IT valoda
« previous entry | next entry »
Maijs. 1., 2011 | 05:42 pm
Skaņa: Saturnus
Reizēm piemetas tāda sajūta it kā es vienkārši nebūtu, runājot IT valodā - ''izlogojusies no kādas pārlūkprogrammas''
Vai nu ''sāls'' ir tajā, ka es nekādīgi nesaprotu apkārtējos un viņu uzbūvētos dzīves modeļus, vai arī apkārtējie nesaprot mani un manu skatījumu uz lietām..
Kas pie velna notiek?!
Pa kuru laiku jūs paspējāt pieaugt?!
Un peļķes? Un karuseļi? Un smaids no viena lūpu kaktiņa līdz otram? Un ziepju burbuļi?! Un plīša rotaļu lāči?
Kādēļ es tieku piegāzta ar sociālās vides atkritumiem, pazaudējot savas personības svarīgumu?
Nenoturējos. Norāvu un ienesu istabā trīs narcises. Tagadiņās šamējās guļ kartona krūzītē, kurā vēl nesen kā malkota kafija. Pieliekot degunu tuvu, tuvu klāt, vēl baudāma, jūtama specifiskā kafijas smarža. Un kartona krūzīte noteikti tiks apzīmēta.
Tagad tikai neapliet kursa darbu. Lai arī esmu iedraudzējusies ar biroja tehniku, tas nenozīmē, ka man pietiktu pacietības pārstrādāt.
Cik ilgi šajās tumšajās sienās ziedi izturēs šoreiz? Vienīgā dzīvā radība ir zirneklis uz palodzes, kur ierīkojis sev mītni, lai varētu kādai maldu ceļos iesprukušai mušai pārkost rīkli.
Tik sen, šķiet neesmu sēdējusi uz palodzes [kas agrāk bija mana iekārotākā zvaigžņu vērošanas vieta, nodošanās tikai sev vien zināmām nostaļģiskām peripētijām]
Lai arī mana dzimšanas diena ir aptuveni pēc 30 un dažām dienām, es jau pamanījos tikt pie dāvanas. Īstenībā jāteic, pie sengaidītas, jo ilgi domāju par šāda estētiska baudījuma iegādi. Sagadījās tā, ka es biju īstajā laikā un īstajā vietā. Un cilvēciskais faktors kā ierasts nostrādāja.
Tagad manu skatienu priecē tas hēlija pildītais brīnums. ^^
Man nereti pārmet egoismu. Būtībā man tiek pārmestas n'tās mana rakstura Ne-tās-labākās īpašības, bet egoisms izvirzās līderos. Nenoliedzu. Esmu. Cik ļoti? Mazliet, bet lai to pamanītu apkārtējie. Es. Mans.
Un iedomīga. Uz rokas pirkstiem nevar saskaitīt cik bieži man nācies klausīties šo falšo secinājumu.
Vai nu ''sāls'' ir tajā, ka es nekādīgi nesaprotu apkārtējos un viņu uzbūvētos dzīves modeļus, vai arī apkārtējie nesaprot mani un manu skatījumu uz lietām..
Kas pie velna notiek?!
Pa kuru laiku jūs paspējāt pieaugt?!
Un peļķes? Un karuseļi? Un smaids no viena lūpu kaktiņa līdz otram? Un ziepju burbuļi?! Un plīša rotaļu lāči?
Kādēļ es tieku piegāzta ar sociālās vides atkritumiem, pazaudējot savas personības svarīgumu?
Nenoturējos. Norāvu un ienesu istabā trīs narcises. Tagadiņās šamējās guļ kartona krūzītē, kurā vēl nesen kā malkota kafija. Pieliekot degunu tuvu, tuvu klāt, vēl baudāma, jūtama specifiskā kafijas smarža. Un kartona krūzīte noteikti tiks apzīmēta.
Tagad tikai neapliet kursa darbu. Lai arī esmu iedraudzējusies ar biroja tehniku, tas nenozīmē, ka man pietiktu pacietības pārstrādāt.
Cik ilgi šajās tumšajās sienās ziedi izturēs šoreiz? Vienīgā dzīvā radība ir zirneklis uz palodzes, kur ierīkojis sev mītni, lai varētu kādai maldu ceļos iesprukušai mušai pārkost rīkli.
Tik sen, šķiet neesmu sēdējusi uz palodzes [kas agrāk bija mana iekārotākā zvaigžņu vērošanas vieta, nodošanās tikai sev vien zināmām nostaļģiskām peripētijām]
Lai arī mana dzimšanas diena ir aptuveni pēc 30 un dažām dienām, es jau pamanījos tikt pie dāvanas. Īstenībā jāteic, pie sengaidītas, jo ilgi domāju par šāda estētiska baudījuma iegādi. Sagadījās tā, ka es biju īstajā laikā un īstajā vietā. Un cilvēciskais faktors kā ierasts nostrādāja.
Tagad manu skatienu priecē tas hēlija pildītais brīnums. ^^
Man nereti pārmet egoismu. Būtībā man tiek pārmestas n'tās mana rakstura Ne-tās-labākās īpašības, bet egoisms izvirzās līderos. Nenoliedzu. Esmu. Cik ļoti? Mazliet, bet lai to pamanītu apkārtējie. Es. Mans.
Un iedomīga. Uz rokas pirkstiem nevar saskaitīt cik bieži man nācies klausīties šo falšo secinājumu.