu nakti, jūsu
Māra.

Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir lakojis nagus? Vai kādreiz vīriešcilvēks ir gaidījis Tevi frizētavā, kamēr Tev balina matus? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka Tu esi skaista no aizmugures? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka esi bezatbildīga mīlestībā? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir neko neprasot, vienkārši iesēdinājis iekš automašīnas, aizvedot tieši uz to vietu, kuru Tu iedomājies savā prātā? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir pateicis, ka Tevi mīl, esot alkohola reibumā? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir pateicis, ka nekad nepiedos Tavus melus? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis: ''Beidz dzert!'' Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir atļāvis gulēt savā gultā, bet pats aizmidzis uz grīdas? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir iepazīstinājis ar kādu no saviem vecākiem uz ielas, kad jūs izdomājat, gaidot zaļo signālu luksaforā, apmainīties ar konfektēm? Vai Tevi kādreiz vīriešcilvēks ir nosaucis par preci? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka dēļ Tevis ir vērts raudāt? Vai kādreiz vīriešcilvēks ir raudājis Tavā klātbūtnē? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka esi viņa mūža sieviete? Vai Tevi kādreiz vīriešcilvēks ir sagaidījis mājās ar mokas dzērienu? Vai kādreiz vīriešcilvēks ir Tevis dēļ, nakts vidū, devies uz aptieku pēc zālēm? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka esi Personība, kas spēj aizraut līdz Visumam? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka Tu nekad nepieļauj variantus? Vai kādreiz vīriešcilvēks ir atsūtījis e-pastā Tavas fotogrāfijas, kas uzņemtas vairākus gadus atpakaļ, un par kuru eksistenci Tu biji pavisam aizmirsusi? Vai kādreiz vīriešcilvēks ir Tevi fotogrāfējis kailu? Vai kādreiz vīriešcilvēks ir filmējis Tevi? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka ir pārsteigts, ka pati atver sev durvis, nevis to ļauj izdarīt viņam? Vai kādreiz vīriešcilvēks ir Tevi nosaucis par modeli? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka esi labākā no visām viņa bijušajām sievietēm? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka esi orģināla un neatkārtojama un, ka tas Tevi padara skaistu?Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka Tevis dēļ ir gatavs tetovēties un izgrūst bargu naudu par uzvalku, lai tikai iepatiktos Tev? Vai Tevi kādreiz vīriešcilvēks ir aizvedis pie jūras drēgnā novembra vakarā? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir rādījis zvaigznes? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka Tev ir pārāk augsts pašnovērtējums? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka vēlas Tevi iepazīt? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir stāstījis savas slēptākās vēlmes un fantāzijas? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir no rīta brokastīs, pie gultas atstājot, pasniedzis kafiju, saldējumu un kēksu? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir uzdāvinājis Tavu mīļāko grāmatu? Vai kādreiz vīriešcilvēks ir vilcienā braucot, skatījies kopā ar Tevi multfilmas? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir teicis, ka esi saule viņa zemei? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks - Matthew McConaughey ir atsūtījis e-pasta vēstuli? Vai Tev kādreiz vīriešcilvēks ir piezvanījis un teicis, lai apģērbies, jo kāds atnāks ciemos?

Man ir.

Es te tā domāju.. Tu tomēr sirds dziļumos zini cik ļoti man patiktu redzēt Tevi laimīgu. Tu zini cik ļoti es vēlētos redzēt Tevi smaidām. Kā laimīgu un iemīlējušos kādā cilvēkā, kas Tavai bezgalīgi nepieciešamajai dzīvei [un izbeidz domāt par tās izbeigšanu vai beigām!] radītu nebeidzama prieka vārsmas. Iemīlējušos kādā no tiem skaistajiem cilvēkiem, kas ir Pasaulē. Redzēt Tevi iemīlējušos pašā dzīvē, kad Tu spētu saskatīt visas tās labās lietas, kuras Ir Tur Laukā/Ārā. Iemīlējušos sajūtās un sniegā galu galā, velna milti - sniegā!
Es nezinu kur Tu tagad esi, bet ja turpat kur es domāju Tevi esam, tad pieej pie tā lielā loga ar pelēkajiem, gaismas apsūbētajiem aizskariem un paverot tos, piespiežot karsto pieri pie vēsā stikla, palūkojies apkārt.
Tik mierīgs! Tik velnišķīgi mierīgs it viss!
Domā par to, ka visā ir savs skaistums. Domā par to, ka būs kāds kurš to novērtēs, tāpat kā novērtēju es.

Sniegs! Es mīlu sniegu! Esot tur laukā un dodoties kā savās ikdienas gaitās, gan kā tagad, kad sēžu savā neOmulīgajā komunālā dzīvokļa telpās un nododos pašiznīcināšanai, kas ir mana pēdējā laika interesantākā nodarbe, starp citu..
Esmu pamodusies pēc aptuveni desmit stundu miega. Neko, pilnīgi un galīgi neko neesmu sapņojusi. Tas bija bezsapņu un bez iedvesmām piepildīts desmit stundu miegs. Pa ilgiem laikiem..
Pelnīts. Nopelnīts. Jūtu, ka vismaz nedaudz esmu atguvusi spēkus un skaistumu. Un skaistumu.

Vakar bija mazā piektdiena un es uz savas miesas to izbaudīju pilnībā. Šorīt tikai bija patiess gandarījums, kad kolēģis par manu darbu pateica paldies. Paldies! Mazs, sīkumains un klišejisks vārds, bet kādas sajūtas spēj nest uz saviem pleciem! Paldies. Par dzīvi..

Ir miris aktieris. Tas, kurš bija tajā filmā, kuru toreiz spontāni devāmies skatīties. Zini, es nebiju sajūsmā, ka dosimies. Nebiju sajūsmā. Es biju sajūsmā par to Tavu izteiksmes veidu, kad Tu pateici - ģērbies un ejam.
Tagad es patiešām esmu apmierināta, ka todien aizdevāmies. Ir miris tas aktieris. Viņa vairs nav. Nav. Nav arī tā laika un to laiku vairs. Nav.

Pēdējās dienās atkal atgriezusies dzejas rakstīšanas māksla. Mūza? Nav konkrēta. Bet viņas ir. Vairākas.

Avots: http://mariteatena.blogspot.com/2013/12/decembra-piezimes-vestules-un-teja.html

Tā sasodīti labā un brīnišķīgā aizmirstības sajūta, kad ieciklējies savā radošajā darbībā, kas ir romāna rakstīšana. Aizmirstas laiks, kas tek tik ļoti nepielūdzami strauji. Aizmirstas diskomforts par aukstumu, veselību, izskatu. Aizmirstas visas domas par cilvēkiem, kuru tik ļoti pietrūkst ikdienā. Tā ideja, kas kļūst par realitāti un tiek rakstīta pašā nakts viducī. Pierakstīta uz lapas un iegūst īstenības garšu. Sasodīts, esmu laimīga! Es pelnu šo savu gara maizi ar rakstīšanu un tā ir tik laba sajūta!

Šis stāsts būs par mīlestību. Pērkamu mīlestību.

Ideja radās no kādas manas paziņas teiktā, kas apgalvoja, ka dzīvē jau viņa nepazudīšot, jo miesu vienmēr kāds būšot gatavs pirkt. Mēs tonakt runājām nopietni, lai gan tika lietots alkohols un vēl šādas tādas vielas, kas apreibina prātus. Neatceros gan visu no tā vakara izsacītā, bet kaut kur zemapziņā saglabājās viņas teiktas: ''Mēs dzīvojam vienreiz un kādēļ gan nedarīt to, kas vislabāk padodas..?''
Manas paziņas ''kontā'' ir vairākas attiecības, kuras var klasificēt kā ļoti nopietnas un balstītas uz patiesām jūtām. Bet lielākoties, viņa ir medniece, izmantotāja un vienkārši par sevi ļoti pārliecināta mantkāre, kas gūst labumu tikai sev.

Tādas ir manas mūzas.

Es vēl un joprojām lielākoties esmu šeit: http://mariteatena.blogspot.com/

Es nemēdzu bieži izteikt komentārus, bet šodien ir piektdiena un panesās temats par alkoholu.

'' Alus - nē. Nē un vēlreiz nē. Izteikta alerģija pat no smakas vien. Nezinu, agrāk likās tīri vai baudāma dzira. Kas, kur un kad notika - miglā tīts. Vienkārši vairs nevaru iedzert. Šķērmi metas ap dūšu.

Jägermeister - Ouū. Doh. Neesmu lietojusi kopš tās reizes, kad uz kreņķiem iztempu pus pudeli, varbūt mazliet vairāk. Bišķīt nevaru arī tagad - zinu, ka neapstāšos. Garšīgs, maita. ^^

Man skuķu dzira piektdienās - sidriņš. :D
Bet tā nesmādēju arī veco un labo vīnu, pa kādai skrūvītei, balzāmiņam, mociņai''. :D

- Kārtējā tējas krūze plaukstās. Auksti. Drēgni. Salst.
+ Tēja. ^^
- Kārtējais rudenīgais vakars. Un kārtējā rudenīgā visa diena.
+ Bet rudens galu galā. Es mīlu rudeni. ^^
- Esmu sākusi lietot lietussargu. Nepazīstu vairs sevi.
- Sen nebiju gaudojusi. Kaucu naktī kā nelabā.
+ Toties izraudāju sirdi un palika labāk. Man šķiet, ka vairāk kā puse no tām bija prieka asaras..
+ Tas ir oficiāli no šodienas. Man būs dzejas krājums. Sauksies ''InstruMentālis'' ^^
- Bet līdz tam vēl daudz manuskriptu ko apstrādāt.
+ Cukuriņš ir kā aptracis ar manu mikroblogu.
+ Kolēģi.
+ Foto. Foto! Es mīlu foto! Fotogrāfēt. ^^
+ Dienas pērle: ''Tattoo man pagaidām nav, bet dēļ tevis es varētu notetovēties. Ko tur vēl vajadzēja? Ā, uzvalku nopirktu!' :D
+ Esmu iemīlējusies. Atkal. No jauna.
- Bet nesatieku savu iemīlēšanās objektu tik bieži cik vēlētos. Ņeh.
- Atdzisusi tēja ir drausmīgi uz nerviem krītoša.
- Slapji mati. Izmazgāju, bet neesmu vēl paspējusi tik pie žāvējamās ierīces.
+ Rīt laimīgākā diena manā mūžā. Pārmaiņas, yei! ^^
+ Sand. ir tik pozitīvs. Viela.
+ Autoskola.
+ Svētdiena. Ātrāk svētdienu. Esmu izsalkusi..
+ Deli.
- Kojas.
- Jādodas pie zobu daktera. Jāieliek tā plombe beigu beigās. :/
+ Šopings pirmdien.
- Man vajag plānotāju.
- Drīz Ziemssvētki.
+ Tiku pie diviem ķirbjiem! Halovīns.^^

dzejas

XV/VX/.

Tev matos - caurs vējš
Trulas, aklas, mēmas zvaigznes,
Mantkārīga saule svilina smadzenes
Debesis lej krāsas pār izbirušu stiklu
Un es esmu skabarga,
Atspere,
Sunim bumbiņa zobos,
Kuru pamet
Vienu
Atnāks atpakaļ
Paspēlēties sagribēs.

XVXV//XVV.

Piedurties tiem vārdiem,
Kas pār lūpām Tev krīt
Kā smaragds, pērles, krelles
Viss tik butaforiski tīrs,
Nevainīgs kā Lolita Tev pie sāna
Kā Lolita Tavās izrādēs
Tavas dzīves lomas tēlotāja.

Piedurties tiem vārdiem kā
Vēstulēm, nenosūtīta telegramma
Vienmēr pietrūkst pieturzīmes,
Vienmēr pietrūkst dziļākas domas.

Piedurties tiem..

XV/XV/.

Es skatos Augusta mēneša
zvaigznēs un es tās visas mīlu
Tās visas es mīlu
Kā māsas,
Kuras savus līgavaiņus gaida
no kara lauka pārejot'i
Stikloti aukstām acīm
Redzokļiem izplūstot
Asarās mirkstot
Un es tās mīlu
Tās visas es mīlu
Kā brāļus, kas karā devušies ir
Zobenus pie sāniem
Kara cirvjus sprauduši
Un es tās mīlu
Tās visas es mīlu
Kā vienu vienīgu mīlu
Vēl ilgi un pēc tam, kad jau
Augusts ir beidzies.

XV/XV/.

Dzirdu svešvalodu aiz muguras birstot,
runājot, gāžot laukā lamas,
Tos vārdus, kurus jauniem kauns pat sacīt
teikt kā teikuma jēgu
bez jēgas
Tikai ar muti kaut ko runāt,
lai tajā nav jātur cigaretes izsmēķis
tukšais
Dvēseles pilnība
tukša.

Dzirdu svešvalodu aiz muguras murgojot,
runājot, labi, ka ne sejā
Mani nervi tad būtu stīgu instruments
Un es plēstos uz pusēm pati
Jau tagad izmisīgi plēšos,
Domājot, ka Vadātājs mani
Šorīt speciāli pa viduslaikiem vadāja
1400 un 1500 nav pulkstenis
''dura'' - iesaucas jaunība.

http://satori.lv/blogs/2592/Mara_Atena_Sirotko

- Iedzērusi būšu sevi saskrāpējusi. Vai arī kaut kur nokritusi un nobrāzusies.. Viss, vēstures lapas jau klusēs. Jo dzēru ta' viena..

-/+ Šis rīts bija kāzu rīts.

+ Divas jaunas grāmatas manā īpašumā. Ņah, tā ir neatsverama sajūta, grāmata somā, rokās, gultā, plauktā. ^^
+ Satiku savu Baltkrievu tautības pielūdzēju. Šis man jautā kādēļ neesmu apģērbusies? - Es? Neapģērbusies? Taču esmu!
Nē, šis domājis, kādēļ neesmu senajā tērpā! :lol:
+ Mati šodien ir perfekti. Par spīti tam, ka Māris izjauca frizūru.
+ Māris teica, ka man esot divdesmit viens. Es savukārt, teicu, ka viņam ir deviņpadsmit. Divdesmit seši izrādās.