Mazliet no manis

Es neesmu attiecību cilvēks. Bļeģ, jau kuro reizi nesanāk.. 

Man gribas raudāt, bet nav laika. 

Tā, es atstāšu to šeit..

Šodien dzirdēju cik veca un grumbaina izskatos. Mīļie, es esmu veca. Un grumbaina.

Saņemies, sieviete. Tu esi stipra. 

Bāc. Kā man apnicis Tavs uzvārds.

Sēdēt neatliekamajā palīdzībā jau ceturto ar pusi stundu, rosina manī vēlmi iet mācīties par ārstu.

Sapnis atkārtojas vēl un vēl un vēl. Viņš ir un paliek mans vīrieša ideāls.

- nu dursim adatiņu vēnā.
Es: man bail..
Medmāsa uzloka manai jakai piedurkni, te pēkšņi dzirdu: nopietni? (ieraugot notetovēto roku)

Bāc. Baigi sāp. Kaut kur emocionāli dziļi sāp..

Desmit gadi atpakaļ tā nesāpēja.

Zīmējam abas. Es pēc darba, pārgurusi, noņēmusi Make-up. Tikko izmazgātiem matiem. Paskatās viņa uz mani un: Mammīte, Tu esi ļoti skaista.

Rīt būšu sastopama Āgenskalnā. 15.oo. Laipni aicināti klausīties manu dzeju. Un manu Domubiedru dzeju.

Deigelim un Eipuram patīk mana dzeja. Salīdzināja ar Montu Kromu. Es priecīga, lēkāju apkārt un nevaru beigt smaidīt!

- skaistām meitenēm ir atlaide?
Darbiņā kolēģis: skaistām jā..

Aizgāju pie jūras. Pretī kāzinieki. Eju garām visam baram un nošņācu: sasodītās kāzas. Viss bars pagriežas pret mani. Es, kā reiz baltā kleitā ar volāniem, mežģīnēm, pliku muguru, kājas basas.. Humpalu ķēriens.

Tas brīdis, kad satiec pēc darba velo kurjeru, un viņš atpazīst - hei, tu no Vecrīgas.
Šitā pat ir ar atkritumu izvedējiem - augstpapēdenēs, mini kleitā eju pa ielu - viņi pēkšņi brauc garām - ei, sveiki, jūs no Vecrīgas!

Esmu vīlusies cilvēkos. Daudz. Tikusi pāri tam. Bet, ja tas notiek ar regulāru precizitāti, bļāviens nu.
Es neesmu radīta attiecībām un draugiem.

Bet es tāpat mīlu. Es vienkārši mīlu.

Ceremonija jūras krastā, ar rožu ziedlapām smiltīs, skaistu līgavas kleitu, rudzupuķu motīvs. Skaistas kāzas.

Mēs kāzās dejojām. Un tur bija haoss. Vai tas nav īstais vārds mūsu attiecībām? Haosā dzimusi mīlestība.

Priekšniece nelaidīšot mani projām līdz brīdim, kad es atradīšot labi apmaksātu darbu saistībā ar savu sirdslietu - rakstniecību.

Vismaz labi, ka darba laikā atļauj man rakstīt dzeju un pozu.

Nav tāds cilvēks, kuram es varētu piezvanīt pēc sešiem vakarā un teikt: zini ko, braucam pasēdēt uz jumta un apēst lašmaizes!
Zini ko, vienkārši parunājāmies..

Es nekad neesmu jutusies kompānijas dvēsele. Kompānijas cilvēks. Pilnīga vientulības mīlēšana.

Kapāju iekšā antibiotikas.

Mēnesis kopš neesmu redzējusi Savu cilvēku..

Apskaužu tās meitenes, kuras ir skaistas arī nelietojot kosmētiku ikdienā. Tā pašpārliecinātība, kas plūst! Kaut es tā varētu.

Satiku Viju Vētru. Es vairs vecumam neticu.