(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Apr. 5., 2011 | 09:43 pm
Man šodien negribas runāt ar pasauli runāšanas pēc. Ļoti negribas. Satvert sevi aiz salauztā spārna un ienest kaut kur saulē, lai sadziedē gaisma, lai izdzen visu ļauno laukā. Izgrābt kā pērnā gada lapas. Ar tādu grābekli, kas nevienu nesaudzē, jo savādāk neprot. Nemaz.
Es gribu sevī sajust smaidu, kas liecinātu, ka esmu labāka, gudrāka, izteiksmīga. Vienvārdsakot, savādāka. Vien pulksteņa sitieni man stāsta, ka laiks turpina savu gaitu..
Un pēdējā laika dusmu lēkmes, mainīgais garastāvoklis, pamatīgi sašūpo manu garīgo, dvēselisko līdzsvaru. Vienu brīdi caurstrāvo tāds miers it kā es būtu atklājusi savu personīgo Paradīzīti. Iekļaujot šajā iepriekš minētajā Ādama un Ievas mājvietā vieglprātīgo bohēmu un tieksmi pēc ideālisma.
Ja vien tā čūska nebūtu es pati..
Citkārt, valda tāds nemiers, ka domas riņķo kā tie putnu kāši, kas ierasti tagad debesīs manāmi. Uz vienu no vēja rozes daļām, un uz otru. Un tā nemitīgi; nemitīgi. Līdz riebumam. [lasīt: reibumam] Apstāties vienkārši nedrīkst, nav brīv', nav atļauts.
Es gribu sevī sajust smaidu, kas liecinātu, ka esmu labāka, gudrāka, izteiksmīga. Vienvārdsakot, savādāka. Vien pulksteņa sitieni man stāsta, ka laiks turpina savu gaitu..
Un pēdējā laika dusmu lēkmes, mainīgais garastāvoklis, pamatīgi sašūpo manu garīgo, dvēselisko līdzsvaru. Vienu brīdi caurstrāvo tāds miers it kā es būtu atklājusi savu personīgo Paradīzīti. Iekļaujot šajā iepriekš minētajā Ādama un Ievas mājvietā vieglprātīgo bohēmu un tieksmi pēc ideālisma.
Ja vien tā čūska nebūtu es pati..
Citkārt, valda tāds nemiers, ka domas riņķo kā tie putnu kāši, kas ierasti tagad debesīs manāmi. Uz vienu no vēja rozes daļām, un uz otru. Un tā nemitīgi; nemitīgi. Līdz riebumam. [lasīt: reibumam] Apstāties vienkārši nedrīkst, nav brīv', nav atļauts.