Pieklauvē un nāc iekšā - ''Man būtībā bija vienalga..''

Man, būtībā, bija vienalga. Taču ne Blērai. Kā jau racionāli domājoša būtne, kā pirmo rīcības plānu veica – Blēra aizvēra logu.Lai gan laukā valdīja piķa melna tumsa, kāds skatiens varēja ielavīties telpā. Aizverot logu, istabā uzreiz kļuva smacīgi. It kā tās asinis, kas aumaļām ritēja no pārgrieztās brūces ķermenī, izdalītu salkanu smaržu, kas provicētu smacīgumu, konkurējot ar ko līdzīgu smogam virs manas iemīļotās galvaspilsētas. ‘’Kuru nekad vairs neredzēšu’’, nodomāju.
Jutu kā zūd spēki. Kājās nostāvēt kļuva aizvien grūtāk un grūtāk. Apsvēru domu nogāzties uz grīdas, bet tas solījās būt sāpīgi, traumatiski, tādēļ ieķēros sienā; vārda vistiešākajā nozīmē ieķēros sienā, uz tās palika nagu pēdas.
Blēra piesteidzās man klāt un satvēra mani ap vidu. Redzēju viņas acīs asaras.
- Neraudi, es teicu sāpēs saviebjot seju, - tā nebija tava vaina. Tu neko nevarēji darīt..
Mēs abas zinājām, ka meloju. Viņa gan varēja gan darīt! Viņa varēja gan! Dabūt mani projām no šejienes pirms kādam ienāca prātā mani nogalināt!
Blēra saudzīgi noguldīja mani dīvānā. Uz mirkli sāpes bija rimušās, bet tad ar joni atkal bija klāt, un vēl spēcīgākas, izteiktākas, asākas.
Nepārzinu anatomiju, bet ja līdz šim brīdim biju dzīva, lai gan ar grūtībām spēju plaušās ievilkt gaisu, dzīvībai ļoti bīstamie orgāni nebija skarti.
Bet varbūt es kā filmu varoņi, pateikšu savu sakāmo līdz beigām un tikai tad atstiepšu ķepas? Lai nu kā, gulēju un dīvaini sēcu.
Blēra lauzīja pirkstus. Ātro medicīnisko palīdzību saukt nedrīkstēja. Kādas atbildes par tā vīrieša līķi uz virtuves grīdas? Nāktos iesaistīt valsts iekārtas, un to nu mēs nekādā ziņā nevēlējāmies. Mūsu raibā pagātne un dzīvesveids, liecināja visu skaidrāk par skaidru – nepatikšanu jau tāpat pietika.
Man atlika tikai divas iespējas – ātrāk nomirt, ko es ticiet man, jau ilgi esmu vēlējusies.. Vai; vai izdzīvot, kas likās neticamākais no iespējamajiem variantiem.
Mēģināju pieslieties gultā sēdus. Nesekmīgi. Caur balto kreklu izspiedās nodevīgs asins traips. Pasmējos, labi, ka tas nav mans apģērba gabals, bet gan aizlienēts no tā vīrieša.
Blēra piekārtoja spilvenu zem manas galvas. Pat šobrīd viņa neaizmirst parūpēties par mani..
- Ko man darīt?, Viņas balss aizžņaudzās.
‘’Ak, svētā nevainība’’, nodomāju. ‘’Ko darīt, ko darīt? Neko nedari. Stāvi blakus un pajautā ko darīt!’’
- Tiec galā ar Viņu, pamāju uz virtuves pusi, kur savās asinīs mirka tas vīrietis. [jums jāsamierinās ar apzīmējumu – tas- jo es nepajautāju kā viņu sauca, un to jau mēs arī nekad vairs neuzzināsim..]
Blēra mazliet iepleta acis. Doma, ka viņai vienai nāktos maskēt pēdas, [apzinoties, ka vienmēr to šā vai tā esam darījušas kopā] kamēr es te kā SPA salonā guļu, raisīja viņā tādu kā šoku, neticību. Arī es intensīvi sāku prātot kā lai to ķermeni aizgādā projām no virtuves. Spētu es pakustēties tiktāl, ka varētu piecelties, labprāt palīdzētu, bet durtā brūce vēdera rajonā, liedza, ierobežojot manas kustības spējas.
- Piezvani Šoferim. [puisim tāda iesauka, jo viņš vienmēr visur mūs veda savā automašīnā, traucoties nepieklājīgā ātrumā pa gludajām pilsētas šosejām]
Šoferim varēja uzticēties, turklāt, reiz, mēs kā teikt, sagājāmies. Pāris reižu pārgulējām, kas nozīmēja, ka viņš jau ir piejaucēts. Mazs, piemīlīgs kucēns.
Blēra paķēra mobilo telefonu un ātri sameklēja viņa numuru kontaktu sarakstā.
- Šof! Te Blēra! Klausies! Vai Tu vari steidzīgi atbraukt? Ir noticis.. Jā! Lūdzu ātri! Tas ir saistīt ar.. Lūdzu pasteidzies! Man bail, ka viņa nomirs.. Ātrāk! Gaidu!
- Nu, - pacēlu uzaci, - ko viņš teica?
- Drīz būs klāt. Kā jūties?
Blēra pienāca pie gultas un pārliecās pār mani. Pirksti pieskārās pierei.
- Neizdzīvošu..
Viņa sāka skaļi vaimanāt. Raudoša sieviete ne vienmēr aizkustina, tāpat arī šoreiz.
- Blēra? Blēr, izbeidz raudāt! Izbeidz!
Asaru pilnās acis pievērsās man,
- Es pie visa esmu vainīga. Man nevajadzēja.. Varēju izglābt Tevi..
- Un pati aiziet bojā.. – sasodītais heroisms manī ierunājās, upurēties kāda labā.
- Man viņš nebūtu nodrījis pāri.
- Protams, protams, - iesmējos, brūce iesāpējās – tikai man drīkst darīt pāri..
To sauc par atmaksu, mīļā, par atmaksu. Reiz jau tam bija jānotiek. Tu zini to tik pat labi cik es.. Šī spēle nekad nebūtu turpinājusies ilgāk. Nebūtu. Agrāk vai vēlāk..
Mani pārņēma sāpju lēkme, runāt vairs nebija iespējams. Tajā pašā brīdī dzīvoklī ieskrēja Šoferis - aizelsies, izspūris. Blēra pat nepūlējās aizslēgt ārdurvis!
- Kā viņai ir? Šoferis metās pie dīvāna, kurā es locījos sāpēs. Viņš pats saprata, cik muļķīgi izklausījās šis teikums.
- Pie velna, es saucu ‘’ātros’’! Viņš iekliedzās.
Ieķēros viņa tumšajos, pusgarajos matos,
- Nē!
- Tu mirsti! Šoferis pat necentās atbrīvoties no mana satvēriena, lai arī viņam acīmredzami tas sagādāja ciešanas.
- Nē. – es čukstēju. Zinot, ka čuksti neizklausās pārliecinoši. Tikai izmantojot balsi, es spēju ietekmēt.
Sāpes pieņēmās spēkā, un mans ķermenis centās padoties veselajam saprātam.
- Tu taču noasiņo, augstais dievs! Blēra, ātri padod kādu lupatu! Brūci vajag piespiest, viņa jau tā ir zaudējusi pietiekoši daudz asiņu! – Šoferis, kā ierasts rīkojās ātri un meisterīgi. Minēju, ka viņš izgājis Pirmās palīdzības kursus?
Pēc brīža Blēra bija klāt ar dvieļiem. Paspēju ievērot, ka tie bija vienkrāsaini. Kaut kas starp baltu un bēšu. Vienvārdsakot, vairākkārt mazgāti, nodomāju.
Šoferis paņēma dvieli un piespieda pie ievainojuma.
- Tā nekas nebūs..
Un sāka atpogāt kreklu, kas bija man mugurā, neviļus sarāvos.
Šofera skatiens manās acīs bija tik ciešs, ka neteicu ne vārda, atļaujot viņam darboties ap mani.
Piespiedis pie manas kailās ādas silto dvieli [nez, vai tas no asinīm kļuva tik silts, vai arī tās bija viņa rokas, kas pieskārās..]
Viņš apturēja cik necik asiņošanu. Vismaz tās nešļācās kā no aizkauta zvēra.
- Blēra, še turi! Piespied labi cieši klāt, sarunāts, ja?
- Kam Tu zvani?! Viņa jautāja, kad ieraudzīja pie Šofera auss mobilo telefonu.
- Man ir pazīstams kāds ārsts.
Blēra papurināja galvu.
- Uzticams ārsts, - it kā nolasījis viņas domas, Šoferis atbildēja.
Nebūtu mani pārņēmis bezsamaņas vilnis, noteikti protestētu. Bet tā kā es jau pusminūti vāļājos bez samaņas pasaulē, man kārtējo reizi bija pilnīgi vienalga.







**
Nesāpēja, tikai tā nepatīkami smeldza vēdera apvidū. Attapos, ka vēl joprojām esmu dzīvoklī. Dīvānā. Apsegta ar rūtainu filca segu. Liegi sildīja. Aptaustīju vēderu. Tas bija apsaitēts neskaitāmu daudzumu marles saitēm. Sajutu pēc reljefa.
Mēģināju piecelties, bet tajā brīdī ienāca Blēra.
- Necelies! – Viņa iesaucās aizkapa balsī. – Apgulies, lūk tā..
Atkal sabužinājusi spilvenu, viņa apsēdās līdzās dīvāna malā.
Uz manu jautājumu, kuru viņa tik pat labi, varēja izlasīt manās acīs, viņa atbildēja:
- Šoferis atsūtīja ārstu. Neuztraucies, uzticamu ārstu. Viņš arī nekādus jautājumus neuzdeva, patiesību tāpat neteicām..
- Un līķis?
- Nogādājām.. Neuztraucies.. Šoferis labi parūpējās..
Redzēju netālu stāvam Šoferi,. Smagiem soļiem, viņš pienāca klāt.
- Sveika. Nu kā? Dzīvosi?
Pasmaidīju, kas nozīmēja, ka dzīvošu. Tomēr dzīvošu.
Viņš jau devās uz durvju pusi;
- Paldies!
- Nav par ko. – Šoferis kautrīgi iesmējās, - Ne jau pirmo reizi glābju Tavu dzīvību.
- Un ne pēdējo.., es arī iesmējos, pieklusināti, lai brūce nesadomā no jauna atvērties, kaut gan jutu, ka esmu pienācīgi salāpīta.
Aiz Šofera spēcīgā stāva durvis aizvērās, un mēs ar Blēru saskatījāmies..