tas ir absurds

7/28/22 07:36 pm

Vakar biju ( paradīzē )

• 1 piebilde
• teikt

5/2/22 01:50 pm

Šī bija lieliska pavasara MTB sezona, jo:( Last day )

• 4 piebildes
• teikt

4/27/22 11:44 pm

Šodien bija diezgan grūts velo stūmiens kalnā pa akmeņainu un šķembainu, bet tomēr skaistu ceļu, kam sekoja brīnišķīgs nobrauciens. Dažas vietas ne tikai tehniskas, bet arī ļoti skaistas. Šo un to nenobraucu, jo baidījos aizķert klintis ar pedāļiem, bet kopumā bija diezgan lieliski! ( Pics )

• teikt

4/20/22 10:44 am

Aprīļa tradīcija ir doties uz Finale Ligure braukt ar MTB. Rollercoaster ir viena no vieglākajām, bet arī baudāmākajām trasēm. Rollercoaster video (ne manējais): https://youtu.be/swKYXfngWFU?t=88 ( Dažas bildes )

• 4 piebildes
• teikt

12/18/21 03:55 pm

( kaut ko nobraucu )

• 2 piebildes
• teikt

8/7/21 08:10 pm

Šodien bijām ainaviskā MTB-braucienā uz tālākajiem kalnu areāliem. Tālākie kalni bija varen iespaidīgi, it īpaši, kad braucām gondolā uz augstieni un apakšā bija akmeņu vālu klājiens. Arī augstiene/plakankalne bija brīnišķīga - akmeņi, kalnu pļavas, marmotu alas, kaut kādi kondori virs galvas, aitas, pat vienu brīvdabas kalnu āzieni mana vanagacs pamanīja. Lejupceļš veda miglā, bet tas vēl nekas - uznāca nereāls lietus, zibens un pērkons - izmirkām līdz pēdējai vīlei. Iebraucām pilsētā, gondola, mūsu vienīgais transports, neiet zibens dēļ. Boifrends palika lejā ar abiem velo, kamēr es devos stopēt. Ilgi gaidīt nenācās, pat neskatoties uz to, ka es biju pilnīgākā ūdensžurka un es šaubījos, vai kāds gribēs tādu laist savā auto, bet apstājās diezgan kūlīgs crossovers ar ādas salonu (pirms vēl devos stopēt, boifrends noskaloja manu šortu pakaļu ar velo mazgājamo šļūteni). Viņš vēl ieņirdza, ka moš kāds lokālais fermeris mani paņems. "Jā, kopā ar savām cūkām", es atbildēju. Stundas laikā tiku augšā pie auto un lejā ar ierubītu pečku uz pilnu katušku. Diemžēl, tobrīd, kad viss neizskatījās pārāk lieliski (pašiem ar velo kulties augšā būtu vismaz 2-3 h), viens otru nenofočējām, tā kā nav, ko, diemžēl, parādīt. Bet kopumā, diezgan episki, jo man pat neuznāca crisis nerviosa ar velo braucot tumšā mežā, kur lietus gāž, vējš auro un velotakas pārtop par kalnu strautiņiem. ( Biužas no dienas labākās daļas )

• 2 piebildes
• teikt

7/27/21 06:46 pm

( do go chasing waterfalls )

• teikt

7/24/21 06:50 pm

( come with me into the trees )

• teikt

7/19/21 11:27 am

Bet, es gribu ierakstīt kaut ko skaistu!
Vakar, pēc nobrauciena pedalējām uz liftu un pa ceļam redzējām franču gastronomic meal in action.
Kas tas ir: https://ich.unesco.org/en/RL/gastronomic-meal-of-the-french-00437

Cilvēki dārzā pie gariem, skaisti klātiem galdiem, grils un uz grila, lai zazis nogrābstās, vesela cūka! Nu tāda grila, kur to cūku caururbj tērauda stienis ar rokturi vienā galā, ar kuru to gaļas blāķi griezt uz riņķi un cepināt! Kad bf brauca no kalna otreiz, tad pāri bija palicis vien karkass!

• teikt

6/27/21 03:55 pm

Uz šī kalna man patīk tas, ka trase, lielākoties, iet cauri mežam. Viss ir pārsvarā sakņains, akmeņains, bet, tai pat laikā, pa ceļam var izbaudīt daudz un dažādas ainavas. ( Pa ceļam lejup, mtb )

• teikt

6/26/21 06:48 pm

Izskatos diezgan optimistika pēc tam, kad izdzīvoju slideno sakņu mežā un kaut kā tomēr noturējos vertikāli uz diviem ratiem.
( Sezona ir atklāta )

• teikt

5/24/21 11:11 am

Šodien (brīvdiena) būs pilnīgākā gultas dzīvnieku diena, jo vakar bijām līdz tuvējiem kalniem Vācijā, kur nominos stīva un līka piecu non-stop stundu laikā. Pēc pēdējā nobrauciena ideāli satikāmies ar bf uz ceļa, kur viņš mani sagaidīja ar zemenēm, kuras likās tik garšīgas kā nekad! Pēc tam nopirkām milzīgas grieķu take-out porcijas, kuras ēdām sēžot auto kaut kādā stāvvietā ar skatu uz dzelzceļu kā smalki hobo kundziņi. Tur bija vēl pāris no mūsu sugas, tā kā vieta noteikti bija īstā.
Pirms pēdējā brauciena es mazliet apmaldījos trijās priedēs un kad atmaldījos, tad biju tik nikna, ka nobraucu vissakņaināko un akmeņaināko trasi vislabāk, bez tripodošanas (bakstīšanos ar vienu kāju nost no pedāļa).
Tagad visur smeldz un velk, bet čējsmt nav aiz kalniem, praise be!

• teikt

2/13/21 06:46 pm

Draugam izdevās mani pierunāt izlaist pa mežu pie esošajiem klimata apstākļiem un, izrādījās, ka pa braukt pa sasnigušām velo takām saulainā dienā ir super skaisti!( Sniegotais brauciens )

• 1 piebilde
• teikt

11/7/20 07:44 pm - Be best (hahaha)

Bet, runājot par daudz nozīmīgākiem sasniegumiem - šodien nobraucu abus meža apļus ierastā viena vietā (2h treniņš svaigā gaisā, mežā) esmu kļuvusi x-country as fuck!
Un, lai gan domāju, ka tāpēc diez vai uzlabošu pašas laikus, man izdevās apsteigt pagātnes sevi kādos 30 posmos. Pirms tam gan biju nopirkt pamperšortus pežas atbalstam, kamēr vēl nav izdomāts sēdeklis, kas nav vienlaikus ğenitāliju mutilācijas rīks.
Šovakar aizmigt nebūs problēma.

• teikt

9/27/20 06:33 pm

Pamazām sāku iedzīvoties jaunajā lokācijā. Lielākais bõnus - dzīve blakus mežam ar velotakām. Vakardien beidzot sanāca būt ciema centrā sestdienā - super mājīgs, kad visas mazās bodes un kafejnīcas vaļā. Svētdienās gan, totāls pamirums.

• 2 piebildes
• teikt

8/16/20 03:33 pm

Bāc, normāli nopļāvos ar speķaino sānu uz vienīgās resnās saknes konkrētajā kvadrātmetrā. Pārāk ātri iebraucu, nevarēju izšķirties pa kuru no vagām laist, līdz ar to sanāca ne šis, ne tas, priekša izslīdēja un maucos kā koka klucis konstantīns. Kādu brīdi gaudoju kā vilks, bet neviens glābējs neuzradās, tad nu vilkos lejā smilkstot. Labi, ka bija vien daži līkumi palikuši pirms trases beigām un labi, ka rīt atsākas virpošana pa ekseļa šūnām, bet jā, šis bija lieki. Nevar pagriezties bez kauciena.

• teikt

8/12/20 03:49 pm

Plēšu bremzes: https://www.instagram.com/p/CDyfOGTgJ27/?igshid=1gsptdi0o7bc8

• 2 piebildes
• teikt

8/11/20 06:33 pm

• 3 piebildes
• teikt

8/10/20 04:05 pm

( Atvaļinājums )

• 1 piebilde
• teikt

12/27/19 10:30 am

( Ziemassvētki divās Itālijās )

• teikt

8/27/18 06:51 pm

Brauciens pa Plenē galveno štrāsi ir šāds.

Izcel riteni no gondolas, noripini pāris pakāpienus pa trepēm. Paskaties, kādi čuvaki un čuvacienes apkārt, kamēr sakārto brilles uz deguna. Lēnām ripini trases virzienā, laiski pacel dibenu virs sēdekļa, ieloki rokas uz stūres uzbrukuma pozā un aiziet! Pāri ceļam, viens plakanais līkums, otrs plakanais līkums pēc kura slaiki ielekt gravā. Tad atkal brīdi plakans ar akmeņiem, kas izdrebina ķēdi, iesildīšanās drops, līkums, līkums, dankš! lejā no dropa zem kura izdangāta bedre. Pakaļējais ritenis nobrauc profilaktiski gar dibenu, bet labāk tā nekā līdaciņā pāri ragiem. Pāris sekundes un jau mežā - akmeņi, saknes, kurām es - hops! - pāri un pēc mirkļa jau no meža ārā, akmeņos, kuros nopūšas daudzas riteņu kameras. Pirmais īsais pit-stops, lai sagrupētos un paagaidītu, ja sarodas džigiti, kuriem riepas diez vai dilst, jo viņi ir vairak gaisā nekā uz zemes. Labāk palaižu tos pa priekšu, jo ja tādi ir aiz muguras, tad šķiet, ka nevis džigiti, bet neticami ātri kāpurķēžu traktori, kuri tā vien grasās mani samalt pie pirmās izdevības. Kad tie noplaukuši, tad var deviņu mērkaķu ātrumā test pa taciņu, lai būtu pietiekama inerce uzlidot pa stāvumu augšā, iekšā nākamajā meža posmā pāri grumbuļ-čumburļainām saknēm, kas kā pārakmeņojušās kobras izplājušās apmēram trijos kvadrātmetros. Es tām čūskām vēl pagaidām lecu taisni pa ribām, jo man ļoti patīk bremzēt un man bail aizlidot kosmosā, jo pa taciņu nesos ļoti ātri. Tad tur tālāk koki, saknes, trīs pakāpienu trepes, drops, kuram es pa kluso braucu apkārt pa sisīšu līniju, stāvs kritums lejup ar pagriezienu pa labi, koka tramplīns, kuram arī pagaidām braucu apkārt, drops, līkums, pārleciens pāri šauram grāvītim un tad vākšanās pa mazliet slideno tuneli, ass nobrauciens lejup un pit-stops divi ir klāt. Pēc tam ir divas opcijas - mana iecienītā - neoficiālā trase caur mežu, kur paveras iespēja improvizācijai un priekšējā rata izslīdēšanai, ja saknes ir mitras vai arī - daudz taisnākā, labāk pārskatāmākā, kaut arī ne bez kritumiem un pārsteigumiem. Kad esi izmalies cauri sakņu un trūdošu-lapu-ceļā-uz-humusu paradīzei, ritenis izbrīkšķ cauri kārtējiem asajiem akmeņiem, pēc kuriem var vai nu lidot pa taisno lejā vai arī braukt ar lēzenāku, bet ne mazāk kratīgu, līkumu apkārt. Pēc tam, uz kādu brīdi, ceļš kā galdauts, pēc kura seko arī pats galds, kuram pieņemt lekt pāri, savukārt es piezemējos tā vidū un turpinu tālāk planēt pa plakni, kamēr tā izbeidzas un riepas švīkst gaisā, bet tām seko piekares smagā nopūta piezemējoties. Cauri tunelim un atkal mežā iekšā, kur bremzes tiek vairāk atlaistas nekā nospiestas - vējš kauc gar ausīm, koki zib pa malām, vietām mazi pampaki, kas met gaisā. Pitstops. Trases sadalās - var turpināt pa taisni, pa pašnāvieku līniju vai arī pa līkumainu spirāļtuneli lejup, kura beigās bremzes tiek piespiestas tikai mazliet, lai ierakstītos līkumā, pāris minieni, lai ripojiens vēl raitāks - lidojums - turpinājums - lidojums - augšup, lejup pa trepēm, vēl viens lidojums, pēdējais līkums, pēdējā grava, pēdējais sakņu drops, ceļš, jē, vēl viens nobrauciens bez ātrās palīdzības izsaukšanas ir galā!

Kaut kā tā: https://www.youtube.com/watch?v=8Jy8ViflpuU

• 2 piebildes
• teikt

8/26/18 09:53 pm

Lieliskas trīs dienas, kurās beidzot saņēmos nolekt dropu, kas mani psiholoģiski mocīja visu vasaru.
Palīdzēja divas lietas:
1) nejauši nolecu vienu dropu, kurš tur nebija pirms mēneša. Nesos normālā ātrumā, jo gaidīju, ka būs mazais bump, bet tad aizlidoju tā, ka viss pārējais šķita tīrais nieks; kājas gan pēc tam bija kā makaroni un tik ātri vairs tur lidot nesaņēmos;
2) kad biju psiholoģiskā dropa rajonā, pirms manis brauca viena cita beibe un to sūdu noleca un tad tas ir tīri goda jautājums, jo lai gan es esmu tāda mīzēja, reizēm es tomēr saņemos.

Nu un pēc tam atlikušo dienas daļu es lecu visur, kur vien varēju nolekt.

Es biju nereāli lepna par sevi! Man liekas, ka reiz es nolekšu arī tos dropus, kas likās mission impossible. Man tikai jaaiziet no darba uz vienu sezonu, jānopērk laba apdrošināšanas polise un pietiekami lieli pamperi.

Ā, un vēl mans draugs trases malā iesēņoja un mēs ēdām baraviku mērci ar kartupeļiem divus vakarus pēc kārtas.

• 1 piebilde
• teikt

7/28/18 09:39 pm

Francijas DH čempionāta laikā uzlija lietus. ( Elites garās sejas )

• teikt

7/27/18 08:49 am

Vakar bija superkarsti, kas nozīmē, ka visu dienu sanāk ciest no galvassāpēm un dzīvot uz ibumetīna, taču tik un tā lieliski izbraukājos. Samoens ir superīgs kalns! Grūts un tehnisks, bet tur nekad nav rindu un trases nav grambu grambās un breaking bump-os (ja nu vienīgi pēc manis, haha).

• 1 piebilde
• teikt

7/23/18 08:52 pm

( Tikai plezīrs )

• 3 piebildes
• teikt

7/1/18 02:48 pm

( Atvaļinājums, īsumā )

• teikt

6/14/17 10:38 am

Nedēļas nogalē sanāks pabraukt downhill Morzīnē un redzēt trakos Crankworx džekus (yeah, slopestyle!). Nez, ko Rogatkins parādīs, šis bija pagājušajā gadā Rotoruas trasē: https://www.youtube.com/watch?v=j7VqjOeuEMY

Starp citu, pagājušajā nedēļas nogalē latviete Paula Zibasa vinnēja pasaules kausu Junioru klasē MTB downhilā Leogangas trasē, kas ir līdz šim ievērojamākais latviešu panākums šajā disciplīnā.

• teikt

9/19/16 12:03 pm

Svētdiena: - 6:00 no rīta cēlos; - 11:30 biju pie kases Vinterbergas kalnā - 11:35 sāku braukt pa downhill trasēm ~ 17:00 beidzu braukāties - 21:30 pārrados mājās ( MTB )

• teikt

7/25/16 12:58 pm

Vakar bija ideāla diena riteņbraukšanai:
- pēc nakts lietus trases nebija putekļainas, bet nebija arī peļķu;
- nebija pārāk karsts, līdz ar to nemiru nost pilnajās bruņās;
- nobraucu akmens sienu, jeij!
- esmu riktīgi uzkačājusies braukt pa līkumainajiem posmiem - dragāju kā traka un beidzot ir tā, ka man jasāk bremzēt, jo priekšā ir lēnāki (džeki!);
- redzēju kā gaļas govju bars skrien lejup pa kalnu, lielisks skats!

Bet nu lai viss nebūtu tāda avene, uz vienas trases lidoju, jo par daudz sabremzējos, izslīdēja priekšējais rats un gar zemi gan - pašai nekas, bet jaunās kaskas nags ieplaisāja; kas arī nebūtu nekas drāmīgs, bet tā ķivere man bija galvā tikai trešo dienu. Tagad jāpasūta jauns un jāšķiras no kādiem 30-40 EUR.

Un dienas noslēgumā vēl restorāns.

Tagad gan - work, work, work!

• teikt

6/21/16 10:03 pm

Vecums, slinkums, tāpēc viss bildēs ( Portes du Soleil, Morzine, Francija )

• 4 piebildes
• teikt

8/18/15 01:12 am

Mēle pār plecu - šorīt agri no rīta devos uz Kicking Horse kalnu braukt pa riteņtrasēm. Šoreiz paspēju nobraukt sešas reizes (kalna vertikālais kritums no kalna virsotnes līdz ciematam ir 1260m, kas ir ceturtais lielākais kalna vertikālais kritums Ziemeļamerikā), kā arī paēst pusdienas augstākajā restorānā Kanādā.

( Un re, kādu majestātisku kalna iemītnieku riteņtakas malā satiku )

• 1 piebilde
• teikt

8/3/15 11:54 pm

( Keystone Standard Basin Trail )

• 4 piebildes
• teikt

8/3/15 01:37 am

( It's only rock'n'rocks but I like it )

• 2 piebildes
• teikt

7/28/15 01:26 am

Uzbraucu/uzstūmos kalnā. 8 km. Atkal.

( Bet lejā braukt bija ļoti forši )

• 2 piebildes
• teikt

7/26/15 02:53 pm

( Vakars uz ezera ne, bet kalna )

• 4 piebildes
• teikt

7/20/15 12:55 am

Mēle pār plecu. Visu dienu dragāju pa Silverstar riteņparka putekļainajām takām. Progress, progress it visur - šodien īpaši forši bija brīži, kad izdevās izņemt līkumus bez bremzēm vai nolekt dropus, kurus iepriekš varēju tikai lēni uz bremzēm noripināt. Savukārt draugs ir iemācījies izmantot savu smaguma centru, lai sašķiebtu riteni lecienos, no kuriem dažus dienas beigās iemūžināju. Karstuma dēļ kalns sācis ziedēt daudz agrāk.

( Whips )

• teikt

7/9/15 01:33 am

( Kicking Horse MTB & lācis Bū )

• 5 piebildes
• teikt

7/4/15 03:31 pm

Par laimi, mājās jau bija auksts alus un es vairs neesmu tik izbesījusies kā pirms dažām stundām, kad pēc trīs stundu kārpīšanās augšup kalnā līdz garākajai trasei, nonācu pie secinājuma, ka konkrētā trase man ir par grūtu + nebija līdzi bruņu un lielās ķiveres (ar riteni tāpat kalnā neuzvestu), lai nobrauktu vismaz daļu no stāvumiem un dropiem. Lielākā problēma, ka karstuma dēļ trases ir reāli sausas, putekļainas un riepas slīd un galīgi negribas nolikt slīpi, jo aizvakar jau gadījās, par laimi, ne nobrāzumu, ne zilumu, bet riteņa priekša izslīdēja un es ielidoju krūmos.
Trešdien mūsu namatēvs iedos auto uz dienu un beidzot brauksim uz riteņu parku, Sperošā zirga kalnā. Droši vien redzēsim arī tur dzīvojošo bāreņgrizlilāci Bū (viņa mammu nošāva un viņš bija pārāk mazs, lai izdzīvotu un priekš viņa uz kalna uzcēla rezervātu un ta kā pacēlāja līnija iet tieši pāri tam iežogojumam, tad jau cerams, ka šo pamanīsim, ja vien nebūs kaut kur paslēpies no svelošās saules).

• 2 piebildes
• teikt

7/2/15 10:10 pm

Par pāris iemesliem vairāk ( uzmīt kalnā (šoreiz Makenzijā). )

• 2 piebildes
• teikt

6/29/15 12:43 pm

Saules nokaitētā pilsēta izdzina mūs pie dabas, pie ugunskura dūmiem, pie nakšņošanas guļammaisā zem zvaigžņotām debesīm, pie knišļu kodumiem un divu stundu braucienu lejā no kalna ar riteņiem

( Vizuālais uzskates materiāls )

• 1 piebilde
• teikt

6/23/15 02:20 pm

Pirmdienu vakaros notiek beibju brauciens (lai gan arī džekus prom nedzen, ja viņi uzrodas). Kā jau paredzēju, pret kalnu viņām līdzi neturēju, taču no kalna lejā pa stāvajām takām gan - braucu aiz tām, kuras to trasi zināja un vienu īpaši stāvu vietu nobrauca tikai tā taku zinātāja un es, pārējās kāpa nost un vilka ričukus nopakaļis.
Līdz nākamajai nedēļai jāizdomā, vai pievienoties vēlreiz, jo visās darvas mucās ir pa karotei medus - beibe, kura visu laiku ir ūberpozitīva un ik pēc 5 metriem iespiedzas "ammmmmazing" "sooooo cuuuuute" "aaaaawesome" utt. tajā čiepstoši saldi nazālajā tembrā.
Pēc brauciena lielākā daļa (kopā bijām kādas padsmit) devās iedzert alu un tad puse no alus dzeršanas tika pavadīta runājot par mazdārziņiem, kompostiem un cik savaldīgi ir viņu suņi ejot garām kaķiem, vistām vai pamanot briedi. Nebija jau tā, ka nevarēju piedalīties aizraujošajās sarunās - kamēr māju saimnieki prom, es baroju viņu vistas. Un akvārija zivis. Un atveru siltumnīcas durvis no rīta un aizveru tās vakarā.

Bet dienas sirdi plosošākais brīdis bija tad, kad viņas visas aizplēsa pa kalnu prom deviņu mērkaķu ātrumā un atstāja mani lāčiem vakariņās (sieviešu solidaritātes precīzs atspoguļojums), un garām pabrauca arī shuttle auto ar piekabi, kurai pieskrūvēts dīvāns un riteņu turētājs un dīvānā laimīgi smaidīdami sēž trīs džeki un priecīgi MĀJ man garām braucot, kamēr es, haffojot un pafojot minu un minu un bļeģ minu pret kalnu pa to meža ceļu, kas nebeidzas un nebeidzas.

• teikt

6/16/15 12:21 am

( Grūta diena birojā )

• 3 piebildes
• teikt

6/14/15 01:00 pm

Veiksmīgi ieradāmies Revelstoukā piektdienas vakarā, lai paspētu uz Show & Shine ikgadējo antīko auto izstādi nākamajā dienā. Pēcpusdienā aizminām līdz tuvākajām x-country meža takām -  vakarā noplīsu diezgan ātri.

( Veci auto un Makfīrsona kalna takas )

• 2 piebildes
• teikt

6/5/15 01:59 pm

Vecums brēc pēc komforta. Līdz uggiem un flaneļa pidžamai kā ikdienas tērpam vēl neesmu tikusi, bet tagad man ir pamperapakštrusenes braukšanai ar tiem mūsu veloparka riteņiem, kuru sēdekļi var mēroties cietībā ar klinšakmeņiem.

Tomēr sākumā ar tiem pamperšortiem nemaz tik gludi vai, drīzāk, mīksti, negāja, jo, kad pirmo reizi mērīju, nevarēju uzvilkt, jo man ir CISKAS. Iesaistītās personas nosprieda, ka šorti jāpārdod, līdz vakar draugs iedrasēja dzīvojamā istabā ar minētajiem šortiem kājās prasot, kā tas var būt, ka viņam der, bet man neder, jo mums jau ir pieredze velošortu apmaiņas programmā (es valkāju viņa vecos velošortus un pēc tam viņa jaunos, jo viņš sagribēja atpakaļ savus vecos).
Šoreiz tiešām uzvilku, taču, ja manī ir kāds seksīgums, tad šie šorti to pilnīgi noteikti pilnībā nomaskē izceļot vien speķa rokturīšus un cisku sardeles, taču mans draugs ir pats labākais un uz visiem maniem "āāā, paskaties, kāds mafintops, kā tā gumija spiežas speķī!" atbildēja, ka mafintops taču galīgi maziņš un vispār, ar tiem vieniem džinsiem mans mafintops taču ir daudz lielāks. Protams, es uzreiz no viņa izšķīros. Joks. Tā vietā es piegāju tam visam loģistiski (mana māsa, kad bija maza, mēdza teikt "tas taču nav loģistiski!") un sapratu, ka tā gumija patiesībā it nemaz nespiež, bet vienkārši notur tos šortus vietā un pēc izbrauciena ar velo, kuram ir cietais sēdeklis, sapratu, ka manis pēc tie tauki virs gumijas var sist augstu vilni cik vien grib, bet ērtība tomēr ir vērtība. Kā arī - pa virsu pampertrusenēm velku parastos velošortus, līdz ar to par šiem viļņiem zinu tikai es un jūs tagad.

• teikt

5/23/15 09:51 pm

Pirmo dienu uz Zilā kalna downhill trasēm - pārsvarā visi kritumi un citi tehniskie elementi šķita mazāki un vieglāk pārvarami. Progress! Pēdējo, melno trasi braucot, īpaši nestresoju arī tad, kad uzrāvos uz stāvuma, kur braucu diezgan ātri un pakaļējā riepa sāka driftot pa kreisi un pa labi - galvenais bija noturēties trases ietvaros, jo trases diezgan šauras un koku tur arī it nemaz netrūkst. Turklāt, man izdevās nokārtot pārbaudi, kur beigās jālec step-up un beidzot varēju braukt pa tramplīnu trasi. Vasaras beigās ceru, ka varēšu pārlidot pāri "galdiem" kādu divu divriteņu garumā - lecu stabili, bet raustos no ātrākiem ieskrējieniem, lai lektu tālāk un augstāk.

Bet tā džeku bārdu mode ir vnk bvuē. Kaut kādi Gendalfa armijas biedri.

• teikt

5/16/15 08:53 pm

Šodien biju uz kruto riteņparku pie Toronto promenādes. Tad nu mēs, un jaunieši (pārsvarā tādi, 15-20 gadus jaunāki) lēkājām pa džampiem. Šajā parkā forši bija tas, ka tramplīni ir dažādos augstumos un lielumos, lai var braukt visi - gan tādi iesācēji kā es, gan visādi trakie (tur bija džeki, kuri meta gaisā pilnu apgriezienu ap savu asi sāniski un viens arī uzmeta backflip). Tad nu trenējos un trenējos un otrajā stundā jau sāku lekt normāli pāri saviem "galdiem". Vēl tajā parkā ir dažādi tehniskie elementi, kur trenēt līdzsvaru, pagriezienus šaurās vietās, kā arī braukšanu pāri dažādiem šķēršļiem, vairākas pump trases, dropi (es gan varēju nobraukt tikai pa pašu vieglāko, jo vēl negribas lidot pāri stūrei ar riteni nopakaļ).
Jaunība nebeidz beigties! Bet šajā cienījamajamajā vecumā ir foršāk - neviens nenāk pie žoga un nebļauj "mazeltov, mājās, vakars, rīt uz skolu!", kā arī neviens pēc šitāda treniņa neliedz iedzert beiliju.
Ā, un vēl mans draugs bija baigi foršais, jo pamanīja, ka diviem sīčiem ričuka dakšas otrādi uzliktas un tā kā daļu instrumentu vadā līdzi, tad vienu ciskadrilli salaboja. Šis par to, ka cilvēki bez bērniem arī reizēm mēdz būt noderīgi, ne tikai raida indes pilnus skatienus uz bērniem vijoļkoncertos un lidmašīnās.

• teikt

5/14/15 07:38 pm

Pirmie kuslie lecieni

( ar MTB )

• 3 piebildes
• teikt

9/28/14 11:09 pm - Fast & furious

Izbraukājos ar moci pa mežu, pa single-trailiem, augšā, lejā. Moča stūre ir ievērojami platāka un masa daudz lielāka nekā ritenim, savukārt uz takām vietām ļoti asi līkumi un koki ļoti tuvu. FUN! Bet ko gan es nedarīšu, lai dabūtu organismā kārtējo adrenalīna devu. Čipmanki, tiklīdz izdzird močus, paliek absolūti traki un kā pašnāvnieki nemitīgi nesas pāri takām astes gaisā sacēluši.

Savukāt šodien braucu ar riteni pa kalnu bez apstājas no 11 rītā līdz 6 vakarā. Viena trase bija ūberātra, ar salīdzinoši gariem ātrumposmiem, kas mijas ar nelieliem pakalniem un nelieliem table top džampiem un par to izbraukājos no sirds un no rajona, tā, ka vējš tikai švīkst gar ausīm. Vēl mani pierunāja braukt pa vienu melno trasi, kuras sākumā bija tilts ar asu pagriezienu, pēc kura tās dēļu veidojums iet strauji lejup un beidzas gaisā, līdz ar to sanāk nolekt kādu 50 cm augstu drop-u un pirms tā baigi bremzēt nevar. Gadījums, kad vienā brīdī iestājas point of no return un tad viss - atliek tikai paļauties uz to, ka pēc drop-a sanāks savākties un ierakstīties līkumā un neietesties kokā vai arī pašas draugā, kurš stāvēja pagrieziena galā, lai mani ar visu riteni noķertu gadījumā, ja es taisītos iet pa pieskari. Taču es savācos. Otreiz gan to trasi braukt negribēju. Centos būt arī ļoti lecīga, tādēļ šodien kontā arī pārsista pakaļējā riepa.

• teikt

9/15/14 02:38 pm

Vaitfeisa kalns bija reāli hārdkorīgs, jo ir tikai divas izvēles - vai nu zemākās, ļoti īsās un vieglās trases vai arī garās un ūbergrūtās. Pirmajā dienā, kad mums stāstīja, cik tur augšā viss ir baismīgi, uzbraukt neriskējām - tā vietā tusējām pa tām īsajām kopā ar vēl trim puikām (vecumā no kādiem 8 līdz 12) - Džoniju, Evanu un Džordžu. Džonijs bija labākais braucējs no visiem, kurš pēc īsa brīža piekantējās manam drauga un tad nu viņi arī abi tur pārsvarā čupojās un viens otram izrādījās un iedrošināja uz visādām pārgalvībām, kamēr man viena salīdzinoši garā brauciena laikā, kad nevāji gāza lietus, sanāca braukt kopā ar mazo Džordžu, kurš īsti labi braukt neprata un uz to laiku jau bija noguris un izbesījies - tad nu piemērojos viņa ritmam, cēlu augšā viņa riteni, kad viņš kārtējo reizi nogāzās, uzklausīju visas viņas sūdzības par "my neck is killing me", "i'm so tired" un tikai kādas 1000 reizes viņam teicu "you can do it" "tough is good" un beigu beigās mēs tiešām cauri tam mežam izkūlāmies dzīvi un bijām spējīgi iedot viens otram haifaivus.

Otrajā dienā tomēr bija skaidrs, ka pa mazajām trasēm nebūs aršana, tāpēc kāpām vien gondolā un braucām uz kalna augšu, no kurienes var braukt tikai pa melnajām trasēm. Trases bija tiešām trakas - kaut arī nebija īpaši stāvas, taču ļoti tehniskas - sakņu saknes, akmeņu akmeņi un akmeņu krāvumi, akmeņu un sakņu kombo, šķībumi un greizumi. Diezgan bieži sanāk kāpt nost no riteņa arī tādēļ, ka trases nav zināmas, līdz ar to nezini trajektorijas, pa kurām braukt un tad sanāk tā, ka pabrauc kādu strēķīti, bet tad piebrauc pēkšņi pie kāda akmens vai sakņu krituma, kas vēl īsti nav pa spēkam - kāpju nost un velku riteni uz citu pusi vai citreiz arī jākāpj kāds gabals lejā šā kā tā, jo ir skaidrs, ka nobraukt nesanāks. Un tomēr bija reāli forši, jo man īstenībā vairāk patīk tieši tehniskās trases nevis ātrgaitas līkumu-līkumu šosejas ar tramplīniem. Patīk, ka ir tik grūti, jo pēc tam, kad kaut kas sanāk, ir daudz lielāks prieks, ka kaut ko tādu esmu nobraukusi.

• teikt

9/15/14 02:24 pm

( Kārtējās brīvdienas, kārtējais kalns )

• 4 piebildes
• teikt