Pieklauvē un nāc iekšā

**
Niekojos ap medus burciņu. Saturs ir salds. Pārlieku salds. Lipīgs. Tek pirkstu starpās. Garšīgs. Pilna mute. Nolaizu pirkstus, lūpas.
Viņš guļ. Viņam viena alga. Drīkstu apēst visu medu? Kādēļ? Bet es gribu! Es gribu! Turklāt, ar kādām tiesībām man ko aizliedz?
Kaķi neēd medu! [doh!]
Šodien man ir apriebušās visas melnbaltās lapsas. Visas identitātes un parakstīšanās zem cita vārda. Gribu būt es.
Melnā kaķa krātuves stuFF parametri. 235MB
Piedodiet, atvainojiet.. Man atkal nāksies ļaut jums manī vilties. Varbūt kādu dienu jūs sapratīsiet manas rīcības motīvus. Varbūt kādreiz.. Vakarnakt rakstīju autobiogrāfisku stāstu. Necik gudrāka tā arī nekļuvu, bet varbūt pēc manas nāves kādam būs interesanti palasīt.. Palasīt visu ko esmu pa šiem garajiem gadiem sarakstījusi. [sudrabotais priekšmets vēlaizvien ir savā vietā, jā.]
Neņem ļaunā, bet es atzīšos. Man Tevis pietrūkst.. Un iespējams atkārtošos, bet es ienīstu laiku.
Paldies par uzmanību. Un ardievu.

P.S. Jā, es noskatījos filmu ''Avatars'' Patiesību sakot, neko grandiozu jau no sākta gala nebiju gaidījusi, tādēļ arī vilšanās nebija. Visnotaļ atbilstošs 21 gs. ražojumam. Specefekti, krāsu segmenti un valodas pielietojums. Es esmu no 'old school.'

**
Pretrunas. Es nemitīgi eju pretrunās. Saku vienu, daru ko pavisam citu. Uz mēles sakrājušās muļķīgas vārsmas. Sitas gar zobiem. Iztriekt laukā, lai tā vienreiz ir mana patiesība. Sasodīts! Mana patiesība!
Gribu sekot pēdās. Lai nevajadzētu iet pašai savu ceļu. Nevajadzētu lai izlauzt pašai visus ērkšķus. Nojaukt iekrājušās barjeras.
Kāds vienmēr elpo līdzās. Elpa kā sakarsusi ogle - dedzina un skrāpē. Es jūtu. Es esmu līdzās.
Gribu raudāt. Bet nav par ko.. Iemetiet automātā kādu monētu. Vienai žēlabainai melodijai. Lūdzu.
Gribu smieties. Sasmīdini mani kā senāk. Senāk mēdzi darīt, taisot visvisādas jocīgas, jokpilnas sejas grimases. Klauns. Sasodītais klauns.
Gribu dejot - traki griezties uz riņķi vien, uz riņķi vien.
Gribu pavasari ieelpot. Plaši atvērtu uz visām četrām debespusēm.
Gribu. Gribu. Gribu. Pārāk daudz gribu..

**
''Dārgais, Džerad! Kur? - Raiņa bulvāri.
Kad? - Pavasarī.
Cikos? - Laikā no vakara līdz pirmajam austošas saules staram.
Gaidīšu, Blēra''
Atceries šo spēli, kuru spēlējām, kad mums bija padsmit gadu un priekšā visa dzīve?

**
''Neviens nevar būt svešāks par to, kuru reiz esi mīlējis'' [Ē. M. Remarks]

**
Nē, nav jau tā, ka nebūtu ko rakstīt, ko pateikt klusiem čukstiem tik tikko dzirdamiem. Vienkārši virtuālā dienasgrāmata nekad nespēs aizstāt papīra lapas burvību un tintes salkano smaržu, kad tiek vilktas burtu līnijas. Varbūt tamdēļ esmu tik kūtra rakstītāja. Šīs neskaitāmās acis, kuras mēģina ielīst katrā slēptākajā domu šūnā, cenšas izlobīt katru patiesību, jūtu izpausmi. Ne gluži kaitina, bet rada vēlmi neizteikties. Mana patiesība nekad neieņems jūsu patiesības vietu. Samierinaties ar to, jo es nepiekāpjos.
Būtu ko izkliegt pasaulei un cilvēkiem. Ar rūgtumu vai neviltotu prieku. Abpusēji.
Vārdi mežģās kā vissmalkākās mežģīnes. Aptinas ap kaklu, rokām, kājām. Kļūst siltāks. Ievērojami.
Es lēnām pierodu pie domas, ka tikai no manis pašas ir atkarīga rītdiena. Mana rītdiena. Katra nākamā manas dzīves rītdiena. Labi, atzīstu, spītīgi dzīvoju šodienai. Tomēr. Skrienu bez lietussarga/saulessarga, kas spētu mani pasargāt no lietus šalkām, saules spožuma vēlīnajos pavasara rītos, vakaros, naktīs, lai paspētu, lai nokļūtu, lai izdarītu, lai sasniegtu.. Ko paspētu? Kur nokļūtu? Kādēļ nokļūtu? Ar kādu mērķi? Priekš kam?! Ko izdarītu? Ko sasniegtu?!
Nē, morāle nav mana visspēcīgākā nianse. Es morāli neprotu pat uzklausīt, ku nu vēl censtos par to runāt! Tas ir tikai kārtējais mēģinājums.. Saprast. Pateikt.
Gribu smaidīt. Tā patiesi un no sirds. Lūdzu.
Reizēm izdodas, un varbūt man lemts pārtikt no laimes mirkļiem. Būt atkarīgai no garastāvokļa maiņām.. Dzīvot kopā ar hamaleonu, kas esmu es pati. Ha!
Mans secinājums - kopīgu valodu daudz ātrāk atrodu ar bērniem, nevis pieaugušajiem. Pieaugušie nesaprot rotaļu jēgu, bērna pasaules uztveri. Tad jau šķiet, esmu pieaugusi, bet atšķiros no tās sugas, lai gan kas ir teicis, ka esmu pieaugusi?!
Tā piemēram, nesen biju aizbraukusi pie saviem radagabaliem Vallē. Brālēns Edmunds un māsīca Evija. Aptuveni astoņi gadi un vienpadsmit. Bez vārda runas, satverta aiz rokas labprātīgi tiku iesaistīta spēlēs. Paslēpes. Bumba. Badmintons. [Dievinu šo spēli! Tāpat kā tenisu, kuru apņemos mācīties pa nopietnam. Klubs jau noskatīts, treneris arī.]
Ak, un vēl kāds secinājums, man ir bezjēdzīgi skaidrot spēles noteikumus. Tikai ar piemēriem, parādīts kā un esmu jau soli tālāk.
Mēs trijatā sēdējām šūpolēs, vecās kā vecmāmuļa, strēbām rabarberu kompotu un tērzējām par visu kaut ko. Jutos piederīga. [Un es tik reti kad tā jūtos..] Braukājām ar velosipēdiem [es ar dzelteno pasta riteni, dzeltenu kā vasaras saule..], pinām klūgu cilvēciņus [vudū lelles, kā Edmunds smējās], pļāvām zāli, sējām zirņus mazajās, rupji iekoptajās dobītēs.
Pilsētas pele bija laukos. Bet priekš manis ir domāta pilsēta, to es vienkārši jūtu..

**
Es skatījos uz Vestardu un manas acis lēnām, lēnītēm vien pildījās asarām. Tik mierīgs. Tik apgarots viņš tur sēdēja melnajā uzvalkā, no klavieru kastes vilināja tādas skaņas, ko ne katrs mirstīgais spētu uztvert. Es pirmoreizi ieklausījos mūzikā. Nopietni. Nevis garāmejot, tikai ar ausu galiem, bet tā īsti, melodija aizgāja līdz sirds dziļumiem, nosēdās uz dvēseles vissmalkākās stīgas, un raustīja; raustīja to. Brīžiem sāpēja, bija grūti izturēt, tas atgādināja atmiņas. Brīžiem es smaidīju, platu jo platu smaidu un manī ielija kaut kas līdzīgs laimes sajūtai. [..]
Pēc uzstāšanās Vestards no skatītājiem saņēma aplausus. Vētrainus un sajūsminātus. Ziedi bira no pieglaimīgu pielūdzēju rokām. Es stāvēju kājās un tāpat kā simtiem, varbūt pat tūkstošiem citu koncerta apmeklētāju, aplaudēju. [..]
- Tu biji patiesi lielisks, es iečukstēju Vestardam pie auss, kas viņš ģērbtuvē atraisīja kurpju auklas gludajām, nedabiski spīdīgajām, gluži nolaizītajām ādas kurpēm.
- Paldies. Vai aiziesim pavakariņot, Mārīt? Esmu izsalcis!
- Protams., Vestards noskūpstīja manu plaukstu. Lūpas skāra ādu maigi un ar izjustu mīlestību.

**
Labdien. Vai labvakar? Nevaru izlemt kārtējo, neveiksmīgo reizi.
Vienvārdsakot, sveiciens Jums un arī jums.
- Tas man? Vai! Paldies! Nevajadzēja jau.. Bet paldies! Man patīk, Jūs taču zināt. Kā tad - sarkanas. Un nebūt ne jau tās garkājainās. Tās grūtāk izkaltēt.. Šīs? Šīs ir piekāpīgas. Dara, ko tām saku.
Sēžu un skatos, eh, priecē sirdi. Pieklājīgi novietotas uz spoguļgalda. Malko ūdeni no glāzes. Klusas. Tik klusas! Man jūsu mieru iemācīties un pielietot praksē. Mieru un asos ērkšķus.
''Tas aizsardzībai'', viņas teic..
Nagi. Melni lakoti. Perfekti. Atspīd apkārtējā pasaule, mazliet caur ēnām, mazliet caur tumšu, bet pietiekoši caurspīdīgu plīvuru. Kā atraitnes sejai, kurš uzklāts, neredzot viņas asaras. Par patiesumu jau strīdēties var vienmēr, vai ne?
Runājot par ērkšķiem - nevar jau likties mierā, jāknibina, jāknibina un vēl vienu reizi jāknibina līdz.. Redziet, sadurstīti pirksti. Nesāp. Tikai mazliet neērti.. Ko jūs tagad padomāsiet par mani un manu veselo saprātu?! Lūdzu, neko sliktu gan nē! Lūdzu! Tas bija mazliet nosebojies laika sprīdis. Kā kur? Tramvajā. 10 maršruta tramvajā, kad braucām garām parkam [nepatīk man tas nosaukums, nepatīk, kauč' nošaujies!] vientulīgi koka soliņi bez smieklu pēdām un liegas čukstēšanas; garām kapiem, slīdēja tie kapakmeņi kā tādas salauztas un nevienam nevajadzīgas, nelaimīgas sirdis. Drūmi. Nespīdēja tā saule, kas raksturīga dienai. [pēdējā laikā šausmīgs nogurums un alkas pēc saules gaismas..
Atvērt aizskarus un ielaist sienās spilgto staru spēku. Gribu. Vajag. Būtu tik.. Pacietību, meitēn, pacietību.
''Pacietību iemācies no nakts, kad tā pazemīgi padodas dienai..''- ko šādu senāk biju rakstījusi, tagad ienāca prātā..]
Ak, jā un tad es pievērsos ērkšķiem, kas gulēja manās plaukstās, pavisam nemanot biju jau tā saskrāpējusies, ka teju vai jutu kā ar asinīm pārklājas pasažieru muguras. Piedodiet, es viņiem teicu, bet klusībā, pie sevis ļauni smējos. Vai tagad esmu slikta? Nebūs man vietiņa Paradīzes kādā no nostūriem? [Var jau arī paskopoties ar to gaismu, bet, nu.. Daudz prasu, ja? Nedosiet man brīvbiļeti, ja? Būs pašai saviem spēkiem jānopelna iekļūšana tur; Tur [Nesaucot vārdā.. Kā tajā muļķīgajā filmā '' Vol deMort! Vol deMort!], kur visi reiz cer nokļūt.
Grēcīga. Vai tad tie var ko iebilst? Vai tad grēcīgie drīkst ko iebilst?

P.S. Jā, jā. Arī šī mēneša pēdējā sestdienā varēs dzirdēt mani lasām dzeju iekš pasākuma 1/4 SAtori. Uz tikšanos!

**
Viņš nāk, pa gabalu, jau smaidīdams. Skatās tieši uz mani. Upuris noskatīts. Medījums. Visas bultas manā virzienā. Šonakt viņu viesnīcas numuriņā kāds sasildīs. Ārzemnieks. Saožu. Itālis. Iespējams.
- Hi! Viņš pasmaida un tumšās acis nopēta mani, izģērbj ar skatienu. Viņš uzsāk sarunu, pajautā vai man esot auksti, ka sēžu ar šalli ap kaklu un tā saritinājusies uz soliņa malas.
Atbildu, ka tomēr nav.
- What do you do?
- Right now?
- Mhm.
[Hmm. Sēžu Līvu laukumā uz soliņa? Elpoju? Vēroju ikdienišķo seju kaleidoskopu? Gaidu darba dienas sākumu?]
- Waiting for my boyfriend..
[Skaidrs, šonakt viņš atkal būs viens, ja vien.. Nē, viņš mēģinās vēlreiz, ja nu..]
- You have one boyfriend or many boyfriends? [Tā, viņš vēlētos būt kaut vai Viens No..] Šis nepadodas. Šķiet patiešām esmu iepatikusies.. Vai arī; vai arī viņš vēlas par visām varītēm nobaudīt Latvietes, atvainojos, latviešu kultūru. Latviešu kultūru, protams.
Paskaidroju viņam, ka neesmu no tām kurām ir vairāki draugi, slīpsvītra, vīrieškārtas draugi, turklāt vienlaicīgi, ar savtīgiem mērķiem.
Labi. Viņš novēl man jauku dienu un ir projām. [Ātri padevās gan, nodomāju un sarkastiski pasmīnu pie sevis.] Pēc desmit, piecpadsmit minūtēm viņš atkal ir klāt. [Teju vai brīnums kā nav vēl aizmirsis kā es izskatos!]
- Still waiting your boyfriend?
Jā. [Pieticīga atbilde. Tagad Tu lūdzu atkal vari iet projām. Lūdzu, ceļš brīvs. Lūdzu?] Skatos viņam pāri, tiešā gan pārnestā nozīmē. [Labi. paspēlēsimies. Laipni lūgti!]
- Did you saw the ring? [nu, noticēs vai nē? Parasti ''uzķeras''..] Es pastiepju pret viņu viegli iesauļoto plaukstu [bye-bye aristokrātiskais bālums! Te vietā būtu bēdīgas sejiņa..] ar perlamutra nolakotajiem nagiem. Pirkstā laiski snauduļo gredzens. Sudraboti stilizēts zieds. Iespaidīgs. Glīts. Paviršam skatītājam bez dārgakmeņu novērotāja un lielpratēja acīm, tāds ar pāris > karātiem, visnotaļ padārgs.
- Are you married?
- I'm engaged.
- Engaged?! Oh.. [Tomēr noticējis.. He!]
Vilšanās ēna pārslīd pār viņa seju. [Pie sevis uzjautrinos.]
Teātris. Mazs, nevainīgs teijāterītis.
Sīki izprašņā par drauga vecumu, vienvārdsakot, in his opinion, es esot vēl pārāk jauna, lai domātu par precēšanos. Ja draugs esot manā vecumā, tad vispār..
Redziet, viņš, bet Viņš Itālis! esot vecāks, daudz vairāk pieredzējis. Atcērtu, ka ne jau pieredze attiecībās vienam pret otru noteicošā.
Viņš jau mani tik pat kā pazīstot, tik ļoti ir pieredzējis attiecībās ar cilvēkiem! [ak, tu šausmas, un ko man tagad darīt?!]
Viņš pajautā vai es tiešām esot latviete. [tā, es neizskatos pēc latvietes?] Half latvian, half russian! [ko?! ko?! Tā, fakts, atzīstos. Maisījums. Kā Draco Molfoy dēvēja Hermione Granger jaunkundzi?
Lietuviešu un baltkrievu asinis arī vēl.. Jā, nenoliedzami esmu puse no tēva radu gēniem, puse no mātes radu gēniem paņēmusi. Izspļauta tēva māte. Mana vecmāmiņa. Tā bija nešpetns sievišķis. Vellata! Savu vīru noveda līdz ārprātam! Darīju visu kas ienāca prātā.Spēlēja tā laika bungas. [mētājās, starp citu, bēniņu telpā vēl kaut kur, pieticīgā tehniskajā stāvoklī.] Savulaik pat esmu pa tām uzsitusi. Bija tāda liela vāle ar vilnainu apmetumu. Uzsitot rībēja vien. Šķīvis - viens. Satrūdējis jau laika gaitā. Asa, griezīga skaņa. Pag, aizrunājos jau.. Maz atceros vecmāmuļu, bet tad tikai spilgtas atmiņas.
Cits stāsts taču stāstāms. [tā jau es daru, apzinīgi iesāku ko vienu, bet turpinu tajā pašā laikā citu.. Varat mani bārt un nopelt, bet tāda nu esmu..]
Redz' viņš zinot, ka man mājās esot kaķis. Saskrāpētas rokas. [Neapzināti parauju žaketes piedurknes zemāk, lai noslēptu svaigi plēstās, skrāpētās brūces.]
Viņš palūdz manu telefona numuru, atsūtīšot sms, iedzeršot kafiju, [norāda uz
> tuvējo bāru]
Strikti atbildu, ka nevēlos, paldies.
Manu skatienu piesaista kāds jauns vīriešcilvēks, kurš nāk pretī. Ārzemnieks notver manu skatienu. Tāds mana vecuma, pievilcīgs.
- Is this your boyfriend?
- Maybe/varbūt, atbildu un viltīgi pasmaidu.
- So.. Glad to see you.. Viņš atvadās. Ejot projām atskatās, vai tiešām.. Nevilcinos. Pielecu no soliņa, pieskrienu klāt nepazīstamajam vīriešcilvēkam, uzspiežu karstu skūpstu uz lūpām un maigi apviju rokas ap viņa kaklu. Itālis vairs neatskatās.
Iečukstu ausī: ''paldies, izglābi..''
Stāv apmulsis, viņš verās manī ar savām neizdibināmās krāsas acīm [esmu izteikta cilvēku acu krāsas daltoniķe, atvainojos, ja kādreiz esmu jau to jums teikusi..] Neko nesaprot. Muļķīgs, bet pārlaimīgs smaids rotā seju.
Apjucis.

Ar vakardienas domām. Atpakaļejoša datumā.

P. S. Domas skrien ātrāk par vārdiem uz papīra lapas, kā vējā brīvi palaisti putni, jāmēģina sagūstīt. Tas izklausījās pretīgi. Lūk - izskanēja no pusmūža sievietes mutes stāstot bērnam - atnāksim vēlāk ar vecu maizīti un pabarosim baložus. Kādēļ baložiem būtu jāēd tikai veca maize?! Vakar viens no manis dabūja svaigas maizes gabalu. Kāpēc tikai es esmu laba?
Igo izskatās galīgi sakrities. Knapi iet.
Acīs nav mirdzuma. Izbiedēta zvēriņa skatiens. Domājams, tas kurš Rodrigo Fomins.
Nē, tomēr vīrietis ar rokassomu izskatās smieklīgs.

Man, būtībā, bija vienalga. Taču ne Blērai. Kā jau racionāli domājoša būtne, kā pirmo rīcības plānu veica – Blēra aizvēra logu.Lai gan laukā valdīja piķa melna tumsa, kāds skatiens varēja ielavīties telpā. Aizverot logu, istabā uzreiz kļuva smacīgi. It kā tās asinis, kas aumaļām ritēja no pārgrieztās brūces ķermenī, izdalītu salkanu smaržu, kas provicētu smacīgumu, konkurējot ar ko līdzīgu smogam virs manas iemīļotās galvaspilsētas. ‘’Kuru nekad vairs neredzēšu’’, nodomāju.
Jutu kā zūd spēki. Kājās nostāvēt kļuva aizvien grūtāk un grūtāk. Apsvēru domu nogāzties uz grīdas, bet tas solījās būt sāpīgi, traumatiski, tādēļ ieķēros sienā; vārda vistiešākajā nozīmē ieķēros sienā, uz tās palika nagu pēdas.
Blēra piesteidzās man klāt un satvēra mani ap vidu. Redzēju viņas acīs asaras.
- Neraudi, es teicu sāpēs saviebjot seju, - tā nebija tava vaina. Tu neko nevarēji darīt..
Mēs abas zinājām, ka meloju. Viņa gan varēja gan darīt! Viņa varēja gan! Dabūt mani projām no šejienes pirms kādam ienāca prātā mani nogalināt!
Blēra saudzīgi noguldīja mani dīvānā. Uz mirkli sāpes bija rimušās, bet tad ar joni atkal bija klāt, un vēl spēcīgākas, izteiktākas, asākas.
Nepārzinu anatomiju, bet ja līdz šim brīdim biju dzīva, lai gan ar grūtībām spēju plaušās ievilkt gaisu, dzīvībai ļoti bīstamie orgāni nebija skarti.
Bet varbūt es kā filmu varoņi, pateikšu savu sakāmo līdz beigām un tikai tad atstiepšu ķepas? Lai nu kā, gulēju un dīvaini sēcu.
Blēra lauzīja pirkstus. Ātro medicīnisko palīdzību saukt nedrīkstēja. Kādas atbildes par tā vīrieša līķi uz virtuves grīdas? Nāktos iesaistīt valsts iekārtas, un to nu mēs nekādā ziņā nevēlējāmies. Mūsu raibā pagātne un dzīvesveids, liecināja visu skaidrāk par skaidru – nepatikšanu jau tāpat pietika.
Man atlika tikai divas iespējas – ātrāk nomirt, ko es ticiet man, jau ilgi esmu vēlējusies.. Vai; vai izdzīvot, kas likās neticamākais no iespējamajiem variantiem.
Mēģināju pieslieties gultā sēdus. Nesekmīgi. Caur balto kreklu izspiedās nodevīgs asins traips. Pasmējos, labi, ka tas nav mans apģērba gabals, bet gan aizlienēts no tā vīrieša.
Blēra piekārtoja spilvenu zem manas galvas. Pat šobrīd viņa neaizmirst parūpēties par mani..
- Ko man darīt?, Viņas balss aizžņaudzās.
‘’Ak, svētā nevainība’’, nodomāju. ‘’Ko darīt, ko darīt? Neko nedari. Stāvi blakus un pajautā ko darīt!’’
- Tiec galā ar Viņu, pamāju uz virtuves pusi, kur savās asinīs mirka tas vīrietis. [jums jāsamierinās ar apzīmējumu – tas- jo es nepajautāju kā viņu sauca, un to jau mēs arī nekad vairs neuzzināsim..]
Blēra mazliet iepleta acis. Doma, ka viņai vienai nāktos maskēt pēdas, [apzinoties, ka vienmēr to šā vai tā esam darījušas kopā] kamēr es te kā SPA salonā guļu, raisīja viņā tādu kā šoku, neticību. Arī es intensīvi sāku prātot kā lai to ķermeni aizgādā projām no virtuves. Spētu es pakustēties tiktāl, ka varētu piecelties, labprāt palīdzētu, bet durtā brūce vēdera rajonā, liedza, ierobežojot manas kustības spējas.
- Piezvani Šoferim. [puisim tāda iesauka, jo viņš vienmēr visur mūs veda savā automašīnā, traucoties nepieklājīgā ātrumā pa gludajām pilsētas šosejām]
Šoferim varēja uzticēties, turklāt, reiz, mēs kā teikt, sagājāmies. Pāris reižu pārgulējām, kas nozīmēja, ka viņš jau ir piejaucēts. Mazs, piemīlīgs kucēns.
Blēra paķēra mobilo telefonu un ātri sameklēja viņa numuru kontaktu sarakstā.
- Šof! Te Blēra! Klausies! Vai Tu vari steidzīgi atbraukt? Ir noticis.. Jā! Lūdzu ātri! Tas ir saistīt ar.. Lūdzu pasteidzies! Man bail, ka viņa nomirs.. Ātrāk! Gaidu!
- Nu, - pacēlu uzaci, - ko viņš teica?
- Drīz būs klāt. Kā jūties?
Blēra pienāca pie gultas un pārliecās pār mani. Pirksti pieskārās pierei.
- Neizdzīvošu..
Viņa sāka skaļi vaimanāt. Raudoša sieviete ne vienmēr aizkustina, tāpat arī šoreiz.
- Blēra? Blēr, izbeidz raudāt! Izbeidz!
Asaru pilnās acis pievērsās man,
- Es pie visa esmu vainīga. Man nevajadzēja.. Varēju izglābt Tevi..
- Un pati aiziet bojā.. – sasodītais heroisms manī ierunājās, upurēties kāda labā.
- Man viņš nebūtu nodrījis pāri.
- Protams, protams, - iesmējos, brūce iesāpējās – tikai man drīkst darīt pāri..
To sauc par atmaksu, mīļā, par atmaksu. Reiz jau tam bija jānotiek. Tu zini to tik pat labi cik es.. Šī spēle nekad nebūtu turpinājusies ilgāk. Nebūtu. Agrāk vai vēlāk..
Mani pārņēma sāpju lēkme, runāt vairs nebija iespējams. Tajā pašā brīdī dzīvoklī ieskrēja Šoferis - aizelsies, izspūris. Blēra pat nepūlējās aizslēgt ārdurvis!
- Kā viņai ir? Šoferis metās pie dīvāna, kurā es locījos sāpēs. Viņš pats saprata, cik muļķīgi izklausījās šis teikums.
- Pie velna, es saucu ‘’ātros’’! Viņš iekliedzās.
Ieķēros viņa tumšajos, pusgarajos matos,
- Nē!
- Tu mirsti! Šoferis pat necentās atbrīvoties no mana satvēriena, lai arī viņam acīmredzami tas sagādāja ciešanas.
- Nē. – es čukstēju. Zinot, ka čuksti neizklausās pārliecinoši. Tikai izmantojot balsi, es spēju ietekmēt.
Sāpes pieņēmās spēkā, un mans ķermenis centās padoties veselajam saprātam.
- Tu taču noasiņo, augstais dievs! Blēra, ātri padod kādu lupatu! Brūci vajag piespiest, viņa jau tā ir zaudējusi pietiekoši daudz asiņu! – Šoferis, kā ierasts rīkojās ātri un meisterīgi. Minēju, ka viņš izgājis Pirmās palīdzības kursus?
Pēc brīža Blēra bija klāt ar dvieļiem. Paspēju ievērot, ka tie bija vienkrāsaini. Kaut kas starp baltu un bēšu. Vienvārdsakot, vairākkārt mazgāti, nodomāju.
Šoferis paņēma dvieli un piespieda pie ievainojuma.
- Tā nekas nebūs..
Un sāka atpogāt kreklu, kas bija man mugurā, neviļus sarāvos.
Šofera skatiens manās acīs bija tik ciešs, ka neteicu ne vārda, atļaujot viņam darboties ap mani.
Piespiedis pie manas kailās ādas silto dvieli [nez, vai tas no asinīm kļuva tik silts, vai arī tās bija viņa rokas, kas pieskārās..]
Viņš apturēja cik necik asiņošanu. Vismaz tās nešļācās kā no aizkauta zvēra.
- Blēra, še turi! Piespied labi cieši klāt, sarunāts, ja?
- Kam Tu zvani?! Viņa jautāja, kad ieraudzīja pie Šofera auss mobilo telefonu.
- Man ir pazīstams kāds ārsts.
Blēra papurināja galvu.
- Uzticams ārsts, - it kā nolasījis viņas domas, Šoferis atbildēja.
Nebūtu mani pārņēmis bezsamaņas vilnis, noteikti protestētu. Bet tā kā es jau pusminūti vāļājos bez samaņas pasaulē, man kārtējo reizi bija pilnīgi vienalga.







**
Nesāpēja, tikai tā nepatīkami smeldza vēdera apvidū. Attapos, ka vēl joprojām esmu dzīvoklī. Dīvānā. Apsegta ar rūtainu filca segu. Liegi sildīja. Aptaustīju vēderu. Tas bija apsaitēts neskaitāmu daudzumu marles saitēm. Sajutu pēc reljefa.
Mēģināju piecelties, bet tajā brīdī ienāca Blēra.
- Necelies! – Viņa iesaucās aizkapa balsī. – Apgulies, lūk tā..
Atkal sabužinājusi spilvenu, viņa apsēdās līdzās dīvāna malā.
Uz manu jautājumu, kuru viņa tik pat labi, varēja izlasīt manās acīs, viņa atbildēja:
- Šoferis atsūtīja ārstu. Neuztraucies, uzticamu ārstu. Viņš arī nekādus jautājumus neuzdeva, patiesību tāpat neteicām..
- Un līķis?
- Nogādājām.. Neuztraucies.. Šoferis labi parūpējās..
Redzēju netālu stāvam Šoferi,. Smagiem soļiem, viņš pienāca klāt.
- Sveika. Nu kā? Dzīvosi?
Pasmaidīju, kas nozīmēja, ka dzīvošu. Tomēr dzīvošu.
Viņš jau devās uz durvju pusi;
- Paldies!
- Nav par ko. – Šoferis kautrīgi iesmējās, - Ne jau pirmo reizi glābju Tavu dzīvību.
- Un ne pēdējo.., es arī iesmējos, pieklusināti, lai brūce nesadomā no jauna atvērties, kaut gan jutu, ka esmu pienācīgi salāpīta.
Aiz Šofera spēcīgā stāva durvis aizvērās, un mēs ar Blēru saskatījāmies..

Iespējams, pilnmēness ir pie vainas, kādēļ šobrīd neatrodos gultā, zem segas, sapņu valstībā, sirrealitātes plaukstu, drošības jūgā, bet skribelēju šeit kaut ko no sevis. Ik pa brīdim uzmetot To skatienu; To ‘’it kā es zinātu ko tādu, ko nezina viņš’’ skatienu – pilnajam mēnesim un tām zvaigznēm.
Dzeru tēju, paralēli domām, kas skrien ātrāk nekā spēju uzrakstīt - izkliegt no sevis. Izkliegt, ja drīkst, jo šobrīd mani smacē, žņaudz kaut kas smagi, bīstami līdzīgs asarām.
Žorža Sanda nakts stundās atkal kļūst par ievainojamo dvēseli Auroru Didevānu.
Un, ja saucat jūs to par mirkļa vājumu, lai būtu. Man tiešām nav, un nebūs spēka pretoties, vai apgāzt jūsu patiesību, t.i. jūsu patiesību šī jautājuma iztirzāšanā, apspriešanā.

Iespējams, tas pats pilnmēness ir vainojams pie tā, ka tumša svece deg svečturī pa kreisi no manis, nevis kā ierasts uz spoguļgalda, kur baudītu nedalītu uzmanību.
Nesot līdzi mazliet gaismas, mazliet siltuma. Vai abus. Un vai būtībā nav vienalga.. Galvenais, un pats svarīgākais – nenotašķīties ar vasku, neaplieties ar tēju, neizmērcēties asaru pērlēs - vīriešcilvēks varētu kļūt dusmīgs, kad rīt no rīta ieraudzītu uz sava baltā krekla ar iestīvināto apkaklīti, traipu/s.

Galvoju, ka pilnmēness ir līdzvainīgs pie tās ‘’ceturtās daļas’’ depresijas, kas man uzglūnējusi. Un tieši kāpēc tagad, kad darba pilnas rokas?! Kāpēc tagad, kad Reklāmas jomā tik daudz kas vēl jāpanāk, lai projekti un apmierinātība ar tiem sistu augstu vilni?!

Un visai iespējams, pilnmēness ir pie vainas, ka mani māc patstāvīgas šaubas par dzīves ceļu. Izvēlēm. Alkām.
Aizdomājos, ko Amanda teica intervijā – par tiem 10 pašnāvības mēģinājumiem, kad centusies aiziet no dzīves, bet kaut kas mūždien nav ļāvis. Neļauj. It kā nepieņem.
Par radošo izpausmi, gar kuru nevienam nav nekādas daļas.. Pat dievišķajiem mecenātiem.
Paņemot rokās, šajā gadījumā dzejas krājumu. Lasot starp rindām, tverot vārdus, uzņemot noskaņu. Vai kāds aizdomājas cik daudz mākslinieciskā būtne/dzejnieks šajos vārdos atdod no sevis?
Un kur brīnums, ka reiz.. pietiek?

Tēja iet uz beigām, lapiņas sprūst starp zobiem, pietiekoši rūgtas; Kā vienmēr iebēru par daudz. Svece arī dziest, kas nozīme, ka laiks..

zinu ka viņa mani neciena bet es tāpat viņu vienlīdz stipri mīlu.

Uzkāpt uz tava pleca gribu tēlot papagaili gribu atkārtot malt vienu un to pašu gribu
– mīlu mīlu mīlu.

Tu esi pārklājies ar manu kairinošo miesu.
Tu esi neviltoti pārklājies ar kairinošo mani.
Kļuvis vieglāks vieglāk iespaidojams it kā šķīstāks.

Aizveru acis un ieklausos tavos soļos tie aizvedīs pie tevis.

Arī tā kura laiza šīs brūces esmu es arī tā kura cērt.

Es eju pa asfaltu sasalis sniegs ja ciešāk ieskatās paveras skats uz kontinentiem.

Reiz teici kaļam dzelzi kamēr tā karsta, kamēr kalējs atvaļinājumā smēdē atvērto durvju dienas kaļam kāpēc tad tu klusē tagad?

Tieši pretī mākslinieku preču veikalam ir ziedu salons zināsi kur nopirkt buķeti vainagu ko uz mana kapa uzmest kad pienāks apsolītais solītais laiks.

Un mans niķis nepāriet uz ielām uzlasīt kartes kādu bezprātīgo pamestas sekot norādēm šķērsot krustojumus degot tikai indīgi zaļajam.

Eju pa tumšo bulvāri kas nav pat bulvāris bet man labpatīkas to tā saukt
Es eju un asaras krīt no manis, iztek caur degunu
Vienalga ja izskatos kā klauns.

eju izmest makšķeres sestdienas vakarā man neklātos būt vienai.

Un vieglprātīgi iedomāšos ka man aizejot tu ņemsi un kafijas krūzē iebērsi vielu kas panesīs manu prātu, manu aprobežoto domāšanu gabaliņu tuvāk tev.

Es tavā vietā ja būtu tu
Necenstos iespraukties manā dzīvē
ja tiksi zem lupas
nesaudzēšu izķidāšu līdz pēdējam.

Pilnmēness ir koku galotnēs ieķēries
Roķīgās rokās balādes pārtop pieglaimīgās fejās bez sejām akordos nav precizitātes ceru rīt jau līdzi dilt man pilnmēness šomēness par daudz.

Un tagad vajag ko siltu nē karstu ķermenī piegāzt piepildīt tā no ārpuses uz iekšpusi vīles atirušas maniem ceļgaliem tamdēļ kājas plati nevaru kopā sakļaut
Bārmenis aiz letes pustumšajā apgaismojumā ieslēpies pusstundu atpakaļ apsolīja uzkarsēt kolu bez ledus
Vēljoprojām aptvert vai tas bija joks un kurā vietā vajadzēja smieklu lēkmei ļauties
Manai domāšanai šonakt lēnums piemīt.

Peldu ķiršu trifeļu jūrā tas viss vēl pirms brokastīm, piedod. Un Peldu ielā.

Kā nākamo pēc ‘’Sveika, kā iet?’’ienākot istabā, viņš man teica, ka esot atradis viņas rakstīto vēstuli. Tikai vakar, nejauši uzgājis, [neticu, pazīstot viņu, neticu, ka tikai vakar; gan jau tā pabijusi viņa prātā un rokās ilgākā laika posmā ] starp neskaitāmu daudzumu citām vēstulēm, kas pāršķirstītas, izskatītas līdz nelabumam – locījuma vietas jau ieplaisājušas. Zilganā pildspalvas tinte mazliet izbalējusi, bet lapa ieguvusi pelēcību. Viņš man to nolasīja savā ierastajā, monotonajā balss tembrā, ieturot pauzi tikai tajā brīdī, kad iedzēra tēju, no sākuma līdz pat beigām. Vēstules saturu varu pat nocitēt, taču fragmentāli; paliksim pie fragmentiem; tā izklausījās aptuveni šādi:
‘’Nav lielākas laimes kā vērot sava mīļotā cilvēka aizmigušo seju. Dziļi, dziļi iegrimušu sirrealitātes tīklos. Miera pārpildītu. Apgarotu. Tik pazīstamu. Tajā pašā laikā – gluži svešu, it kā tikai tagad, uz sitiena ieraudzītu. Vērot kā blāvā gadalaiku saule atmirdz. Nekautrīgi lūkoties aizvērtajās acīs ar tumšajiem skropstu vēdekļiem. Zināt par ko ir katra no šīm rūpju rievām. Zināt, kad nogurums atstājis savas pēdas un kamdēļ.
‘’ Viņa rakstījusi savā kaligrāfiskajā, uz kreiso pusi tendētajā rokrakstā, Dzīves pieredzi. [..] Pastāv nerakstīta vēlēšanās ar plaukstu aiztriekt kādu atirušu matu šķipsnu, kas sedz pieri. Tikai tāpat vien.. Pieskarties lūpām, vai auss ļipiņai. Noglāstīt rugājiem klāto zodu. [..]Bet neuzdrošināties.. Bīties. Tikai mentāli baudīt kā izcirstās, izgrebtās līnijas veido šo cilvēku. Unikālu Personību. Ar visiem saviem plusiem un mīnusiem. Ar visām labajām un ne tik labajām rakstura īpašībām. [..]
Pāri visam, šķelmīgo smaidu mutes kaktiņos pamanīt, it kā nojaustu, ka tiek paslepus vērots.
Nav lielākas laimes kā sajust blakus esošu tuvumu un ķermeņa siltumu. Uzlikt galvu uz krūtīm, ieritinoties līdzās, tik cieši, tik cieši, ka sāp.. Un ieklausīties sirds ritmā: ‘’Tu. Es. Mēs. Tu. Es.Mēs. Tu. Es...’’ Un smaidīt. Un smaidīt, muļķīgi, un no prieka. Apzināti aizmirst par katru nākamo rītdienu, kas jāpavada kā neatkarīgai būtnei. Aizmirst, ka atkal jātēlo spēks.
Nav lielākas laimes un žēlsirdības kā uzticēties..