Prozas dzeja
Okt. 23., 2011 | 12:30 am
No:: melnbaltalapsa
zinu ka viņa mani neciena bet es tāpat viņu vienlīdz stipri mīlu.
Uzkāpt uz tava pleca gribu tēlot papagaili gribu atkārtot malt vienu un to pašu gribu
– mīlu mīlu mīlu.
Tu esi pārklājies ar manu kairinošo miesu.
Tu esi neviltoti pārklājies ar kairinošo mani.
Kļuvis vieglāks vieglāk iespaidojams it kā šķīstāks.
Aizveru acis un ieklausos tavos soļos tie aizvedīs pie tevis.
Arī tā kura laiza šīs brūces esmu es arī tā kura cērt.
Es eju pa asfaltu sasalis sniegs ja ciešāk ieskatās paveras skats uz kontinentiem.
Reiz teici kaļam dzelzi kamēr tā karsta, kamēr kalējs atvaļinājumā smēdē atvērto durvju dienas kaļam kāpēc tad tu klusē tagad?
Tieši pretī mākslinieku preču veikalam ir ziedu salons zināsi kur nopirkt buķeti vainagu ko uz mana kapa uzmest kad pienāks apsolītais solītais laiks.
Un mans niķis nepāriet uz ielām uzlasīt kartes kādu bezprātīgo pamestas sekot norādēm šķērsot krustojumus degot tikai indīgi zaļajam.
Eju pa tumšo bulvāri kas nav pat bulvāris bet man labpatīkas to tā saukt
Es eju un asaras krīt no manis, iztek caur degunu
Vienalga ja izskatos kā klauns.
eju izmest makšķeres sestdienas vakarā man neklātos būt vienai.
Un vieglprātīgi iedomāšos ka man aizejot tu ņemsi un kafijas krūzē iebērsi vielu kas panesīs manu prātu, manu aprobežoto domāšanu gabaliņu tuvāk tev.
Es tavā vietā ja būtu tu
Necenstos iespraukties manā dzīvē
ja tiksi zem lupas
nesaudzēšu izķidāšu līdz pēdējam.
Pilnmēness ir koku galotnēs ieķēries
Roķīgās rokās balādes pārtop pieglaimīgās fejās bez sejām akordos nav precizitātes ceru rīt jau līdzi dilt man pilnmēness šomēness par daudz.
Un tagad vajag ko siltu nē karstu ķermenī piegāzt piepildīt tā no ārpuses uz iekšpusi vīles atirušas maniem ceļgaliem tamdēļ kājas plati nevaru kopā sakļaut
Bārmenis aiz letes pustumšajā apgaismojumā ieslēpies pusstundu atpakaļ apsolīja uzkarsēt kolu bez ledus
Vēljoprojām aptvert vai tas bija joks un kurā vietā vajadzēja smieklu lēkmei ļauties
Manai domāšanai šonakt lēnums piemīt.
Peldu ķiršu trifeļu jūrā tas viss vēl pirms brokastīm, piedod. Un Peldu ielā.
Uzkāpt uz tava pleca gribu tēlot papagaili gribu atkārtot malt vienu un to pašu gribu
– mīlu mīlu mīlu.
Tu esi pārklājies ar manu kairinošo miesu.
Tu esi neviltoti pārklājies ar kairinošo mani.
Kļuvis vieglāks vieglāk iespaidojams it kā šķīstāks.
Aizveru acis un ieklausos tavos soļos tie aizvedīs pie tevis.
Arī tā kura laiza šīs brūces esmu es arī tā kura cērt.
Es eju pa asfaltu sasalis sniegs ja ciešāk ieskatās paveras skats uz kontinentiem.
Reiz teici kaļam dzelzi kamēr tā karsta, kamēr kalējs atvaļinājumā smēdē atvērto durvju dienas kaļam kāpēc tad tu klusē tagad?
Tieši pretī mākslinieku preču veikalam ir ziedu salons zināsi kur nopirkt buķeti vainagu ko uz mana kapa uzmest kad pienāks apsolītais solītais laiks.
Un mans niķis nepāriet uz ielām uzlasīt kartes kādu bezprātīgo pamestas sekot norādēm šķērsot krustojumus degot tikai indīgi zaļajam.
Eju pa tumšo bulvāri kas nav pat bulvāris bet man labpatīkas to tā saukt
Es eju un asaras krīt no manis, iztek caur degunu
Vienalga ja izskatos kā klauns.
eju izmest makšķeres sestdienas vakarā man neklātos būt vienai.
Un vieglprātīgi iedomāšos ka man aizejot tu ņemsi un kafijas krūzē iebērsi vielu kas panesīs manu prātu, manu aprobežoto domāšanu gabaliņu tuvāk tev.
Es tavā vietā ja būtu tu
Necenstos iespraukties manā dzīvē
ja tiksi zem lupas
nesaudzēšu izķidāšu līdz pēdējam.
Pilnmēness ir koku galotnēs ieķēries
Roķīgās rokās balādes pārtop pieglaimīgās fejās bez sejām akordos nav precizitātes ceru rīt jau līdzi dilt man pilnmēness šomēness par daudz.
Un tagad vajag ko siltu nē karstu ķermenī piegāzt piepildīt tā no ārpuses uz iekšpusi vīles atirušas maniem ceļgaliem tamdēļ kājas plati nevaru kopā sakļaut
Bārmenis aiz letes pustumšajā apgaismojumā ieslēpies pusstundu atpakaļ apsolīja uzkarsēt kolu bez ledus
Vēljoprojām aptvert vai tas bija joks un kurā vietā vajadzēja smieklu lēkmei ļauties
Manai domāšanai šonakt lēnums piemīt.
Peldu ķiršu trifeļu jūrā tas viss vēl pirms brokastīm, piedod. Un Peldu ielā.