Šī bija lieliska pavasara MTB sezona, jo:
- beidzot varēju nobraukt vairākas vietas, kur iepriekš bija bail (galvenokārt no tā, ka priekšējais rats izslīdēs un es lidošu pāri stūrei); tas bija tas lieliskais breakthrough fīlings, kad komforta zona ir paplašinājusies un esi pārspējusi un uzvarējusi sevi & savas bailes; kad neesi ieķērusies un turējusies stūrē for dear life, bet gan braukusi pa grūtākām un radošākām līnijām kā rotaļājoties;
- nekādu rīta braucienu - no rītiem varēju izgulēt savu ērcīgumu, iedzert kafiju un tikai tad mīt uz shuttle plkst. 12:00;
- izbraucu vairākas jaunas trases;
- braucot ar velo pa trasi to šķērsoja arī zemi lidojošs vanags - tas bija neaprakstāmi skaists mirklis;
- siltais pavasarīgais laiks & saldais gaiss no glicīniju un citu ziedu smaržas;
- pie vienas sētas gandrīz vienmēr bija 3 mazi smuki suņi.
Mājās atgriešanās trase
Parasti braucu pa augsto līniju: