Oktobra piezīmes. Stacija. Gala pietura - dzīve.
Okt. 9., 2011 | 02:39 pm
No:: melnbaltalapsa
Pazīstama seja jau ir manāma pie bāra ieejas. Grupas, kas uzstājas šajā vakarā - basģitārists. I. Vārdā – visādas trakas lietas savlaik darītas kopīgi. Kvēlojoša cigarete pirkstos. Neiztrūkstošais TĀ dzēriena kauss. Iegrimis sarunā ar kādu cilvēku, bet tā vien šķiet, ka tā vienkārši ir saruna sarunas pēc. Nedzirdu balsī aizrautību, mazo entuziasmu, kas parasti rodas sarunājoties ar cilvēku, kura teiktais iedvesmo. I. Mani ieraudzījis, pārtrauc sarunu un visa viņa uzmanība pievērsta tikai un vienīgi man.
Protams, pieklājības ierastajām frāzēm seko jautājums no manas puses - es jau domāju, ka nokavēju! Jūs vēl nespēlējāt? - jautāju cieši ieskatoties I. acīs, kas pustumsā spoži uzplaiksnī. Kā tādas zvaigznes, sasodīts!
Saņemu atbildi, ka vēl ne, un ne tik drīz - cilvēku esot maz. Kā vienmēr, nodomāju, bet skaļi saku - kā? bet jūs taču spēlēsiet man! – lieki piebilst, ka tas ir mans iecienītākais teiciens, ik reizi, kas apmeklēju šīs grupas koncertu. Mana iedomīgā, nelabojamā daba, jel piedodiet.
I. iesmejas un iedzer malku no kausa.
- Bet A. Ir iekšā, pieņemu, ka mēģina.. - Dzirdu basģitāristu sakām. Jā, viņam tas noteikti ir jāpasaka.. Protams.
Es dodos iekšā bāra telpās.
Nekad iepriekš neesmu šeit viesojusies, tamdēļ īsti nepārzinu ne inventāru, ne bāra telpu izkārtojumu, nerunājot jau par publiku - ja šeit vispār kāds šajā vakarā ir ieradies.. Pāris cilvēku ir manāmi – pie bāra letes, dziļāk telpas iekšpusē.
Stiklotas durvis. Plaši atvērtas. Galdi. Uzklāti – baltiem galdautiem. Sarkanas salvetes.
Dzirdu bungas. Skaļas. Ierasti skaļas. It kā par spīti pārkliegt visu un visus.
Skatos dīdžejs pie skaņu pults – pusmūža vīrietis ar pusgariem, tumšas krāsas matiem. Apģērbies ļoti vienkārši – melns, apdrukāts T-krekls [kas bija uzdrukāts, neatminos, pieņemu, ka nekas pārlieku acīs krītošs tas vis nebija, citādāk piefiksētu] un džinsu bikses. Neitrāls.
Divi jaunekļi uz melna dīvāna. Viens stipri jauns, otrs mazliet pāris, varbūt divus, trīs gadus vecāks par mani. Pirmais, cik noprotu, I. Pazīstams tipāžs.
Tur jau lūk ir skatuve. Mazliet atgādina kādu citu bāra skatuvi, kur esmu kādu laiku atpakaļ viesojusies.
Vokālists R. Pie mikrofona. Pamāju. Saņemu vieglu galvas mājienu pretī.
Un A. Pie sava instrumenta. [Cilvēks mīl to ko viņš dara. Un dara to, ko viņš mīl..]
Paņemu krēslu – tādu apšūtu ar vieglu, rakstainu drānas gabalu – dikti cietu un sēdēšanai ne visai ērtu, pie velna nekas! – un skatienu piekaļu skatuvei.
A. Sasveicinās ar manu līdzi atnākošo biedru. [Jā, es nebiju viena]
Skatiens. Vēl kāds skatiens – vērsts uz manu pusi – pielecu kājās un apskauju A. Tā mēs sasveicināmies. Bez liekvārdības frāzēm.
R. sevi nedzird mikrofonā. Instrumenti [lasī: bungas] ir krietni par skaļu. I. Kaut kur vēljoprojām staigā apkārt – basģitāra pavirši nomesta stūrī. Vēl pāris tehniskas ķibeles seko viena otrai. Drīz tas tiek novērsts, un kā ģenerālmēģinājums tiek nospēlēta viena dziesma. Tam seko atelpas brīdis, vēl pirms koncerta sākšanās.
‘’VIP loža’’ tā saucamā tiek ieņemta.
Iesteidzas R. Dzīves biedrene – sabiedrības dvēsele un gaužām pārpozitīva sieviete, kuras personība, manuprāt, runā pati par sevi. Smejoties jau secinājām, ka ir bijušas arī tādas reizes, ka mēs gluži abas vien esam ‘’kā jau karstākās atbalstītājas/fanes’’ ieradušās uz koncertu. [Hmm, jā, Āgenskalnā tā arī bija. Kā nu reiz to bāru sauca – cieša saistība un līdzība ar atraitni vai vecmeitu. Un kaut kas bija arī par kaķiem, ja nemaldos. Ja vien nemaldos]
Ieslīgstam sarunās. Mums piebiedrojas kāda paziņa no I. Puses. Sieviete pāri 30 [neba es biju tā jaunākā..?!]
Pļāpājam par kokteiļiem, mobilajiem telefoniem, sieviešu vecumu, tuvākajām dzimšanas dienām, laikiem, kad R. Bija 25, filmām, un protams, par saistošo – par mūziku.
Aizskatuvē atrodas durvis uz kurām rakstīts – ‘’šeit nav labierīcības, bet gan virtuve – nepiederošām personām ieeja liegta.’’ Durvīs parādās slāviska seja. Šķiet, ka sejai ir grūtības atraut skatienu no manis.. Protams, es tur sēžu, kājas sakrustojusi vienu pār otru, melnie zābaciņi viegli skar grīdu – iegrimusi sarunās.
Šī pati ‘’slāviskā seja’’ pienes VIP ložā uzkodas- dīvaina paskata sviestmaizes ar ķiršu tomātiem virs gaļas izstrādājuma– tādiem maziem, tumši sarkanīgiem. Neaiztiku, neprovēju, tamdēļ nemācēšu pateikt vai tiešām atbilstoši savam nosaukumam arī garšoja.
Pulkstenis tuvojas stundai, kad tā kā jau būtu pienācis laiks sākt uzstāšanos. Puiši apzinīgi ieņem savas vietas uz skatuves.
Es protu noglāstīt ar skatienu. [neaizraujies, Mārīt]
Lēnītēm ierodas cilvēki no blakus telpām – skaņa atvilinājusi.
Pārsvarā tie ir jauni cilvēki – ap gadiem 18, ne vairāk, ja ne pat mazāk. Mākslinieciski noskaņotas būtnes – krāsas apģērbā kaujas savā starpā, un dzejnieku tipa jauni vīrieši – melnos trenčos un nevīžīga paskata matu ērkuli.
Protams, ir jau arī anarhisti – tulīt pie skatuves – jo trakāk, skaļāk, jo labāk. Mati, kas piegāzti ar cukurūdeni un stipri ‘’sakasīti’’ uz augšu atšķir viņus no pārējās publikas.
Nospēlētas jau pāris dziesmas. Man vajag uz vietu kurp pats ķēniņš dodas paša kājām. Atstāju adīto jaku, austrumniecisko šalli un somu R. Dzīves biedrenes uzraudzībā un aizeju. Paraustu durvis - ciet. Gaidu.
Skatiens slīd pār telpas iekārtojumu. Apbružāts – nāk prātā pirmā doma. Daudz ķieģeļu sienu un pelecības.
Pie sienas plakāts, no kura smaida [I. Protams kā vienmēr izceļas ar savu māžošanos] trīs sejas – šī vakara viesi, kuri jau ieņēmuši skatuvi. Mūzikas ritmā viegli līgojos – klusi dungoju dziesmas tekstus, kas atplūst pat līdz šejienei, lai arī stiklotās durvis ciet.
Tuvojas cilvēks. Vīrietis. Gadi tā ap 35. Šķiet ne garāks par mani augumā. Protams, džinsos. Tumšas krāsas kreklam līdzīgs apģērba gabals. Seja tāda ar neko nepiesaistoša, ja drīkst tā izteikties.
Iesāk sarunu ar mani. [mhm, skaidrs tas akcents. Šajā vakarā šīs tautības pārstāvji iet uz urrā ]
Viņu saucot tā un tā, viņš šeit esot atnācis skatīties sporta pārraidi [ah tad tādēļ viņam ap kaklu tā smieklīgā paskata šalle – suvenīra cienīgs atribūts?]
Kā mani saucot, ko es šeit darot, vai esot atnākusi viena, vai kopā ar draudzenēm, vai viņš drīkstēšot pievienoties vakara gaitā, vai arī tas esot slēgts vakars, u.t.t.
- Mani sauc Mārīte. [vai tiešām?]
- Atnācu uz koncertu. [tikai uz koncertu?]
- Nē, es šeit esmu viena. [cilvēks jau vienmēr ir viens]
- Jā, droši. Es būšu pie skatuves. [pie skatuves, aiz skatuves, uz krēsla]
- Nē, nē, protams, nav nekāds ‘’slēgtais’’ vakars. Var nākt kas vien vēlas. [VIP ložā nelīst]
Pa to sarunas laiku jau iznācis cilvēks, pasmaidu iepazīties kārojošajam vīrietim savu visapburošāko no smaidiem un aiztaisu viņam deguna priekšā labierīcību durvis.
Ja skan tā, TĀ dziesma, nespēju novaldīt savu dabu – gribas spiegt un trakoti lēkāt. Neteiksim jau viss, ka tas gadalaiks būtu viens no maniem iecienītākajiem, bet dziesma par to – ideālisma kalngals, virsotne, apogeja!
Matiem plīvojot esmu pie skatuves un griežos neprātīgo apļos ar I. Paziņu un līdzi atnākušo biedru.
Vienkārši šķiet, ka tajā brīdi tā vajag – teksti, skaņas, ritms – viss runā pats par sevi – nes Tevi tuvāk tai endorfīna sajūtai.
Slāvs ir atradis ceļu. Atvilcis druknas miesasbūves draugu līdzi. Šamējam ar’ tāda paša paskata šalle ap kaklu. Karstākie fani, šķiet ka. [ļauj minēt – futbola?]
Seko man ar skatienu. Jūtu kā viņu acu zobeni durās manā mugurā. It kā man nemaz nekas nebūtu apģērbts – vien kaila miesa apskatei.
Trakoju [es neprotu dejot] turpat līdzās. Vienā brīdī, tas pats kurš centās izdibināt manu vārdu, ir man blakus un grozās gar mani, izmisīgi stiepj savas kuslās rociņas. [viņa pilnīgais draugs tajā pašā laikā ir pievērsies I. Paziņai, jebšu I. Paziņa ir pievērsusies viņam - kas to vairs zin, un vēsture klusēs mūžīgi]
Esmu pie skatuves un manai trakojošajai dabai ir viss vienalga – gribu atdoties mūzikai. Kleitai, kas pieguļ augumam kā otrā āda, pieskaras rokas – jūtu un cenšos izvairīties- man nepatīk ja vispār cilvēks man pieskaras. Tas nav tikai viens pieskāriens – vesela pieskārienu jūra.
Manuprāt, viņam kāds iesita..
Pēc pēdējās nospēlētās dziesmas [sava veida himna, kas ik reizi tiek nospēlēta koncerta beigās] savas sāpošās kājas un strauji pukstošo, ielīksmoto sirdi, aiznesu līdz A., kas nāk man pretī. Smaidīgs. Apmierināts. Noguris. Patīkami noguris.
Brīdi aprunājamies un atvadāmies.
Pamāju R. Un viņa dzīves biedrenei, kas noņemas ar digitālo fotoaparātu sēžot pie galdiņa– sabildējusi visvisādus kadrus. I. Paziņa ar glāzi rokā pienāk klāt vēl ko pajautāt – tas mani sasmīdina – un atvadāmies.
Protams, pieklājības ierastajām frāzēm seko jautājums no manas puses - es jau domāju, ka nokavēju! Jūs vēl nespēlējāt? - jautāju cieši ieskatoties I. acīs, kas pustumsā spoži uzplaiksnī. Kā tādas zvaigznes, sasodīts!
Saņemu atbildi, ka vēl ne, un ne tik drīz - cilvēku esot maz. Kā vienmēr, nodomāju, bet skaļi saku - kā? bet jūs taču spēlēsiet man! – lieki piebilst, ka tas ir mans iecienītākais teiciens, ik reizi, kas apmeklēju šīs grupas koncertu. Mana iedomīgā, nelabojamā daba, jel piedodiet.
I. iesmejas un iedzer malku no kausa.
- Bet A. Ir iekšā, pieņemu, ka mēģina.. - Dzirdu basģitāristu sakām. Jā, viņam tas noteikti ir jāpasaka.. Protams.
Es dodos iekšā bāra telpās.
Nekad iepriekš neesmu šeit viesojusies, tamdēļ īsti nepārzinu ne inventāru, ne bāra telpu izkārtojumu, nerunājot jau par publiku - ja šeit vispār kāds šajā vakarā ir ieradies.. Pāris cilvēku ir manāmi – pie bāra letes, dziļāk telpas iekšpusē.
Stiklotas durvis. Plaši atvērtas. Galdi. Uzklāti – baltiem galdautiem. Sarkanas salvetes.
Dzirdu bungas. Skaļas. Ierasti skaļas. It kā par spīti pārkliegt visu un visus.
Skatos dīdžejs pie skaņu pults – pusmūža vīrietis ar pusgariem, tumšas krāsas matiem. Apģērbies ļoti vienkārši – melns, apdrukāts T-krekls [kas bija uzdrukāts, neatminos, pieņemu, ka nekas pārlieku acīs krītošs tas vis nebija, citādāk piefiksētu] un džinsu bikses. Neitrāls.
Divi jaunekļi uz melna dīvāna. Viens stipri jauns, otrs mazliet pāris, varbūt divus, trīs gadus vecāks par mani. Pirmais, cik noprotu, I. Pazīstams tipāžs.
Tur jau lūk ir skatuve. Mazliet atgādina kādu citu bāra skatuvi, kur esmu kādu laiku atpakaļ viesojusies.
Vokālists R. Pie mikrofona. Pamāju. Saņemu vieglu galvas mājienu pretī.
Un A. Pie sava instrumenta. [Cilvēks mīl to ko viņš dara. Un dara to, ko viņš mīl..]
Paņemu krēslu – tādu apšūtu ar vieglu, rakstainu drānas gabalu – dikti cietu un sēdēšanai ne visai ērtu, pie velna nekas! – un skatienu piekaļu skatuvei.
A. Sasveicinās ar manu līdzi atnākošo biedru. [Jā, es nebiju viena]
Skatiens. Vēl kāds skatiens – vērsts uz manu pusi – pielecu kājās un apskauju A. Tā mēs sasveicināmies. Bez liekvārdības frāzēm.
R. sevi nedzird mikrofonā. Instrumenti [lasī: bungas] ir krietni par skaļu. I. Kaut kur vēljoprojām staigā apkārt – basģitāra pavirši nomesta stūrī. Vēl pāris tehniskas ķibeles seko viena otrai. Drīz tas tiek novērsts, un kā ģenerālmēģinājums tiek nospēlēta viena dziesma. Tam seko atelpas brīdis, vēl pirms koncerta sākšanās.
‘’VIP loža’’ tā saucamā tiek ieņemta.
Iesteidzas R. Dzīves biedrene – sabiedrības dvēsele un gaužām pārpozitīva sieviete, kuras personība, manuprāt, runā pati par sevi. Smejoties jau secinājām, ka ir bijušas arī tādas reizes, ka mēs gluži abas vien esam ‘’kā jau karstākās atbalstītājas/fanes’’ ieradušās uz koncertu. [Hmm, jā, Āgenskalnā tā arī bija. Kā nu reiz to bāru sauca – cieša saistība un līdzība ar atraitni vai vecmeitu. Un kaut kas bija arī par kaķiem, ja nemaldos. Ja vien nemaldos]
Ieslīgstam sarunās. Mums piebiedrojas kāda paziņa no I. Puses. Sieviete pāri 30 [neba es biju tā jaunākā..?!]
Pļāpājam par kokteiļiem, mobilajiem telefoniem, sieviešu vecumu, tuvākajām dzimšanas dienām, laikiem, kad R. Bija 25, filmām, un protams, par saistošo – par mūziku.
Aizskatuvē atrodas durvis uz kurām rakstīts – ‘’šeit nav labierīcības, bet gan virtuve – nepiederošām personām ieeja liegta.’’ Durvīs parādās slāviska seja. Šķiet, ka sejai ir grūtības atraut skatienu no manis.. Protams, es tur sēžu, kājas sakrustojusi vienu pār otru, melnie zābaciņi viegli skar grīdu – iegrimusi sarunās.
Šī pati ‘’slāviskā seja’’ pienes VIP ložā uzkodas- dīvaina paskata sviestmaizes ar ķiršu tomātiem virs gaļas izstrādājuma– tādiem maziem, tumši sarkanīgiem. Neaiztiku, neprovēju, tamdēļ nemācēšu pateikt vai tiešām atbilstoši savam nosaukumam arī garšoja.
Pulkstenis tuvojas stundai, kad tā kā jau būtu pienācis laiks sākt uzstāšanos. Puiši apzinīgi ieņem savas vietas uz skatuves.
Es protu noglāstīt ar skatienu. [neaizraujies, Mārīt]
Lēnītēm ierodas cilvēki no blakus telpām – skaņa atvilinājusi.
Pārsvarā tie ir jauni cilvēki – ap gadiem 18, ne vairāk, ja ne pat mazāk. Mākslinieciski noskaņotas būtnes – krāsas apģērbā kaujas savā starpā, un dzejnieku tipa jauni vīrieši – melnos trenčos un nevīžīga paskata matu ērkuli.
Protams, ir jau arī anarhisti – tulīt pie skatuves – jo trakāk, skaļāk, jo labāk. Mati, kas piegāzti ar cukurūdeni un stipri ‘’sakasīti’’ uz augšu atšķir viņus no pārējās publikas.
Nospēlētas jau pāris dziesmas. Man vajag uz vietu kurp pats ķēniņš dodas paša kājām. Atstāju adīto jaku, austrumniecisko šalli un somu R. Dzīves biedrenes uzraudzībā un aizeju. Paraustu durvis - ciet. Gaidu.
Skatiens slīd pār telpas iekārtojumu. Apbružāts – nāk prātā pirmā doma. Daudz ķieģeļu sienu un pelecības.
Pie sienas plakāts, no kura smaida [I. Protams kā vienmēr izceļas ar savu māžošanos] trīs sejas – šī vakara viesi, kuri jau ieņēmuši skatuvi. Mūzikas ritmā viegli līgojos – klusi dungoju dziesmas tekstus, kas atplūst pat līdz šejienei, lai arī stiklotās durvis ciet.
Tuvojas cilvēks. Vīrietis. Gadi tā ap 35. Šķiet ne garāks par mani augumā. Protams, džinsos. Tumšas krāsas kreklam līdzīgs apģērba gabals. Seja tāda ar neko nepiesaistoša, ja drīkst tā izteikties.
Iesāk sarunu ar mani. [mhm, skaidrs tas akcents. Šajā vakarā šīs tautības pārstāvji iet uz urrā ]
Viņu saucot tā un tā, viņš šeit esot atnācis skatīties sporta pārraidi [ah tad tādēļ viņam ap kaklu tā smieklīgā paskata šalle – suvenīra cienīgs atribūts?]
Kā mani saucot, ko es šeit darot, vai esot atnākusi viena, vai kopā ar draudzenēm, vai viņš drīkstēšot pievienoties vakara gaitā, vai arī tas esot slēgts vakars, u.t.t.
- Mani sauc Mārīte. [vai tiešām?]
- Atnācu uz koncertu. [tikai uz koncertu?]
- Nē, es šeit esmu viena. [cilvēks jau vienmēr ir viens]
- Jā, droši. Es būšu pie skatuves. [pie skatuves, aiz skatuves, uz krēsla]
- Nē, nē, protams, nav nekāds ‘’slēgtais’’ vakars. Var nākt kas vien vēlas. [VIP ložā nelīst]
Pa to sarunas laiku jau iznācis cilvēks, pasmaidu iepazīties kārojošajam vīrietim savu visapburošāko no smaidiem un aiztaisu viņam deguna priekšā labierīcību durvis.
Ja skan tā, TĀ dziesma, nespēju novaldīt savu dabu – gribas spiegt un trakoti lēkāt. Neteiksim jau viss, ka tas gadalaiks būtu viens no maniem iecienītākajiem, bet dziesma par to – ideālisma kalngals, virsotne, apogeja!
Matiem plīvojot esmu pie skatuves un griežos neprātīgo apļos ar I. Paziņu un līdzi atnākušo biedru.
Vienkārši šķiet, ka tajā brīdi tā vajag – teksti, skaņas, ritms – viss runā pats par sevi – nes Tevi tuvāk tai endorfīna sajūtai.
Slāvs ir atradis ceļu. Atvilcis druknas miesasbūves draugu līdzi. Šamējam ar’ tāda paša paskata šalle ap kaklu. Karstākie fani, šķiet ka. [ļauj minēt – futbola?]
Seko man ar skatienu. Jūtu kā viņu acu zobeni durās manā mugurā. It kā man nemaz nekas nebūtu apģērbts – vien kaila miesa apskatei.
Trakoju [es neprotu dejot] turpat līdzās. Vienā brīdī, tas pats kurš centās izdibināt manu vārdu, ir man blakus un grozās gar mani, izmisīgi stiepj savas kuslās rociņas. [viņa pilnīgais draugs tajā pašā laikā ir pievērsies I. Paziņai, jebšu I. Paziņa ir pievērsusies viņam - kas to vairs zin, un vēsture klusēs mūžīgi]
Esmu pie skatuves un manai trakojošajai dabai ir viss vienalga – gribu atdoties mūzikai. Kleitai, kas pieguļ augumam kā otrā āda, pieskaras rokas – jūtu un cenšos izvairīties- man nepatīk ja vispār cilvēks man pieskaras. Tas nav tikai viens pieskāriens – vesela pieskārienu jūra.
Manuprāt, viņam kāds iesita..
Pēc pēdējās nospēlētās dziesmas [sava veida himna, kas ik reizi tiek nospēlēta koncerta beigās] savas sāpošās kājas un strauji pukstošo, ielīksmoto sirdi, aiznesu līdz A., kas nāk man pretī. Smaidīgs. Apmierināts. Noguris. Patīkami noguris.
Brīdi aprunājamies un atvadāmies.
Pamāju R. Un viņa dzīves biedrenei, kas noņemas ar digitālo fotoaparātu sēžot pie galdiņa– sabildējusi visvisādus kadrus. I. Paziņa ar glāzi rokā pienāk klāt vēl ko pajautāt – tas mani sasmīdina – un atvadāmies.