Mazliet no manis

Lai es savā dzīvē būtu atkarīga no vīrieša. Nebūs. Es eju, ceļos, krītu. Atkal ceļos.

Sasodīti nozagts, zagts, zaglīgs ir tas sasodītais laiks.

Šodien baigā ikdiena notiek. Ar auzu pārslu - brūkleņu plācenīšiem ceptiem saulespuķu eļļas peldē.

Un tā baigi gribas izlauzties. Baigi tas skan, bet, jā - uz brīdi atgriezties atpakaļ bezrūpībā. Tajās dienās, naktīs, pēcpusdienās, kad mati bija garāki un acis mirdzošākas mīlsetībā. Un tā baigi gribas izdzert vīna glāzi sausu, sēžot uz palodzes, kura nokrauta spilveniem - bārkstainiem un raibiem, izraibinātiem cigarešu izsmēķa acīm. Blāvās gaismās un sarunās pie tējas tases. Baigi gribas atpakaļ koncertos un plīvojošos matos, nepazīstamos cilvēkos, kas nakts gaitā kļūst par tuviem draugiem. Atpakaļ teātros ar Dž Dž un Dzelzīšiem, Rešetiniem un Dārtām. Un arī festivālos - svešās pilsētās. Gribas vairāk dzīves. Pagaidām pieturos pie ikdienas..

Jūtos apmaldījusies. Nevajadzētu, bet jūtos. Tā viegli plūst pa dzīves straumi - plūst laukā uz plašumiem. Iestrēgusi. Iestrēgusi šeit piejūrā, vietā, kuru vēlējos no visas sirds un dvēseles. Cilvēkam jau nekad, tam smeldzīgajam, nešpetnajam putnam, nebūs labi, vai ne?

Šodien baigā ikdiena notiek. Māte atsūtījusi bildi, kur ir kopā ar Roberto Meloni. Es viņai pretī selfiju ar meloni, kuru nopirku piejūras ciemata veikalā.

Esmu ļoti tālu no sevis. Un vīns to visu nedziedē.

Šodien jau atkal ir tā skaisti un rudens skartās lapas krāsas krīt no kokiem lejā, un spīd dabīgā saules gaisma. Rudens. Šodien. Oficiāli. Mīļākais. Gadalaiks man. Šodien jūtos vitāli piepildīta.

Tu atceries savu mīlestību, kura bija un izbija jaunības jūtīs? Kad pirmo reizi satiki un pirmo reizi palaidi to projām no sevis, atceroties to teikto: palaid savu mīlestību iet, ja būs priekš Tevis, atgriezīsies. Neviens jau nekad nepateica, ka dzīvē, īpaši jau jaunībā, tā nenotiek.. Ja aiziet, tad uz aiziešanu. Ja pagriež muguru, uzliek cepuri, tad dodas projām.
Atceries mīlestību, kas ikdienas neskarta un nesaburzīta bija. Brīva. No pienākumiem. Brīva. Tieša. Uz mirkli tendēta. Kas uz mēles, tas laukā sarunā. Un sarunas - pilnīgs 'wouw'. Vienīgās rūpes bija par to, kādu filmu skatīsimies - divi iemīlējušies un bezrūpīgie mēs. Ak, mēs. Kad satiksim viens otru. Ak, mēs toreizējie mēs. Kad atkal acīs mirdzēs gaisma un tumsa vienlaikus. Skatiena divkaujas.
Kad
kad
kad, nekad nebija gana. Vienmēr par maz tuvuma un vienam otra. Mīlestība. Tolaik bija skaidrība un tiešums. Jaunības naivums un pilnvērtība.
Plecu pie pleca, uz jumtiem un pļavās. Plecu pie pleca šosejas malā un automašīnā. Runājām. Sarunas bija tās, kuras satuvināja. Par visu. Par tagadni un nākotni. Runājām un teiktais šķīda, izšļakstījās laukā. Dziļi un padevīgi viens otram uzticējām dvēseli. Tolaik jau likās, ka dvēsele ir visa sākums un beigas tikai pēc tam. Atceries, kā radīji zvaigznes un sauci tās seno grieķu vārdos? Es zināju, ka tas nav pareizi un vēsture grāmatās neko tādu neatrast, bet.. Es ticēju Tev. Es ticēju mīlestībai. Mūsu.
Beidzās jaunība un beidzās mīlestība. Beidzās, kā šis mirklis, kad saulē lapas krīt un debesis gaiši zilo acu krāsā.. Skaisti ir lietas personalizēt. Rudens kā Tu - pilns kvēluma, krāsu un skaistuma pārbagātības. Ziema atkal es - auksta un nemīloša, sasalusi un tukša.

Viss baigi saputrojies.

Jau rudens. Skatos 'Каникулы в Мексике' un līst lietus.
Kaut kā patiešām esmu aizmirsusi kā tas ir dzīvot ar to pilno 'duku' krūtīs.. Ilgojos pēc sevis tādas, kāda nekad vairs nebūšu. Ilgojos pēc kādiem cilvēkiem, kuri ir tā vienkārši izsvītroti no dzīves laukā, jo es vairs neesmu tā, kuras acīs mīt zvaigznes.

Trešā kafijas krūze. Ar saldo krējumu. Pie jūras šodien skaisti. Slidinu pēdas smiltīs un glāsta vējš - tas mierīgais un vērtīgais. Domu lidojums. Gatavojos dzejas dienām. Vienā pasākumā vismaz es būšu.

Mati izauguši jau tik gari, ka verot durvis ciet, matu gali paliek durvīs iespiesti.

Kā tur bija tai dzīvē - nekas te nenotiek tāpat vien un viss jau ir izgudrots? Ha, ne sūda. Vakar saliku bildes albumā, nu tās, kuras man šeit mājas mētājas pa maisiņiem vēl nē sakārtotas. Manas bildes. Meitas bildes jau gadu kā paklausīgi ir baby albumā.
Bet, jā, manas bildes. Mani notikumi. Tad lūk - pie augstskolas bildes automātiski pielikusies bilde ar pirmo nopietno darba vietu. Un ai, kā es sasmējos. Ar to augstskolas papīru taču var aiziet pakaļpusi notīrīt.

Šorīt aiz loga skaisti. No maniem gultas, hm, precīzāk no Matīsa gultas augstumiem, redzamas zilas debesis un zaļas koku galotnes.

Mājas. Mājas, mīļās mājas.

Nu kāpēc man pēdējā laikā plīst un lūzt tikai tās lietas, kuras man dāvinājuši citi cilvēki? Pārtrūka dāvinātā rokassprādze ar dzintara gabaliņiem, mana bijušā mātes dāvinatais trauciņš no Indijas, pusdienu komplekts ar bļodu.

Man ir tāds nogurums plecos šodien- aizmigt stāvus nebūtu baigais varoņdarbs. Tā vietā, lai atdotos Spilvenu un Segu valstībai dūnu maiguma spozmē tieši šobrīd uz mirkli, es izeju laukā uz auksta lieveņa atsēsties ar kafijas tasi rokā. Pēc lietus pieJūra. Skaisti un smagi. Šīs nav manas mājas. Mūsu mājas. Vieta, kur esam, bet vieta, kur viss ir kādam citam piederošs. Kāds šeit ir būvējis, ieguldījis laiku un līdzekļus, un tad atnākam mēs un ieguldām pašu minimumu. Un es jūtos slikti tādēļ. Tā labā miera labad es, jā, es jūtos sliki. Un, kauč, uzsit man uz pleca un pasaki, ka tā nav..

Un gribu es piekabināties līdzi braucošajai dzīve un pateikt, ka viss būs labi.
Un gribu mums. Savu mums.

Meita pieteica kategorisku nē ratiem. Nu, ko, labi. Iesim ar kājām un bendēsim manu muguru.

Tā vienkārši tam-ta-ram pa dzīvi, ieķērusies meitai pie rokas un plandošas, rozā kleitas - bantes garos matos un smaids uz lūpām. Tā tam-ta-ram ar tītara gaļas kotletēm, ķiplokiem un baltmaizi.

Tā jau viss ir forši un tā. Izņemot to hronisko nogurumu, vēlmi pēc vairāk brīva laika un nemitīgās ilgošanās pēc agrākās sevis pašas, kas blenž, nepieklājīgi no fotogrāfijām, kas gadus atpakaļ.

Nu dīvaini būt šodienas man.

Čester, kāpēc?

Sasteidzu ikdienu ar skatīšanos pulkstenī - metu laukā pulksteni un dzīvoju mirklim. Salīmēju saplēstās detaļas - neko nelīmēju un visu saplēsto metu pār plecu vai laukā, pat ja tās ir attiecības. Sazīmēju visur saules un mēness sirpjus - mana terapija. Sagleznoju skaistus dabas skatus un skaistas cilvēku sejas un tveru pēc papīra - rakstu.
Sasteigt ikdienu ar vēlmi visu paspēt, visur pabūt, vsiem piedot un būt vienkārši visur. Tā vietā, es tikai atduros pret sienu. Bums. Bums. Bums.

Šodien ar meitu bijām ciemos Dārz. ielā. Rīt Zvejnieksvētki.

Man tik ļoti bieži gribas piekabināt autiņam savu treileri, kurš ir boho stilā iekārtots, un vienkārši ar pilnu bāku traukties turp, kur deguns rāda.

Man ir kāda īpaša garša, kuru sajūtot uz mēles, ļaujos vieglām, bet spēcīgām trīsām. Orbit's ar arbūza garšu.

Nu kā tas nākas, ka jūtos pazudusi šajās attiecībās?

Piejūra. Iela. Kā nosēts ar auto no sauļoties un peldēties gribošiem. Eju garām. Viņš pļauj zālienu piemājā. Tā viegli mīlēt viņa saulē iedegušos plecus. Saules slēpto, cieto, tetovēto vēderu. Mīlēt acīs redzamo gaismu un nerimstošo nemieru. Tā viegli un reizē smagi. Viņu mīlēt ir reizē viegli un ne viegli. Mana ikdiena sastāv no kaujas. Galvenokārt, ar sevi.

Vasara. Esmu apkrāvusies ar grāmatām un iedvesmojošiem grāmatžurnāliem. Gribas iedvesmoties. Gribas sasteigt dzīvot ikdienu.

Nu ko, šodien esmu vēl tuvāk trīsdemit.

Visforšākais jau laikam ir tā apziņa, ka bijušie runā un domā ap un par mani..
Un es še savā tagadnē esmu viss un uz vietas esošs.

Apsēžos pie baltas ekrāna lapas, kamēr meita čuč diendusu ar pilnu punci kartupeļu biezputras ar vistas gaļu un olas dzeltenumu.
Apsēžos, lai izdzeru siltu, nē, pat karstu piparmētru tēju.

Nevajadzēja man vakar pateik, to, ko es pateicu. Bet izdarīju. Bet pateicu. Bet iespļāvu sejā. Bet nenoturēju mēli aiz zobiem. Nu, tagad man ir labāk? Nu, apsveicu, Mārīt, tagad Tu esi tieši tāda pati, kā viņi visi pret Viņu. Tavu Viņu. Neesi ne mata tiesu labāka.
Nesagaidi ar smaidu un sarunām. Nesagaidi ar siltumu un laipniem vārdiem. Nesagaidi pēc darba savu Viņu.

Cik ļoti bieži Tev gribas, lai izdarītais, pateiktais tāds nemaz nebūtu? Jā, man arī pārāk bieži.
Nesaslaucīt vairāk. Neaizmirst.

Pamodās meita, atdzisa tēja.
Pateiktie vārdi, žēl, ka neatdziest tāpat..

Šodien tik ļoti ir pirmdiena.

Un jel, dodiet man gribasspēku, treileri ar hipijisku interjeru, mazliet vairāk naudas un vienu ceļa somu plecos. Un mēs projām. Mēs projām piepildīt sapni.

Pirms pāris gadiem, kad dzīvoju vēl miera ielā ar toreizējo dzīvesbiedru, atceros kā mēs ņēmām un sacenāmies skaļumā ar blakus dzīvokļa kaimiņiem - ārzemnieku un latviešu skuķi. Khm, interesanti bija no rītiem satikties ar to ārzemnieku, slēdzot dzīvokļa durvis. Tādi savdabīgi skatieni no viņa puses vienmēr. Nu pareizi vien, jo es taču uzvarēju skaļumā..

Izdarīju. Atkal nokrāsojusies melnbalta. Mati melnbaltie atkal silda sirdī.