Septembra piezīmes.
« previous entry | next entry »
Sep. 6., 2011 | 07:44 pm
Skaņa: 30 Seconds To Mars - Was it a dream?
Salst. Es gribu teikt, ka Tikai mazliet. Melošu..
Rudenīgs noskaņojums. Bet tikai mazliet. Krāsas. Toties daudz un dikti.
Sarkana svece pelnu traukā veido tumšas ēnas uz manām oranžajām sienām. Vīraks no žēlsirdības misijas 'Dzīvības Ēdiens' piepilda ar austrumniecisku smaržu. Lakats ap pleciem neveiksmīgi mēģina sasildīt manas nosalušās miesas. Violeti ziedi un fragmenti no senajiem laikiem iededz sejā neviltotu smaidu.
Lielvārdes josta. Skatlogs. Apjozties un dejot no prieka un savas naivās dabas.
Sīklietas, kas padara dzīvi ciešamāku.
Mūzika veido manā prātā scenārijus. [tā kā manas pēdējā laika klausāmās vielas videoklips vēl tikai ir tapšanas stadijā, es varu ļauties Iedvesmām - grupas vokālists sēž ļoti gaišā telpā pie spoguļa, kuram apkārt ir tās spuldzes - parasti sastopamas aktieru grimētavās - ieskatoties spogulis viņu attēlo tīri dēmonisku - izspūrušu, ļaunu, sasodīti vilinošu, vienvārdsakot. Kamerā viņš tiek attēlots kā eņģelisks radījums, kuram līdzinieku būtu pagrūti atrast, ja vispār būtu iespējams.. Nu tik debešķīgs, ka vienkārši metas nelabi. ^^
Divas/trīs vizāžistes arī spogulī redzamas kā īstenas vellatas, bet kamerā - enģeļi - vien bez spārniem, jāatzīst, jo mana iztēle aizliedz kavēties pie spārniem.
Ieskanoties 'lipīgā' piedziedājuma pirmajām notīm, vokālists lec gaisā un izskrien no telpas, atstājot visu nekārtībā, iespējams, pavirši skatoties to varētu nodēvēt par māksliniecisku bohēmu. Pēcāk jau darbība norisinās uz skatuves. Ļaujoties klausītāju apbrīnai un puspavērtajām mutēm, kas izrauj katru viņa izkliegto [lasīt: izdziedāto] vārdu.
Skanot otrajam pantam - viņš iet pa ļaužu piepildītu [turpat arī redzami citi grupas dalībnieki] ielu, kad pretī nāk Būtne - ejot viņi saskatās, bet turpina ceļu iegrimstot katrs savās domās. Šī pati Būtne sastopama arī pie skatuves, skanot beigu akordiem, taču ar sarkastisku smīnu sejā, veroties uz vokālistu, kurš nav spējīgs domāt par ko citu, izņemot šo nejauši sastapto Svešinieci.
Beigu beigās, viņa satver tā roku un aizved sev līdzi, kā spogulī redzamo dēmonu.. Apkārtējie, protams, redz tikai to, ko vēlas redzēt - naivos eņģeļus.]
Šorīt ejot uz sab. tr. saskrējos ar Mākslinieku/Dzejnieku/Žurnālistu vienā personā [neba neesmu jums jau stāstījusi, kā iepazināmies.. ? Pāris vārdos, ja nu tiešām būšu piemirsusi - citējot viņu - ''Interesanta seja, kuru derētu uzgleznot'' Andris vārdā, starp citu] dīki tērzējot kādā no Rīgas omulīgajām kafejnīcām, [kur vēl valda smēķētājiem un nesmēķētājiem paredzētie galdiņi ar tiem skaisti pītajiem atzveltnes krēsliem ^^] ar kādu būtni, [sitiet mani kaut vai nost, bet neatceros kā viņa izskatījās]
Man patīk šādas iepriekš nesarunātas tikšanās. Negaidīti telefona zvani darba laikā, kas izrauj no ierastā kaut uz brīdi.
Septembra beigās būšu brīvāka, tad arī sarunājām satikties uz pāris sesijām. Portreti. Portreti. Un Portreti. ^^
Rudenīgs noskaņojums. Bet tikai mazliet. Krāsas. Toties daudz un dikti.
Sarkana svece pelnu traukā veido tumšas ēnas uz manām oranžajām sienām. Vīraks no žēlsirdības misijas 'Dzīvības Ēdiens' piepilda ar austrumniecisku smaržu. Lakats ap pleciem neveiksmīgi mēģina sasildīt manas nosalušās miesas. Violeti ziedi un fragmenti no senajiem laikiem iededz sejā neviltotu smaidu.
Lielvārdes josta. Skatlogs. Apjozties un dejot no prieka un savas naivās dabas.
Sīklietas, kas padara dzīvi ciešamāku.
Mūzika veido manā prātā scenārijus. [tā kā manas pēdējā laika klausāmās vielas videoklips vēl tikai ir tapšanas stadijā, es varu ļauties Iedvesmām - grupas vokālists sēž ļoti gaišā telpā pie spoguļa, kuram apkārt ir tās spuldzes - parasti sastopamas aktieru grimētavās - ieskatoties spogulis viņu attēlo tīri dēmonisku - izspūrušu, ļaunu, sasodīti vilinošu, vienvārdsakot. Kamerā viņš tiek attēlots kā eņģelisks radījums, kuram līdzinieku būtu pagrūti atrast, ja vispār būtu iespējams.. Nu tik debešķīgs, ka vienkārši metas nelabi. ^^
Divas/trīs vizāžistes arī spogulī redzamas kā īstenas vellatas, bet kamerā - enģeļi - vien bez spārniem, jāatzīst, jo mana iztēle aizliedz kavēties pie spārniem.
Ieskanoties 'lipīgā' piedziedājuma pirmajām notīm, vokālists lec gaisā un izskrien no telpas, atstājot visu nekārtībā, iespējams, pavirši skatoties to varētu nodēvēt par māksliniecisku bohēmu. Pēcāk jau darbība norisinās uz skatuves. Ļaujoties klausītāju apbrīnai un puspavērtajām mutēm, kas izrauj katru viņa izkliegto [lasīt: izdziedāto] vārdu.
Skanot otrajam pantam - viņš iet pa ļaužu piepildītu [turpat arī redzami citi grupas dalībnieki] ielu, kad pretī nāk Būtne - ejot viņi saskatās, bet turpina ceļu iegrimstot katrs savās domās. Šī pati Būtne sastopama arī pie skatuves, skanot beigu akordiem, taču ar sarkastisku smīnu sejā, veroties uz vokālistu, kurš nav spējīgs domāt par ko citu, izņemot šo nejauši sastapto Svešinieci.
Beigu beigās, viņa satver tā roku un aizved sev līdzi, kā spogulī redzamo dēmonu.. Apkārtējie, protams, redz tikai to, ko vēlas redzēt - naivos eņģeļus.]
Šorīt ejot uz sab. tr. saskrējos ar Mākslinieku/Dzejnieku/Žurnālistu vienā personā [neba neesmu jums jau stāstījusi, kā iepazināmies.. ? Pāris vārdos, ja nu tiešām būšu piemirsusi - citējot viņu - ''Interesanta seja, kuru derētu uzgleznot'' Andris vārdā, starp citu] dīki tērzējot kādā no Rīgas omulīgajām kafejnīcām, [kur vēl valda smēķētājiem un nesmēķētājiem paredzētie galdiņi ar tiem skaisti pītajiem atzveltnes krēsliem ^^] ar kādu būtni, [sitiet mani kaut vai nost, bet neatceros kā viņa izskatījās]
Man patīk šādas iepriekš nesarunātas tikšanās. Negaidīti telefona zvani darba laikā, kas izrauj no ierastā kaut uz brīdi.
Septembra beigās būšu brīvāka, tad arī sarunājām satikties uz pāris sesijām. Portreti. Portreti. Un Portreti. ^^