Mazliet no manis

Satiku Juri Kaukuli. Žēl, ka neuzvilku savu labāko krūšturi. Būtu autogrāfu palūgusi.

Nekad nebūšu dārgakmens. Esmu akmens uz zemes mests un tāda arī palikšu.

Biju pie jūras. Rozā peldkostīmā.

Gribējās uzrakstīt. Gribējās pateikt. Sāku rakstīt, pazuda iedvesma. Jūtos mazliet pazudusi, mazliet bez siltā pleca blakus, ko var sniegt tikai draugs. Visi kaut kā projām. Pamanījušies būt projām visi vienlaicīgi.

- Tu ģērbies vienmēr tā, it kā pēc darba būtu paredzēts randiņš.

Viegli salauzta sirds. Paldies arī par to pašu. Mēs vairs neesam kuģi. Mēs esam gaisā palaisti baloni. Puff. Projām.

Nervi, nervi, nervi - saraustītas stīgas nervi.

Sēžu darbā un domāju ko vajadzētu nomainīt ātrāk - darbu vai mobilo operatoru..

Pirmais skrējiens šo pavasari. Ček. Pirmais pēc ilgāka pārtraukuma. Ček. Kamēr mana meita čučēja, manas mammas pieskatīta, apģērbu savu skrienamo autfitu, kurš, jā, bet tomēr atkal der kā uzliets, devos pēc endorfīna deva iekšās. Tāds lēns riksītis vien bija. Bet Ai, vismaz priekš sevis. Sakārtot domas skrienot km garumā, kas stiepjas, sarežģīti un vienkārši vienlaikus. Meža elpā. 

Pavasara alkas.

A.tikko uzrakstīja, ka ankh punkts lv beidzis savu pastāvēšanu. Sasodīts, bet žēl. Žēl, kā toreiz, kad nebija vairs orb punkts elvē. Kad nebija vairs John Lemon vietas, kur padzert kolu. Kad nebija Rock'n Riga bāra, kur bungas koncertos spēlēja mana to laiku mīlestība. Damn. Laiks iet uz priekšu. Caur šo forumu iepazinu jaukus cilvēkus  - čau, Armand, čau kaķi  Elga, čau, Ivo, Čau, Mārtiņ..

Gaisā jūtams gaiss, kas tikai pavasaros - jauna dzīvība ieplūst un visas sliktās domas, aiztek projām līdzi aukstumam. Smaržo mīlestība un sarunas. 

-1 zobs mutē. Goda vārds, uzvārds, personas kods, es jūtos ļoti veca.

Tā, es palaidu Viņu iet. Es aizlaidu Viņu projām. Ļāvu Viņam elpo vienpatību un savas domas. Un tad.. Tad Viņš atnāca atpakaļ ar teikumu: ''Es sailgojos pēc Tevis..''
Un viss, ko es varēju atbildēt, kad Viņš vēlu, vēlu pārbraucis no darba apgūlās otrā gultas malā, bija: ''Es tepat vien biju visu šo laiku..'' Un ieritinājusies Viņa spēcīgo roku apskāvienā, es gulēju tik labi, cik kādu laiku nebiju gulējusi. Vētras norimušas, ūdeņi sekli. Mēs atkal runājam.
Viņš ir mans īstais.

Esmu mājās.

Esmu savā mīļākajā vietā - uz saulainas palodzes. Kaila roku āda. Kaili pleci. 

Čau. Šeit atkal es. Divas dienas pastrādājusi un socializējusies. Nedēļu, divas noslimojusi. Izraudājusi no acīm zaļumu un ieguvusi terapijas ceļā kaut kādu dīvaini izmocītu smaidu sejā. Čau. Pilnīgs čau. 

'Nameja gredzens'. Stundu un piecdesmit minūtes es neatrāvos no ekrāna kinoteātrī. Vienkārši un ģeniāli. Lūk, kā jātaisa filmas.

Katru dienu, pa mazam bišķītim, es tiecos sasniegt savas dzīves mērķus. Bet tad es tā gribu visu, vienā skaistā dienā, visu, visu sasniegt un būt dzīvotājs  ar apziņu, ka man ir viss ko vēlos un kā vēlos. Un tad saprotu, ka man taču vajag un vajag, un vajag. Vēl aizvien vajag un vajag. Vajag Tinti uz ādas, roka ar kailu ādu nav gana estētiska pašai priekš sevis. Mans ģērbšanās stils nav gana reprezentējošs, lai gan izskatos kā no Pinterest lapas izkāpusi. Mana dzīvesvieta nav mana Oāze un Meka. Es dzīvoju mīlestībā un tā mani plosa. 

Šodienai tinte uz ādas, grāmatnīcu ķemmēšanas, zīda apģērbu iegādes diena. Svešās, mīļās rokās atrast sevi.

Viena ar tumsu. To Klusumu sevī. Ar Sevi identitātē.
To ļauno un labo sevis iekšā pazīšanu.
Acis pieradušas nakts melnuma. Nāksi pretī ar gaismu, esot spoži izgaismots, tu galēsi nost. Ja Saknes iedzītas dziļi zemes dobumā, tās sakņojas tālēs.
Klauvēt pie tavām durvīm un būt skaista kā agrāk esot Tavai.
Atslēgas rokās kūst no acīm lejot asaru lietu.
Kur es tās vairs, lai lieku, ja tavas dzīves sirdi kaļ cita laimes taka?
///
Mēs bijām rūdīti no dzelzs un tērauda lieti
Mums nesala Jelgavā un nebija karsti jūnijā
2011 tajā atmiņas melo
Manas rokas ir ar saitēm notītas un nē, es neprotu boksu, man vienkārši sāp patiesība.
///
Atlūztu Tev uz pleca,
Mana sirds, mans ķēniņ.
Aizdari manus plakstus maigi ciet un ļauj man klejot sapņos.
Tu tū un manis nomodā nav.
Kur paliek laiks, kad uz mirkli aizver acis?
///

Atkal un atkal es vēlos rakstīt šeit par mīlestību. Bet ko gan es atkal saprotu no tās? Nu ko?
Mana mīlestība ir pārtapusi mūsu nākamībā.

Tev vajadzēja toreiz ar to biļeti rokās atbraukt pie viņas. Tad nebūtu pastāvējusi izvēle, ja Tu būtu tieši skatiena priekšā. Viņa taču nekad nav mācējusi melot skatoties Tev acīs. Acīs - divi dziļi aizsaluši okeāni, kuri nav pāpeldami vai pārlidojami.

Drausmīgi gribas rakņāties pagātnē, bet saprotu arī, ka tam vairs īsti nav jēga dziļa. Pazudis, izgaisis tas laiks un tā es.

Jā, nu tagad es sēžu no Matīsa nopirktajā divguļamajā gultā. Skan Orphaned Land ausīs. Bāc, pietrūkst kaut kādas sen aizmirstas sajūtas - tas kairinājums, tas smacīgais siltums, tā pēcgarša - pēc sarunas ar tuvu cilvēku. To savu vienīgo cilvēku,kuram vajadzētu būt visam, visam uz pasaules. Maza biju sapņoju par Tādu, liela esmu - ieguvusi tikai vilšanos.

Tāpēc, jā. Tiekamies dzīvē.

Zudis. Pazudis. Laiks. Negribu iet atpakaļ. Bet atpakaļ es zināju, kas esmu. Šodien - fasāde ar ziliem riņķiem un vilšanos cilvēkos.

Bet tā viss kārtībā - AB kurss un bieza šalle ap kaklu.