Novembra piezīmes. Arhīvs.
« previous entry | next entry »
Nov. 28., 2011 | 07:05 pm
**
Niekojos ap medus burciņu. Saturs ir salds. Pārlieku salds. Lipīgs. Tek pirkstu starpās. Garšīgs. Pilna mute. Nolaizu pirkstus, lūpas.
Viņš guļ. Viņam viena alga. Drīkstu apēst visu medu? Kādēļ? Bet es gribu! Es gribu! Turklāt, ar kādām tiesībām man ko aizliedz?
Kaķi neēd medu! [doh!]
Šodien man ir apriebušās visas melnbaltās lapsas. Visas identitātes un parakstīšanās zem cita vārda. Gribu būt es.
Melnā kaķa krātuves stuFF parametri. 235MB
Piedodiet, atvainojiet.. Man atkal nāksies ļaut jums manī vilties. Varbūt kādu dienu jūs sapratīsiet manas rīcības motīvus. Varbūt kādreiz.. Vakarnakt rakstīju autobiogrāfisku stāstu. Necik gudrāka tā arī nekļuvu, bet varbūt pēc manas nāves kādam būs interesanti palasīt.. Palasīt visu ko esmu pa šiem garajiem gadiem sarakstījusi. [sudrabotais priekšmets vēlaizvien ir savā vietā, jā.]
Neņem ļaunā, bet es atzīšos. Man Tevis pietrūkst.. Un iespējams atkārtošos, bet es ienīstu laiku.
Paldies par uzmanību. Un ardievu.
P.S. Jā, es noskatījos filmu ''Avatars'' Patiesību sakot, neko grandiozu jau no sākta gala nebiju gaidījusi, tādēļ arī vilšanās nebija. Visnotaļ atbilstošs 21 gs. ražojumam. Specefekti, krāsu segmenti un valodas pielietojums. Es esmu no 'old school.'
**
Pretrunas. Es nemitīgi eju pretrunās. Saku vienu, daru ko pavisam citu. Uz mēles sakrājušās muļķīgas vārsmas. Sitas gar zobiem. Iztriekt laukā, lai tā vienreiz ir mana patiesība. Sasodīts! Mana patiesība!
Gribu sekot pēdās. Lai nevajadzētu iet pašai savu ceļu. Nevajadzētu lai izlauzt pašai visus ērkšķus. Nojaukt iekrājušās barjeras.
Kāds vienmēr elpo līdzās. Elpa kā sakarsusi ogle - dedzina un skrāpē. Es jūtu. Es esmu līdzās.
Gribu raudāt. Bet nav par ko.. Iemetiet automātā kādu monētu. Vienai žēlabainai melodijai. Lūdzu.
Gribu smieties. Sasmīdini mani kā senāk. Senāk mēdzi darīt, taisot visvisādas jocīgas, jokpilnas sejas grimases. Klauns. Sasodītais klauns.
Gribu dejot - traki griezties uz riņķi vien, uz riņķi vien.
Gribu pavasari ieelpot. Plaši atvērtu uz visām četrām debespusēm.
Gribu. Gribu. Gribu. Pārāk daudz gribu..
**
''Dārgais, Džerad! Kur? - Raiņa bulvāri.
Kad? - Pavasarī.
Cikos? - Laikā no vakara līdz pirmajam austošas saules staram.
Gaidīšu, Blēra''
Atceries šo spēli, kuru spēlējām, kad mums bija padsmit gadu un priekšā visa dzīve?
**
''Neviens nevar būt svešāks par to, kuru reiz esi mīlējis'' [Ē. M. Remarks]
**
Nē, nav jau tā, ka nebūtu ko rakstīt, ko pateikt klusiem čukstiem tik tikko dzirdamiem. Vienkārši virtuālā dienasgrāmata nekad nespēs aizstāt papīra lapas burvību un tintes salkano smaržu, kad tiek vilktas burtu līnijas. Varbūt tamdēļ esmu tik kūtra rakstītāja. Šīs neskaitāmās acis, kuras mēģina ielīst katrā slēptākajā domu šūnā, cenšas izlobīt katru patiesību, jūtu izpausmi. Ne gluži kaitina, bet rada vēlmi neizteikties. Mana patiesība nekad neieņems jūsu patiesības vietu. Samierinaties ar to, jo es nepiekāpjos.
Būtu ko izkliegt pasaulei un cilvēkiem. Ar rūgtumu vai neviltotu prieku. Abpusēji.
Vārdi mežģās kā vissmalkākās mežģīnes. Aptinas ap kaklu, rokām, kājām. Kļūst siltāks. Ievērojami.
Es lēnām pierodu pie domas, ka tikai no manis pašas ir atkarīga rītdiena. Mana rītdiena. Katra nākamā manas dzīves rītdiena. Labi, atzīstu, spītīgi dzīvoju šodienai. Tomēr. Skrienu bez lietussarga/saulessarga, kas spētu mani pasargāt no lietus šalkām, saules spožuma vēlīnajos pavasara rītos, vakaros, naktīs, lai paspētu, lai nokļūtu, lai izdarītu, lai sasniegtu.. Ko paspētu? Kur nokļūtu? Kādēļ nokļūtu? Ar kādu mērķi? Priekš kam?! Ko izdarītu? Ko sasniegtu?!
Nē, morāle nav mana visspēcīgākā nianse. Es morāli neprotu pat uzklausīt, ku nu vēl censtos par to runāt! Tas ir tikai kārtējais mēģinājums.. Saprast. Pateikt.
Gribu smaidīt. Tā patiesi un no sirds. Lūdzu.
Reizēm izdodas, un varbūt man lemts pārtikt no laimes mirkļiem. Būt atkarīgai no garastāvokļa maiņām.. Dzīvot kopā ar hamaleonu, kas esmu es pati. Ha!
Mans secinājums - kopīgu valodu daudz ātrāk atrodu ar bērniem, nevis pieaugušajiem. Pieaugušie nesaprot rotaļu jēgu, bērna pasaules uztveri. Tad jau šķiet, esmu pieaugusi, bet atšķiros no tās sugas, lai gan kas ir teicis, ka esmu pieaugusi?!
Tā piemēram, nesen biju aizbraukusi pie saviem radagabaliem Vallē. Brālēns Edmunds un māsīca Evija. Aptuveni astoņi gadi un vienpadsmit. Bez vārda runas, satverta aiz rokas labprātīgi tiku iesaistīta spēlēs. Paslēpes. Bumba. Badmintons. [Dievinu šo spēli! Tāpat kā tenisu, kuru apņemos mācīties pa nopietnam. Klubs jau noskatīts, treneris arī.]
Ak, un vēl kāds secinājums, man ir bezjēdzīgi skaidrot spēles noteikumus. Tikai ar piemēriem, parādīts kā un esmu jau soli tālāk.
Mēs trijatā sēdējām šūpolēs, vecās kā vecmāmuļa, strēbām rabarberu kompotu un tērzējām par visu kaut ko. Jutos piederīga. [Un es tik reti kad tā jūtos..] Braukājām ar velosipēdiem [es ar dzelteno pasta riteni, dzeltenu kā vasaras saule..], pinām klūgu cilvēciņus [vudū lelles, kā Edmunds smējās], pļāvām zāli, sējām zirņus mazajās, rupji iekoptajās dobītēs.
Pilsētas pele bija laukos. Bet priekš manis ir domāta pilsēta, to es vienkārši jūtu..
**
Es skatījos uz Vestardu un manas acis lēnām, lēnītēm vien pildījās asarām. Tik mierīgs. Tik apgarots viņš tur sēdēja melnajā uzvalkā, no klavieru kastes vilināja tādas skaņas, ko ne katrs mirstīgais spētu uztvert. Es pirmoreizi ieklausījos mūzikā. Nopietni. Nevis garāmejot, tikai ar ausu galiem, bet tā īsti, melodija aizgāja līdz sirds dziļumiem, nosēdās uz dvēseles vissmalkākās stīgas, un raustīja; raustīja to. Brīžiem sāpēja, bija grūti izturēt, tas atgādināja atmiņas. Brīžiem es smaidīju, platu jo platu smaidu un manī ielija kaut kas līdzīgs laimes sajūtai. [..]
Pēc uzstāšanās Vestards no skatītājiem saņēma aplausus. Vētrainus un sajūsminātus. Ziedi bira no pieglaimīgu pielūdzēju rokām. Es stāvēju kājās un tāpat kā simtiem, varbūt pat tūkstošiem citu koncerta apmeklētāju, aplaudēju. [..]
- Tu biji patiesi lielisks, es iečukstēju Vestardam pie auss, kas viņš ģērbtuvē atraisīja kurpju auklas gludajām, nedabiski spīdīgajām, gluži nolaizītajām ādas kurpēm.
- Paldies. Vai aiziesim pavakariņot, Mārīt? Esmu izsalcis!
- Protams., Vestards noskūpstīja manu plaukstu. Lūpas skāra ādu maigi un ar izjustu mīlestību.
**
Labdien. Vai labvakar? Nevaru izlemt kārtējo, neveiksmīgo reizi.
Vienvārdsakot, sveiciens Jums un arī jums.
- Tas man? Vai! Paldies! Nevajadzēja jau.. Bet paldies! Man patīk, Jūs taču zināt. Kā tad - sarkanas. Un nebūt ne jau tās garkājainās. Tās grūtāk izkaltēt.. Šīs? Šīs ir piekāpīgas. Dara, ko tām saku.
Sēžu un skatos, eh, priecē sirdi. Pieklājīgi novietotas uz spoguļgalda. Malko ūdeni no glāzes. Klusas. Tik klusas! Man jūsu mieru iemācīties un pielietot praksē. Mieru un asos ērkšķus.
''Tas aizsardzībai'', viņas teic..
Nagi. Melni lakoti. Perfekti. Atspīd apkārtējā pasaule, mazliet caur ēnām, mazliet caur tumšu, bet pietiekoši caurspīdīgu plīvuru. Kā atraitnes sejai, kurš uzklāts, neredzot viņas asaras. Par patiesumu jau strīdēties var vienmēr, vai ne?
Runājot par ērkšķiem - nevar jau likties mierā, jāknibina, jāknibina un vēl vienu reizi jāknibina līdz.. Redziet, sadurstīti pirksti. Nesāp. Tikai mazliet neērti.. Ko jūs tagad padomāsiet par mani un manu veselo saprātu?! Lūdzu, neko sliktu gan nē! Lūdzu! Tas bija mazliet nosebojies laika sprīdis. Kā kur? Tramvajā. 10 maršruta tramvajā, kad braucām garām parkam [nepatīk man tas nosaukums, nepatīk, kauč' nošaujies!] vientulīgi koka soliņi bez smieklu pēdām un liegas čukstēšanas; garām kapiem, slīdēja tie kapakmeņi kā tādas salauztas un nevienam nevajadzīgas, nelaimīgas sirdis. Drūmi. Nespīdēja tā saule, kas raksturīga dienai. [pēdējā laikā šausmīgs nogurums un alkas pēc saules gaismas..
Atvērt aizskarus un ielaist sienās spilgto staru spēku. Gribu. Vajag. Būtu tik.. Pacietību, meitēn, pacietību.
''Pacietību iemācies no nakts, kad tā pazemīgi padodas dienai..''- ko šādu senāk biju rakstījusi, tagad ienāca prātā..]
Ak, jā un tad es pievērsos ērkšķiem, kas gulēja manās plaukstās, pavisam nemanot biju jau tā saskrāpējusies, ka teju vai jutu kā ar asinīm pārklājas pasažieru muguras. Piedodiet, es viņiem teicu, bet klusībā, pie sevis ļauni smējos. Vai tagad esmu slikta? Nebūs man vietiņa Paradīzes kādā no nostūriem? [Var jau arī paskopoties ar to gaismu, bet, nu.. Daudz prasu, ja? Nedosiet man brīvbiļeti, ja? Būs pašai saviem spēkiem jānopelna iekļūšana tur; Tur [Nesaucot vārdā.. Kā tajā muļķīgajā filmā '' Vol deMort! Vol deMort!], kur visi reiz cer nokļūt.
Grēcīga. Vai tad tie var ko iebilst? Vai tad grēcīgie drīkst ko iebilst?
P.S. Jā, jā. Arī šī mēneša pēdējā sestdienā varēs dzirdēt mani lasām dzeju iekš pasākuma 1/4 SAtori. Uz tikšanos!
**
Viņš nāk, pa gabalu, jau smaidīdams. Skatās tieši uz mani. Upuris noskatīts. Medījums. Visas bultas manā virzienā. Šonakt viņu viesnīcas numuriņā kāds sasildīs. Ārzemnieks. Saožu. Itālis. Iespējams.
- Hi! Viņš pasmaida un tumšās acis nopēta mani, izģērbj ar skatienu. Viņš uzsāk sarunu, pajautā vai man esot auksti, ka sēžu ar šalli ap kaklu un tā saritinājusies uz soliņa malas.
Atbildu, ka tomēr nav.
- What do you do?
- Right now?
- Mhm.
[Hmm. Sēžu Līvu laukumā uz soliņa? Elpoju? Vēroju ikdienišķo seju kaleidoskopu? Gaidu darba dienas sākumu?]
- Waiting for my boyfriend..
[Skaidrs, šonakt viņš atkal būs viens, ja vien.. Nē, viņš mēģinās vēlreiz, ja nu..]
- You have one boyfriend or many boyfriends? [Tā, viņš vēlētos būt kaut vai Viens No..] Šis nepadodas. Šķiet patiešām esmu iepatikusies.. Vai arī; vai arī viņš vēlas par visām varītēm nobaudīt Latvietes, atvainojos, latviešu kultūru. Latviešu kultūru, protams.
Paskaidroju viņam, ka neesmu no tām kurām ir vairāki draugi, slīpsvītra, vīrieškārtas draugi, turklāt vienlaicīgi, ar savtīgiem mērķiem.
Labi. Viņš novēl man jauku dienu un ir projām. [Ātri padevās gan, nodomāju un sarkastiski pasmīnu pie sevis.] Pēc desmit, piecpadsmit minūtēm viņš atkal ir klāt. [Teju vai brīnums kā nav vēl aizmirsis kā es izskatos!]
- Still waiting your boyfriend?
Jā. [Pieticīga atbilde. Tagad Tu lūdzu atkal vari iet projām. Lūdzu, ceļš brīvs. Lūdzu?] Skatos viņam pāri, tiešā gan pārnestā nozīmē. [Labi. paspēlēsimies. Laipni lūgti!]
- Did you saw the ring? [nu, noticēs vai nē? Parasti ''uzķeras''..] Es pastiepju pret viņu viegli iesauļoto plaukstu [bye-bye aristokrātiskais bālums! Te vietā būtu bēdīgas sejiņa..] ar perlamutra nolakotajiem nagiem. Pirkstā laiski snauduļo gredzens. Sudraboti stilizēts zieds. Iespaidīgs. Glīts. Paviršam skatītājam bez dārgakmeņu novērotāja un lielpratēja acīm, tāds ar pāris > karātiem, visnotaļ padārgs.
- Are you married?
- I'm engaged.
- Engaged?! Oh.. [Tomēr noticējis.. He!]
Vilšanās ēna pārslīd pār viņa seju. [Pie sevis uzjautrinos.]
Teātris. Mazs, nevainīgs teijāterītis.
Sīki izprašņā par drauga vecumu, vienvārdsakot, in his opinion, es esot vēl pārāk jauna, lai domātu par precēšanos. Ja draugs esot manā vecumā, tad vispār..
Redziet, viņš, bet Viņš Itālis! esot vecāks, daudz vairāk pieredzējis. Atcērtu, ka ne jau pieredze attiecībās vienam pret otru noteicošā.
Viņš jau mani tik pat kā pazīstot, tik ļoti ir pieredzējis attiecībās ar cilvēkiem! [ak, tu šausmas, un ko man tagad darīt?!]
Viņš pajautā vai es tiešām esot latviete. [tā, es neizskatos pēc latvietes?] Half latvian, half russian! [ko?! ko?! Tā, fakts, atzīstos. Maisījums. Kā Draco Molfoy dēvēja Hermione Granger jaunkundzi?
Lietuviešu un baltkrievu asinis arī vēl.. Jā, nenoliedzami esmu puse no tēva radu gēniem, puse no mātes radu gēniem paņēmusi. Izspļauta tēva māte. Mana vecmāmiņa. Tā bija nešpetns sievišķis. Vellata! Savu vīru noveda līdz ārprātam! Darīju visu kas ienāca prātā.Spēlēja tā laika bungas. [mētājās, starp citu, bēniņu telpā vēl kaut kur, pieticīgā tehniskajā stāvoklī.] Savulaik pat esmu pa tām uzsitusi. Bija tāda liela vāle ar vilnainu apmetumu. Uzsitot rībēja vien. Šķīvis - viens. Satrūdējis jau laika gaitā. Asa, griezīga skaņa. Pag, aizrunājos jau.. Maz atceros vecmāmuļu, bet tad tikai spilgtas atmiņas.
Cits stāsts taču stāstāms. [tā jau es daru, apzinīgi iesāku ko vienu, bet turpinu tajā pašā laikā citu.. Varat mani bārt un nopelt, bet tāda nu esmu..]
Redz' viņš zinot, ka man mājās esot kaķis. Saskrāpētas rokas. [Neapzināti parauju žaketes piedurknes zemāk, lai noslēptu svaigi plēstās, skrāpētās brūces.]
Viņš palūdz manu telefona numuru, atsūtīšot sms, iedzeršot kafiju, [norāda uz
> tuvējo bāru]
Strikti atbildu, ka nevēlos, paldies.
Manu skatienu piesaista kāds jauns vīriešcilvēks, kurš nāk pretī. Ārzemnieks notver manu skatienu. Tāds mana vecuma, pievilcīgs.
- Is this your boyfriend?
- Maybe/varbūt, atbildu un viltīgi pasmaidu.
- So.. Glad to see you.. Viņš atvadās. Ejot projām atskatās, vai tiešām.. Nevilcinos. Pielecu no soliņa, pieskrienu klāt nepazīstamajam vīriešcilvēkam, uzspiežu karstu skūpstu uz lūpām un maigi apviju rokas ap viņa kaklu. Itālis vairs neatskatās.
Iečukstu ausī: ''paldies, izglābi..''
Stāv apmulsis, viņš verās manī ar savām neizdibināmās krāsas acīm [esmu izteikta cilvēku acu krāsas daltoniķe, atvainojos, ja kādreiz esmu jau to jums teikusi..] Neko nesaprot. Muļķīgs, bet pārlaimīgs smaids rotā seju.
Apjucis.
Ar vakardienas domām. Atpakaļejoša datumā.
P. S. Domas skrien ātrāk par vārdiem uz papīra lapas, kā vējā brīvi palaisti putni, jāmēģina sagūstīt. Tas izklausījās pretīgi. Lūk - izskanēja no pusmūža sievietes mutes stāstot bērnam - atnāksim vēlāk ar vecu maizīti un pabarosim baložus. Kādēļ baložiem būtu jāēd tikai veca maize?! Vakar viens no manis dabūja svaigas maizes gabalu. Kāpēc tikai es esmu laba?
Igo izskatās galīgi sakrities. Knapi iet.
Acīs nav mirdzuma. Izbiedēta zvēriņa skatiens. Domājams, tas kurš Rodrigo Fomins.
Nē, tomēr vīrietis ar rokassomu izskatās smieklīgs.
Niekojos ap medus burciņu. Saturs ir salds. Pārlieku salds. Lipīgs. Tek pirkstu starpās. Garšīgs. Pilna mute. Nolaizu pirkstus, lūpas.
Viņš guļ. Viņam viena alga. Drīkstu apēst visu medu? Kādēļ? Bet es gribu! Es gribu! Turklāt, ar kādām tiesībām man ko aizliedz?
Kaķi neēd medu! [doh!]
Šodien man ir apriebušās visas melnbaltās lapsas. Visas identitātes un parakstīšanās zem cita vārda. Gribu būt es.
Melnā kaķa krātuves stuFF parametri. 235MB
Piedodiet, atvainojiet.. Man atkal nāksies ļaut jums manī vilties. Varbūt kādu dienu jūs sapratīsiet manas rīcības motīvus. Varbūt kādreiz.. Vakarnakt rakstīju autobiogrāfisku stāstu. Necik gudrāka tā arī nekļuvu, bet varbūt pēc manas nāves kādam būs interesanti palasīt.. Palasīt visu ko esmu pa šiem garajiem gadiem sarakstījusi. [sudrabotais priekšmets vēlaizvien ir savā vietā, jā.]
Neņem ļaunā, bet es atzīšos. Man Tevis pietrūkst.. Un iespējams atkārtošos, bet es ienīstu laiku.
Paldies par uzmanību. Un ardievu.
P.S. Jā, es noskatījos filmu ''Avatars'' Patiesību sakot, neko grandiozu jau no sākta gala nebiju gaidījusi, tādēļ arī vilšanās nebija. Visnotaļ atbilstošs 21 gs. ražojumam. Specefekti, krāsu segmenti un valodas pielietojums. Es esmu no 'old school.'
**
Pretrunas. Es nemitīgi eju pretrunās. Saku vienu, daru ko pavisam citu. Uz mēles sakrājušās muļķīgas vārsmas. Sitas gar zobiem. Iztriekt laukā, lai tā vienreiz ir mana patiesība. Sasodīts! Mana patiesība!
Gribu sekot pēdās. Lai nevajadzētu iet pašai savu ceļu. Nevajadzētu lai izlauzt pašai visus ērkšķus. Nojaukt iekrājušās barjeras.
Kāds vienmēr elpo līdzās. Elpa kā sakarsusi ogle - dedzina un skrāpē. Es jūtu. Es esmu līdzās.
Gribu raudāt. Bet nav par ko.. Iemetiet automātā kādu monētu. Vienai žēlabainai melodijai. Lūdzu.
Gribu smieties. Sasmīdini mani kā senāk. Senāk mēdzi darīt, taisot visvisādas jocīgas, jokpilnas sejas grimases. Klauns. Sasodītais klauns.
Gribu dejot - traki griezties uz riņķi vien, uz riņķi vien.
Gribu pavasari ieelpot. Plaši atvērtu uz visām četrām debespusēm.
Gribu. Gribu. Gribu. Pārāk daudz gribu..
**
''Dārgais, Džerad! Kur? - Raiņa bulvāri.
Kad? - Pavasarī.
Cikos? - Laikā no vakara līdz pirmajam austošas saules staram.
Gaidīšu, Blēra''
Atceries šo spēli, kuru spēlējām, kad mums bija padsmit gadu un priekšā visa dzīve?
**
''Neviens nevar būt svešāks par to, kuru reiz esi mīlējis'' [Ē. M. Remarks]
**
Nē, nav jau tā, ka nebūtu ko rakstīt, ko pateikt klusiem čukstiem tik tikko dzirdamiem. Vienkārši virtuālā dienasgrāmata nekad nespēs aizstāt papīra lapas burvību un tintes salkano smaržu, kad tiek vilktas burtu līnijas. Varbūt tamdēļ esmu tik kūtra rakstītāja. Šīs neskaitāmās acis, kuras mēģina ielīst katrā slēptākajā domu šūnā, cenšas izlobīt katru patiesību, jūtu izpausmi. Ne gluži kaitina, bet rada vēlmi neizteikties. Mana patiesība nekad neieņems jūsu patiesības vietu. Samierinaties ar to, jo es nepiekāpjos.
Būtu ko izkliegt pasaulei un cilvēkiem. Ar rūgtumu vai neviltotu prieku. Abpusēji.
Vārdi mežģās kā vissmalkākās mežģīnes. Aptinas ap kaklu, rokām, kājām. Kļūst siltāks. Ievērojami.
Es lēnām pierodu pie domas, ka tikai no manis pašas ir atkarīga rītdiena. Mana rītdiena. Katra nākamā manas dzīves rītdiena. Labi, atzīstu, spītīgi dzīvoju šodienai. Tomēr. Skrienu bez lietussarga/saulessarga, kas spētu mani pasargāt no lietus šalkām, saules spožuma vēlīnajos pavasara rītos, vakaros, naktīs, lai paspētu, lai nokļūtu, lai izdarītu, lai sasniegtu.. Ko paspētu? Kur nokļūtu? Kādēļ nokļūtu? Ar kādu mērķi? Priekš kam?! Ko izdarītu? Ko sasniegtu?!
Nē, morāle nav mana visspēcīgākā nianse. Es morāli neprotu pat uzklausīt, ku nu vēl censtos par to runāt! Tas ir tikai kārtējais mēģinājums.. Saprast. Pateikt.
Gribu smaidīt. Tā patiesi un no sirds. Lūdzu.
Reizēm izdodas, un varbūt man lemts pārtikt no laimes mirkļiem. Būt atkarīgai no garastāvokļa maiņām.. Dzīvot kopā ar hamaleonu, kas esmu es pati. Ha!
Mans secinājums - kopīgu valodu daudz ātrāk atrodu ar bērniem, nevis pieaugušajiem. Pieaugušie nesaprot rotaļu jēgu, bērna pasaules uztveri. Tad jau šķiet, esmu pieaugusi, bet atšķiros no tās sugas, lai gan kas ir teicis, ka esmu pieaugusi?!
Tā piemēram, nesen biju aizbraukusi pie saviem radagabaliem Vallē. Brālēns Edmunds un māsīca Evija. Aptuveni astoņi gadi un vienpadsmit. Bez vārda runas, satverta aiz rokas labprātīgi tiku iesaistīta spēlēs. Paslēpes. Bumba. Badmintons. [Dievinu šo spēli! Tāpat kā tenisu, kuru apņemos mācīties pa nopietnam. Klubs jau noskatīts, treneris arī.]
Ak, un vēl kāds secinājums, man ir bezjēdzīgi skaidrot spēles noteikumus. Tikai ar piemēriem, parādīts kā un esmu jau soli tālāk.
Mēs trijatā sēdējām šūpolēs, vecās kā vecmāmuļa, strēbām rabarberu kompotu un tērzējām par visu kaut ko. Jutos piederīga. [Un es tik reti kad tā jūtos..] Braukājām ar velosipēdiem [es ar dzelteno pasta riteni, dzeltenu kā vasaras saule..], pinām klūgu cilvēciņus [vudū lelles, kā Edmunds smējās], pļāvām zāli, sējām zirņus mazajās, rupji iekoptajās dobītēs.
Pilsētas pele bija laukos. Bet priekš manis ir domāta pilsēta, to es vienkārši jūtu..
**
Es skatījos uz Vestardu un manas acis lēnām, lēnītēm vien pildījās asarām. Tik mierīgs. Tik apgarots viņš tur sēdēja melnajā uzvalkā, no klavieru kastes vilināja tādas skaņas, ko ne katrs mirstīgais spētu uztvert. Es pirmoreizi ieklausījos mūzikā. Nopietni. Nevis garāmejot, tikai ar ausu galiem, bet tā īsti, melodija aizgāja līdz sirds dziļumiem, nosēdās uz dvēseles vissmalkākās stīgas, un raustīja; raustīja to. Brīžiem sāpēja, bija grūti izturēt, tas atgādināja atmiņas. Brīžiem es smaidīju, platu jo platu smaidu un manī ielija kaut kas līdzīgs laimes sajūtai. [..]
Pēc uzstāšanās Vestards no skatītājiem saņēma aplausus. Vētrainus un sajūsminātus. Ziedi bira no pieglaimīgu pielūdzēju rokām. Es stāvēju kājās un tāpat kā simtiem, varbūt pat tūkstošiem citu koncerta apmeklētāju, aplaudēju. [..]
- Tu biji patiesi lielisks, es iečukstēju Vestardam pie auss, kas viņš ģērbtuvē atraisīja kurpju auklas gludajām, nedabiski spīdīgajām, gluži nolaizītajām ādas kurpēm.
- Paldies. Vai aiziesim pavakariņot, Mārīt? Esmu izsalcis!
- Protams., Vestards noskūpstīja manu plaukstu. Lūpas skāra ādu maigi un ar izjustu mīlestību.
**
Labdien. Vai labvakar? Nevaru izlemt kārtējo, neveiksmīgo reizi.
Vienvārdsakot, sveiciens Jums un arī jums.
- Tas man? Vai! Paldies! Nevajadzēja jau.. Bet paldies! Man patīk, Jūs taču zināt. Kā tad - sarkanas. Un nebūt ne jau tās garkājainās. Tās grūtāk izkaltēt.. Šīs? Šīs ir piekāpīgas. Dara, ko tām saku.
Sēžu un skatos, eh, priecē sirdi. Pieklājīgi novietotas uz spoguļgalda. Malko ūdeni no glāzes. Klusas. Tik klusas! Man jūsu mieru iemācīties un pielietot praksē. Mieru un asos ērkšķus.
''Tas aizsardzībai'', viņas teic..
Nagi. Melni lakoti. Perfekti. Atspīd apkārtējā pasaule, mazliet caur ēnām, mazliet caur tumšu, bet pietiekoši caurspīdīgu plīvuru. Kā atraitnes sejai, kurš uzklāts, neredzot viņas asaras. Par patiesumu jau strīdēties var vienmēr, vai ne?
Runājot par ērkšķiem - nevar jau likties mierā, jāknibina, jāknibina un vēl vienu reizi jāknibina līdz.. Redziet, sadurstīti pirksti. Nesāp. Tikai mazliet neērti.. Ko jūs tagad padomāsiet par mani un manu veselo saprātu?! Lūdzu, neko sliktu gan nē! Lūdzu! Tas bija mazliet nosebojies laika sprīdis. Kā kur? Tramvajā. 10 maršruta tramvajā, kad braucām garām parkam [nepatīk man tas nosaukums, nepatīk, kauč' nošaujies!] vientulīgi koka soliņi bez smieklu pēdām un liegas čukstēšanas; garām kapiem, slīdēja tie kapakmeņi kā tādas salauztas un nevienam nevajadzīgas, nelaimīgas sirdis. Drūmi. Nespīdēja tā saule, kas raksturīga dienai. [pēdējā laikā šausmīgs nogurums un alkas pēc saules gaismas..
Atvērt aizskarus un ielaist sienās spilgto staru spēku. Gribu. Vajag. Būtu tik.. Pacietību, meitēn, pacietību.
''Pacietību iemācies no nakts, kad tā pazemīgi padodas dienai..''- ko šādu senāk biju rakstījusi, tagad ienāca prātā..]
Ak, jā un tad es pievērsos ērkšķiem, kas gulēja manās plaukstās, pavisam nemanot biju jau tā saskrāpējusies, ka teju vai jutu kā ar asinīm pārklājas pasažieru muguras. Piedodiet, es viņiem teicu, bet klusībā, pie sevis ļauni smējos. Vai tagad esmu slikta? Nebūs man vietiņa Paradīzes kādā no nostūriem? [Var jau arī paskopoties ar to gaismu, bet, nu.. Daudz prasu, ja? Nedosiet man brīvbiļeti, ja? Būs pašai saviem spēkiem jānopelna iekļūšana tur; Tur [Nesaucot vārdā.. Kā tajā muļķīgajā filmā '' Vol deMort! Vol deMort!], kur visi reiz cer nokļūt.
Grēcīga. Vai tad tie var ko iebilst? Vai tad grēcīgie drīkst ko iebilst?
P.S. Jā, jā. Arī šī mēneša pēdējā sestdienā varēs dzirdēt mani lasām dzeju iekš pasākuma 1/4 SAtori. Uz tikšanos!
**
Viņš nāk, pa gabalu, jau smaidīdams. Skatās tieši uz mani. Upuris noskatīts. Medījums. Visas bultas manā virzienā. Šonakt viņu viesnīcas numuriņā kāds sasildīs. Ārzemnieks. Saožu. Itālis. Iespējams.
- Hi! Viņš pasmaida un tumšās acis nopēta mani, izģērbj ar skatienu. Viņš uzsāk sarunu, pajautā vai man esot auksti, ka sēžu ar šalli ap kaklu un tā saritinājusies uz soliņa malas.
Atbildu, ka tomēr nav.
- What do you do?
- Right now?
- Mhm.
[Hmm. Sēžu Līvu laukumā uz soliņa? Elpoju? Vēroju ikdienišķo seju kaleidoskopu? Gaidu darba dienas sākumu?]
- Waiting for my boyfriend..
[Skaidrs, šonakt viņš atkal būs viens, ja vien.. Nē, viņš mēģinās vēlreiz, ja nu..]
- You have one boyfriend or many boyfriends? [Tā, viņš vēlētos būt kaut vai Viens No..] Šis nepadodas. Šķiet patiešām esmu iepatikusies.. Vai arī; vai arī viņš vēlas par visām varītēm nobaudīt Latvietes, atvainojos, latviešu kultūru. Latviešu kultūru, protams.
Paskaidroju viņam, ka neesmu no tām kurām ir vairāki draugi, slīpsvītra, vīrieškārtas draugi, turklāt vienlaicīgi, ar savtīgiem mērķiem.
Labi. Viņš novēl man jauku dienu un ir projām. [Ātri padevās gan, nodomāju un sarkastiski pasmīnu pie sevis.] Pēc desmit, piecpadsmit minūtēm viņš atkal ir klāt. [Teju vai brīnums kā nav vēl aizmirsis kā es izskatos!]
- Still waiting your boyfriend?
Jā. [Pieticīga atbilde. Tagad Tu lūdzu atkal vari iet projām. Lūdzu, ceļš brīvs. Lūdzu?] Skatos viņam pāri, tiešā gan pārnestā nozīmē. [Labi. paspēlēsimies. Laipni lūgti!]
- Did you saw the ring? [nu, noticēs vai nē? Parasti ''uzķeras''..] Es pastiepju pret viņu viegli iesauļoto plaukstu [bye-bye aristokrātiskais bālums! Te vietā būtu bēdīgas sejiņa..] ar perlamutra nolakotajiem nagiem. Pirkstā laiski snauduļo gredzens. Sudraboti stilizēts zieds. Iespaidīgs. Glīts. Paviršam skatītājam bez dārgakmeņu novērotāja un lielpratēja acīm, tāds ar pāris > karātiem, visnotaļ padārgs.
- Are you married?
- I'm engaged.
- Engaged?! Oh.. [Tomēr noticējis.. He!]
Vilšanās ēna pārslīd pār viņa seju. [Pie sevis uzjautrinos.]
Teātris. Mazs, nevainīgs teijāterītis.
Sīki izprašņā par drauga vecumu, vienvārdsakot, in his opinion, es esot vēl pārāk jauna, lai domātu par precēšanos. Ja draugs esot manā vecumā, tad vispār..
Redziet, viņš, bet Viņš Itālis! esot vecāks, daudz vairāk pieredzējis. Atcērtu, ka ne jau pieredze attiecībās vienam pret otru noteicošā.
Viņš jau mani tik pat kā pazīstot, tik ļoti ir pieredzējis attiecībās ar cilvēkiem! [ak, tu šausmas, un ko man tagad darīt?!]
Viņš pajautā vai es tiešām esot latviete. [tā, es neizskatos pēc latvietes?] Half latvian, half russian! [ko?! ko?! Tā, fakts, atzīstos. Maisījums. Kā Draco Molfoy dēvēja Hermione Granger jaunkundzi?
Lietuviešu un baltkrievu asinis arī vēl.. Jā, nenoliedzami esmu puse no tēva radu gēniem, puse no mātes radu gēniem paņēmusi. Izspļauta tēva māte. Mana vecmāmiņa. Tā bija nešpetns sievišķis. Vellata! Savu vīru noveda līdz ārprātam! Darīju visu kas ienāca prātā.Spēlēja tā laika bungas. [mētājās, starp citu, bēniņu telpā vēl kaut kur, pieticīgā tehniskajā stāvoklī.] Savulaik pat esmu pa tām uzsitusi. Bija tāda liela vāle ar vilnainu apmetumu. Uzsitot rībēja vien. Šķīvis - viens. Satrūdējis jau laika gaitā. Asa, griezīga skaņa. Pag, aizrunājos jau.. Maz atceros vecmāmuļu, bet tad tikai spilgtas atmiņas.
Cits stāsts taču stāstāms. [tā jau es daru, apzinīgi iesāku ko vienu, bet turpinu tajā pašā laikā citu.. Varat mani bārt un nopelt, bet tāda nu esmu..]
Redz' viņš zinot, ka man mājās esot kaķis. Saskrāpētas rokas. [Neapzināti parauju žaketes piedurknes zemāk, lai noslēptu svaigi plēstās, skrāpētās brūces.]
Viņš palūdz manu telefona numuru, atsūtīšot sms, iedzeršot kafiju, [norāda uz
> tuvējo bāru]
Strikti atbildu, ka nevēlos, paldies.
Manu skatienu piesaista kāds jauns vīriešcilvēks, kurš nāk pretī. Ārzemnieks notver manu skatienu. Tāds mana vecuma, pievilcīgs.
- Is this your boyfriend?
- Maybe/varbūt, atbildu un viltīgi pasmaidu.
- So.. Glad to see you.. Viņš atvadās. Ejot projām atskatās, vai tiešām.. Nevilcinos. Pielecu no soliņa, pieskrienu klāt nepazīstamajam vīriešcilvēkam, uzspiežu karstu skūpstu uz lūpām un maigi apviju rokas ap viņa kaklu. Itālis vairs neatskatās.
Iečukstu ausī: ''paldies, izglābi..''
Stāv apmulsis, viņš verās manī ar savām neizdibināmās krāsas acīm [esmu izteikta cilvēku acu krāsas daltoniķe, atvainojos, ja kādreiz esmu jau to jums teikusi..] Neko nesaprot. Muļķīgs, bet pārlaimīgs smaids rotā seju.
Apjucis.
Ar vakardienas domām. Atpakaļejoša datumā.
P. S. Domas skrien ātrāk par vārdiem uz papīra lapas, kā vējā brīvi palaisti putni, jāmēģina sagūstīt. Tas izklausījās pretīgi. Lūk - izskanēja no pusmūža sievietes mutes stāstot bērnam - atnāksim vēlāk ar vecu maizīti un pabarosim baložus. Kādēļ baložiem būtu jāēd tikai veca maize?! Vakar viens no manis dabūja svaigas maizes gabalu. Kāpēc tikai es esmu laba?
Igo izskatās galīgi sakrities. Knapi iet.
Acīs nav mirdzuma. Izbiedēta zvēriņa skatiens. Domājams, tas kurš Rodrigo Fomins.
Nē, tomēr vīrietis ar rokassomu izskatās smieklīgs.