Arhīvs. Improvizācija. Pārdomas. Realitāte.

Līņā lietus. Sitas pret logu un palodzi. Traucoties ar savu sarkano velo uz tikšanos pulkst. 17.oo Centrālajā stacijā, radās sajūta, ka migla krīt no gaisa.

'Migla krīt no gaisa'. Pirmo reizi šodien dzirdēju šādu salīdzinājumu - neba no sevis - kāds nepazīstams cilvēks uz ielas sarunājoties ar otru cilvēku tā pateica. ''Piedūra.''

Lietas spēj ''piedurt''. Pateiktie vārdi tāpat. Sajūtas.
Šodien ar dzīvesbiedru pa ceļam no restorāna, kur pabaudījām gardas pusdienas un es satiku pazīstamas sejas - Dženu, Gundaru un Sašu, bijām aiztecējuši līdz Latvijā ražotu mēbeļu salonam. Pašķirstījām katalogus un papētījām piedāvājumus, kurus visai veikli pastāstīja burvīga interjera pazinēja. Atceros viņu pēc skata, jo viņas krūšu bedrītē laiski snauda pūce, iekārta zeltītā ķēdītē ar trausliem jo trausliem pavedieniem. [Ar interjeristiem vismaz man ir labas attiecības, [nekā ar NĪ aģentiem], jo ar šo nozari esmu uz visspēcīgāko un izteiktāko 'Tu']
Es vēlos lielu spoguli gaitenī un bāra leti virtuvē.

Ir brīva diena un ja ir jāteic godīgi - es nezinu ko lai sadara.. Persiki. Cepumi. Tēja no tējnīcas, kur mitinās tā burvīgā būtne ar austrumniecisko ģērbšanās stilu [viņas acu ēnas gan man šodien dikti nepatika - tādas zilzaļas - zili zaļa ir jauka krāsa, bet ne acu ēnām, manuprāt..]

Darbaholiķe.

http://mariteatena.blogspot.com/2012/05/maija-piezimes-sajutas-kas-iedurtas.html

Es vēlos, lai tagad krīt lietus. Krīt smagas lietus lāses, kas salauztu manu pretestību tvert pēc mob. tel. un piezvanīt kādam no pazīstamajiem cilvēkiem, kas kādreiz bijuši tuvi. Dzirdēt balsis. Vārdus. Smaidus.
Zinu, ka lietus uz mirkli spētu aizdzītu projām atmiņas un sajūtu, ka ir vēl tik daudz nepateiktu vārdu un neizdarītu lietu..
Sēdētu uz palodzes un klausītos pret palodzi kā sitas lāses - Dieva asaras.
Dungotu vien sev zināmas melodijas un ļautu domām lidot.

Tā vietā, aiz loga ir drēgnums un rietoša, mirstoša saule. Un es - klabinot PC taustiņus un žvadzot manām rokassprādzēm un auskariem ausīs. Kailums melnajos zīda palagos. Vientulība. Dzīvokļa sienas kā atbalsis un spogulis.

Nekad no apkārtējo ziņkārīgajiem, it visur lienošajiem skatieniem neesmu slēpusi, ka labprātāk uzturos vīriešcilvēku sabiedrībā, klātbūtnē, tuvumā, nevis man līdzīgo būtņu redzes lokā - īpatsvars sliecas uz to, ka man ir vairāki vīriešcilvēki, kuri klasificējas kā draugi. Kaspars noteikti ir viens no galvenajiem.

Iepazinos ar Kasparu gaužām ikdienišķā dzīves situācijā - gaidot sab.tr. uz mājām - Priekšpilsētu.
Bija vēls decembra pirmo dienu vakars un es pēc darba [tolaik strādāju t/c] devos uz pieturvietu. Pamanu, ka pieturvietā, kur nereti kāds stāv, atrodas vīriešcilvēks - tā ap gadi 25 ne vairāk, [Kasparam šogad 30! - man jau patīk kavēt laiku cilvēku klātbūtnē, kas ir padsmit gadus vecāki par mani] īsiem, tumšiem matiem un gara, gara auguma. Eju garām un nekautrīgi veros viņa acīs - tāpat un bez iepriekš pārdomāta mērķa. Mirklis. [Man patīk mirkļi. Es tajos dzīvoju]

Mirklis. Klusums. Līdz dzirdu, ka viņš atvainojoties jautā vai es zinot cik ir pulkstenis - redziet, viņš esot nulle kā nopircis jaunu telefonu un tur noteikti neesot pareizi uzstādīts laiks - jaunākā modeļa NOKIA telefons.
Atbildu, ka ir 21 pāri [tagadiņās vairs neatceros cik precīzi, bet t/c strādāja līdz 21.oo]
Skaidrs. Vārds pa vārdam runājam par laika apstākļiem un nosaucam viens otram savus vārdus. Familāri.
Piebrauc taxi un Kaspars pateic man ardievas, aizverot aiz sevis durvis. Es pasmaidu un pagriežos, lai ietu apsēsties - mans sab. transports kavējas..
Pēkšņi, Kaspars sauc mani vārdā un jautā pēc mana mob.tel. Smejoties jautāju kādēļ. Viņš atbild, ka uzrakstīšot man īsziņu, ka mājās ticis veiksmīgi.

Viņš arī atrakstīja tajā vakarā. Bija dikti daudz grafiskos smaidiņus salicis. ^^

Jau vairākus gadus esam labākie draugi - ar kopīgiem piedzīvojumiem pagātnē un tagadnē.
Brauksim uz jūru tuvākajā laikā un vieglprātīgi 'ķersim sauli. ^^

Ar vīriešcilvēkiem viss ir vienkārši - patīk kaut kas vai nepatīk it nekas, nevis - es nezinu.. varbūt.. it kā.. iespējams.. tad jau redzēs.. u.t.t. ko parasti savā leksikā izmantojam mēs. ^^

Ir auksti. Esmu pieradusi pie biroja siltuma un kleitas ar īsām piedurknēm.
Zaļā tēja nervu nomierināšanai.

Rīt darbs. Un aizparīt. Un aizaizparīt.
Esmu pārgurusi, bet radošums un košums plūst aumaļām no manas dvēseles laukā un es aplipinu itin visu un visus, kas man ir apkārt.

Vakar satiku Reini. Mārīte vienmēr priecājas satikt Reini.

http://mariteatena.blogspot.com/2012/05/maija-piezimes-par-draugiemlv.html

Savā lielajā un pūkainajā somā, starp n'to skatu citām materiālām lietām, esmu iemetusi zaļajos vākos iesieto plānotāju un apzinīgi cenšos saplānot savu laiku. Sanāk? Sanāk. Zināju kur un cikos man šajā pēcpusdienā jābūt Imantā darba darīšanu sakarā, ne izklaides vai sazin kāda suņa labad vēl es tur atrastos - Dieva aizmirstā nostūrī, aizvadot divas stundas sava tik dārga laika vienības. Savu nervu un pacietības, piedevām, jo mana vārda māsa Kristina [lasot tālāk sapratīsi par ko iet runa] maniem nerviem lika pamatīgi pasvīst.
Zināju, ka pēcāk jādodas atpakaļ uz biroju, bet piezvanot M. man tika dota atļauja - viņas vārdiem citējot: ''Mārīt, vari nebraukt - ej tusēties!''
Ne noskaņojuma, ne vēlmes. Nogurums.

Labprātāk būtu pasēdējusi ar kādu pavisam, pavisam jauku cilvēku kādā omulīgā kafejnīcā un izstrēbusi tasi karstas, baltas kafijas. Parunātu par vērtībām un dzīves uzskatiem. Dzīves uzskatiem, kas skar nopietnību un vieglprātību. Varbūt abus vienlaicīgi..

Manā mob.tel kontaktu sarakstā tagad valda nopietnība. Te parādās kolēģi. Te paziņas. Te nopietnas personības ar lielo burtu. Nav kontakti ar sākumburtiem vai piemēram, Mākslinieks, Necelt, Viņš, u.t.t. kā bija senāk..
Esmu jau aizmirsusi to vieglprātību un sevis identificēšanu citā vārdā. Pag..
Šodien gan uz brīdi norāvos no ķēdes - biju Kristina. [tas tā, jo vienkārši ar kolēģi esam, tā teikt, uz viena viļņa apģērbu ziņā un viņas vārds piestāvēja vairāk nekā mans īstais]
Bija jautri. Tas galvenais visā manis vadītajā pasākumā.

Ak, jā, runājot vēl par The Plānotāju. Un vēl šis pats plānotājs lieti noder dzejas rindu pierakstīšanai, starp citu. Jā. Dzeja un mīļās manas Mūzas ir mani atkal uzmeklējusi. Atkal mazliet vēl kautrīgas un naivas savā būtībā, bet stipras vārdos, kurus cenšas iekliegt pasaules ausīs.

Sen neesmu smērējusi ar zilo tinti savas dienasgrāmatas baltās, viegli rūtotās lapas. Vai es maz spētu šodien aprakstīt visas tās sajūtas, kas bijušas aizpagājušajās dienās? Maz ticam. Maz ticams vai es to vēlētos. Ieslēgt savos atmiņu kambaros un aizslēgt aizmirstībai. Tās pieder tikai man - atmiņas.

Pareizi jau vien ir kā apkārtējie teic - esmu par egoistisku, lai spētu dalīties. Par žilbinošu. [uh, tas tik bija kompliments ^^]

Etjēns gan ir skaists vārds. ^^

http://mariteatena.blogspot.com/2012/05/maija-piezimes-par-imantu-un-etjenu.html

Ir ceturtā maija vakars. Lietains. Dzirdu aiz loga lietus pērles. Cilvēku balsis. Piektdiena.
Precīzs laiks 23.52. Laikrādis kopš pēdējās iepirkšanās reizes ir atradis mieru uz manas kreisās rokas, tamdēļ tagad būšu uz vienu roku ar laiku - spēšu to kontrolēt. Kādēļ kreisās, ne labās tas nēsājas? - Ērtāk. Vismaz man.
Šodien bija paredzēta brīva, atpūtas pilna diena. Tik brīva, ka gulēt drīkstētu tik ilgi cik sirds kāro. Varētu zvilnēt gultā un dzert tēju. Tēju pēc tējas krūzes. Tēja. ^^

Nesanāca, jo zvans no biroja un M. balsī izskanēja jau agri no rīta. Uz jautājumu - ''Mārīt, vēlies šodien strādāt?'' atbilde bija saprotama un pozitīvi tendēta, lai arī bija ieplānots ar Kasparu doties pie Mātes Jūras. - Esmu īstena PR un priekš sabiedrības man jābūt gatavai vienmēr. Pieķeru sevi pie tādas domas, ka reizēm ir bail, negribas un vēl velns sazin' kas nostrādā par sliktu, bet.. Gandarījums pēc pasākuma ir tik liels, kā jau es to minēju savā stāstā - tas ir tā vērts.

Runājot par.. Ak dies! Es taču Kasparu nebiju satikusi veselus četrus ar pusi mēnešus. Viņš vai es, kaut kā pamanījāmies nesakontaktēties pēc viņa iepazīšanās ar Agnesi, kas viņa jau tā kājām sagriezto dzīvi, sagrieza vēl pa grādiem simts un astoņdesmit.
Satikāmies. Papļāpājam. Padzērām kafiju ar pienu. Sen nebiju dzērusi kafiju ar pienu. Šodien pat darbā paķēru krūzīti baltas, stipras kafijas. ^^ Pabaudījām tirgus bohēmu. Daugavas ūdeņu miera ostu. Visā Visumā - viņš ir ļoti iededzis - smējās, ka esot bijis Austrālijā. Viņa mamma vēl un aizvien nēsā melnu apģērbu. Un māsa ar mazo Elzu, kura savam vecumam zīmē pārsteidzoši labus zīmējumus, arī ir foršas.

Sveces tik dikti ātri izdeg - novērs skatienu un tās jau ir mēmas.

Jaunnedēļ jādodas pie ārsta.

http://mariteatena.blogspot.com/2012/05/maija-piezimes-par-solito-negaisu-un.html

Ir rīts. Vēl agrs, agrs. Aiz loga pelēka diena. Man mugurā ir kaut kas pelēks. Putnu balsis piekoriģē noskaņojumu, paceļot to līdz savam spārnu augstumam.
Esmu pamodusies no burvīgi un aizrautīgi pavadītas nakts, kad mans prāts burtiski atslēdzies no visām domām - ļaunām, ne tik ļaunām, labām un ne tik labām - klaji ignorējot neomulīgo spilvenu, starp citu. Atbrīvojis no visiem tiem sārņiem, kas nomāc. Tik sen, šķiet, ka no sirds nav runāts ar tuvajiem, mīļajiem, gādīgajiem.
No sirds nav tā kapājušas lietus lāses manu seju, kā vakar..
Un es vēlējos ģērbt savas baletkurpītes. Prāts..?

Priekšpilsētas miers un nemiers. Cik sen šeit nav būts? Neskaitu dienas, nedēļas. Bet zinu, ka tās būs jau nedēļas kopš mani soļi šķērsojuši šo paklāju - austrumnieciski sarkano ar ornamentiem kā no citas pasaules, citas un savādas paaules pieskārieniem esošu. Redzējušas šīs sienas - oranžās ar kolāžām aplīmētās. Šo spoguli, kurš uzklausījis manas bēdas un priekus - redzējis sejas, kuras esmu mīlējusi. Gulta jau ir pavisam cits stāsts..

Savas stīgas noskaņošu pastaigai Mātei Dabai pie plaukstas - lai iet! - pie viņas kreisās plaukstas locītavas.
Pirms tam, tēja. ''Pavasara melodija.''

P.S. Kamēr es šo rakstu, ieritinājusies dīvānā, no mākoņiem lien saule un grīda kļūst par zeltītu paklāju, kur savas pēdas mērkt.
Es vēlos uz jūru. Es vēlos uz Parīzi.

http://mariteatena.blogspot.com/2012/04/aprila-piezimes.html

Es šķiet, ka vairāk par visu šajā dzīvē tiecos būt bohēmiste - ideāliste. [bohēmisms uz pilnu klapi - ideālisms vēl pieklibo ar kreiso] Ideāla matu krāsa. Ideāli pagatavota kafija no rīta - mans dzīvības dzēriens. Ideāls skatījums un apvārsni. Ideāli kēksi ar mellenēm un šokolādes gabaliņiem. Ideāli cilvēki blakus un līdzās, kas uzliekot plaukstu uz pleca, iedveš manī to enerģijas daudzumu, kas nepieciešams izdzīvošanai. Ideāli laika apstākļi, kad nav ne silts ne pārāk auksts.

Esmu Tavai un jūsu ikdienišķajai, pareizajai, pa plauktiņiem sakārtotajai dzīvei zudusi. Atklātības kārtis mestas ne vairs galdā, bet tieši Tavā nelietīgajā, pēc nepelnītas uzvaras smeldzošajā sejā. Kaut kas pēc paviesošanās čūsku bedrē, kur tiku iemesta vakardien [situācija mūžīgi mūžos un āmen viena un tā pati - uz darba vietu atnāk mana Priekšnieka priekšnieki un redzot Mārīti, secina, ka viss ko viņa dara ir absolūti nepieņemami viņu izstrādātajiem standartiem. Mārīte parāda raksturu. Mārīte tiek nolikta pie vietas.], ir katastrofāli salūzis un ierastie maršruti, kuros tiecas mana neremdināmā, alku tāluma pārpildītā sirds, ir kļuvuši vēl izteiktāki. Alkstu tāluma, kur aizbēgt. Neatskatīties vairs atpakaļ. Ne uz tiem, kas sagādā manai dvēselei ciešanas. Tikai projām no solījumiem. No solījumiem un cilvēkiem, starp citu, kas lūdz Tavu palīdzību, bet kad seko norēķināšanās - uzgriež muguru un izliekas nepieejami kā nolādēti, iedomīgi izdzimteņi, kuru vienīgais dzīves mērķis ir uzskatīt sevi par pašiem gudrākajiem un talantīgākajiem itin visā.

Šodien esmu pamanījusies balansēt robežās no ļoti slikta līdz labam un ne tik labam līdz pat ļoti labam noskaņojumam. Varbūt pie vainas būs veselības problēmas, kas uzplaiksnī pie manas dzīves apvāršņa un izjauc garīgo līdzsvaru? Pie manas dzīves apvāršņa ik pa laikam kaut kas uzplaiksnī un noriet. Paliek un par spīti nedodas projām. Sajūtas. Emocijas. Vēlme pēc sabiedrības. Svešām sejām, kuras iemīlēt un ar kurām sadzīvot šajā dzīvē.

Noskaņojums ir redzams manā apģērbā, respektīvi, tā krāsās.
Uz jautājumu: Mīļā, Tev viss kārtībā? - saraucot šaurās, izplūkātās uzacis atbilde ir: Jā, kādēļ tāds jautājums?
- Tev ir krāsains apģērbs. Ļoti krāsains.

Esmu no tiem cilvēkiem, kas lietas dara pēc saviem ieskatiem. Modei pakaļ neskrien, bet cik iespējams veido to paša spēkiem. [kažokādas soma top un auskari ar pulksteņa ciparnīcu arī drīzumā tiks materializēti]
Paskrienot pāris gadus pagātnē, kad melnie svārki un adītais džemperis bija neatņemama sastāvdaļa manā trūcīgajā gardarobē, es saprotu, ka ir gluži viena alga, ko es apģērbšu - es esmu un palieku tikai es. Vienīgā.
Esmu noskaņojuma cilvēks. Šodienas zilā krāsa manā apģērbā liecina tikai par to, man pietrūkst uzmanības. Un mati neorģinālajā bizē ir darba specifika.

Jāteic, ka esmu atguvusi savas Mūzas. Man viņas, nabadzītes ir vairākas, jo viena ir neuzticīga. Mūzas aplaimoja mani šorīt sabiedriskajā transportā, kad devos uz iemīļoto priekšpilsētu. Ciemos, jāatzīst gan tikai. Nelielas dzejas vārsmas. Nelieli dvēseles palīgā saucieni, kas attēloti vārdos. Rakstīti iekš LG ar evernote aplikācijas līdzdalību. Mīlu evernote aplikāciju. Un vispār es mīlu savu mobilo operatoru. ^^

Sniegs. Man patīk sniegs. Man patīk Ziemeļi un aukstums. Kaitinoši tikai brīžiem ir tas, ka ejot sniegpārslas sitas sejā un skatiens viegli aizmiglojas. Kaitinoši ir, ja ziema ir pavasarī, kad koku zaros dzied un snauduļo putni, dienas acs spīd uz nebēdu un cilvēkbūtnēm ir labs prāts.

Šobrīd es vēlētos sēdēt kādā galvaspilsētas omulīgajā kafejnīcā, kur klusītēm čalo cilvēku balsis, nodoties iedvesmām un raut vārdus laukā no savām jau tā piesārņotajām domām. Sēdēt pie kūpošas kafijas krūzes, kurā barista izveidojis skaistu zīmējumu, kuru es ar vienu karotes vai mēles palīdzību izjaukšu. Pie tumša apgaismojuma, kas met uz zilzaļām sienām garas jo garas ēnas. Zilzaļas sienas? Jā, šķiet, ka man arī pietrūkst..

P.S. Sniegpulkstenīši. Man lūdzu vismaz vienu. ^^

http://mariteatena.blogspot.com/2012/04/marta-piezimes-ciruli-un-putenis.html?spref=tw

- Ikdienas dzīvības vilkšana. Nav nekā estētiska tajā.. Organisms pats nezina, ko vēlas.
- Nerakstās. Neiedvesmojos.
Vārdi it kā ir, bet līdz dzejas vārsmām tie nenonāk. Kur nu vēl īsie stāsti.

-/+ Profesionalitāte. Vai nu ir, tās nav, vai arī to iemācās. Zinu, kam tā ir jau pašā sākumā. Zini, kam tās nav. Esmu no tiem, kas iemācās ar laiku būt par labāko no labākajiem.
-/+ Priekšnieks mani vecajā-jaunajā darbavietā izdresēšot. Lai gan - kurš kuru. ^^
-/+ Izlēmu par labu tirgus produkcijai. Es netaisos ikdienas dzīvības vilkšanu uzticēt lielveikaliem. Pankūkas ar šķiņķi un sieru bija brīnumgardas. Un Vidzemes tirgus ir netālu no Mierielas republikas. Tātad, netālu no manis. Plaukstām var aizsniegt. ^^
-/+ Tiku nodēvēta par blondīni. Tas tamdēļ, ka nedzirdēju kolēģes jautājumu, bet pateicu atbildi.
-/+ Kā reiz satiku tieši to cilvēku par kuru domāju ejot pa Brīvības ielu. Respektīvi, nevis par cilvēku, bet par margarīnu ar olīvu garšu. [jā, Mārīte iet pa ielu un domā par ēdienu]

+ Tiku pie Odrijas cimdiņiem. ^^
+ Svece uz palodzes. Un sīpolu loki dīgst.
+ ''Dzīvības ēdiens'' pārstāve šodien bija laipna. Viņa, jāatzīst vienmēr ir laipna pret mani, jo pazīst pēc skata. ''Ņemiet, tas jums un vēl jūsu draugiem.'' - un iespiež cimdotajā plaukstā kokosriekstu bumbiņas un vīrakus ar rožu smaržu. ^^
+ Ķirši.
+ Man nav problēmu saprasties ar svešvalodā runājošajiem. Mazliet grūti gan ir, ja darba vidē tas notiek katru dienu un man ir jābūt laipnai sarunājoties. Šodien, piemēram, netika veikts pasūtījums pie kolēģa, jo viņš nesaprata ne vārda no klientes teiktā. Atsūta pie manis un lūk - visas puses ir apmierinātas.
+ Tas GG seriāls izraisa atkarību!

http://mariteatena.blogspot.com/2012/03/fml-28032012.html

Par šodienu, šķiet, ka varu un drīkstu pateikt tikai vienu vārdu, un tas būtu - vējš. Esmu pieturējusi cepuri no vēja nagiem. [būtu smieklīgi skriet pakaļ cepurei kā tādā lētā romantiskā kino, lai arī tas būtu kas tāds, kas Mārītei piestāvētu. Mārīte parasti ir smieklīga.] Esmu pieturējusi svārkus - arī, lai pasargātu no vēja negantajiem nagiem. Lakatu. Matus. Auskarus, kas žvadz pie ausīm kā tādi mīļi zvani, kas ierasts piekārti pie māju durvīm.
Un sevi - pie zemes.
Pie zemes, jo es labprātāk lidinos kaut kur tuvāk debesīm - pēdām varbūt tikai mazliet viegli skarot zemi.
Pie debesīm vienmēr ir siltāk, spožāk. Un man tik ļoti pietrūkst siltuma.
Siltums.

Jāatzīst, ka tās vīrieškārtas cilvēks - ārzemju kārtas - šīs dienas vēlajā pēcpusdienā Vērmaņdārzā ar rozi rokās, kuru stiepa ar tik lielu rūpību, bija smieklīgs visā savā tiešumā. Roze par atvainošanos vai kārtējā..? - iešāvās prātā tāda doma, redzot ietīto ērkšķiem klāto ziedu - vienu, vientulīgu un bezgalīgi skaistu.
- Hey!
Es: Hey.
- How are you?
-Es:Thank's, I'm fine.

Ir savādi un tajā pašā laikā pašsaprotami apzināties, ka es beidzot esmu nonākusi, tur kur esmu vēlējusies būt. Es laužu stereotipus par klasisko darbinieku Starptautiskā iestādē, par klasisko dzīves biedreni, labāko draudzeni, māsu, pusmāsu, meitu.
Skatlogi attēlo to mani, kādu esmu vēlējusies redzēt jau sen. Vārds? - Nezināms.

Laukā ir piķa melna tumsa un laiks nodoties rokrakstiem.
Pa kādai ''Gossip girl'' sērijai un tējai. ^^

- Sasodīts, es vēlos siltu un saulainu laiku, lai var savas grēcīgās, puskailās miesas izvilkt laukā uz soliņa un nodoties apgrēcībām ar pildspalvu rokās. Savādāk man šķiet, ka esmu vien biroja/iekštelpu žurka, kas tik vien kā prot parakstīt papīrus ar roku, bet visu pārējo veic personālajā kompjūterī!
- Veselība klibo. Un ļoti.
- Es nevaru ieplānot brīvdienas, lai aizbrauktu pie saviem vecākiem. Kur nu vēl, lai dotos mieloties ar vīriešcilvēka omītes gatavotajām kartupeļu pankūkām!
- Nemiers.

+ Sviesta cepumi Tedija lāča formā. Un apelsīnu sula. ^^
+ Auskari, kas šķiet par smagu ausīm. ^^
+ Vēlīnie dienas saules stari, kas atspīd fabrikas logos. Fabrikas meitene.
+ Esmu panākusi, ka cilvēki vēro mani ar skatienu, kas mani nekaitina. It īpaši tie mākslinieciski noskaņotie.. ^^
+ Iepirkšanās ar Oskaru. Ja vajag stilista pakalpojumus, jūs zināt kur mani atrast. ^^
+ Krišnas.

http://mariteatena.blogspot.com/2012/03/fml-22032012.html

Jā, jā, es jau zinu, ka tieši tagad man būtu jāatrodas gultā un pēc iespējas ātrāk zem segas. Būtu es savas kailās miesas ietinusi melnajā palagā un mana balti krāsota galvas rota, atdusētu uz tikpat melna spilvena drānas. Uzmanīgi vērotu tās šķipsnas uz drānas un domātu, vai tiešām tās ir manas, nevis kādas citas krāsotas būtnes..
Laistos laiskā miegā un nodotos sapņiem. Man ir par ko sapņot. Kaut vai par to Londonas rokassomiņu. Un/vai austrumnieciskajiem auskariem, kas žvadz manās ausīs, kamēr manas lūpas lēnām un prātīgi lok kafiju no kartona krūzītes. [Lai slavēts DUS!] Parks. Koka sols. Cilvēku garām skrienošie, slīdošie soļi. Smiekli. Smaidi. Sarunas. Pierakstu klade un plānotājs vienā personā.

Man ir slimības lapa un es apzinīgi nodarbojas ar slimošanu. Lūk, Tev, še saņem - pavasaris. Putnu balsis aiz loga un atņemtas ožas spējas, lai varētu izbaudīt plaukstošo pumpuru smaržu, kas traucas iekšā caur puspavērto logu.
Saki, vai apelsīnu sula un sviesta cepumi smaržo labi? Jo - tieku aptekalēt ar apelsīnu sulu un sviesta cepumiem Tedija lāča formā. Un cigaretes kvēlojošā acs?

Tā vietā, lai smeltos spēkus rītdienai, es vēroju fabriku, kuras logos atspīd iestājušā pavasara vēlīnie saules stari. Skaisti. Žilbs skatiens. Bet es nepārtraukšu vērot. Vēl ne.

Tāpat kā es vēl nepārtraukšu ilgoties pēc lietām, vietām un, protams, ka cilvēkiem, kas laika gaitā tikuši iedzīti ar varu, vai paši labprātīgi iesaistījušies manā dzīvē un tās sienās.

Šodien ļoti kaitina garām braucošais vilciens. Esmu noskatījusies sešas 'Gossip girl' sērijas, bet ik reizi kā tas sasodītais traucas garām, zūd kāds mirklis no sarunas un jāskatās epizode vēl reizi. Kaitinoši.

http://mariteatena.blogspot.com/2012/03/marta-piezimes-pavasara-piezimes.html

Šorīt [īstenībā vajadzēja jau vakar vakarā to izdarīt, jo pēc ilgās pastaigas slīpsvītra došanās palīgā iepirkties, kad man mugurā bija vien plāna ādas jaķele, austrumnieciskie, garie svārki un saldējums rokās, kā arī nemitīgā šķavu apslāpēšanas - nevarēja cerēt uz nesaaukstēšanos] piezvanīju uz biroju un pateicu, ka jūtos slikti. Sasodīti slikti.
Tad nu lūk, visu dienu esmu pavadījusi dzīvokļa sienās - gulšņājot, dzerot zāļu tējas un līdz nelabumam saldu un karstu pienu ar medu.
Sāpoša galva un aizmiglots skatiens saglabājies arī pēc vairāku stundu kārtīga miega.
Rīt ir oficiālā brīvdiena un es visticamāk ļoti kārošu doties strādāt.
Darbs, darbs, darbs. Esmu nokļuvusi tajā stadijā, kad vairs nekas cits neeksistē. Personīgās dzīves nekādas.

Vienīgais labums, ka šodien nemanīju spīdošo objektu pie debesīm - negrēkoju slimojot.

Vēl joprojām austrumi.

http://mariteatena.blogspot.com/2012/03/marta-piezimes-zale.html

Aizvadīta traki mierīga diena. [Nakts arī nebija vis zemē sviežama, rēķinoties, ka sapņoju par tetovējuma veidošanu [būs jums kāds pārsteigums, ja teikšu, ka tas bija heartagram tetovējums - melns, ar biezām, jo biezām līnijām klāts? - tetovējamā mašīnīte bija skaistās vīrieškārtas cilvēka rokās. Neierasti, bet gulēju gultas kreisajā pusē..]
Jā, pārsteidzoši, traki mierīga diena. [Varbūt vienīgās galvassāpes sagādāja izvēlēties labākās no labākajām fotogrāfijām, to publicēšanai..] Kā no rīta ielīdu pelēkajā T-kreklā ar vienu atkailinātu plecu - tā visu dienu jūtos kā tā Fabrikas meitene. Protams, ka Īdija.

Tas ir amizanti kā mani pēdējā laikā vilina krāsas - krāsainas lietas..
Un kažokādas. Un auskari, kas liegi šūpojas ritmā - ejot. Un omulīgas tējnīcas. Un ātrās ēdināšanas restorāni, kuros pusdienoju ar savu Priekšnieku.
Novērtējums Priekšnieka acīs, kad runājam par darba lietām, [un ne tikai] ir mana lielākā bauda. Es zinu, ka varu paļauties uz viņu, un otrādāk.

Gribu pavasari. Nopietni. Šodien skapī atradu savu padilušo jūrniek-tipa žaketi. Vai manu dieniņ - kopā ar austrumniecisko šalli un baletkurpēm es taču lidošu aiz prieka! ^^

Cerams, ka vakars arī tiks aizvadīts tikpat mierīgos toņos un nervi nedarīs tomēr savu ļauno darbu - vēl un vēl, un vēl. Ilgi. Nerimstoši. Aizvadīts bez sirdi plosošām histērijām. Nervu sabrukumiem, cerams. Neko nesolu.

Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā spēju darboties pilnvērtīgi tikai tad, ja cilvēki nav līdzās. Es domāju, tiešām nav līdzās. [Citkārt, tā nav bijis. Man piemīt spēja darboties komandā. Es to zinu - es šo sevis atklāto īpašību raksturojumu mērķtiecīgi virzu uz apogeju. Bet.. Bet individuāliste manā ķermenī pārlieku ļoti vēlas diktēt noteikumus. Man nepieciešama mana telpa, mana vientulība ar šiem izdomātajiem noteikumiem]
Iespēju robežas ir ierobežotas, ja cilvēku klātbūtne ir tik ļoti jūtama, ka uz brīdi šķiet, ka tūliņ, tūliņ pazaudēsi pats sevi.
Es reiz jau savā dzīvē esmu jutusies tā, ka pazaudē savas personības Personīgumu, Svarīgumu, Unikalitāti, sauciet kā jums labpatīkas, kā jums ir ērtāk.

Varbūt tiešām taisnība ir tajā, ka man nav nekā cita kā vien darbs, darbs, darbs.

Es netaisos būt kāju pamesls citiem, kur pēdas atstāt.

http://mariteatena.blogspot.com/2012/03/marta-piezimes-traki-mieriga-mierielas.html

- Manas nabaga rokas. Nabaga es. Stulbā ķīmija.
- Tagad apģērbs jāžāvē uz radiatora, tādēļ, ka Mārīte pazaudēja veļas auklas stiprināmo.
- Ja cilvēks skatītos uz laiku, tad kad viņš dzīvotu? Laikā?
- Nevaru saņemties uzmeisterot paliknīšus. Kaķi sagrauzīs ātrāk, nekā es ko izveidošu no tiem kartona elementiem.
- Atsvešinos no mīļajiem cilvēkiem, lai savā dzīvē ielaistu citus, kas tur nebūs uz palikšanu.
- Kaspars zvana, bet es neatbildu. Releģiskais fanātiķis Kristaps zvana, es neatbildu - satieku šad tad uz ielas un tad gan mēs izplūstam sarunās. Un ir vēl, par kuru eksistenci esmu informēta, bet dzīve ir pamainījuši savus rakursus attiecībā pret viņiem.
- Jā, pareizi jau vien tika pateikts par tām meitenēm.
Vīrieškārtas cilvēku - draugu man vienmēr ir bijis vairāk kā cilvēkbūtņu - draudzeņu. Pat tagad tā ir, ka labāk saprotos ar vīrieškārtas cilvēkiem. Meitenes lielākoties ir paziņu stausā.
Mazāka jebšu jaunāka būdama - spēlēju futbolu, basketbolu ar sētas krančiem, t.i. es gribēju teikt puišiem. Datorspēles. Kāvos.
Īstens pašpuika.
Meitenes vienmēr tikušas mani salīdzinājušas ar sevi [man nepatīk, ja mani salīdzina un man nepatīk, ja kādai/am ir kaut kāda lieta, kas ir man]

-/+ Šorīt dzirdēju, ka es saplūstot ar sienu un drīz vien, man varēšot redzēt cauri.
-/+ Vakardienas McWrap's ar vistas gaļu bija dikti ass. Bet es vismaz pirmo reizi ko tādu nogaršoju.
-/+ Apsolos jau apsolos, šad tad darīt lietas pirmo reizi.
Es vienkārši, neapzināti esmu pieradusi darīt to, ko jau kādreiz esmu pamēģinājusi.
-/+ Jau otro dienu pēc kārtas, cilvēkbūtne ar gaišajām matu cirtām, stāvot uz Mer. ielas, pasniedz man skrejlapu ar iespēju doties uz trenažieru zāli un solārija studiju ar kaut kādu tur atlaidi.
Ak, jā, ja redziet viņu - noteikti uzsmaidiet. Viņa izskatās tāda dikti nomākta.
-/+ ''Civilizācija'' ieilga līdz puspieciem no rīta. Es, dzīvoklī pārrados tieši 00:00 un tūliņ likos uz auss.
Edgars esot uzvarējis. Edgars pēdējā laikā vienmēr uzvar šo spēli.

+ Kristaps vakar bija uzdevumu augstumos. Mēs vienkārši stāvējām ar kolēģi un stulbi smaidījām, puspavērtām mutēm.''Kāda mārrutka pēc Tu te atvilkies..?'' :D
+ Vakarnakt sapņoju par Līgu, kurai kādā no sociālajiem portāliem, liste ar ''draugiem'' izklājās kā vairogs.
+ Mati. enjoy
+ Esmu pārklausījusies to dubstepu! :D
+ Austrumi. Vēl joprojām austrumi. Krāsas. ^^

http://mariteatena.blogspot.com/

- Deguns atsācis veco asiņošanas niķi.
- Mugura.
- Vēlos atrast ideālos auskarus. Manā iemīļotajā austrumu bodē šobrīd nav neviena tāda auskaru pāra, kas spētu mani uzrunāt, lai es nevilcinoties ņemtu un tos satvertu savās ķetnās.
- Apsveikumi svētkos.
Māti jūs arī atcerieties tikai vienreiz gadā?
- Līdz algas dienai jāiztiek bez friziera apmeklējuma un jaunu lietu iegādes. Būs grūti.

+ Šrī Īšopanišada mantru grāmata. Eju pa ielu, cenšos nesapīties garajos, austrumnieciskajos svārkos, un lasu. Jā, es esmu tieši tā un ne cita meitene.
+ 16. martā satikšu Kārli.
+ Atkarība no roku krēma.
+ Baletkurpītes. Vēl vienas.
+ Topošā žurnāliste Anna.
+ Rīt spēļu vakars. Puiši atkal nodosies ''Civilizācijai''
Pacentīšos piebiedroties, ja laikus pārradīšos dzīvokļa sienās.
+ ''Mārīt? Kad Tev kāds pēdējoreiz dāvināja ziedus?'' - Aizvakar. Un tam nebija nekāda sakara ar sieviešdienu.''

Ir septītā marta vakars. Vēls. Neskatos pulkstenī, tamdēļ precīzu laiku nepateikšu. Bet ir krietni par daudz ierastajai pēcpusdienai, kad parasti esmu jau dzīvokļa sienās, ar tējas krūzi rokās, uz palodzes un nododos savām iedvesmām - rakstot, knibinoties ap adījumiem, audumiem vai lasot kādu grāmatu. [Šobrīd esmu pārņemta ar Šrī Īšopanišada mantru grāmatu]
Esmu nogurusi. Kaut kas sāp pēc negulētas nakts un saspringti aizvadītas darbadienas. Stāvu pie dzīvokļa durvīm. Aizslēgtas. No iekšpuses.
Kādu brīdi domāju, ka varbūt šonakt gulēšu viena..
Durvis, pēc pāris minūtēm un maniem zvana signāliem, atveras. Durvīs un pustumsā stāv tikko kā pamodies - vēl samiegojies, saburzītiem, izspūrušiem matiem, sasodīti pievilcīgs vīriešcilvēks - smaidot pasniedz man sarkanu jo sarkanu rozi. Ar garu kātu. Perfektu. Ideālu. Skaistu.

Anna  jautāja ar ko man asociējas 8. marts. Es nevilcinoties atbildēju - Padomju svētki. Viņas skaistās acis aiz brillēm četrstūrainos rāmjos iepletās un pār lūpām skanēja izbīlis: ''Tu esi pirmā, kas ko tādu saka! Nopietni. Visi, kuriem es šo pajautāju [Anna ir topošā žurnāliste un viņas mājasdarba temats bija par 8. marta ''svētkiem''] minēja tādas pirmās asociācijas kā: ziedi, sievietes, vīrieši.

Vakar un šodien viesojos priekšpilsētā. Tas ir šausmīgi, kā lietas ir piesātinātas ar atmiņām. Sajūtu izgāztuve.

- Agrāk es mīlēju, man dikti, dikti patika lietus un vējš. Tagad es nevaru ciest, ka lietus lāses krīt matos, skropstās [jo it īpaši skropstās - tās sasodīti nolādētās kaķpēdiņas veidojas]
Neciešu vēju, kas pamanās izjaukt rūpīgi veidoto frizūru. Bojā skaistos matus.
Jācer, ka neesmu vēl kļuvusi pieaugusi un tas drīz pāries.. Tam ir jāpāriet.
- Sajūta, it kā es atkal nebūtu izlogojusies no kādas pārlūkprogrammas. Diskomforts. Nervi. Stress. Viss vienā putrā vāras.
- Īstenībā žēl, ka Artūrs vairs nestrādās. Redzēju viņu tikai uz īsu brīdi. Mums vienīgajiem varēja būt jautri brīži darbā.
- Kaspars ir ģimenisks cilvēks. Stabilām vērtībām tendēts. Labi, ka tā.
Es neesmu radīta kam stabilam..
- Nav laika noskatīties filmas, seriālus vai kādu šovu.

-/+ Aizmirsu painteresēties par dzīvokli. Varbūt kaut kur Pārdaugavā atrasos kāds miteklis priekš tām divām [+ 2 kaķi] cilvēkbūtnēm, kuras man kļuvušas dikti jau nu mīļas.
Ir cilvēki, kuriem pieķeras tā īsti lāgā pat neprasot atļauju. ^^
-/+ Ja Tu strādā reklāmā, tad rēķinies, ka Tev būs jādzer kopā ar klientiem.

+ Viņš - Režisors, es - Scenāriste. Man patīk šādas attiecības. Un man patīk studijas telpas - tik pazīstamas.
+ Kafija.
+ Sajūsminos par cilvēci.
+ Sabiedriskais transports vispār ir viena liela iedvesmu krātuve, man kā rakstošam cilvēkam. Cilvēku fizianomijas un neizkoptais valodas pielietojums.
+ Es neapzināti kļūstu par Odriju. :D
Nezināju, ka mums identiska bilde kā uz Z-svētkiem iegādājāmies egles! Un suši. Nemaz jau nerunājot par suši ēšanas fotogrāfijām!
+ Personīgā dienasgrāmata. Top brīnumi.
+ ''Otrā Elpa'' šodien apgādāja mani ar Vācu, Igauņu un Norvēģu rakstnieku novelēm. ^^
+ Palodze.

''Austrumi, krāsas, austrumi, brīvība, bohēma, austrumi..'' - dzirdi kā es čukstu pie Tavas auss? Nepieklājīgi skaļi čukstu, it kā mazliet paceļot balsi. Klusa, spiedzīga skaņa, kas atbalsojās telpas sienās, Tev krītot uz nerviem.
Modernais minimālisms pret bohēmu un austrumnieciskajiem elementiem. Es uzvarēšu. Es jau uzvarēju, ja runa iet par palodzi. Maigi izsakoties, tā ir kļuvusi.. Mana.

Šodien manīju, ka vienā no neskaitāmajām tūrisma aģentūrām atkal bija izdevīgs lidojums uz Taizemi. Iebāzu savu zinātkāro degunu. Taizeme. Indija. Mazliet no Balkāniem. Paķert sajūtu no pasaules. [Nē, man, protams, ka patīk dzimtene un galvaspilsēta jo īpaši. It īpaši šodien ar to sniegu, kas izskatījās it kā būtu sakratīta tā kristāla bumba, kas parasti uzplaiksnī manos pirkstos ap Ziemassvētku laiku. Pagājušo gadu arī pamanījos apgramstīt tādas dažas stikla bumbas]
Pavisam, pavisam drīz pienāks diena, kas es došos uz Parīzi. Cik tad te vairs palika..
Prātā vēl joprojām atbalsojas kāda Latviešu režisora teiktais: '' Man vajag tikai tik daudz naudas, lai es, ja vēlos, šodien varu aizbraukt uz Franciju iedzert vīnu kādā omulīgā kafejnīcā, un atgriezties atpakaļ Latvijā.''

Latvija. Nesaprotu, kādēļ iestādes par saviem klientiem atceras tikai tad, kad klients izdomā sameklēt izdevīgākas līgumsaistības. Kad klients izdomā, ka tā būs labāk. Es neminēšu konkrētus uzņēmumus, vai, piemēram, valsts iekārtai piekabinātas iestādes. Tas ir smieklīgi saņemt īsziņas ar solījumiem, kas būs, ja izvēlēšos palikt uzticīga tādai vai šādai iestādei, jo redziet, tas un šis ir labāks par to, kur plānojat doties. Tad, kur ar saviem izdevīgajiem nosacījumiem jūs esat ikdienā, sasodīts?!
Ja ir iespēja, es labprātāk neizvēlētos neko citu, ja runa iet par bankām. [Bāc!] Es gribēju teikt, iestādēm.
Vismaz, runājot par mobilajiem sakariem, ne uz brīdi neesmu nožēlojusi, ka pārtraucu attiecības ar Operatoru T, lai atrastu no jauna sevi pie Operatora B.
Iegāju šodien M. ielas B. salonā un pateicu, ka viņi ir forši. Jums vajadzēja redzēt to smaidu. Un samulsumu. Es protu samulsināt. ^^

P.S. Iegādājos baletkurpītes. ^^

http://mariteatena.blogspot.com/2012/02/februara-piezimes-par.html

Virtuvē parādos vien tik, lai uzvārītu tēju. Bet šis bija jāpamēģina sameisterot.

http://mariteatena.blogspot.com/2012/02/melnbalta-lapsa-virtuve.html

- Birokrātijas muļķības. Tik daudz papīru kā šodien, sen nebija redzēts. Galva plīst pušu.
- Nogurums. Miega bads.
- Veselība pieteikusi streiku.

-/+ Rīt uz spēļu vakaru atnāks Reinis. Atkal mans miers tik nolaupīts.
-/+ Nesatieku tās pāris sejas, kas savulaik tika klasificētas kā mīļas.
Piemēram, darbā nesatieku Kristapu. Pretī pa ielu nenāk un tādejādi nesatieku Dero. Gan jau ir vēl, bet tagad uz sitiena neatminos.

+ Ar kolēģi šodien plānojām kad ņemsim atvaļinājumu. Es tad laižu uz Parīzi.
+ Svešvalodā runājošais kurpnieks un viņa palīgs, salaboja manus augstpapēžu zābakus. Kamēr nesu zābakus auduma maisā, bija gauži neierasti pārvietoties ar šņorzābakiem tik tuvu zemei.
+ Vīns. Par mani un mums.
+ Patiesībā mēs ar Viktoriju ļoti labi saprotamies.
+ Peļķes ietves vidū. Nerūp. Lecu taisni iekšā.
+ Pārveidošu palodzi.

- Nezinu ko Ieva P. varētu darīt Piņķos. Varbūt, ka tā nemaz nebija Ieva P.
- Fiziskā bojāeja. Domas par nāvi. Cilvēce ir laicīga. Es esmu laicīga.
- Auksti.

-/+ Domas kavējas pagātnē. Pie cilvēkiem, kuri bez vārda runas tika mīlēti. Bez vārda runas, jo es nepratu savādāk. Jo es negribēju savādāk.
Secināju, ka tagad esmu kļuvusi pieaugušāka priekš cilvēciskajām attiecībām.
-/+ Kaspars neatbild uz īsziņām. Tiešām būs iemīlējies tajā skuķī. Priekš savas labākās draudzenes, proti manis, vairs neatliek laiks.
Es vēlos, lai viņš ir laimīgs. ^^

+ Redzēju Matriksu. Nopietni. Labi, būtni, kas informēts par Matriksa esamību un izpētījis līdz sīkākai detaļai viņa izskatu, acīmredzot pielāgojoties.
+ Agnese ar sārtiem vaigiem. ^^
+ Man ir Twilligh krekls. Nevarēja jau nenopirkt. Varēšu uzjautrināties par sevi. Tie ir patiešām reti jo reti gadījumi, kad es no tā veikala izeju pirms tam neatvērusi savu naudas maku. Uz pirkstiem var saskaitīt tās dažas reizes. Eju garām ikdienu, intuitīvi ieeju. Nopērku tieši to, ko esmu reiz izmisīgi vēlēlusies. Es vienkārši protu iepirkties. ^^
+ Ja vajag cilvēks var būt izlēmīgs un kā vēl. Uz M. ielas no kravas auto izvēlās iepakojums ar limonādēm. Tās sešpakas. Viena no garām braucošajām auto apstājās un kāds pusmūža vīriešcilvēks steidzīgi savāca laupījumu. Pārējie, tajā skaitā ne es, jo limonādi nepatērēju, žēli noskatījās
Katrs no viņiem varēja izdarīt to pirmais.
+ Sajūsminos par Latviešu seriāliem
dialogs -
- Ieiesim pie Tevis
- Nē, pie manis mēs neiesim.
- Kāpēc neiesim.
- Tāpēc, ka neiesim.
+ Tējnīca un nirvāna. Jauku pavadīts vakars. ^^
Atgādināja to krogu, kur reiz spēru savu kāju, plaukstā nesot rozi, kuru pēcāk aizmirsu uz galda, jo prāts bija pakārtots nevaldāmai iekārei.
+ Dzija tagad dzīvo šeit. ^^
+ Vīriešcilvēka krekls ir ērts.
+ Iedvesmas iekš dzīvokļa. Man tika dota brīva vaļa izspaust savas interjeristes dotības. Man patīk, ja man uztic ko nozīmīgu. Man patīk, ja man uzticas. Man patīk, ja paļaujas uz manu gaumi.
+ Satiku un aprunājos ar savu bērnudārza audzinātāju. ^^

- Man ir raksturīgi uzdot muļķīgus, stulbus, gaužām slimus un vispār zināmus jautājumus. Vai tas nozīmē, ka es esmu muļķīga, stulba un slima?! Piemēram, par sviesta paciņu - tā mazākā bija 180g un lielā 175g - nu kā, lai es nepajautāju, kas ir lielāks 180 vai 175g! Pēc izskata taču atšķiras un kā vēl!
- Man netīk, ja mani komandē.
- Atsvešinos. Telefons zvana bez mitas, bet es neatbildu. Īsziņas nelasu. Es vienkārši negribu, lai kādi sveši pirksti apgrābsta manu dzīvi.

+/- Rīt ciemošos priekšpilsētā. Pie viena jāapmeklē arī ārsts.
+/- Man kā reiz uznācis garīgais knibināties ap adījumiem un pērlītēm. Ja vien būtu laiks..
+/- Parasti uz jautājumu: ''Kā gāja darbā?'' es atbildu, ka interesanti. Kad jautāju: ''Un kā Tev gāja?'' saņemu plašu jo plašu atbildi par serveriem. Datoristi.

+ Šodien uzvilku kimano un izpelnījos komplimentus visas dienas garumā. Es patiešām, patiešām kļūstu melni balta. ^^
+ Zefīra traukā tagad dzīvo pērlītes. ^^
+ Sveces.
+ Letonika.lv Paldies viņiem tur, ka izdomāja atzīmēt starptautiskās valodas dienu ar šādu soli - paviesoties tajā mājaslapā. ^^
+ The Runaways
Forša filma un foršā Kristena.

- Odrija ir mans elks. Man nepatīk noskatīties viņas skumjās. Viņa katastrofāli atgriežas pie sava [i]trashy style [/i]dzīvesveida. Dzīve nebeidzas, ja Daniels vairs nav līdzās. Viņa ir spilgta personība citu acīs, bet pati jūtas nepārliecināta par sevi.
- Lūzt rozes. Trausla ir mūžība.
- Izvēles. Nemiers. Viss pār vienu kārti metams. Un viss vienlaicīgi. Pār manu galvu un pleciem.
- Es nespēju dzīvot bez nagiem. Tad tā ir tikai eksistēšana.
Vai bez kosmētikas lietām.
Dita pat esot slima izmanto dekoratīvo kosmētiku.
- Līdz algas dienai vēl jāpaciešas.
- Ilgojos pēc priekšpilsētas Baldones.
- Jāpieradina sevi pie jaunām lietām. Grūti.
Bet sarkana apakšveļa - izslēgts. Iegādāsies - paturi čeku, jo noteikti būs jānes atpakaļ un jāiemaina pret melnu. Nopietni.

-/+ Mazliet pietrūkst seno dienu bohēmas. Mazliet vienmēr pietrūkst. Es reiz publicēšu tā laika pierakstus.

+ Vakarvakara maltīte sveču gaismā un šī rīta brokastis gultā. Galvenajā lomā - suši. Dievinu. Ja es ko protu gatavot, tad suši ir viena no tām lietām. ^^
+ Kebabs. Gan paštaisītais, gan tas, kurš ēstuvēs.
+ Sveču krājumi. [i]Damn[/i], cik lētas bija tās zaļās sveces trauciņā iekš t/c!
[i]Damn[/i], vajadzēja paņemt vēl kādu pārīti! Sveces nekad nevar būt par daudz. rēķinoties, ka man vienmēr ir pa maz gaismas acu priekšā un siltuma ķermenī.
+ Vīriešcilvēka māte teica, ka varēšu pievākt audumus, kažokādas un ādas. ^^ Kad man būs brīva kāda diena, aiziesim, izklāsim visus krājumus dzīvoklī uz grīdas. [mazajam Piparam būs jautri!]
+ Kažokādas.
+ Idejas no pērlēm un adījumiem.
+ Žans Kristofs.
+ Es kļūstu melnbalta. ^^
+ MVK birojs, kura interjers izveidots tā, lai veidojas asociācijas ar dzīvokli. Mājīgs. Patīkami uzturēties. Iespējams, sadarbosimies. Briest kontakti un projekti. ^^
+ Kaspars ir iemīlējies.
+ Es esmu iemīlējusies.
+ Avakado kodols žāvējas uz radiatora. Izžūs, varēšu veidot briesmonīšus. ^^ Brālītim uzdāvināju tādu vienu uz Z-svētkiem.
+ Stenders. Ziepes. Viss dzīvoklis tagad pēc medus. ^^
+ Aptrakusi ar ''Charmed''

Ar spoguļstikla saulesbrillēm ejot, mana mīļā Mierielas republika pēcpusdienā ir vēl burvīgāka. Vēl skaistāka.
Katras dienas starojošais skaistums. Īpašais skaistums, kuru veido ik viens no cilvēkiem, kurus satiec uz ielas, kurus satiec omulīgās telpās un sarunājies. Sarunājies vai tiec izjautāts.
Kristaps šodien izjautāja mani par daudzām jo daudzām lietām, tostarp, kas mani iedvesmo. Atbildēju, ka tā ir mūzika. Mūzikas radītās sajūtas. Dzeja. Dzejā izmantotie vārdi. Cilvēki. Cilvēku personības. Apkārtējais. Vide, elpa, sienas, mistiskais, ko neprotam izskaidrot, bet jūtam katrā solī iekš dzīves ikdienas. Filmas. Zemapziņā notvertais un sagūstītais kadrā.
Visam apakšā ir cilvēku roku darbs, tātad. Tātad mani iedvesmo cilvēce.
Viss tiek samests vienā lielā iedvesmu kaudzē un es tikai izgrābju sev vajadzīgo. Dzīve pati sagādā iedvesmas, jāprot tikai paņemt no tā visa sev, tieši sev vajadzīgo. Esmu sapratusi un klasificējusi tās lietas, kas iedvesmo mani. Starp garīgajām vērtībā pastāv lietas. Daudz lietu. Materiālā pasaule, sveika.

Turpinājumu lasi šeit: http://mariteatena.blogspot.com/2012/02/februara-piezimes-par-jezin-un-es.html