Šodien biju uz kruto riteņparku pie Toronto promenādes. Tad nu mēs, un jaunieši (pārsvarā tādi, 15-20 gadus jaunāki) lēkājām pa džampiem. Šajā parkā forši bija tas, ka tramplīni ir dažādos augstumos un lielumos, lai var braukt visi - gan tādi iesācēji kā es, gan visādi trakie (tur bija džeki, kuri meta gaisā pilnu apgriezienu ap savu asi sāniski un viens arī uzmeta backflip). Tad nu trenējos un trenējos un otrajā stundā jau sāku lekt normāli pāri saviem "galdiem". Vēl tajā parkā ir dažādi tehniskie elementi, kur trenēt līdzsvaru, pagriezienus šaurās vietās, kā arī braukšanu pāri dažādiem šķēršļiem, vairākas pump trases, dropi (es gan varēju nobraukt tikai pa pašu vieglāko, jo vēl negribas lidot pāri stūrei ar riteni nopakaļ).
Jaunība nebeidz beigties! Bet šajā cienījamajamajā vecumā ir foršāk - neviens nenāk pie žoga un nebļauj "mazeltov, mājās, vakars, rīt uz skolu!", kā arī neviens pēc šitāda treniņa neliedz iedzert beiliju.
Ā, un vēl mans draugs bija baigi foršais, jo pamanīja, ka diviem sīčiem ričuka dakšas otrādi uzliktas un tā kā daļu instrumentu vadā līdzi, tad vienu ciskadrilli salaboja. Šis par to, ka cilvēki bez bērniem arī reizēm mēdz būt noderīgi, ne tikai raida indes pilnus skatienus uz bērniem vijoļkoncertos un lidmašīnās.