Mazliet no manis

Mati izauguši jau tik gari, ka verot durvis ciet, matu gali paliek durvīs iespiesti.

Kā tur bija tai dzīvē - nekas te nenotiek tāpat vien un viss jau ir izgudrots? Ha, ne sūda. Vakar saliku bildes albumā, nu tās, kuras man šeit mājas mētājas pa maisiņiem vēl nē sakārtotas. Manas bildes. Meitas bildes jau gadu kā paklausīgi ir baby albumā.
Bet, jā, manas bildes. Mani notikumi. Tad lūk - pie augstskolas bildes automātiski pielikusies bilde ar pirmo nopietno darba vietu. Un ai, kā es sasmējos. Ar to augstskolas papīru taču var aiziet pakaļpusi notīrīt.

Šorīt aiz loga skaisti. No maniem gultas, hm, precīzāk no Matīsa gultas augstumiem, redzamas zilas debesis un zaļas koku galotnes.

Mājas. Mājas, mīļās mājas.

Nu kāpēc man pēdējā laikā plīst un lūzt tikai tās lietas, kuras man dāvinājuši citi cilvēki? Pārtrūka dāvinātā rokassprādze ar dzintara gabaliņiem, mana bijušā mātes dāvinatais trauciņš no Indijas, pusdienu komplekts ar bļodu.

Man ir tāds nogurums plecos šodien- aizmigt stāvus nebūtu baigais varoņdarbs. Tā vietā, lai atdotos Spilvenu un Segu valstībai dūnu maiguma spozmē tieši šobrīd uz mirkli, es izeju laukā uz auksta lieveņa atsēsties ar kafijas tasi rokā. Pēc lietus pieJūra. Skaisti un smagi. Šīs nav manas mājas. Mūsu mājas. Vieta, kur esam, bet vieta, kur viss ir kādam citam piederošs. Kāds šeit ir būvējis, ieguldījis laiku un līdzekļus, un tad atnākam mēs un ieguldām pašu minimumu. Un es jūtos slikti tādēļ. Tā labā miera labad es, jā, es jūtos sliki. Un, kauč, uzsit man uz pleca un pasaki, ka tā nav..

Un gribu es piekabināties līdzi braucošajai dzīve un pateikt, ka viss būs labi.
Un gribu mums. Savu mums.

Meita pieteica kategorisku nē ratiem. Nu, ko, labi. Iesim ar kājām un bendēsim manu muguru.

Tā vienkārši tam-ta-ram pa dzīvi, ieķērusies meitai pie rokas un plandošas, rozā kleitas - bantes garos matos un smaids uz lūpām. Tā tam-ta-ram ar tītara gaļas kotletēm, ķiplokiem un baltmaizi.

Tā jau viss ir forši un tā. Izņemot to hronisko nogurumu, vēlmi pēc vairāk brīva laika un nemitīgās ilgošanās pēc agrākās sevis pašas, kas blenž, nepieklājīgi no fotogrāfijām, kas gadus atpakaļ.

Nu dīvaini būt šodienas man.

Čester, kāpēc?

Sasteidzu ikdienu ar skatīšanos pulkstenī - metu laukā pulksteni un dzīvoju mirklim. Salīmēju saplēstās detaļas - neko nelīmēju un visu saplēsto metu pār plecu vai laukā, pat ja tās ir attiecības. Sazīmēju visur saules un mēness sirpjus - mana terapija. Sagleznoju skaistus dabas skatus un skaistas cilvēku sejas un tveru pēc papīra - rakstu.
Sasteigt ikdienu ar vēlmi visu paspēt, visur pabūt, vsiem piedot un būt vienkārši visur. Tā vietā, es tikai atduros pret sienu. Bums. Bums. Bums.

Šodien ar meitu bijām ciemos Dārz. ielā. Rīt Zvejnieksvētki.

Man tik ļoti bieži gribas piekabināt autiņam savu treileri, kurš ir boho stilā iekārtots, un vienkārši ar pilnu bāku traukties turp, kur deguns rāda.

Man ir kāda īpaša garša, kuru sajūtot uz mēles, ļaujos vieglām, bet spēcīgām trīsām. Orbit's ar arbūza garšu.

Nu kā tas nākas, ka jūtos pazudusi šajās attiecībās?

Piejūra. Iela. Kā nosēts ar auto no sauļoties un peldēties gribošiem. Eju garām. Viņš pļauj zālienu piemājā. Tā viegli mīlēt viņa saulē iedegušos plecus. Saules slēpto, cieto, tetovēto vēderu. Mīlēt acīs redzamo gaismu un nerimstošo nemieru. Tā viegli un reizē smagi. Viņu mīlēt ir reizē viegli un ne viegli. Mana ikdiena sastāv no kaujas. Galvenokārt, ar sevi.

Vasara. Esmu apkrāvusies ar grāmatām un iedvesmojošiem grāmatžurnāliem. Gribas iedvesmoties. Gribas sasteigt dzīvot ikdienu.

Nu ko, šodien esmu vēl tuvāk trīsdemit.

Visforšākais jau laikam ir tā apziņa, ka bijušie runā un domā ap un par mani..
Un es še savā tagadnē esmu viss un uz vietas esošs.

Apsēžos pie baltas ekrāna lapas, kamēr meita čuč diendusu ar pilnu punci kartupeļu biezputras ar vistas gaļu un olas dzeltenumu.
Apsēžos, lai izdzeru siltu, nē, pat karstu piparmētru tēju.

Nevajadzēja man vakar pateik, to, ko es pateicu. Bet izdarīju. Bet pateicu. Bet iespļāvu sejā. Bet nenoturēju mēli aiz zobiem. Nu, tagad man ir labāk? Nu, apsveicu, Mārīt, tagad Tu esi tieši tāda pati, kā viņi visi pret Viņu. Tavu Viņu. Neesi ne mata tiesu labāka.
Nesagaidi ar smaidu un sarunām. Nesagaidi ar siltumu un laipniem vārdiem. Nesagaidi pēc darba savu Viņu.

Cik ļoti bieži Tev gribas, lai izdarītais, pateiktais tāds nemaz nebūtu? Jā, man arī pārāk bieži.
Nesaslaucīt vairāk. Neaizmirst.

Pamodās meita, atdzisa tēja.
Pateiktie vārdi, žēl, ka neatdziest tāpat..

Šodien tik ļoti ir pirmdiena.

Un jel, dodiet man gribasspēku, treileri ar hipijisku interjeru, mazliet vairāk naudas un vienu ceļa somu plecos. Un mēs projām. Mēs projām piepildīt sapni.

Pirms pāris gadiem, kad dzīvoju vēl miera ielā ar toreizējo dzīvesbiedru, atceros kā mēs ņēmām un sacenāmies skaļumā ar blakus dzīvokļa kaimiņiem - ārzemnieku un latviešu skuķi. Khm, interesanti bija no rītiem satikties ar to ārzemnieku, slēdzot dzīvokļa durvis. Tādi savdabīgi skatieni no viņa puses vienmēr. Nu pareizi vien, jo es taču uzvarēju skaļumā..

Izdarīju. Atkal nokrāsojusies melnbalta. Mati melnbaltie atkal silda sirdī.

Pēcspēles intervijas ar hokejistiem, mūsējiem, manējiem, wouw wouw, wouw! Es varētu klausīties vēl un vēl un vēl - klausīties to skarbo maigumu kādā tiek izteiktas emocijas pēc laukumā pavadītā laika, saspringtajiem nerviem un, protams uzvara.

Esmu mazliet, vairāk kā mazliet, aizlaidusi dzīvi gar acīm. Īstenībā jau vajadzētu tikai vienu somu, dažus apģērba gabalus, grāmatas un lūpu krāsu. Un meitu padusē līdzi.
Esmu mazliet, vairāk kā mazliet.

Saņemies, Mārīt. Saņemies.

Alise nolikta čučēt gultiņā. Miega dziesmiņa vēl skan.

Es izdzēru pienu, apēdu trīs baltmaizes šķēles ar meža ogu zapti.

Ir tā baigi labi.

Un vispār baigi gribas šiverēt dārzā, cept un šmorēt ēdienu. Jāatrod tikai mājas..

Viena no tām dienām, kad es jau pulkstens bez piecpadsmit piecos esmu Viņa kreklā un bez make-up.

Šodien tāds ''fīlings'', ka vajag rakstīt. Tad nu - metos uz cietas grīdas ar izdilušajiem džinsiem, meita šiverē kaut ko plauktos - tur ziepju burbuļi un albumi.

Tā, iespējams, visai iespējams, bija tāda pati diena kāda ir šodiena - saulaina darba diena, kurā visi steidzas darbos, bet pa ceļam piepaceļ galvu augšup un silda plakstiņus saules izlietajā siltumā. Gaida kādu enerģijas stimulu pēc garās ziemas. Vienkārši vajag.
Marts vai aprīlis. Ar spožu, bet vēl zobainu sauli. Kā sadurstīti zobeni stari krīt lejup un dur, dur. Iedur un paliek mikli silts. Elpa iedziļinās esībā.
Atceros , it kā tas būtu noticis vien šorīt. Pazib atmiņās tāds mirklis un tad Tu ņem, apsēdies ar izdilušajiem džinsiem uz cietās koka dēļu grīdas, paņem rokās portatīvo datoru (tieši to pašu, kuru toreiz, pirms gadiem trijiem, četriem..) un raksti. Izraksti sevi laukā.

Nesos uz autobusu. Melni puszābaki septiņi centimetri augstumā. Melni svārki, kas knapi nosedz to, kam būtu jābūt nosegtam. Melna žakete, kas samtaini apskauj tievo augumu un izceļ šmaugo vidukli, kas tādai deviņpadsmitgadniecei kā man, tik ļoti raksturīgi. Tumši brūni mati viļņos krīt pār pleciem. Melni krāsotas acis, līnija zem un virs tām. Melnas, biezas uzacis.
Un es staroju. Eju taču satikt viņu. Viņu, kuru esmu netīšām noskatījusi kādā sociālajā portālā ar super nosaukumu. (žēl, ka tas brāļu un māsu portāls vairs neeksistē..).
Viņu, kurš fotogrāfijā izskatās kā no rokmūzikas žurnāla vāka. Viņam ir skaista grebene. Acis. Skaisti sejas vaibsti un vispār, es esmu iemīlējusies cilvēkā, kuru galīgi nepazīstu. Zinu tikai to, ko redzu fotogrāfijā. Zinu, ka viņš ir pazīstams bundzinieks kādā no Lv grupām.
Un es dodos viņu satikt. Tieši es. Sirds lec pa muti laukā un,ja neelpotu, kļūtu ar čūsku mēlēm laukā no smadzenēm. Bet es elpoju. Es elpoju. Pirmo reizi brīvi. Esmu izvēlējusies iemīlēties.
Un cik patīkami bija dzirdēt viņa balsi pa telefona mikrofoniem. Skaisto balsi. Parunājāmies starp lielo apmulsumu un lielo interesi savā starpā. (vēlāk viņš man stāstīs cik grūti viņam esot bijis saņemties, lai man piezvanītu. Divdesmit septiņus gadus vecs kautrīgums.)

Tur jau viņš ir. Pie Unversālveikala Centrs. Ar gerberu pušķi rokās. Tādā skaistā kompozīcijā izveidots. Gaišā apģērbā pretstatus manam melnajam. Nav grebenes. Vismaz ne tādas kā fotogrāfijā. Bet ir tas pats skaistais smaids, kas fotogrāfijā. Mēs dodamies dzert tēju uz bāru, kas mūsdienās - šodien vairs neeksistē. Zinu tikai ielu, ja ietu pa to šodien - atcerētos precīzi vietu un varētu jums pateikt, ka tas bija tieši šeit.
Bet toreiz tā vieta bija un cik ļoti man patika. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņš tur mani aizvedis, jo tur strādāja viņa iepriekšējā draudzene. Sak', lai jau redz, ko palaidusi garām. Lai jau redz pret ko nomainīta. Kā apģērbs nomainīts pret jaunāko modes kliedzienu.

Kliedziens bija man, jo ai, kā man te patika. Man patika arī nākamā vieta uz kuru devāmies. Tā šodien, strap citu eksistē, bet es tur nesmu spērusi savu kāju, kopš neesam vairs kopā. (Cik skaisti skan vārds kopā.. Vai mēs tādi kādreiz maz bijām tādi? Iet zem rokas, gulēt vienā gultā, pārgulēt? Vai tas skaitās kopā? Kopā, ja nerunā par nākotni un nekaļ kopīgus plānus rītdienai..? Kopā, ja ir doma: ''Tikai nepierodi pie manis, tikai nepierodi..)

Viņš toreiz, pirmo reizi kad tikāmies, aizveda mani mājās, tad, kad biju nokavējusi autobusu. Neatceros šīs automašīnas marku, ar kuru pirmo reizi viņš vizināja, bet tā visnotaļ bija viena no, jo vēlāk gadu gaitā viņš vizināja mani ar Volvo un BMW. Draugu mašīnas, jo pašam tās tolaik nebija. Arī šī, ar kuru tiku nogādāta mājup bija viņa drauga autiņš. Foršs sporta autiņš.

Ieaicināju viņu savā istabā un, kad viņš ar savu plaukstu pieskarās manas istabas loga stiklam, atstājot uz tā plaukstas nospiedumu, es nodomāju, ka Ai, cik labi viņš te iederas - manā istabā un manā dzīvē. Pirmais skūpsts pie ārdurvīm un viņš bija projām.
Ai, kā visas turpmākās dienas es gaidīju līdz viņš man uzrakstīs tajā portālā ar super nosaukumu. Sagaidīju. Viņš strādāja naktīs un pa dienu gulēja, bet es dienās nestrādāju, bet naktīs gulēju.
Tāds arī bija viņs rakstītais teksts: ''Uzmini, kurš tikko pamodās?''

Pēc pāris dienām es aizbraucu pie viņa. Pirmo reizi. Visu pirmo reizi. Viņa rokās, apskāvienā un acīs es biju laimīga. Nenobijusies laimīga. Sekss ar viņu bija oh,ou, wouw. Šķiet, līdz ko apgūlamies tikai viens otram blaus, tā dzirksteles uguņoja un sariesās karstums.
Un tā vienmēr. Līdz pēdējam. Es teicu sekss (?), es domāju mīlēšanās. Divas dažādas lietas ko darīt, ar ko nodarboties.

Es braucu pie viņa. Viņš pie manis. Es dzīvoju pie viņa dienas trīs - četras. Un tad atpakaļ savās mājās. Ilgas telefonsarunas, kopīgi koncerti, tas foršais klubs, kur es biju kā savējā (arī starp citu vairs nav sastopams ģeogrāfiski), viņa ierakstu studija, draugi, ar kuriem man bija par ko runāt, videoklipu uzņemšanas laukumi, mūzika,ko klausījāmies kopā un atsevišķi esot, filmas, multfilmas, dokumentālās filmas, Vampīra dienasgrāmatas, kuras es skatījos kamēr viņš strādāja naktīs un nebija man blkaus, viņa pēcapstrāde darbiem, kamēr es sēdēju dīvānā uz rakstīju pierakstus, ēšana ārpus mājas, ēšana mājās un biezputras gatavošana, viņa māte, kurai bija viedoklis par mani, tēvs - tik ļoti viņš pats, lai arī viņam negribējās to atzīt, māsa, māsas meita, māsas draugs, kaķis melns kā vismelnākā nakts, vannasistaba ar milzu vannu, kāpšana pāri vārtiņiem, lai tiktu sētā. Un, ai, kā es biju iemīlējusies. Pag, nē, es mīlēju.

Šāds attiecību modelis pastāvēja gadus trīs, četrus. Es izaugu. Es izaugu viņa acu priekšā. Un viņš ļāva man izaugt. Viņš ļāva man dzīvot un izdzīvot. Ļāva kādam citam nozagt manu brīvo laiku.. Vēlāk viņš mani bildināja. Man likās, ka pareizāk būs pateikt nē.
Es izaugu. Viņa acu priekšā, bet bez viņa klātbūtnes. Kā tur bija: ja acis neredz, sirds nejūt? Pazudām viens no otra ar laiku.

Es dzīvoju. Un ticu, ka viņš ir laimīgs. Es, gara acīm, redzu viņu laimīgu, kaut mana sirds ir aizmirsusi viņa reālo izskatu, saglabājot viens skaistas, siltas un spožas atmiņas. Laimīgs. Mēs apsolījām viens otram, ka būsim laimīgi.