Well.. Dziļāk vairs nevar.

Jun. 21., 2017 | 06:50 pm

Nu kā tas nākas, ka jūtos pazudusi šajās attiecībās?

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


(bez virsraksta)

Jun. 17., 2017 | 10:08 pm

Piejūra. Iela. Kā nosēts ar auto no sauļoties un peldēties gribošiem. Eju garām. Viņš pļauj zālienu piemājā. Tā viegli mīlēt viņa saulē iedegušos plecus. Saules slēpto, cieto, tetovēto vēderu. Mīlēt acīs redzamo gaismu un nerimstošo nemieru. Tā viegli un reizē smagi. Viņu mīlēt ir reizē viegli un ne viegli. Mana ikdiena sastāv no kaujas. Galvenokārt, ar sevi.

Vasara. Esmu apkrāvusies ar grāmatām un iedvesmojošiem grāmatžurnāliem. Gribas iedvesmoties. Gribas sasteigt dzīvot ikdienu.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


(bez virsraksta)

Jun. 6., 2017 | 09:14 am

Nu ko, šodien esmu vēl tuvāk trīsdemit.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


ex

Jun. 4., 2017 | 08:43 pm

Visforšākais jau laikam ir tā apziņa, ka bijušie runā un domā ap un par mani..
Un es še savā tagadnē esmu viss un uz vietas esošs.

Link | Ir kas piebilstams? Pateikts [3] | Add to Memories


Nevajadzēja kad vajadzēja.

Jun. 1., 2017 | 04:45 pm

Apsēžos pie baltas ekrāna lapas, kamēr meita čuč diendusu ar pilnu punci kartupeļu biezputras ar vistas gaļu un olas dzeltenumu.
Apsēžos, lai izdzeru siltu, nē, pat karstu piparmētru tēju.

Nevajadzēja man vakar pateik, to, ko es pateicu. Bet izdarīju. Bet pateicu. Bet iespļāvu sejā. Bet nenoturēju mēli aiz zobiem. Nu, tagad man ir labāk? Nu, apsveicu, Mārīt, tagad Tu esi tieši tāda pati, kā viņi visi pret Viņu. Tavu Viņu. Neesi ne mata tiesu labāka.
Nesagaidi ar smaidu un sarunām. Nesagaidi ar siltumu un laipniem vārdiem. Nesagaidi pēc darba savu Viņu.

Cik ļoti bieži Tev gribas, lai izdarītais, pateiktais tāds nemaz nebūtu? Jā, man arī pārāk bieži.
Nesaslaucīt vairāk. Neaizmirst.

Pamodās meita, atdzisa tēja.
Pateiktie vārdi, žēl, ka neatdziest tāpat..

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


(bez virsraksta)

Maijs. 29., 2017 | 06:28 pm

Šodien tik ļoti ir pirmdiena.

Un jel, dodiet man gribasspēku, treileri ar hipijisku interjeru, mazliet vairāk naudas un vienu ceļa somu plecos. Un mēs projām. Mēs projām piepildīt sapni.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Reiz..

Maijs. 25., 2017 | 04:17 pm

Pirms pāris gadiem, kad dzīvoju vēl miera ielā ar toreizējo dzīvesbiedru, atceros kā mēs ņēmām un sacenāmies skaļumā ar blakus dzīvokļa kaimiņiem - ārzemnieku un latviešu skuķi. Khm, interesanti bija no rītiem satikties ar to ārzemnieku, slēdzot dzīvokļa durvis. Tādi savdabīgi skatieni no viņa puses vienmēr. Nu pareizi vien, jo es taču uzvarēju skaļumā..

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


(bez virsraksta)

Maijs. 11., 2017 | 07:40 pm

Izdarīju. Atkal nokrāsojusies melnbalta. Mati melnbaltie atkal silda sirdī.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


(bez virsraksta)

Maijs. 10., 2017 | 07:40 am

Pēcspēles intervijas ar hokejistiem, mūsējiem, manējiem, wouw wouw, wouw! Es varētu klausīties vēl un vēl un vēl - klausīties to skarbo maigumu kādā tiek izteiktas emocijas pēc laukumā pavadītā laika, saspringtajiem nerviem un, protams uzvara.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


(bez virsraksta)

Maijs. 7., 2017 | 06:34 pm

Esmu mazliet, vairāk kā mazliet, aizlaidusi dzīvi gar acīm. Īstenībā jau vajadzētu tikai vienu somu, dažus apģērba gabalus, grāmatas un lūpu krāsu. Un meitu padusē līdzi.
Esmu mazliet, vairāk kā mazliet.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


(bez virsraksta)

Maijs. 4., 2017 | 05:38 pm

Saņemies, Mārīt. Saņemies.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


(bez virsraksta)

Maijs. 2., 2017 | 09:31 pm

Alise nolikta čučēt gultiņā. Miega dziesmiņa vēl skan.

Es izdzēru pienu, apēdu trīs baltmaizes šķēles ar meža ogu zapti.

Ir tā baigi labi.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


24

Apr. 30., 2017 | 06:01 pm

Un vispār baigi gribas šiverēt dārzā, cept un šmorēt ēdienu. Jāatrod tikai mājas..

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


(bez virsraksta)

Apr. 27., 2017 | 04:44 pm

Viena no tām dienām, kad es jau pulkstens bez piecpadsmit piecos esmu Viņa kreklā un bez make-up.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


emo

Apr. 19., 2017 | 05:04 pm

Šodien tāds ''fīlings'', ka vajag rakstīt. Tad nu - metos uz cietas grīdas ar izdilušajiem džinsiem, meita šiverē kaut ko plauktos - tur ziepju burbuļi un albumi.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Par bijušo Tevi un esošo mani. Vai varbūt otrādāk?

Apr. 19., 2017 | 02:00 pm

Tā, iespējams, visai iespējams, bija tāda pati diena kāda ir šodiena - saulaina darba diena, kurā visi steidzas darbos, bet pa ceļam piepaceļ galvu augšup un silda plakstiņus saules izlietajā siltumā. Gaida kādu enerģijas stimulu pēc garās ziemas. Vienkārši vajag.
Marts vai aprīlis. Ar spožu, bet vēl zobainu sauli. Kā sadurstīti zobeni stari krīt lejup un dur, dur. Iedur un paliek mikli silts. Elpa iedziļinās esībā.
Atceros , it kā tas būtu noticis vien šorīt. Pazib atmiņās tāds mirklis un tad Tu ņem, apsēdies ar izdilušajiem džinsiem uz cietās koka dēļu grīdas, paņem rokās portatīvo datoru (tieši to pašu, kuru toreiz, pirms gadiem trijiem, četriem..) un raksti. Izraksti sevi laukā.

Nesos uz autobusu. Melni puszābaki septiņi centimetri augstumā. Melni svārki, kas knapi nosedz to, kam būtu jābūt nosegtam. Melna žakete, kas samtaini apskauj tievo augumu un izceļ šmaugo vidukli, kas tādai deviņpadsmitgadniecei kā man, tik ļoti raksturīgi. Tumši brūni mati viļņos krīt pār pleciem. Melni krāsotas acis, līnija zem un virs tām. Melnas, biezas uzacis.
Un es staroju. Eju taču satikt viņu. Viņu, kuru esmu netīšām noskatījusi kādā sociālajā portālā ar super nosaukumu. (žēl, ka tas brāļu un māsu portāls vairs neeksistē..).
Viņu, kurš fotogrāfijā izskatās kā no rokmūzikas žurnāla vāka. Viņam ir skaista grebene. Acis. Skaisti sejas vaibsti un vispār, es esmu iemīlējusies cilvēkā, kuru galīgi nepazīstu. Zinu tikai to, ko redzu fotogrāfijā. Zinu, ka viņš ir pazīstams bundzinieks kādā no Lv grupām.
Un es dodos viņu satikt. Tieši es. Sirds lec pa muti laukā un,ja neelpotu, kļūtu ar čūsku mēlēm laukā no smadzenēm. Bet es elpoju. Es elpoju. Pirmo reizi brīvi. Esmu izvēlējusies iemīlēties.
Un cik patīkami bija dzirdēt viņa balsi pa telefona mikrofoniem. Skaisto balsi. Parunājāmies starp lielo apmulsumu un lielo interesi savā starpā. (vēlāk viņš man stāstīs cik grūti viņam esot bijis saņemties, lai man piezvanītu. Divdesmit septiņus gadus vecs kautrīgums.)

Tur jau viņš ir. Pie Unversālveikala Centrs. Ar gerberu pušķi rokās. Tādā skaistā kompozīcijā izveidots. Gaišā apģērbā pretstatus manam melnajam. Nav grebenes. Vismaz ne tādas kā fotogrāfijā. Bet ir tas pats skaistais smaids, kas fotogrāfijā. Mēs dodamies dzert tēju uz bāru, kas mūsdienās - šodien vairs neeksistē. Zinu tikai ielu, ja ietu pa to šodien - atcerētos precīzi vietu un varētu jums pateikt, ka tas bija tieši šeit.
Bet toreiz tā vieta bija un cik ļoti man patika. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņš tur mani aizvedis, jo tur strādāja viņa iepriekšējā draudzene. Sak', lai jau redz, ko palaidusi garām. Lai jau redz pret ko nomainīta. Kā apģērbs nomainīts pret jaunāko modes kliedzienu.

Kliedziens bija man, jo ai, kā man te patika. Man patika arī nākamā vieta uz kuru devāmies. Tā šodien, strap citu eksistē, bet es tur nesmu spērusi savu kāju, kopš neesam vairs kopā. (Cik skaisti skan vārds kopā.. Vai mēs tādi kādreiz maz bijām tādi? Iet zem rokas, gulēt vienā gultā, pārgulēt? Vai tas skaitās kopā? Kopā, ja nerunā par nākotni un nekaļ kopīgus plānus rītdienai..? Kopā, ja ir doma: ''Tikai nepierodi pie manis, tikai nepierodi..)

Viņš toreiz, pirmo reizi kad tikāmies, aizveda mani mājās, tad, kad biju nokavējusi autobusu. Neatceros šīs automašīnas marku, ar kuru pirmo reizi viņš vizināja, bet tā visnotaļ bija viena no, jo vēlāk gadu gaitā viņš vizināja mani ar Volvo un BMW. Draugu mašīnas, jo pašam tās tolaik nebija. Arī šī, ar kuru tiku nogādāta mājup bija viņa drauga autiņš. Foršs sporta autiņš.

Ieaicināju viņu savā istabā un, kad viņš ar savu plaukstu pieskarās manas istabas loga stiklam, atstājot uz tā plaukstas nospiedumu, es nodomāju, ka Ai, cik labi viņš te iederas - manā istabā un manā dzīvē. Pirmais skūpsts pie ārdurvīm un viņš bija projām.
Ai, kā visas turpmākās dienas es gaidīju līdz viņš man uzrakstīs tajā portālā ar super nosaukumu. Sagaidīju. Viņš strādāja naktīs un pa dienu gulēja, bet es dienās nestrādāju, bet naktīs gulēju.
Tāds arī bija viņs rakstītais teksts: ''Uzmini, kurš tikko pamodās?''

Pēc pāris dienām es aizbraucu pie viņa. Pirmo reizi. Visu pirmo reizi. Viņa rokās, apskāvienā un acīs es biju laimīga. Nenobijusies laimīga. Sekss ar viņu bija oh,ou, wouw. Šķiet, līdz ko apgūlamies tikai viens otram blaus, tā dzirksteles uguņoja un sariesās karstums.
Un tā vienmēr. Līdz pēdējam. Es teicu sekss (?), es domāju mīlēšanās. Divas dažādas lietas ko darīt, ar ko nodarboties.

Es braucu pie viņa. Viņš pie manis. Es dzīvoju pie viņa dienas trīs - četras. Un tad atpakaļ savās mājās. Ilgas telefonsarunas, kopīgi koncerti, tas foršais klubs, kur es biju kā savējā (arī starp citu vairs nav sastopams ģeogrāfiski), viņa ierakstu studija, draugi, ar kuriem man bija par ko runāt, videoklipu uzņemšanas laukumi, mūzika,ko klausījāmies kopā un atsevišķi esot, filmas, multfilmas, dokumentālās filmas, Vampīra dienasgrāmatas, kuras es skatījos kamēr viņš strādāja naktīs un nebija man blkaus, viņa pēcapstrāde darbiem, kamēr es sēdēju dīvānā uz rakstīju pierakstus, ēšana ārpus mājas, ēšana mājās un biezputras gatavošana, viņa māte, kurai bija viedoklis par mani, tēvs - tik ļoti viņš pats, lai arī viņam negribējās to atzīt, māsa, māsas meita, māsas draugs, kaķis melns kā vismelnākā nakts, vannasistaba ar milzu vannu, kāpšana pāri vārtiņiem, lai tiktu sētā. Un, ai, kā es biju iemīlējusies. Pag, nē, es mīlēju.

Šāds attiecību modelis pastāvēja gadus trīs, četrus. Es izaugu. Es izaugu viņa acu priekšā. Un viņš ļāva man izaugt. Viņš ļāva man dzīvot un izdzīvot. Ļāva kādam citam nozagt manu brīvo laiku.. Vēlāk viņš mani bildināja. Man likās, ka pareizāk būs pateikt nē.
Es izaugu. Viņa acu priekšā, bet bez viņa klātbūtnes. Kā tur bija: ja acis neredz, sirds nejūt? Pazudām viens no otra ar laiku.

Es dzīvoju. Un ticu, ka viņš ir laimīgs. Es, gara acīm, redzu viņu laimīgu, kaut mana sirds ir aizmirsusi viņa reālo izskatu, saglabājot viens skaistas, siltas un spožas atmiņas. Laimīgs. Mēs apsolījām viens otram, ka būsim laimīgi.

Link | Ir kas piebilstams? Pateikts [2] | Add to Memories


Kammon to depresīvo noskaņojumu

Apr. 7., 2017 | 05:29 pm

Šķiet, ka ar katru jaunu attiecību es kļūstu aizvien tukšāka..

Link | Ir kas piebilstams? Pateikts [1] | Add to Memories


(bez virsraksta)

Apr. 6., 2017 | 06:30 pm

Tāds pilnīgi miu - miu noskaņojums. Eju gar jūru un dziedu: Do Re Mi Fa Sol La Si Do un Do Si La Sol Fa Mi Re Do
Gārņi kokos. Saule acīs. Redzu zaļumu.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Aptaustīt ikdienu

Apr. 5., 2017 | 05:55 pm

Zini kā ir? Apņēmos rakstīt plānotājā pilnas lapas ar vārdiem, bet vienīgais, kas tur atrodams ir pāris rindas ar ikdienu. Esmu atēdusies ikdienu. Brokastis. Pusdienas. Un vakariņas. Un riņķa dziesma uz apli. Tik ļoti, ka izvēlos klusēt nevis runāt. Klusums ir tik ļoti. Tā, it kā uz sirds būtu uzlikts iepirkumu maiss. Es neelpoju vairāk. Ja arī iznāk kādu dvašu ievilkt plaušās, tad tas notiek tik ļoti nemanāmi.
Toties, lupatu daudz.

Kā es šodien spītēju pavasarīgajai saulei! Metelī. Ar šalli. Ar nīgru skatienu. Zābakos. Biksēs. Kā man gribas nolīst maliņā. Nolīst atpakaļ ēnās - manā senākajā mājvietā. Uzģērbt melnu apģērbu un ak, tad es zinātu, ka viss atkal ir labi. Un vispār šaumīgi pietrūkst visa kā vairāk nav un nebūs. Nu kādēļ es - cilvēks ir tāda samazga? Ilgojas, gremdējas un nedzīvo tagadnē.

Gribas plikas pēdas uz dakstiņu jumta. Gribas pliku galvu, plikā zālē un skatīties zvaigznēs. Zini kā ir? Nav nekā. Un otrs ir pārāk tālu, lai vēl kādu reizi pietuvotos.

Link | Ir kas piebilstams? Pateikts [1] | Add to Memories


Ah

Mar. 27., 2017 | 06:56 pm

Ai, ka Tu pavasari mani sāpini. Šodien tāda saule iespīdēja acīs iekš istabas, ka teju sametās fiziski sāpīgi, ka nedzīvojam vairs Avotu ielā. Tās gaišās piecas istabas. Tā virtuve un plašumi. Rēķini un sabiedrība.

Šodien šķik - šķik apgrieza matus mana personīgā friziere frizētavā.

Link | Ir kas piebilstams? Pateikts [1] | Add to Memories


(bez virsraksta)

Mar. 26., 2017 | 06:49 pm

Neesmu pat atplēsusi vēstuli, kas no pasta pienākusi jau kādu brīdi atpakaļ..

Aizbraucām šodien pie draudzenes ciemos. Viņai vienaudzis aug. Forši pasēdējām, papļāpājām māmiņrunas, apēdām trīs kūciņgabaliņus, izrāvām pa kafijas tasītēm, un vispār viss tādā mīļumā. Un nekas, ka nesatiekamies tik bieži cik vēlētos. Es draugus nekrāju - man viņi stabili turas gadu no gada un ne kvantitāte vairs vajadzīga, bet gan kvalitāte. (Un nav jau vairs tas vecums, kad bārā iepazinos ar svešiniekiem un pēc brīža jau saucu par savu sirdsdraudzeni)

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


br projām

Mar. 23., 2017 | 09:21 pm

Atkal aktualizējas doma par aizbraukšanu uz Ārzemi. Šobrīd jau pavisam skaidri un konkrēti nosprausts mērķis un gadalaiks.

Link | Ir kas piebilstams? Pateikts [4] | Add to Memories


Kaut kāds nervu sabrukums

Mar. 22., 2017 | 03:05 pm

Nervi. Laikam es neesmu radīta mājsainmieces lomai, lai arī uz to raujos pa visām varītēm. Vajag man, varbūt draudzenes mājsaimnieces..?

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Kas notiek kam

Mar. 19., 2017 | 08:49 pm

Zini kā ir? Tagad ir skumji un prieks ir reizē. Ir tik daudz ko uzrakstīt, pateikt, piedzīvot, bet nevaru vēl īsti ievilkt gaisu eplošanai, brīvībai.. Jau vairāk kā astoņus mēnešus.. Esmu kaut kur starp laiku un nelaiku. Tā, it kā neitīgi skatītos pulkstenī. Pulkstenis acīs. Uz acīm.

Un es taču gribu visu tā mierīgi un skaisti. Un ir tikai saraustīti. Saraustītas emocijas, ikdiena un mana peronība. Jā, es esmu tagad, šobrīd savās mājās. Jā, man patīk tas ko atkal redzu savā spogulī. Un varbūt ne atkal, jo mans spogulis vienmēr mani parāda no tās gaismas, kurā es vislabāk izskatos, jūtos, mīlu. Mainas tikai cilvēki man blakus, gar sānu, manī vai manās acis redzamie.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


(bez virsraksta)

Mar. 9., 2017 | 09:44 pm

Patiesībā es gribētu staigāt tikai un vienīgi Nike un Adidas.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Fifty shades darker

Mar. 6., 2017 | 10:29 am

Nav ko aizrauties ar ievadiem - es gaidīju, jā gaidīju vairāk kailuma no šīs filmas turpinājuma daļas. Hmmm, nesagaidīju. Varbūt divreiz, bet tas kailums bija tik smuki slēpts, ka izskatījās tikai tīri mākslinieciski. Un mākslinieciski šī filma jau nu galīgi nav veidota. Drīzāk kaut kas uz pusi - redz nu, mums tagad jāveido filma tādēļ, ka citi to grib, bet ne mēs paši. Tāda kā piespiešanās sajūta nemapet nemitīgi. Kaut kas ne līdz galam.
Kaut kas, kam negribas lāga noticēt.

Jāatzīst, ka nemitīgi vilku paparēles ar grāmatu. ''Kā grāmatā bija aprakstīta tāda vai šāda situācija.. Kā grāmatā izskatījās persozāži lasot un prātā izfantazējot tēlus gara acīm..'' Vilšanās nepamet. Nu galīgi nepamet.

Grāmata labāka. Grāmata visnotaļ ir laba. Par filmu es to neteikšu - visas cerības uz trešo daļu..

Link | Ir kas piebilstams? Pateikts [2] | Add to Memories


(bez virsraksta)

Mar. 4., 2017 | 11:26 am

Manai Brīnumzemes iemītniecei šodien vārda svētki.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories