Pieklauvē un nāc iekšā

Es gandrīz jau aizmirsu cik skaisti manos logos izskatās gaisma, kad uzaust nakts.
Iedegtu Tava skatiena liesmu.
Es gandrīz jau piemirsu Tavu vārdu, kurā dēvēju Tevi, dārgais.
Ļauj minēt, atcerēties varbūt - Justiniāns?
Vai tas biji Tu?
Vai vīnā slacītās lūpas pēc manis vēl miklas un saldsalkanas? Vai alkst?
Un pirkstu gali? Vai vēlaizvien mana tērpa mežģīnes dievināt dievina?
Kad atkal man Tavu skaisto vaigu būs redzēt lemts?
Glāstīt un pie savām krūtīm spiest.
Teic, vai drīz?
Teic, vai drīz visu mīļais Justiniān, dārgais, es Tavu daiļo seju redzēt redzēšu savai blakus?
Tavi soļi. Vai tie šķērsos mana buduāra slieksni?
Skulptūrai līdzīgais ķermenis.
Vai kritīs manos palagos, un saraustīta elpa manos matos čukstēs zvērestus par mīlu mūžīgo un atkalredzēšanās mokām.
Teic vai drīz?
Teic vai drīz manas sirds īstenai pavēlniek, es grēkam ļaušos ar Tevi, Justiniān, ak teic vai drīz?

Katra diena kā bezgaismas telpa, kurā nekad nav Tevis.
Katra nakts kā aizbērts kaps man esot dzīvai.
Elpot zemi. Par zemi kļūt.
Nekavējies, ak dārgais, Justiniān, nekavējies svešās rokās vairs ilgi.
Skaitīšu stundas. Pat ja tie gadi būs..
Līdz manai sirdij piederēs Tava.

Vien klusums no Tevis..

21.11.2011

Man toreiz bija apritējuši 17. Reinim uz pusi vairāk. Nē, šis nekādā gadījumā neoda pēc Nabokova 'Lolitas', lai gan, man patika pusgarās zeķes un cukurgailis lūpu kaktiņā šķita jauks un brīnumgards.
Jau kopš pirmā brīža, kad satiku, Reinis, tā pat īsti neesot manā tuvumā bija spējīgs mani iedvesmot. Zināju, ka viņš ir kaut kur gaiteņos, staigā, steidzas, domā. Tas mani stiprināja un ļāva izbaudīt drošību.
Tolaik aizrāvos ar mūziku, mākslu, dzeju, aktierisko meistarību. Vienvārdsakot, ar visu un neko, tā pa īstam kam nopietni neķeroties klāt. Kārtējais 'wannabe' dzīves modelis. Reizē visu pasauli aptverošs Dievs un Velns, kas jauc ierasto kārtību vidusskolas solā nodirnot savas dienas.
Reinis bija mans elks kurš kļuvis par vienu no cilvēkiem. Maniem cilvēkiem.
Gadiem ejot sapratu, ka tieši šī bija mana vislielākā kļūda - uzskatīt un uztvert Reini kā cilvēku.. Kā parastu, ikdienišķu, dzīves pirkstu glāstītu 'cilvēķeli.' Kurš vienmēr par jebkādu dzīves maksātu cenu pastāvētu līdzās. Dzīvotu gaužām laicīgu šo dzīvi.
Ir elki un ir cilvēki. Nevajag šos abus jēdzienus apzināti jaukt kopā. Ja nu tas sanāk neapzināti, tad ir pavisam cits stāsts.
Reinim piemita īpašības, kuras biju izsvītrojusi no savu tuvāko īpašību saraksta. Vai māte kādreiz uzklausīja ko viņai teicu? Vai izrādīja man neviltotu mīlestību, mīļumu, maigumu vai velns viņ' sazin kā to visu lai vēl nodefinē? Vai paņēma aiz rokas un lika justies piederīgai? Vai tēvs kaut reizi nosauca mani par meitu? Tā vietā viņa skatiens bija vērsts pustukšajā Jack Daniel's pudelē.
Reinis to visu darīja. Mīlēja. Sargāja. Loloja. Rūpējās. Ļāva man justies īpašai. Bija mana ģimene. Mans vienīgais tuvais un sirdij piederīgais.
Likās, es pirmo reizi tās īpašības izjutu kā īstas.. Nevis kaut kur izlasītas, izrautas no kāda literatūras avota lapas pusēm, bet īstas un izjustas šīs īpašības.
Reinim es nebaidījos teikt 'es mīlu Tevi'
Man viņa skatiens pēc šādiem manis teiktiem vārdiem izteica visu.
Mācībstundās sēžot un klausoties viņa balsī, es burtiski lidoju. Lidinājos virs zemes kā viegls gubu mākonis bez noteiktas formas, jo tā nemitīgi pārveidojās, pārmainījās, bet vienmēr paliekot viegla, viegla.
Reinis klāstīja par seno laiku domātāju tekstiem un gūtajām atziņām. Filozofs pēc dvēseles stāvokļa un profesijas, viņš savā dzīvē un darbā atdeva sevi visu. Par daudz, kā izrādījās vēlāk..
Klausījos tik aizrautīgi it kā ar katru izteikto vārdu pār lūpām plūstu atzīšanās kvēlā mīlā. Nejutu un neredzēju vairs neviena cita klātbūtni - man pastāvēja un acu gaismas priekšā dzīvoja tikai šī bezgalīgi mīļā, filozofiskā būtne.
Lielākoties savas dienas un naktis mēs pavadījām kopā. Darot jēdzīgas un dažbrīd tīri vai bezjēdzīgas lietas. Citu acīm skatoties, ne savām. Kapi pusnaktī, arī citās diennakts stundās, bija mūsu iecienītākā vieta kur nodoties kvēlai, nesatricināmai un robežu nepakļautai sarunai par dzīvi, jēgu, cilvēkiem, pasaules beigām, nāvi.
Man patika šī sajūta, kad Skolotājs mācīja arī neatrodoties klasē. Dzīves gudrība.
Reinim bija brīnišķīgs dzīvoklis. Piebāzts ar tik daudz sīkām detaļām. Austrumnieciski paklāji pie sienām un uz grīdas. Spilvenu kaudzes. Vēja lukturi pie griestiem. Dekoratīvas papīra lampiņas. Stikla glāzes un bleķa trauki. Vienmēr smaržoja pēc lavandas vīraka. Patiesībā
smaržu buķete bija dažāda, lavanda tikai tur pārvaldīja visas pārējās. Kaltētu piparmētru un kumelīšu buntītes nokarājās koka sijā. Vēl visvisādi augi, kuriem es pat nezināju nosaukumu. Tējas. Daudz un dažādas tējas. No austrumu valstīm un pašmāju.
Man patika turp aiziet, arī tad kad es, piemēram, zināju, ka viņš aizbraucis ciemoties pie vecākiem. Uz divām trīs dienām. Citreiz krietni ilgāk. Atslēgu Reinis bija man iedevis. Izklejojās pasaulē un atkal atgriezās. Tā viņš mēdza darīt.
Vietas kurp nakšņot vienmēr atradās, jo pie Reiņa gandrīz vienmēr kāds viesojās un par to iepriekš bija piedomāts. Guļammaisi, segas, spilveni un matrači nekad nevienam netrūka. Visi tika izguldīti un izmitināti. Viņa mācības piekritēji un sekotāji. Palika pa nakti, uz vēl kādu dienu. Viņa dzīvoklī valdīja burvīga atmosfēra. Cilvēki, kas tur viesojās nebija viss reliģiski akli fanātiķi, vai uz filozofijas ‘’adatas’’ uzsēdināti kalpi. Tie bija cilvēki, kas pārliecināti par savu un sava Skolotāja domu patiesīgumu.
Sievietes, kuras tur bieži viesojās, nekad netiku redzējusi kārām acīm lūkojoties uz Reini. Viņas gan palika pa nakti, bet tad arī darīja to kas viņām jādara - gulēja.
Viena no sievietēm kļuva par manu tā teikt, Dievieti. Dvēseles radinieci. Garīgo māsu. Mēs mēdzām sarunāties tiktāl līdz dvēsele atkailinājās pilnībā. Kaila tā gulēja priekšā.
Daira, tā sauca šo būtni. Viņa nozuda mazliet vēlāk kā Reinis. Vēlāk tika atrasta mirusi savā pašas dzīvoklī. [Jā, jūsu nojauta jūs nekādā gadījumā nav vīlusi, Reinis mīklaini nozuda un/vai nomira nesasniedzot trīsdesmit gadu vecumu. Šodien, sēžot pie viņa kapa, kuru izveidojām mēs - viņa mācekļi - un jums šo visu stāstot, Reinim apritētu trīsdesmit deviņi gadi. Ir pagājis laiks, bet es joprojām jūtu viņa elpu sev pie auss. Pieplakšu ciešāk kapu kopiņai, varbūt saklausīšu viņa balsi? Varbūt ieraudzīšu un aizmaldīšos viņa tēraudpelēkajos acu okeānos? Bet varbūt klusējot vērošu viņa ķermeni ieskautu melnajā tērpā? Bet varbūt Reinis nemaz nav beigts, tikai ierasti klejo? Desmit gadus..?]
Ja godīgi, nemaz nezinu kā un kādēļ Daira aizgāja no šīs laicīgās dzīves. Viņai bija vīrs un trīs bērni, no kuriem jaunākajam bija mazliet vairāk kā gads. [Kad pēdējo reizi apciemoju, mēnešus divus trīs pēc Dairas guldīšanas zemes klēpī, bērni aprada ar jaunajiem dzīves apstākļiem, jo Dairas vīrs jau bija apņēmis jaunu sievu. Cik zinu, bērniem viņa ne visai patika. Vismaz Egons, Dairas vecākais dēls, krasi izteica man šādu domu. Dairas meitas nebija mājās un jaunākā atvase gulēja diendusu, tamdēļ viņu domas man bija liegts uzzināt. Un tagad jau stipri par vēlu. Jaunā audzināšana izskalojusi viņu mazattīstītos prātiņus, protams, par sliktu man. Toreiz iegāju viņa istabā un tik vien kā uzspiedu ciešu skūpstu uz pieres]
Šie nāves apstākļi drīz vien noklusa un neviens par to vairs nerunāja, un es nemaz nejautāju. Kālab? Vai tas ko mainītu, vai atdotu, atmestu atpakaļ dzīvē mirušos?
Vai Reinis tad atkal būtu līdzās, kā senāk? Mīlētu mani ar visu sev piemītošo burvību un maigumu, kas man tik ļoti pietrūka līdzcilvēkos?
Es atceros to dienu, kad pēdējo reizi skatīju Reiņa vaigu, it kā tas būtu noticis vakar.. Bija daudz par daudz pāri pusnaktij - atnākušie un dzīvoklī palikušie vai nu jau bija devušies pie miera, vai klusi sarunājās savā starpā.
Reinis runāja neierasti lēni un bija pārlieku nopietns. Viņa tēraudpelēkās acis sveču un papīra lukturīšu gaismēnās ik pa reizei cieši ielūkojās manējās. Klusēja. It kā vēlētos nofotogrāfēt un paturēt mūžīgā atmiņā. Es pārlieku akli mīlēju, lai saprastu kas notiek vai notiks..
Viņš turēja manu roku, sēžot uz austrumnieciskā paklāja brīžiem to viegli skarot ar lūpām. Es gulēju Reiņa lielajā dīvānā starp palagiem, segām, lakatiem un spilveniem, puskaila, jo vīraks un neprasmīgi noregulētie radiatori gaisu dzīvoklī radīja patīkami tveicīgu, sutīgu, uz vēdera un blenzu uz viņu, pilnībā klaji ignorējot izsmērēto skropstu tušu, izplūdušās acu ēnas un sarkano lūpu krāsu, kuru tolaik biju iemīļojusi.
Likās tikai tīri pašsaprotami ieritināties Reinim blakus, kad viņš iekāpa dīvānā. Un guļot uz viņa kailajām krūtīm, klausīties sirdspukstos, līdz logā uzausīs vasarīgs Dienas Acs stars, kas ievedīs jaunas, kārtējās dienas nagos.
Reinis kā ierasts, arī tajā rītā bija pamodies pirmais. Viņš vienmēr pamodās pirmais, it kā būtu noteicis visiem guļošajiem celties tikai noteiktās stundās. Cik zinu, visi šo dīvainību ievēroja, un varbūt tā patiesībā nebija nemaz nekāda dīvainība, bet nejaušība.. Kad atvēru acis, redzēju viņu šiverējot gar tējkannām un krūzēm, un karotītēm, kurās ietilpa vien niecīgs daudzums tējas lapiņu. Smaržoja pēc ierastās lavandas un mazliet pēc Yerba Mate. Izrāpos no gultas un apģērbu Reiņa melno kreklu, kas saburzīts mētājās uz paklāja.
Dzīvoklī vēl bija daži miega valstībā esošie - Daira viena no tiem. Klusi lavījos garām guļošajiem ķermeņiem tuvāk Reinim. Virtuve nebija tā īsti atdalīta no viesistabas, vienīgi stiepās tā saucamā bāra lete. Aiz tās tad arī Reinis atradās. Pamanījis mani, Reinis pasmaidīja un noskūpstīja mani uz pieres, kuru es pa varītēm stiepu viņam pretī. Kā tāds bērns savam dievam, sasodīts.
Reinis kalvadosā pasniedza man trešā uzlējuma Yerba Mate. Tādu kāda man garšoja. Iesūcu rūgto tēju. Ķermeni pārņēma nevaldāms entuziasms. Reinis gādīgi notīrīja acu zīmuļa paliekas uz mana apakšējā plakstiņa. Viegli pelēcīgas ēnas iezīmēja manas acis.
Mans spogulis bija viņa acis. Mīlošs cilvēks ir naivs. [Tamdēļ man tagad vienmēr somā ir spogulis plaukstas lielumā]
Es dzēru tēju un aizgūtnēm vēroju Reini. Patiešām, es varēju iedomāties dzīvi kopā ar viņu. Telpās, kas bija piegāztas ar Reiņa un viņa piekritēju elpu, enerģiju un pāri pārēm plūstošo pozitīvismu, kas raksturīgs dziļai filosofijas mācībai.
Patiešām spēju. Kopdzīve būtu bijusi ideāla. Labi, varbūt ne vienmēr ar tik daudziem cilvēkiem blakus, [sirdī es tomēr jutu, ka arī Reinim piemita mizantropijas lēkmes, kas prasījās tapt apmierinātas] kas nāca un gāja, kad vien tiem pašiem kārojās, kaut arī tā bija daļa no viņa, no viņa dzīves. Un mani ne mazākajā mērā tas netraucētu. Ja tikai Reinis būtu līdzās.
Vienmēr sarunas un mācības par dzīvi un tās sniegtajām baudām. Vienmēr brīva atmosfēra, kas valdīja šajās dzīvokļa sienās un ārpus tām.
Kaut kā nelikās svarīga šī vecuma starpība, kas pastāvēja starp mani un Reini, un šiem cilvēkiem. Dvēseles likās viena vecuma un gudrības piepildītas.
Es nekad nedomāju par to kā citi uztver manas attiecības ar šiem cilvēkiem, ar Reini. Skolā mēs bijām Skolotājs un Māceklis. Tāpat jau arī ikdienā, aiz vidusskolas durvīm un logiem. Es tikai mīlēju Reini. Tas, šķiet izteica visu. Vismaz pašai priekš sevis noteikti.
Turklāt, visiem tāpat bija teju vai 'nospļauties' par mani. Par dzīvi kādu es dzīvoju, ar ko satiekos, kādēļ satiekos. Par to, kas es būšu, kad izaugšu. Uz patiesības nots jāteic, ka man pašai arī bija 'nospļauties'. Vienalga. Es nedomāju par dzīves sniegtajām iespējām. Tas gan stipri gāja pretrunās ar Reiņa filosofiju, kas noteica, ka arī Bohēmā pastāv savi likumi, kas jāievēro – vēlies to vai ne..
Tādēļ, tikai ne Reinim un šiem cilvēkiem, kas bija visapkārt - Dairai un pārējiem – nebija vienalga par mani. Viņi jautāja, uzstājīgi pat brīžiem, bet es mēģināju ar vārdiem un žestiem attēlot visu to burvību, kas dzīvoja manā iztēlē. Visas tās domas materealizēt. Pasniegt viņiem saprotamā valodā. Kaut gan, es varēju arī klusēt, tāpat tiktu sadzirdēta un saprasta. Ja sirds runā ir pilnīgi vienalga kādā valodā, un vai maz vispār tiek pielietoti vārdi, valoda, skaņa..
Jā, todien es Reini redzēju pēdējo reizi. Viss bija kā parasti. No rīta iedzēruši tēju un uzkoduši sviestmaizes, kopīgi devāmies uz skolu. Mācību stunda manā iemīļotajā filosofijā bija fantastiska. Pēdējais sols, kur nodoties dienas raksturīgajai sapņošanai ar atvērtām acīm paralēli Reiņa balsij, kas deklamēja Budisma teorijas. Kaut kādu paviršu domu pierakstīšana piezīmju burtnīcā.
Pēc skolas devos mājup – šis tas vēl kavējās vecāku mājās – apģērba gabali, grāmatas. Nekas svarīgs, bet man piederošs. Šis tas, turklāt, es vēl tur arī nakšņoju, precīzāk dzīvoju – vēlējos es to vai nē, tās bija manas mājas.
Kad nākamajā dienā nemanīju Reini skolā [filosofiju pasniedza Skolotāja, un uz manu jautājumu, kur pie velna ir Reinis, viņa neprata atbildēt, sakot, ka tikai aizvieto kādu, bet precīzi nezinot ko tad īsti]
Devos uz Reiņa dzīvokli.
Nekas jau neliecināja, ka viņš kur dotos vai būtu sataisījies doties. Ierasti zaļā mugursoma gulēja turpat stūrī, kur vienmēr, kad Reinis bija mājās. Mājās.
Viņa nebija. Jau deviņus gadus.
Šodien, sēžot pie viņa kapa, ko pašu rokām izveidojām Reinim, [valstī viņa personība tika izsludināta kā bez vēsts pazuduša] un jums to visu stāstot, šķiet, ka pagājusi tikai diena, viena, varbūt divas, augstākais trīs, kaut gan tas jau šķiet par ilgu, kopš Reinis atradās līdzās. Es patiešām nezinu, kas ar viņu noticis. Kādēļ viņš izdomāja pazust tieši tajā brīdī, kad bija tik ļoti mums nepieciešams? Mums, es tā, jo gribas noticēt, ka neba es vienīgā pārdzīvoju viņa pazušanu. Ne man vienīgajai viņš pietrūkst.

Es dzirdu kādu balsi nosaucam mani vārdā. Tā balss tik ļoti līdzinās Reiņa balss tembram. Kamdēļ mans prāts šajā rudenīgi drēgnajā pēcpusdienā rotaļājas ar mani? Kāpēc tieši šobrīd, kad kapsēta ir tukša, vientulīgi mierīga, iegrimusi savos sapņos un klusuma laikā?
Vai tas ir vējš, kas noglāsta manus matus? Varbūt.. Vai tas ir vējš, kuram ir tik karsta elpa? Varbūt tikai..?
Tikai vienam cilvēkam piemīt lavandai raksturīgā smarža. Tikai vienam.. Vai sirdij jāsāk gavilēt? Vai griezt savu seju pret to, kura tur iespējams pat nav?
‘’Reini?’’ - dzirdu savu balsi aizlūstam. Kā vieglu pavedienu, kuru salauž laiks vai cilvēks, vai nejaušība. Vai es pati..
Viņam ir pusgari mati, tumšas krāsas, bet ne melni, kas ieskauj vēja appūsto seju tik viegli it kā būtu uzgleznoti, krītot pār spēcīgajiem pleciem.
Acis. Tēraudpelēkie ezeri, okeāni un visas, visas uz pasaules esošās ūdens krātuves!
Seja, kura karsti dievināta pirms vairāk kā pieciem gadiem, nav mainījusies ne par gramu! Viegli. Mierīgi. Apgaroti, lai neteiktu vairāk..
Jūtos kā paralizēta – ticu, ka no malas skatoties es izskatījos muļķīgi.
Reinim, smaidot ir tikai trīs teikumi, ko man teikt, un viņš to dara, paralēli tam, ka apsēžas blakus savam ‘’kapam’’ – ar elpu uzpūš uz savas fotogrāfijas, kurai apsieta melna lenta – notīrot to.
- ‘’Manā dzīvē bija nepieciešama sieviete, nevis maza, puņķaina meitenīte, kas manis dēļ gatava uz visu.. Tagad Tu esi kļuvusi par tādu sievieti, kādu vienmēr esmu vēlējies.. Un es mīlu Tevi.’’

Man, būtībā, bija vienalga. Taču ne Blērai. Kā jau racionāli domājoša būtne, kā pirmo rīcības plānu veica – Blēra aizvēra logu.Lai gan laukā valdīja piķa melna tumsa, kāds skatiens varēja ielavīties telpā. Aizverot logu, istabā uzreiz kļuva smacīgi. It kā tās asinis, kas aumaļām ritēja no pārgrieztās brūces ķermenī, izdalītu salkanu smaržu, kas provicētu smacīgumu, konkurējot ar ko līdzīgu smogam virs manas iemīļotās galvaspilsētas. ‘’Kuru nekad vairs neredzēšu’’, nodomāju.
Jutu kā zūd spēki. Kājās nostāvēt kļuva aizvien grūtāk un grūtāk. Apsvēru domu nogāzties uz grīdas, bet tas solījās būt sāpīgi, traumatiski, tādēļ ieķēros sienā; vārda vistiešākajā nozīmē ieķēros sienā, uz tās palika nagu pēdas.
Blēra piesteidzās man klāt un satvēra mani ap vidu. Redzēju viņas acīs asaras.
- Neraudi, es teicu sāpēs saviebjot seju, - tā nebija tava vaina. Tu neko nevarēji darīt..
Mēs abas zinājām, ka meloju. Viņa gan varēja gan darīt! Viņa varēja gan! Dabūt mani projām no šejienes pirms kādam ienāca prātā mani nogalināt!
Blēra saudzīgi noguldīja mani dīvānā. Uz mirkli sāpes bija rimušās, bet tad ar joni atkal bija klāt, un vēl spēcīgākas, izteiktākas, asākas.
Nepārzinu anatomiju, bet ja līdz šim brīdim biju dzīva, lai gan ar grūtībām spēju plaušās ievilkt gaisu, dzīvībai ļoti bīstamie orgāni nebija skarti.
Bet varbūt es kā filmu varoņi, pateikšu savu sakāmo līdz beigām un tikai tad atstiepšu ķepas? Lai nu kā, gulēju un dīvaini sēcu.
Blēra lauzīja pirkstus. Ātro medicīnisko palīdzību saukt nedrīkstēja. Kādas atbildes par tā vīrieša līķi uz virtuves grīdas? Nāktos iesaistīt valsts iekārtas, un to nu mēs nekādā ziņā nevēlējāmies. Mūsu raibā pagātne un dzīvesveids, liecināja visu skaidrāk par skaidru – nepatikšanu jau tāpat pietika.
Man atlika tikai divas iespējas – ātrāk nomirt, ko es ticiet man, jau ilgi esmu vēlējusies.. Vai; vai izdzīvot, kas likās neticamākais no iespējamajiem variantiem.
Mēģināju pieslieties gultā sēdus. Nesekmīgi. Caur balto kreklu izspiedās nodevīgs asins traips. Pasmējos, labi, ka tas nav mans apģērba gabals, bet gan aizlienēts no tā vīrieša.
Blēra piekārtoja spilvenu zem manas galvas. Pat šobrīd viņa neaizmirst parūpēties par mani..
- Ko man darīt?, Viņas balss aizžņaudzās.
‘’Ak, svētā nevainība’’, nodomāju. ‘’Ko darīt, ko darīt? Neko nedari. Stāvi blakus un pajautā ko darīt!’’
- Tiec galā ar Viņu, pamāju uz virtuves pusi, kur savās asinīs mirka tas vīrietis. [jums jāsamierinās ar apzīmējumu – tas- jo es nepajautāju kā viņu sauca, un to jau mēs arī nekad vairs neuzzināsim..]
Blēra mazliet iepleta acis. Doma, ka viņai vienai nāktos maskēt pēdas, [apzinoties, ka vienmēr to šā vai tā esam darījušas kopā] kamēr es te kā SPA salonā guļu, raisīja viņā tādu kā šoku, neticību. Arī es intensīvi sāku prātot kā lai to ķermeni aizgādā projām no virtuves. Spētu es pakustēties tiktāl, ka varētu piecelties, labprāt palīdzētu, bet durtā brūce vēdera rajonā, liedza, ierobežojot manas kustības spējas.
- Piezvani Šoferim. [puisim tāda iesauka, jo viņš vienmēr visur mūs veda savā automašīnā, traucoties nepieklājīgā ātrumā pa gludajām pilsētas šosejām]
Šoferim varēja uzticēties, turklāt, reiz, mēs kā teikt, sagājāmies. Pāris reižu pārgulējām, kas nozīmēja, ka viņš jau ir piejaucēts. Mazs, piemīlīgs kucēns.
Blēra paķēra mobilo telefonu un ātri sameklēja viņa numuru kontaktu sarakstā.
- Šof! Te Blēra! Klausies! Vai Tu vari steidzīgi atbraukt? Ir noticis.. Jā! Lūdzu ātri! Tas ir saistīt ar.. Lūdzu pasteidzies! Man bail, ka viņa nomirs.. Ātrāk! Gaidu!
- Nu, - pacēlu uzaci, - ko viņš teica?
- Drīz būs klāt. Kā jūties?
Blēra pienāca pie gultas un pārliecās pār mani. Pirksti pieskārās pierei.
- Neizdzīvošu..
Viņa sāka skaļi vaimanāt. Raudoša sieviete ne vienmēr aizkustina, tāpat arī šoreiz.
- Blēra? Blēr, izbeidz raudāt! Izbeidz!
Asaru pilnās acis pievērsās man,
- Es pie visa esmu vainīga. Man nevajadzēja.. Varēju izglābt Tevi..
- Un pati aiziet bojā.. – sasodītais heroisms manī ierunājās, upurēties kāda labā.
- Man viņš nebūtu nodrījis pāri.
- Protams, protams, - iesmējos, brūce iesāpējās – tikai man drīkst darīt pāri..
To sauc par atmaksu, mīļā, par atmaksu. Reiz jau tam bija jānotiek. Tu zini to tik pat labi cik es.. Šī spēle nekad nebūtu turpinājusies ilgāk. Nebūtu. Agrāk vai vēlāk..
Mani pārņēma sāpju lēkme, runāt vairs nebija iespējams. Tajā pašā brīdī dzīvoklī ieskrēja Šoferis - aizelsies, izspūris. Blēra pat nepūlējās aizslēgt ārdurvis!
- Kā viņai ir? Šoferis metās pie dīvāna, kurā es locījos sāpēs. Viņš pats saprata, cik muļķīgi izklausījās šis teikums.
- Pie velna, es saucu ‘’ātros’’! Viņš iekliedzās.
Ieķēros viņa tumšajos, pusgarajos matos,
- Nē!
- Tu mirsti! Šoferis pat necentās atbrīvoties no mana satvēriena, lai arī viņam acīmredzami tas sagādāja ciešanas.
- Nē. – es čukstēju. Zinot, ka čuksti neizklausās pārliecinoši. Tikai izmantojot balsi, es spēju ietekmēt.
Sāpes pieņēmās spēkā, un mans ķermenis centās padoties veselajam saprātam.
- Tu taču noasiņo, augstais dievs! Blēra, ātri padod kādu lupatu! Brūci vajag piespiest, viņa jau tā ir zaudējusi pietiekoši daudz asiņu! – Šoferis, kā ierasts rīkojās ātri un meisterīgi. Minēju, ka viņš izgājis Pirmās palīdzības kursus?
Pēc brīža Blēra bija klāt ar dvieļiem. Paspēju ievērot, ka tie bija vienkrāsaini. Kaut kas starp baltu un bēšu. Vienvārdsakot, vairākkārt mazgāti, nodomāju.
Šoferis paņēma dvieli un piespieda pie ievainojuma.
- Tā nekas nebūs..
Un sāka atpogāt kreklu, kas bija man mugurā, neviļus sarāvos.
Šofera skatiens manās acīs bija tik ciešs, ka neteicu ne vārda, atļaujot viņam darboties ap mani.
Piespiedis pie manas kailās ādas silto dvieli [nez, vai tas no asinīm kļuva tik silts, vai arī tās bija viņa rokas, kas pieskārās..]
Viņš apturēja cik necik asiņošanu. Vismaz tās nešļācās kā no aizkauta zvēra.
- Blēra, še turi! Piespied labi cieši klāt, sarunāts, ja?
- Kam Tu zvani?! Viņa jautāja, kad ieraudzīja pie Šofera auss mobilo telefonu.
- Man ir pazīstams kāds ārsts.
Blēra papurināja galvu.
- Uzticams ārsts, - it kā nolasījis viņas domas, Šoferis atbildēja.
Nebūtu mani pārņēmis bezsamaņas vilnis, noteikti protestētu. Bet tā kā es jau pusminūti vāļājos bez samaņas pasaulē, man kārtējo reizi bija pilnīgi vienalga.







**
Nesāpēja, tikai tā nepatīkami smeldza vēdera apvidū. Attapos, ka vēl joprojām esmu dzīvoklī. Dīvānā. Apsegta ar rūtainu filca segu. Liegi sildīja. Aptaustīju vēderu. Tas bija apsaitēts neskaitāmu daudzumu marles saitēm. Sajutu pēc reljefa.
Mēģināju piecelties, bet tajā brīdī ienāca Blēra.
- Necelies! – Viņa iesaucās aizkapa balsī. – Apgulies, lūk tā..
Atkal sabužinājusi spilvenu, viņa apsēdās līdzās dīvāna malā.
Uz manu jautājumu, kuru viņa tik pat labi, varēja izlasīt manās acīs, viņa atbildēja:
- Šoferis atsūtīja ārstu. Neuztraucies, uzticamu ārstu. Viņš arī nekādus jautājumus neuzdeva, patiesību tāpat neteicām..
- Un līķis?
- Nogādājām.. Neuztraucies.. Šoferis labi parūpējās..
Redzēju netālu stāvam Šoferi,. Smagiem soļiem, viņš pienāca klāt.
- Sveika. Nu kā? Dzīvosi?
Pasmaidīju, kas nozīmēja, ka dzīvošu. Tomēr dzīvošu.
Viņš jau devās uz durvju pusi;
- Paldies!
- Nav par ko. – Šoferis kautrīgi iesmējās, - Ne jau pirmo reizi glābju Tavu dzīvību.
- Un ne pēdējo.., es arī iesmējos, pieklusināti, lai brūce nesadomā no jauna atvērties, kaut gan jutu, ka esmu pienācīgi salāpīta.
Aiz Šofera spēcīgā stāva durvis aizvērās, un mēs ar Blēru saskatījāmies..

zinu ka viņa mani neciena bet es tāpat viņu vienlīdz stipri mīlu.

Uzkāpt uz tava pleca gribu tēlot papagaili gribu atkārtot malt vienu un to pašu gribu
– mīlu mīlu mīlu.

Tu esi pārklājies ar manu kairinošo miesu.
Tu esi neviltoti pārklājies ar kairinošo mani.
Kļuvis vieglāks vieglāk iespaidojams it kā šķīstāks.

Aizveru acis un ieklausos tavos soļos tie aizvedīs pie tevis.

Arī tā kura laiza šīs brūces esmu es arī tā kura cērt.

Es eju pa asfaltu sasalis sniegs ja ciešāk ieskatās paveras skats uz kontinentiem.

Reiz teici kaļam dzelzi kamēr tā karsta, kamēr kalējs atvaļinājumā smēdē atvērto durvju dienas kaļam kāpēc tad tu klusē tagad?

Tieši pretī mākslinieku preču veikalam ir ziedu salons zināsi kur nopirkt buķeti vainagu ko uz mana kapa uzmest kad pienāks apsolītais solītais laiks.

Un mans niķis nepāriet uz ielām uzlasīt kartes kādu bezprātīgo pamestas sekot norādēm šķērsot krustojumus degot tikai indīgi zaļajam.

Eju pa tumšo bulvāri kas nav pat bulvāris bet man labpatīkas to tā saukt
Es eju un asaras krīt no manis, iztek caur degunu
Vienalga ja izskatos kā klauns.

eju izmest makšķeres sestdienas vakarā man neklātos būt vienai.

Un vieglprātīgi iedomāšos ka man aizejot tu ņemsi un kafijas krūzē iebērsi vielu kas panesīs manu prātu, manu aprobežoto domāšanu gabaliņu tuvāk tev.

Es tavā vietā ja būtu tu
Necenstos iespraukties manā dzīvē
ja tiksi zem lupas
nesaudzēšu izķidāšu līdz pēdējam.

Pilnmēness ir koku galotnēs ieķēries
Roķīgās rokās balādes pārtop pieglaimīgās fejās bez sejām akordos nav precizitātes ceru rīt jau līdzi dilt man pilnmēness šomēness par daudz.

Un tagad vajag ko siltu nē karstu ķermenī piegāzt piepildīt tā no ārpuses uz iekšpusi vīles atirušas maniem ceļgaliem tamdēļ kājas plati nevaru kopā sakļaut
Bārmenis aiz letes pustumšajā apgaismojumā ieslēpies pusstundu atpakaļ apsolīja uzkarsēt kolu bez ledus
Vēljoprojām aptvert vai tas bija joks un kurā vietā vajadzēja smieklu lēkmei ļauties
Manai domāšanai šonakt lēnums piemīt.

Peldu ķiršu trifeļu jūrā tas viss vēl pirms brokastīm, piedod. Un Peldu ielā.

Kā nākamo pēc ‘’Sveika, kā iet?’’ienākot istabā, viņš man teica, ka esot atradis viņas rakstīto vēstuli. Tikai vakar, nejauši uzgājis, [neticu, pazīstot viņu, neticu, ka tikai vakar; gan jau tā pabijusi viņa prātā un rokās ilgākā laika posmā ] starp neskaitāmu daudzumu citām vēstulēm, kas pāršķirstītas, izskatītas līdz nelabumam – locījuma vietas jau ieplaisājušas. Zilganā pildspalvas tinte mazliet izbalējusi, bet lapa ieguvusi pelēcību. Viņš man to nolasīja savā ierastajā, monotonajā balss tembrā, ieturot pauzi tikai tajā brīdī, kad iedzēra tēju, no sākuma līdz pat beigām. Vēstules saturu varu pat nocitēt, taču fragmentāli; paliksim pie fragmentiem; tā izklausījās aptuveni šādi:
‘’Nav lielākas laimes kā vērot sava mīļotā cilvēka aizmigušo seju. Dziļi, dziļi iegrimušu sirrealitātes tīklos. Miera pārpildītu. Apgarotu. Tik pazīstamu. Tajā pašā laikā – gluži svešu, it kā tikai tagad, uz sitiena ieraudzītu. Vērot kā blāvā gadalaiku saule atmirdz. Nekautrīgi lūkoties aizvērtajās acīs ar tumšajiem skropstu vēdekļiem. Zināt par ko ir katra no šīm rūpju rievām. Zināt, kad nogurums atstājis savas pēdas un kamdēļ.
‘’ Viņa rakstījusi savā kaligrāfiskajā, uz kreiso pusi tendētajā rokrakstā, Dzīves pieredzi. [..] Pastāv nerakstīta vēlēšanās ar plaukstu aiztriekt kādu atirušu matu šķipsnu, kas sedz pieri. Tikai tāpat vien.. Pieskarties lūpām, vai auss ļipiņai. Noglāstīt rugājiem klāto zodu. [..]Bet neuzdrošināties.. Bīties. Tikai mentāli baudīt kā izcirstās, izgrebtās līnijas veido šo cilvēku. Unikālu Personību. Ar visiem saviem plusiem un mīnusiem. Ar visām labajām un ne tik labajām rakstura īpašībām. [..]
Pāri visam, šķelmīgo smaidu mutes kaktiņos pamanīt, it kā nojaustu, ka tiek paslepus vērots.
Nav lielākas laimes kā sajust blakus esošu tuvumu un ķermeņa siltumu. Uzlikt galvu uz krūtīm, ieritinoties līdzās, tik cieši, tik cieši, ka sāp.. Un ieklausīties sirds ritmā: ‘’Tu. Es. Mēs. Tu. Es.Mēs. Tu. Es...’’ Un smaidīt. Un smaidīt, muļķīgi, un no prieka. Apzināti aizmirst par katru nākamo rītdienu, kas jāpavada kā neatkarīgai būtnei. Aizmirst, ka atkal jātēlo spēks.
Nav lielākas laimes un žēlsirdības kā uzticēties..

Pazīstama seja jau ir manāma pie bāra ieejas. Grupas, kas uzstājas šajā vakarā - basģitārists. I. Vārdā – visādas trakas lietas savlaik darītas kopīgi. Kvēlojoša cigarete pirkstos. Neiztrūkstošais TĀ dzēriena kauss. Iegrimis sarunā ar kādu cilvēku, bet tā vien šķiet, ka tā vienkārši ir saruna sarunas pēc. Nedzirdu balsī aizrautību, mazo entuziasmu, kas parasti rodas sarunājoties ar cilvēku, kura teiktais iedvesmo. I. Mani ieraudzījis, pārtrauc sarunu un visa viņa uzmanība pievērsta tikai un vienīgi man.
Protams, pieklājības ierastajām frāzēm seko jautājums no manas puses - es jau domāju, ka nokavēju! Jūs vēl nespēlējāt? - jautāju cieši ieskatoties I. acīs, kas pustumsā spoži uzplaiksnī. Kā tādas zvaigznes, sasodīts!
Saņemu atbildi, ka vēl ne, un ne tik drīz - cilvēku esot maz. Kā vienmēr, nodomāju, bet skaļi saku - kā? bet jūs taču spēlēsiet man! – lieki piebilst, ka tas ir mans iecienītākais teiciens, ik reizi, kas apmeklēju šīs grupas koncertu. Mana iedomīgā, nelabojamā daba, jel piedodiet.
I. iesmejas un iedzer malku no kausa.
- Bet A. Ir iekšā, pieņemu, ka mēģina.. - Dzirdu basģitāristu sakām. Jā, viņam tas noteikti ir jāpasaka.. Protams.
Es dodos iekšā bāra telpās.

Nekad iepriekš neesmu šeit viesojusies, tamdēļ īsti nepārzinu ne inventāru, ne bāra telpu izkārtojumu, nerunājot jau par publiku - ja šeit vispār kāds šajā vakarā ir ieradies.. Pāris cilvēku ir manāmi – pie bāra letes, dziļāk telpas iekšpusē.
Stiklotas durvis. Plaši atvērtas. Galdi. Uzklāti – baltiem galdautiem. Sarkanas salvetes.
Dzirdu bungas. Skaļas. Ierasti skaļas. It kā par spīti pārkliegt visu un visus.
Skatos dīdžejs pie skaņu pults – pusmūža vīrietis ar pusgariem, tumšas krāsas matiem. Apģērbies ļoti vienkārši – melns, apdrukāts T-krekls [kas bija uzdrukāts, neatminos, pieņemu, ka nekas pārlieku acīs krītošs tas vis nebija, citādāk piefiksētu] un džinsu bikses. Neitrāls.
Divi jaunekļi uz melna dīvāna. Viens stipri jauns, otrs mazliet pāris, varbūt divus, trīs gadus vecāks par mani. Pirmais, cik noprotu, I. Pazīstams tipāžs.

Tur jau lūk ir skatuve. Mazliet atgādina kādu citu bāra skatuvi, kur esmu kādu laiku atpakaļ viesojusies.
Vokālists R. Pie mikrofona. Pamāju. Saņemu vieglu galvas mājienu pretī.
Un A. Pie sava instrumenta. [Cilvēks mīl to ko viņš dara. Un dara to, ko viņš mīl..]
Paņemu krēslu – tādu apšūtu ar vieglu, rakstainu drānas gabalu – dikti cietu un sēdēšanai ne visai ērtu, pie velna nekas! – un skatienu piekaļu skatuvei.
A. Sasveicinās ar manu līdzi atnākošo biedru. [Jā, es nebiju viena]
Skatiens. Vēl kāds skatiens – vērsts uz manu pusi – pielecu kājās un apskauju A. Tā mēs sasveicināmies. Bez liekvārdības frāzēm.

R. sevi nedzird mikrofonā. Instrumenti [lasī: bungas] ir krietni par skaļu. I. Kaut kur vēljoprojām staigā apkārt – basģitāra pavirši nomesta stūrī. Vēl pāris tehniskas ķibeles seko viena otrai. Drīz tas tiek novērsts, un kā ģenerālmēģinājums tiek nospēlēta viena dziesma. Tam seko atelpas brīdis, vēl pirms koncerta sākšanās.
‘’VIP loža’’ tā saucamā tiek ieņemta.
Iesteidzas R. Dzīves biedrene – sabiedrības dvēsele un gaužām pārpozitīva sieviete, kuras personība, manuprāt, runā pati par sevi. Smejoties jau secinājām, ka ir bijušas arī tādas reizes, ka mēs gluži abas vien esam ‘’kā jau karstākās atbalstītājas/fanes’’ ieradušās uz koncertu. [Hmm, jā, Āgenskalnā tā arī bija. Kā nu reiz to bāru sauca – cieša saistība un līdzība ar atraitni vai vecmeitu. Un kaut kas bija arī par kaķiem, ja nemaldos. Ja vien nemaldos]
Ieslīgstam sarunās. Mums piebiedrojas kāda paziņa no I. Puses. Sieviete pāri 30 [neba es biju tā jaunākā..?!]
Pļāpājam par kokteiļiem, mobilajiem telefoniem, sieviešu vecumu, tuvākajām dzimšanas dienām, laikiem, kad R. Bija 25, filmām, un protams, par saistošo – par mūziku.

Aizskatuvē atrodas durvis uz kurām rakstīts – ‘’šeit nav labierīcības, bet gan virtuve – nepiederošām personām ieeja liegta.’’ Durvīs parādās slāviska seja. Šķiet, ka sejai ir grūtības atraut skatienu no manis.. Protams, es tur sēžu, kājas sakrustojusi vienu pār otru, melnie zābaciņi viegli skar grīdu – iegrimusi sarunās.
Šī pati ‘’slāviskā seja’’ pienes VIP ložā uzkodas- dīvaina paskata sviestmaizes ar ķiršu tomātiem virs gaļas izstrādājuma– tādiem maziem, tumši sarkanīgiem. Neaiztiku, neprovēju, tamdēļ nemācēšu pateikt vai tiešām atbilstoši savam nosaukumam arī garšoja.

Pulkstenis tuvojas stundai, kad tā kā jau būtu pienācis laiks sākt uzstāšanos. Puiši apzinīgi ieņem savas vietas uz skatuves.
Es protu noglāstīt ar skatienu. [neaizraujies, Mārīt]
Lēnītēm ierodas cilvēki no blakus telpām – skaņa atvilinājusi.
Pārsvarā tie ir jauni cilvēki – ap gadiem 18, ne vairāk, ja ne pat mazāk. Mākslinieciski noskaņotas būtnes – krāsas apģērbā kaujas savā starpā, un dzejnieku tipa jauni vīrieši – melnos trenčos un nevīžīga paskata matu ērkuli.
Protams, ir jau arī anarhisti – tulīt pie skatuves – jo trakāk, skaļāk, jo labāk. Mati, kas piegāzti ar cukurūdeni un stipri ‘’sakasīti’’ uz augšu atšķir viņus no pārējās publikas.

Nospēlētas jau pāris dziesmas. Man vajag uz vietu kurp pats ķēniņš dodas paša kājām. Atstāju adīto jaku, austrumniecisko šalli un somu R. Dzīves biedrenes uzraudzībā un aizeju. Paraustu durvis - ciet. Gaidu.
Skatiens slīd pār telpas iekārtojumu. Apbružāts – nāk prātā pirmā doma. Daudz ķieģeļu sienu un pelecības.
Pie sienas plakāts, no kura smaida [I. Protams kā vienmēr izceļas ar savu māžošanos] trīs sejas – šī vakara viesi, kuri jau ieņēmuši skatuvi. Mūzikas ritmā viegli līgojos – klusi dungoju dziesmas tekstus, kas atplūst pat līdz šejienei, lai arī stiklotās durvis ciet.
Tuvojas cilvēks. Vīrietis. Gadi tā ap 35. Šķiet ne garāks par mani augumā. Protams, džinsos. Tumšas krāsas kreklam līdzīgs apģērba gabals. Seja tāda ar neko nepiesaistoša, ja drīkst tā izteikties.
Iesāk sarunu ar mani. [mhm, skaidrs tas akcents. Šajā vakarā šīs tautības pārstāvji iet uz urrā ]
Viņu saucot tā un tā, viņš šeit esot atnācis skatīties sporta pārraidi [ah tad tādēļ viņam ap kaklu tā smieklīgā paskata šalle – suvenīra cienīgs atribūts?]
Kā mani saucot, ko es šeit darot, vai esot atnākusi viena, vai kopā ar draudzenēm, vai viņš drīkstēšot pievienoties vakara gaitā, vai arī tas esot slēgts vakars, u.t.t.
- Mani sauc Mārīte. [vai tiešām?]
- Atnācu uz koncertu. [tikai uz koncertu?]
- Nē, es šeit esmu viena. [cilvēks jau vienmēr ir viens]
- Jā, droši. Es būšu pie skatuves. [pie skatuves, aiz skatuves, uz krēsla]
- Nē, nē, protams, nav nekāds ‘’slēgtais’’ vakars. Var nākt kas vien vēlas. [VIP ložā nelīst]
Pa to sarunas laiku jau iznācis cilvēks, pasmaidu iepazīties kārojošajam vīrietim savu visapburošāko no smaidiem un aiztaisu viņam deguna priekšā labierīcību durvis.

Ja skan tā, TĀ dziesma, nespēju novaldīt savu dabu – gribas spiegt un trakoti lēkāt. Neteiksim jau viss, ka tas gadalaiks būtu viens no maniem iecienītākajiem, bet dziesma par to – ideālisma kalngals, virsotne, apogeja!
Matiem plīvojot esmu pie skatuves un griežos neprātīgo apļos ar I. Paziņu un līdzi atnākušo biedru.
Vienkārši šķiet, ka tajā brīdi tā vajag – teksti, skaņas, ritms – viss runā pats par sevi – nes Tevi tuvāk tai endorfīna sajūtai.

Slāvs ir atradis ceļu. Atvilcis druknas miesasbūves draugu līdzi. Šamējam ar’ tāda paša paskata šalle ap kaklu. Karstākie fani, šķiet ka. [ļauj minēt – futbola?]
Seko man ar skatienu. Jūtu kā viņu acu zobeni durās manā mugurā. It kā man nemaz nekas nebūtu apģērbts – vien kaila miesa apskatei.
Trakoju [es neprotu dejot] turpat līdzās. Vienā brīdī, tas pats kurš centās izdibināt manu vārdu, ir man blakus un grozās gar mani, izmisīgi stiepj savas kuslās rociņas. [viņa pilnīgais draugs tajā pašā laikā ir pievērsies I. Paziņai, jebšu I. Paziņa ir pievērsusies viņam - kas to vairs zin, un vēsture klusēs mūžīgi]
Esmu pie skatuves un manai trakojošajai dabai ir viss vienalga – gribu atdoties mūzikai. Kleitai, kas pieguļ augumam kā otrā āda, pieskaras rokas – jūtu un cenšos izvairīties- man nepatīk ja vispār cilvēks man pieskaras. Tas nav tikai viens pieskāriens – vesela pieskārienu jūra.
Manuprāt, viņam kāds iesita..

Pēc pēdējās nospēlētās dziesmas [sava veida himna, kas ik reizi tiek nospēlēta koncerta beigās] savas sāpošās kājas un strauji pukstošo, ielīksmoto sirdi, aiznesu līdz A., kas nāk man pretī. Smaidīgs. Apmierināts. Noguris. Patīkami noguris.
Brīdi aprunājamies un atvadāmies.
Pamāju R. Un viņa dzīves biedrenei, kas noņemas ar digitālo fotoaparātu sēžot pie galdiņa– sabildējusi visvisādus kadrus. I. Paziņa ar glāzi rokā pienāk klāt vēl ko pajautāt – tas mani sasmīdina – un atvadāmies.

Vilcieni
Un Tavas elpas vilcieni šonakt ar
spožajām lukturu acīm
atgādina klusas slepkavas, kas pielavās, lai
iedurtu nāves bultu miesā
tuvāk pie sirds
Un vienmēr tuvāk pie sirds piespiežot ar
spēku klāt
Izgaist
Tu vēlies izgaist
Atstāt mani tukšu
Pārklāties atmiņu lapām, kas drukātas
melnā nakts aizsegā
Pie sveces liesmas - kā vijoles skaņas
Skaļas
Klausīties.
Un klausīties vai dzīvība reiz atpakaļ nāks
Ja nāks - vai ilgi?
Ja nāks - kādēļ?
Paliec. Nekļūsti par ēnu.
Neliec man Tavu vārdu klusībā saukt.

Vilcieni.
Un Tavas elpas vilcieni šonakt..

Es visas
Tās miljons zvaigznes nocelšu no debesīm
dienas laikā,
gaismai esot gaišai
Un atnesīšu Tev
pie kājām nometīšu kā miglas palagu
cauri redzamu
Un Tavas acis kvēli liesmos pēc
nakts.
Es visas
Tās miljons zvaigznes
gabalos sadalīšu un kā
spoguļa lauskas sašķobījušas attēlu,
es pēcāk likšu kopā.

Saki, ka vēlies.
Saki, ka Tev vajag,
Ka gribi un kāro.
Saki, ka esmu sirds pelēkai Tavai
uzkrāvusi pelēku dienu.

''Labrīt..

Es apsolīju [šķiet tas bija pat zvērests no manas puses], ka uzrakstīšu Tev rīt. Lūk, es rakstu. Cenšos apkopot savas gluži nesakarīgās, dažbrīd vai tīri haotiskās domas, teikumos. Ietērpt vārdos. Lai gan, pēc vārdiem nenākas izmisīgi, ar putām uz lūpām, meklēt. Jo/ja runā sirds. To var just?
Ir agrs rīts. Diena vēl tikai atpletīs savas zvaigznes - neparastās acis - un uzlūkos gaismu visā tās spožumā un godā.
Atplauks spārni un atmirdzēs jauna diena. Priekš visām tām, visām iespējām, kuras paslepus mēs vēlamies, lai piepildās, lai atnāk un noliek savas rokas klēpī.
Esmu gulējusi labi ja pāris pusstundas. Ik pa brīdim lecot augšā no gultas, slaukot pieri ar plaukstu, esmu aizvadījusi šo nakti. Drudzis būs mani pievarējis. Nav spēka un apņēmības pat aizvilkties līdz aptiekai, pēc miega zālēm, vai kāda cita nebūt preperāta, kas nestu man svētu mieru un aizmirstību. Divas pēdējās no tabletēm noriju jau vakar no rīta.
Ar pēdējiem spēkiem esmu piedabūjusi sevi pie rakstāmpults. Spalvas kāts manos pirkstos trīc. Dreb kā tās lapas rudens vēja trenkātas.
Ak, neklausies taču manī! Protams, ka rakstu e-pasta vēstuli. Esmu nogurusi, tamdēļ pieļauju tik daudz kļūdu. Piedod. Burti uz klaviatūras jaucas vietām.
Esmu nogurusi. Tev jau būs bijusi taisnība teiktajā, ka tāda esmu vienmēr. Nogurusi. Tagad šķiet vēl daudz, daudz vairāk. Un nopietnāk..
Vakarnakt Tava balss mobilā telefona niecīgajos mikrofoniņos skanēja tik biedējoši pazīstami un tajā pašā laikā tik atsvešināti, it kā Tu būtu tik tālu un tuvu vienlaicīgi. Kā tas iespējams mans mīļais, ko?
It kā Tu būtu sēdējis man līdzās, gluži līdzās pretī spoguļgaldam, vērojot kā es ķemmmēju matus. Sapinu bizi. Izlaižu pirkstus cauri matu cirtām. Un es to darītu divreiz, vai pat trīsreiz lēnāk, zinot cik ļoti Tev labpatīkas mani vērot..
Sava veida bohēma priekš Tevis, vai ne?
Man pietrūkst Tevis. Atzīšos, pat ļoti pietrūkst. Šī Tevis dalīšana vēl ar kādu citu, izsmeļ manus spēkus. Es zinu, vēstulēs es nemēdzu par to runāt, pat ieminēties, ne.. Kas man uznācis, kādēļ?
Vienkārši pēc mūsu vakarvakara nejaušās tikšanās, kad Tu, mīļais, Viņa un jūsu abu būtne ar gludajām, zīdainajām matu cirtām, pastaigājāties pa V. parku.
un tur, pretī, nācu es - smaidoša kā vienmēr. Ar smaida masku uz sejas. Ietērpta bezgalīgā pozitīvismā, kas lasāms kā sejā, tā saklausāms balsī. Iekšēji esmu salauzta un sabrukusi.
Apskāvu Tevi, Viņu visu pirms, un meitēnu. Viņa bija tik neizsakāmi laimīga mani redzot. Iemīlējusi. Tāpat kā es. Jūs visus. Ko lai padaru sev, ja tik ļoti mīlu, pieķeros cilvēcei..
Un Tu atkal biji tik saraukts. Tik izsists no līdzsvara. Atvaino, bet tēloji neveiksmīgi; neveiksmīgi tēloji, ka esi noteicējs.
Atceries ko iečukstēju Tevi apskaujot, tikai Tev, vienam dzirdot?
- ''Tava''
Spogulis attēlo mani, Tavu karsti dievināto Mani. Tavu nogurušo, mūždien tik nogurušo Mani. Tavu bohēmas tīklos ieskauto Mani. Katrs elpas vilciens manā ķermenī ir pakārtots tam, lai domātu par Tevi kad elpoju. Katra ķermeņa šūna darbojas un jūt tikai Tevis dēļ. Mēs esam viens vesels, pat esot šķirti, kā tagad, šobrīd. Kā šobrīd, kad Tu esi savas dzīves aizņemtībā, bet es savā..
Lai arī man ir grūti apvaldīt savu kaismīgo dabu, [kā šobrīd, rakstot Tev šīs rindas, kad sirds burtiski kliedz pēc Tevis] apkārtējo acīs esmu pats diskrētuma iemiesojums. Kādēļ esot kopā ar mani Tu satraucies tik ļoti? Muļķīgi satraucies vēl pie tam. Vainas apziņa? Sirdsapziņa nospiež?
Viena lieta man būs Tev jāiemāca ar laiku. Savaldīties. Ņemt vadības grožus savās ķepās dārgais. Arī man nav viegli, nebūt nav..
Bet kad Tu esi mani redzējis apkārtējo acīs izsistu no garīgā līdzsvara?
Ja tā ir noticis kaut reizi, reizīti vien, esmu pavērsusi situācijas nopietnību sev par labu. Pārvērtusi par humoresku. Ar smieklu elementiem piegāztu falsifikāciju. Ne pa velti jau izvēlējos aktrises profesiju..
Es jau kā minēju, arī man nav viegli..
Dažbrīd es vēlos, vienkārši vēlos atteikties no šīs mīlas. Pagriezt muguru šīm kvēlajām jūtām, kas plosa manu sirdi un prātu. Lauž manu pretestību, ko uzskatu par pareizu esam.

Man tagad jāpārtrauc rakstīšana, arī tādēļ, ka jau nākas meklēt īstos vārdus, lai uzrakstītu domas. Arī tādēļ, ka ķeršos klāt jaunajam scenārijam, kurā galvenā varone [lomas tēlotāja - es, protams] aiziet bojā nejaušas slepkavības dēļ. Jāiekaļ prātā šīs nedēļas laikā.

Paliec sveiks manas sirds pavēlniek. Mūžam Tava, Māra.

Ir pienācis rīts. Agrs, agrs. Skaidrs un tīrs kā narkomāns, kas nav lietojis devu jau vairākas dienas.

''Labvakar šajā naktī mans vissmīļais.

Tikko kā pārrados dzīvoklī un noriju miega zāles. Kad pēdējais vārds teikumā būs atradis savu vietu šīs vēstules rindās, es jau atradīšos bezsapņu eiforijā. Nedomāšu. Nevēlēšos. Neskumšu. Vienkārši nebūšu. Ja tā ir vieglāk. Lai gan, maz ticams. Murgi izraksies pie manis pat kvantumā sarītu zāļu iespaidā. Pierādīts. Zināms. Pats esi dzirdējis tos necilvēciskos kliedzienus manu vismelnāko dienu laikā.
Bet vienalga, jo manis nebūs. Vai tas neskan glaimojoši? Nu tad vismaz iedvesmojoši? Mazliet? Kaut kas tāds, ko es varu izvēlēties, esmu spējīga kontrolēt, kā 'būt vai nebūt'. Bieži jau tā negadās.
Ir vēl aptuveni pusstunda; [ar katru sekundi aizvien mazāk un mazāk, ja turpināšu gvelzt muļķības un niekus, neķeroties klāt nopietnajai daļai, kas parasti seko pēc ievada] pusstunda pilna saprāta, lai es spētu rakstīt. Attēlot sajūtas ar vārdu spēku.
Izmantošu atvēlēto laiku, lai uzrakstītu Tev par kādu domu, kas jau labu brīdi neliek man svētu mieru.
Es jau šodien, ja pamanīji, Tev par to ieminējos.. Atceries, kafejnīcā, kad nevarēji izvēlēties starp brūnajiem un baltajiem cukura graudiem, ko bērt stipri tumšajā kafijas dzērienā?
Bet es atbildēju, lai ņem baltos, jo iepriekš esi jau lietojis. Jo pieradis. Domājams, Tu vienmēr taču esi dzēris kā tēju, tā kafiju tikai ar baltajiem cukura kristālgraudiem piedevām. Tamdēļ ar es Tavu izvēli padarīju vieglāku, apzinoties, ka Tu jau esi tas, kurš nereti nokāpj no saviem 'pārmaiņu augstumiem'.
Tu viltīgi pasmaidīji un aizrautīgi nodevies šai nodarbei - cukura iemaisīšanai kafijā.
Tik koncentrēti Tu to darīji, ka man neviļus uz mēles jau rosījās jautājums vai tik neesi atkal niekojies ar to vielu.. Tu taču man zvērēji, ka nē! Ka nekad vairs! Vismaz bez manas ziņas un klātbūtnes ne..
Man ir padsmit minūtes laika, bet es te nodarbojos ar pārmetumiem. Rūpīgi salocu kā papīra lidmašīnas un netēmējot vienkārši metu Tavā virzienā, cerot, ka sasniegs savu mērķi. Kur tas redzēts, sasodīts! Ko gan es esmu spējīga pārmest Tev - mīļotais, lolotais un eņģeliskais radījums!
[..]
Nē, es nespēju vairs uzrakstīt ne vārda, ne vairs par savām domām, kuras jau lidot kā lido tālu projām visuma bezgalīgajās dzīlēs, dzelmē un velns viņu sazin kur.
Bet es uzrakstīšu. Rīt. Es apsolu.

Mūžam Tava, Māra.''

Mani pamodināja gaisma, kas ielauzās acīs. Tas notika tik pēkšņi, pat negaidīti. Saules gaismas, kas liecināja par neizbēgamu dienas iestāšanos. Likās vai gluži neticami, jo saule šeit, šajās sienās, kas kliedza aiz tumsas, drūmas apziņas, nekad neparādījās. Vismaz nebiju to pavērojusi kā likumsakarību šeit uzkavējoties.
Turklāt, biezie aizskari kavēja tās pat niecīgāko no izpausmēm.
Piesardzīgi, lai nepamodinātu Viņu, izrāpos no gultas. Teju, teju vai kā sapinos palagā vai segā, vienalga, jo noreiba galva.
Saules apvīta, savīta un viscaur ietinusies tajā, aizgāju, nē aizstreipuļoju; [jā, šis būtu tas īstais vārds, ņemot vērā, ka galvā smeldza asa sāpe] aizstreipuļoju līdz vannasistabai. Viena vienīga kaila spuldze meta atblāzmu uz manas kailās miesas. Ūdens krāns ierasti pilēja. Ieplaisājušajā spogulī kā Melnās Atraitnes austā tīklā ar pavedienu fragmentiem, pretī vērās noguruma un vieglprātības izmocīta fizianomija. Noskaloju šo seju ledus aukstā ūdenī. [siltais, protams, nebija]
Pārvietojoties kā palēlinātā filmā, salasīju uz grīdas izmētātos apģērba gabalus, kā savus, tā Viņa. Mazliet, nepieklājīgi ilgāk, paturēju Viņa melno kreklu savās rokās, pirms salocīt to un smuki atstāt uz krēsla. Viņa smarža mani kā ierasts aiznesa gadsimtus un gadu simteņus tālāk senatnē. Tur bija dejas un viltīgu jaunkundžu lapsu smaidi, griežoties neprātīgos apļos. Tur bija pielūdzēju kvēlās pielūgsmes skatieni. Tur bija galma ākstu tēloti jautrās maskas un augstdzimušo salkanums pēc grēcīgām izpriecām. Smaržā bija visa vieglprātības bohēma no pagājušajiem gadsimtiem.
Es varētu tagad uzrakstīt, ka sajutu Viņa apskāvienu ap vidu un karsto elpu uz kakla, kad Viņš nemanāmi pielavījies man no mugurpuses, taču tie būtu vien zemapziņas izspēlēti maldi. Viņš gulēja un nekas neliecināja par to, ka viņš to nedarīs vēl pāris stundas. Man neienāca prātā pat tāda doma, ka es tagad varētu Viņu modināt, mēs ieturētu maltīti, kas sastāvētu no aukstiem makaroniem ar gaļu, verdošas kafijas malkiem un sakaltušas maizes rieciena. Paralēli sevis piegāšanai ar pārtikas produktiem, ieslīgtu mēs sarunas par eksistenci un racionalitāti. Skartu kādu mums mīļu filosofijas tēmu par Nīčes nihilismu vai Freida seksualitātes psihoanalīzi.
Prasījās pēc kafijas, bet uzmodināt Viņu ar šņācošu tējkannu ūdens uzvārīšanai likās absurda doma.
Un tā es klusi izlavījās laukā no šīs ierasti drūmās telpas tieši saules gaismai nagos, un devos kofeīna devas meklējumos.

''Bez ievada vārdiem. Ļaujoties uzbrukt. Mērķtiecīgi nomērķēt uz ābolu, uz Tavas galvas. Nebaidies, ja aizšaušu garām. Nebaidies, papīrs paciešot visu..
Sasodīts, Tev atkal taisnība! Tev taisnība būs.
Nospriegot loku. Uzvilkt bultu. Uzgali samērcēt mazliet siekalu jūrā. Kaislības bango, mutuļo, sadzirdi dārgais, ak dārgais Tu manis pēc! Dzirdi?
Gribu lai Tu samelo, sadzejo, ka esi savu rakstāmspalvu kaut kur nozaudējis. [es mēdzu vismaz ar šķiltavām izrīkoties līdzīgi] to patiesību augstāk minēto vieglāk panest būtu, nekā to, ja neraksti. Ka neraksti ne vārsmu. Ne rindu. Ne vārdu vienu. Nevienu.
Kur klīsti mans Holandieti?
Atrauj skatienu no vecuma, iepeldi manos avotos, izteiksmes līdzekļos. Es pat nelūdzu. [nelūzu] Es pavēlu.
Neizklausās pēc manis. Nekas vairs šajos gados neizklausās pēc manis.
Kur Tu mani esi paslēpis? Kuram skeletam savā skapī mani glabā Tu blakus?''

- Māra.

''Bet labvakar, dārgais..
Paradīzes putns klusē. Dziesmas apsīkušas. Laikam Bardi par ilgu līksmojuši. Izklaidēs ar vīnu no paredzētajām glāzēm metušies. Visam ir paredzētas tām paredzētās lietas.
Tā kā es nevaru Tevi sazvanīt, satikt, nemaz nerunājot par ieskaušanu savās rokās, atliek rakstīt. Rakstīt un neaizmirst par šim nolūkam atvēlētajiem 160 simboliem. Atgādini man ja pārsniedzu, labi?
Kur es paliku? Pie kā? Ak, jā..
Manu dvēseli māc tumšas domas, ja tas būtu kas jauns, iepriekš neapjausts, nedzirdēts, visai iespējams būtu pamats uztraukties. Māc jau kādas vairākas dienas, respektīvi diennaktis, ietverot sevī arī nakts stundas. Četras, ja nepieciešama precizitāte. Ceturtdaļdepresijas. Vairāku apstākļu kopums ir izveidojies un, protams jau, nekā ļauna negribot, iekūņojies manā apziņā. Kā teikt, kur vēl tālāk iet..
Ar miesu es alkstu pēc Tevis. Būtu pavisam lieki, bezjēdzīgi to noliegt.
Koncentrējos un nedomāšanu. Vai tad tas jebkad ir nesis panākumus uz saviem pleciem? Pajautā pats sev.. Atbildi Tu dārgais zini tik pat ļoti cik es, dārgais.
Nemuļķosimies turpmāk, vai jā?
Lai vakarnakt Tevis būtu man līdzās, man pietrūka spēka un apņemšanās. Iedzimtā spītība, arī tās varbūt..
Doma bija atvērt Tev durvis kailām pēdām, brīvi krītošām matu cirtām, tērpušos vien Tavā baltajā kreklā ar krūškabatu bez pogas. Nedusmojies, esmu pasākusi ievīstīties tajā. Pārnākot mājās, nomainīt savas ikdienas drānas pret ‘’mājas tērpu.’’
Starp citu, piņķerējos aizpogāt, pogas izrādās otrā pusē, mazliet neparocīgi, Kāpēc vīriešu lietām jābūt vienmēr tādām neparocīgām, dārgais, ko? Un varbūt visas šīs daudzsološās maskarādes iemesls ir tāds, ka man Tevis pietrūkst?
Nu vai zini šo nakts aizsega atklātību!
Man pat netrūkst domu pavedieni, lai arī cik trausli tie būtu.
Papīrs, tinte iet uz beigām. Lai gan, ko es te mūždien blēņojos, rakstu izmantojot 21.gs. tehnoloģijas – nelielo, parocīgo ‘’verķīti’’, kurš izdveš vien skaņas, kad pieskaros kvadrātiņiem uz kuriem burtiņi sazīmēti. Māžojos, jo man neizsakāmi sagribējies pablandīties gs., kurš datēts ar viens un astoņi. Romantisms, bohēma katrā ķermeņa šūnā! Alkas pēc pilnības, ideālās dzīves koncepcijas, katrā ķermeņa šūnā! Nesavtīga apbrīna un pielūgsme par laikmeta spilgti spožākajām personībām, katrā mana ķermeņa šūnā!
Un vēstules. Vēstules, kuras daiļavas un jaunēkļi spiež pie krūtīm, it kā tie būtu mīļoto skūpsti. Katrs skatiens kā atzīšanās vēl neatzītajā jūsmošanā. Platoniskā mīla, kas runā bez vārdiem!
Eh, bet Tev nesaprast, bet Tev nesaprast, dārgais. Tevī, tāpat kā daudzos, [ja ne visos citos arī] iegūlusies laikmeta sērga – mūsdienas.
Nedusmojies, es jau saprotu..
160 zīmes jau sen kā pārtērētas, un Tu pat nebrīdināji mani, kur tas redzēts?! Atļāvi rakstīt ko tādu, ko varbūt laikmets nav cienīgs paredzēt. Sagremot nespēs.
Labi, lai būtu labi. Cerams rīt būšu gudrāka. Cerams, visai maz ticams.
Arlabvakaru, man un pasaulei piederošais, dārgais. Arlabvakaru un gaidi mani savos sapņos, apciemošu, vari būt drošs. Nesolu, tāpat kā neapsolu.
Post. S.
Varētu tā būt, ka esi man zvanījis? Vienkārši Tava mob.tel. nr. Parādās pie neatbildētajiem zvaniem.
Un ja nu Tu šādi atrodies pie mana dzīvokļa durvīm man pat nenojaušot?
Domas. Domas. Iedomas. Ieilgušas. Iemiesojušās sienās. Manās.
Līdz vēlākam, vai agrākam, vienalga.''

Tava, Māra.

'' Melns tukšums biedējoši tuvojās ar katru soli. Nespēju paelpot, sirdī dūrās neizskaidrojamas sāpes. Kājas bija kļuvušas gluži nejūtīgas, bet es nemitējos skriet. Dzirdēju tumsas saraustīto elpu uz savas ādas. Nolemtība tuvojās.. Mūžība jau gandrīz bija mani panākusi, tā izstiepa kaulaini bālu plaukstu man pretī. Es skrēju, tikai ātrāk un ātrāk, bez elpas. Elpas nebija nekad. Jutu, ka nokrītu, piecēlos, atkal nokrītu. Saskrāpēta, saplosīta, izmocīta. Turpināju bēgt.. Visur asinis! Saldas uz lūpām, uz sejas, acīs, uz rokām! Kliedzu!''

- Mosties! Lūdzu mosties! - Tālumā saklausīju vārgu balstiņu. Mani kāds raustīja aiz rokas. Atvēru acis. Savilkusi mazo sejiņu satrauktā izteiksmē, viņa vēroja mani no gultas malas. Baiļu pilnas acis lūkojās man pretī. Satvēru viņas rociņu un pievilku sev cieši klāt. Viņa noglāstīja manus izspūrušos matus, un teica,
- Tev atkal rādījās tie.., - viņa nemācēja atrast īsto vārdu, lai raksturotu manu pārdzīvoto. - Tētis teica..
- Tikai ļauns murgs, tikai murgs, Skārleta. Tikai..
Jutu, ka esmu izmirkusi sviedros. Aukstas trīsas ritēja pār muguru. Jutos bezspēcīga.
- Vai Tavs tētis ir mājās? - Jautāju, lai mainītu sarunas tematu. Viņa jau gribēja teikt, ka nē, kad atvērās durvis un ienāca Armands.
- Tēti! Tēti! - Viņa iesaucās un skrēja viņam pretī. - Mārītei atkal rādījās tie! Nu tie! Murgi! - Viņa bija lepna, ka pati atcerējusies.
Armands pacēla viņu, un viņa apvija mazās rociņas ap kaklu. Centos pasmaidīt.
- Ar mani viss kārtībā!
Armanda acīs redzēju tādu kā pārmetumu. Pēdējā laikā tā bija diezgan bieži..
- Ej nu paspēlējies ar savām lellēm. - Armands teica noglāstot viņas sejiņu. Viņa staroja un lēkādama izskrēja no istabas.
- Vajadzētu pateikt viņai patiesību. Kamēr vēl ir tāda iespēja, - klusi teicu, pārsteigta, cik mierīgi izklausās mana balss. - Viņa man ir pieķērusies, tāpat kā es viņai. Pietrūks..
Armands apsēdās gultas malā. Viņš skatījās uz mani tā, it kā vēlētos saglabāt atmiņās.
- Nerunā tā! Ja Tu lietotu tās zāles..
Tad par šo tas pārmetums!
- Vai Tu vēlies, lai esmu apātiska? No tām zālēm es jau visu laiku gulēju vienaldzības tukšumā! Vai Tu to vēlies? Kas rūpēsies par Tavu meitu?!
Ķēros pie pēdējā salmiņa.
- Bet Tev vismaz bija labāk! Nebija to šausmīgo murgu.. - Armands teica.
- Arī tagad man ir labi! - Zināju, ka meloju gan pati sev, gan viņam. - Tie mani taču nemoka pa dienu!
Armands piecēlās un piegāja pie loga. Klusējot vēroju viņu. Viņš nejuta žēlumu pret mani, par to es viņam biju pateicīga. Ja viņš nemitīgi mani žēlotu, nespētu to paciest! Viņš drīzāk centās izlikties, ka nekas nav noticis.
Izkāpu no gultas. Melna tumsa pārklāja manas acis, it kā kāds tās būtu padarījis aklas. Dzirdēju pati savu straujo sirds sišanos. Elpoju, bet gaiss nenokļuva plaušās. Tas palika karājoties kaut kur pa vidu.. Ieķēros gultas pārklājā. Iesāpējās pirksti. Slīdēju uz grīdas. Neatceros pa kuru laiku manā plaukstā atradās žilete. Armands divos lēcienos bija pie gultas un pacēla mani uz savām rokām.
Redzēju grīdu attālinoties, un zaudēju samaņu..

Kad pamodos, degunā iesitās spēcīga smarža. Lēni pagriezu galvu. Pie gultas stāvēja liela buljona krūze. Sajutu nelabumu kāpjot augšup kaklā. Noriju siekalas. Ar roku aizsniedzu krūzes malu un apgāzu. Krūze nesašķīda smalkos gabalos kā varbūt būtu vēlējusies, bet derdzīgais šķidrums aiztecēja koka grīdas spraugās.
''Kāpēc Armands neatnāk?'' Domās sev jautāju neskaitāmas reizes. Šausmīgi sāpēja galva. It kā dzītu naglas, ar spēku, aizvien dziļāk un dziļāk. Uz sirds kā svina gabals gulēja kaut kas smags un nospiedošs.
Pagriezu galvu pret logu. Vēroju kā mostās rīts. Saule pazemīgi līda zemes sienā. Ar nagiem atstājot rētas. Atcerējos kādu filmu, kurā slimnieku pēdējā vēlēšanās bija redzēt saullēktu. Protams, viņi to tā arī nesagaidīja.
Es vēroju, bet man tas neko neizteica. Cerēju saskatīt mierinājumu, vai pat grēku atlaišanu. Bet tikai milzīga gaisma uz vēdera līda pa zemi.
Aizvēru acis. Jutu gaismas maigo glāstus uz ādas. Mani pārņēma svētlaime. Tāda brīva no laika robežas. Brīva no sāpēm un ciešanām. Pasmaidīju. Lai tad tas arī ir mans pēdējais smaids! Bet kāpēc apkārt viss bija tik spožā baltumā?
- Armand! - Es iekliedzos, bet balss skanēja tikai kā čuksts. - Armand! - Es mēģināju vēlreiz. Nesekmīgi.

Kāds runāja.
- Man ļoti žēl.. Darījām visu.. Nav vairs.. Tā būs labāk.. Jums jāsaprot..
- Armand? - Es čukstēju klusumā. Kāpēc mani nedzird? Nemierīgi sagrozījos gultā. Plaukstās griezās ādas saites.
''Kas pie velna?'' Nespēju piecelties.
Pār mani noliecās Armanda seja - skumja, žēlīga, vainīga.
''Viņš mani žēlo! Nē! es iekliedzos, Nē!''
Spēcīgas rokas mani sagrāba un aizspieda muti. Raustījos un mēģināju izrauties. Jutu kaklā ieduramies ko asu.
Mani pārņēma dziļa vienaldzība. Virs manis esošie griesti strauji tuvojās, bet es pasmaidīju.

'' Melns tukšums biedējoši tuvojās ar katru soli. Nespēju paelpot, sirdī dūrās neizskaidrojamas sāpes. Kājas bija kļuvušas gluži nejūtīgas, bet es nemitējos skriet. Dzirdēju tumsas saraustīto elpu uz savas ādas. Nolemtība tuvojās.. Mūžība jau gandrīz bija mani panākusi, apātiski ļāvu, lai kaulainā, bālā plauksta mani skauj savā miglainajā apveidā. Nejutu bailes.''
- Tev jādzīvo. Manis dēļ..
Dzirdēju kādu gaužām pazīstamu balsi, bet nespēju atcerēties kam tā pieder.
- Lūdzu dzīvo, manis dēļ! Lūdzu! Tu taču zini, ka esi man vajadzīga! Un Skārletai! Viņa jautā pēc Tevis..
Atvēru acis. Tā lēni, lēni izgaismojās baltā sajūta, it kā es lidotu..
Kāds ārkārtīgi noguris, negulējis, saburzīts tēls sēdēja gultas malā un turēja manu nejūtīgo plaukstu.
- Armand? - Čukstēju sausām lūpām. ''Kāds iedodiet man ūdeni.''
Viņš pieliecās man tuvāk un uzspieda uz pieres skūpstu.
- Paldies Dievam! Mīļā!  -Viņš iesaucās.
- Neej projām..
Viņš bija piecēlies.
- Pasaukšu tikai ārstu, - Un viņš aizskrēja.
Ieklausījos soļos.

Ārsts uzmanīgi mani vēroja. Sajutos neērti, tādēļ aptinu ciešāk balto palagu ap kailajiem pleciem. Viņa skatiens kavējās uz manām lūpām.
Tad viņš pasmaidīja un noglāstījis manus matus teica:
- Jūs gan esat cīnītāja. Jau domājām, ka esat padevusies saviem dēmoniem.
Par ko viņš tur runāja? Kā patvērumu meklējot paskatījos uz Armandu. Viņš novērsās.
Skārleta viegli šūpojās viņam uz ceļiem. Viņa strauji pieskrēja pie gultas. Acīs bija asaras.
- Es domāju, ka Tu nomirsi! Es tik ļoti pārdzīvoju!
Noglāstīju viņas zīdainās, tumšās matu cirtas.
Ārsts piegāja pie Armanda un kaut ko viņam skaidroja, bet nevarēja saprast ko īsti. Tad ārsts aizgāja.
- Vai tagad Tu esi vesala? Tev vairs neuzbruks tie šausmīgie murgi? - Skārleta jautāja uztrauktā balstiņā, baidīdamās dzirdēt atbildi.
Paskatījos uz savām apsaitētajām plaukstām.
- Tie mani vairs nemocīs, apsolu.. Esmu tos uzveikusi.
Viņa pasmaidīja.
- Atceries, Tu reiz teici, ka baidījies tumsas?
Skārleta palocīja galvu.
- Un, lai pārvarētu bailes, Tu ielīdi skapī, vai ne? Melna tumsa bez gaismas klātbūtnes..
Biju piemirsusi, ka Armands stāv durvīs un uzmanīgi vēro.
Skārleta izbrīnā iepleta gaiši zilās actiņas:
- Jā, un izrādījās, ka tumsa NAV tik šausmīga kā biju domājusi! Nemaz!
- Nu redzi! Arī es ielīdu līdzīgā skapī, proti, savās domās.. Un stājos pretī visam ļaunumam. Es aiztaisīju skapja durvis, lai neviens dēmons netiek virspusē un sakāvu tos. Tāpat kā Tu tumsu! Tagad tie ir izgaisuši uz visiem laikiem!
Skārleta apķērās ap mani cieši, cieši.
Paskatījos uz Armandu. Viņš pienāca pie gultas. Viņa acīs kvēloja maigums, nekad agrāk to nebiju redzējusi. Bet varbūt tas bijis vienmēr, tikai nebiju to saskatījusi?
- Esmu pateicīga jums abiem. Jūs izglābāt mani no manis pašas.
Jutu Armanda siltās plaukstas slīdot pār seju. Viņš smaidīja un skatījās manās acīs.
Tagad zināju, ka esmu izārstēta. Ziņkārības mākta biju aizgājusi līdz ellei, bet laimīgas nejaušības rezultātā, atgriezusies velna neapsēsta un neskarta. Ja neskaita rētas plaukstās un tablešu novārdzināto ķermeni. Mans gars bija brīvs un es jutos laimīga! Man bija dēļ kā dzīvot, un apņēmos zobiem un nagiem pie tā arī turēties.