Mazliet no manis

Vīrietis - trīsstūris.

Travis un Kortnija forever. Dažreiz gribas noticēt, ka īstā mīlestība ir.
Barkers ir mans mīļākais bundzinieks. Un Kortnija ir iecienītākā no Kardašjanu klana.

Tik ļoti sevi nemīlu.

Esmu šādi jutusies, bet vienmēr tikusi pāri. Kaut ko, bet mazliet iemīlu un dzīvoju, eksistēju tālāk.
Šobrīd, ir baigās auzas. Nepazīstu vairs sevi.

''rokraksti nav glīti
seja nav glīta
vārdi nav glīti
raksturs nav glīts
tikai laika paņemta putna spārna švīka
iecirta skatīties tu esi laiks un nekas vairāk tu neesi un pat ne laiks''

Ņeh, nerakstās šodien...

Es atceros to satikšanos. Gadus atpakaļ. Sen. Dzīvē retāk, domās ļoti bieži. Klātbūtni. Sarunas.
Cilvēks - Kosmoss. Daļiņu no viņa kosmosa es vienmēr esmu sevī saglabājusi.

Es nekad nepretendēju uz kādu statusu vai vietu blakus. Man ir svarīgs tuvums un būt tuvumā. No tā es dzīvoju. No tā es elpoju savām iedvesmām.

Šis viss notiekošais ļoti parāda, ka man, lai eksistētu (mācos dzīvot) vajag būt cilvēkos. Manos cilvēkos. Manos cilvēkos, kuri iedvesmo ar vārdiem, skatienu, tuvumu.
Mani cilvēki ir izkaisīti pasaulē. Man vajag pasauli.
Es viņam uzrakstīju, ka esmu laimīga. Tajā brīdī biju. Nevis ar viņu laimīga, bet ar sevi. Es atradu šo laimi sevī.

Agrāk kaut kā izdevās savest savu emocionālo dabu kopā. Iemīļotākā mūzika, kāda laba lasāmviela, cilvēka acu skatiens, vārds, saruna, kompliments. Būšana pie dabas. Koku sarunas,sarunas ar zvaigznēm un pieskārieni zemei, mizai, gaisam.

Šobrīd? Šobrīd esmu emocionāli sagrauts ledus kalns. Sajūta it kā viss labais, kas manī reiz ir bijis, tagad karātos gaisā. Vai virs sārta un kādam tikai atliks uzšķilt kociņu ar sēru.. Un ledus pārvērtīsies tukšumā. Iztecēs caur pirkstiem.

Man tik ļoti pietrūkst cilvēku apkārt ar ko tiešām parunāties. Ļoti izrunāties.
Iekšā krājas un krājas. Bums. Vienā brīdī viss. Izdeg.

Vai es kādreiz vēl spēšu mīlēt? Iemīlēties?

Man tik ļoti pietrūkst tējnīcas un apskāviena miers.
M.?

Kārtējā diena un neesmu izlīdusi no gultas un halāta. Vairs jau neskaitu un spogulī neskatos.

Sāp pazemošana.

Sūds ar sirmajiem matiem. Es sev vairs nepatīku ar kosmētikas kārtu uz sejas.

Tā izpostīt var tikai mīlestība.. Un tās trūkums.

Izrāva otro zobu. Es raudāju. Jo jūtos veca.

Stāstu meitai pasaku: iet viens ezis vārdā Ezis. Satiek otru ezi, tam vārds arī Ezis....
Deviņi eži iet pa ceļu, satiek desmito ezi: čau, Ezi!
- mani sauc Uldis.
Meita paskatās uz mani un iesaucas: mammīt, ei Tu nost!

Es sevi mazliet atkal mīlu.

Es esmu raudājusi visu nakti. Un raudu arī tagad.
Sejas vairs nav. Ir tikai izraudātas acis.

Emocionālā vardarbība ilgst jau vairāk kā trīs gadus. Ko es daru? - ļaujos būt par lupatu.

Pagājušo nakti sapņoju par abiem viņiem. 

Atkal nervu nomierinošās zāles. Šis ir traks laiks.
Esmu haoss.

Klausos Bītlus. Tā, ka visu laiku.

Aaaā, šodien darbiņā ienāca Kristiāns. Un manas acis smaidīja.
Viņš tāds dikti foršs. Kaut kad noteikti aiziešu uztaisīt tetovējumu pie viņa.

Pietrūkst normālas dzīves.
Kas mūsdienās vairs ir normāli?
Nevarēt pieskarties..

Mēģinu saprast uz kurieni mani šī dzīve ved..

Vēljoprojām draudzējos ar vīriešiem, bet ar sievietēm neprotu atrast kopīgu valodu.

Vakar vakarā Tallinas kvartālā palasīju dzeju.
Tāda burvīga atmosfēra, vieta, cilvēki. Gribas biežāk tā būt.

Tā ar dzelteno ādas jaku, spīdīgo kleitu -
biju es.

Pirmdien uz darbu. Kā jāstrādā?

Meita pirms miedziņa paprasa manu roku. Satver savos mazajos pirkstiņos un saka: tagad visi pirkstiņi ir pie savām pirkstu mammītēm.

Trīsdesmit viens gads šodien. Rozā torte.
Būtu daudz ko rakstīt, bet galvenais jau laikam ir mīlestība. Par mīlestību pierakstīju pilnu kladi.

Nav blakus neviens kurš novērtētu..., bet sajūta laba - legingos un kapučjakā - ar sarkanu mežģīņu apakšveļu.