Mazliet no manis

Oficiāli pirmais sapnis par manu mīļo policistu A.

Katru reizi ejot pa ielu, jūtu to walk of shame. Skatieni tiek pacelti augšup, smaidi, smīns, izteicieni.
It kā būtu kāda karaļa padauza.

Saplēsta iekšā. Saplēsta ārā. Turos pie gabaliņa laimes sevī.

Es tik ļoti vēlos ķepuroties ārā no pašreizējā garastāvokļa. Tik ļoti apjukusi. Un nelaimīga. Un sev nepatīku tik ļoti.

Nav par ko sevi mīlēt.

Kad es domāju par Tevi
pirmais ir sākums
sākums pieskārienam
no sākuma lēns
pavisam kā rīts
sākums elpai
būtībai
un tad seko migla
migla ir jauns sekotājs
kad domāju par Tevi
otrais ir laiks
tas steidzas pats sevī
neapstādināms
Tu esi tas avots
kurš neiznīkst ar laiku
Tu pats esi šis laiks

Un zini ko? Man Tevis sasodīti ļoti pietrūkst. Kad es Tevi satikšu?

Apkārtējie ir piedzērušies, ka nepamana mani?
Vai es esmu piedzērusies un neatceros, ka viņi ir mani pamanījuši?

Vientulība stipri klauvē.
Brīvdienās es izgaistu.

Hmmm. Vakardienas vārda dienā mani apsveica M. Es biju mazliet pārsteigta par šo atcerēšanos no viņa puses, rēķinoties ar to, kāda pagātne mūs abus vieno. Parasti ar viņu satikšanās bija, kad ar mīļo A. vārtījāmies pa gultu un M. Ieradās studijā pēc kaut kā.

Protams, D. Kā vienmēr izcelās ar savu komentāru.

Es gribētu zināt gan, kur ir pazudusi mana pašpārliecinātība. Ak jā, tās nekad nav bijis.

Vīrietis un viņa rokas.

Spēks un varēšanas būt spēcīgai. Es tik ļoti esmu iemīlējusies. Sajūtā.

Nezinu kur esmu pazudusi, bet zvaigžņu vērošana vairāk neaizrauj tik ļoti. Aukstā sirds. Mana aukstā sirds. Guļamistabā lampiņu virtene ar zvaigznēm.
Runājot par to. TO.

Sāku skatīties jauno sex and the city. Just like that.
Vecākas. Skaistākas. Kerija/Sāra vispār ir mans ''gara dzīvnieks.'' Viņas stils un personība. Viņas kurpju kolekcija un mati. Seja un acis. Kad es izaugšu, gribu būt kā viņa.
Līdz tam, jāsamierinās, ka netieku uztverta nopietni ar savām gaišajām matu šķipsnām un dīvaino ģērbšanās stilu. Vienām kedām un mugursomu.

Man ir tieši 0 tuvāko draugu. Šīs gads to lieliski pierāda. Ir otrais šī gada mēnesis un es vēl neesmu saņēmusi apsveikumu jaunajā gadā ne no sava labākā drauga, ne draudzenes. Tā jau ir. Neesmu cilvēku cilvēks. Laba tikai divās vietās - gultā un virtuvē. Man patīk gulēt un man patīk ēst.

Manu skaisto lūpu kaktiņu ir izbojājusi nejauka aukstuma pumpa.

Noskatījos jau atkal savas mīļākās filmas. Bridžitu Džounsu un Greja piecdesmit nokrāsas.

Zvaigznes. īkšķi.

Vakars aiz loga. Visa diena nobumbulēta. Sakārtoju drēbju skapi. Uzcepu kartupeļus ar biezpienu.
Izmazgāju drēbes ar rokām.

Jāmeklē jauns darbs. Izskatās, ka šo krīzi mūsu uzņēmums nepavilks vairāk.
Tik ļoti jau bija pierasts pie tās stabilitātes. Vēl jānokārto saistības ar veco darbu un esmu gatava mesties iekšā nezināmajā darba tirgū. Desmit gadi neesmu pieskārusies savam CV.
Biedē un priecē vienlaikus.
Vai atkal būs jāpārkrāso mati, jo ar gaišajām šķipsnām netikšu uztverta nopietni priekš darba?

Kaut kur sapņos es zinu kādu, kurš spēlē uz mana ķermeņa klavieres.

Ja zini kādu dzīvi vēlies, tad tas taču ir solis uz priekšu vai ne?

Domu spēks. Bāc. Tas iekšējais spēks. Tas strādā. Tas dzīvo. Padara stipru. Iekšēji jūtos tik stipra. Vēl ir kur augt un augt. Bet es rodu sevi no jauna un jauna. Tāda, kāda es vēlos būt.

Būtu tik daudz ko rakstīt. Tik daudz ko teikt. Vārdi neliekas kopā. Domas aizplūst.

Tāda briesmīga vientulība, līdz saproti, ka patiesībā jau vienmēr esi bijis viens. Tie cilvēki tikai ir bijuši blakus, bet nekad ar tevi kopā.

Es vēlētos dzīvot komūnā. Kur apkārt ir sabiedrība, kura ir tik atšķirīga, bet jūs dalāt vienu jumtu visi kopā.

Pietrūkst sarunas, pieskārienu.

Mīlestība? Kur Tu esi?

Šis būtiski neko nemaina manās sajūtās. Esmu vientulībā kā vienmēr. Oktobris.

Tajās retajās reizēs, kad satieku savus sirds cilvēkus, es to laiku patiešām izbaudu. Es atdodu savu sirdi tad.

Līst.

Kr. pabrauca garām manai mājai.

Sēžu sabiedriskajā transportā un jūtu kā nāk virsū panikas lēkme. Nāk, nāk. Nāk.

Brīvdiena un noskaņojums ir lietains. Tieši tik vienkārši.

Nespēju savākties. Izdegu.
Es vienkārši gribu iemīlēties. Pirmkārt, sevī. Gribu sev patikt. Bet neko nerodu, kas patīk sevī. Izgāšanās.

Kāpēc jākļūst labākai tikai tad, kad dzīvē parāda vīrietis?

Meita jautā vai man atkal esot jauns '' tetotējums ''?!

Un pašai uz rokas tas līmējamais Elzas pseido tattoo no košļenēm!

Un vispār, vakar nopirku Elīnas M. grāmatu. Ak, dies. Pasargies, ku laba lasāmviela. Literārs darbs un es ticu, ka tā. Rakstnieks ieliek daļu sevis visā kam pieskaras.

Un mana grāmata vēl ir ceļā uz izdošanu.

Lietus dienas un brīvdienas nav manas dienas. Es neprotu. Slēpjos filmās un grāmatās.

Tas ceļš, lai atrastu sevi, ir tik sasodīti grūts. Pirmais punkts jau izpildīts - laimi nemeklēt citos cilvēkos. Laime ir pašā. Visas pasaule esi Tu pats.
Un garās kleitās.

Katras attiecības esmu uzskatījusi kā īstās un vienīgās. Vienmēr. Kad sākās, tad pa īstam. Kad beidzās, tikai tad pie nākamajām. Nekad neaizpildot kādu tukšumu. Vienmēr no jauna. Ar laiku pāriet. Pāriet mīlestība. Es nezinu kā mīlestība var pāriet kaut kur, bet tā transformējas. Par cieņu. Par draudzību. Tai vairāk nav degšanas.

Es vairāk nedusmojos. Visas dusmas izgaisušas. Tagad ir vienaldzība.