Brauciens pa Plenē galveno štrāsi ir šāds.

Izcel riteni no gondolas, noripini pāris pakāpienus pa trepēm. Paskaties, kādi čuvaki un čuvacienes apkārt, kamēr sakārto brilles uz deguna. Lēnām ripini trases virzienā, laiski pacel dibenu virs sēdekļa, ieloki rokas uz stūres uzbrukuma pozā un aiziet! Pāri ceļam, viens plakanais līkums, otrs plakanais līkums pēc kura slaiki ielekt gravā. Tad atkal brīdi plakans ar akmeņiem, kas izdrebina ķēdi, iesildīšanās drops, līkums, līkums, dankš! lejā no dropa zem kura izdangāta bedre. Pakaļējais ritenis nobrauc profilaktiski gar dibenu, bet labāk tā nekā līdaciņā pāri ragiem. Pāris sekundes un jau mežā - akmeņi, saknes, kurām es - hops! - pāri un pēc mirkļa jau no meža ārā, akmeņos, kuros nopūšas daudzas riteņu kameras. Pirmais īsais pit-stops, lai sagrupētos un paagaidītu, ja sarodas džigiti, kuriem riepas diez vai dilst, jo viņi ir vairak gaisā nekā uz zemes. Labāk palaižu tos pa priekšu, jo ja tādi ir aiz muguras, tad šķiet, ka nevis džigiti, bet neticami ātri kāpurķēžu traktori, kuri tā vien grasās mani samalt pie pirmās izdevības. Kad tie noplaukuši, tad var deviņu mērkaķu ātrumā test pa taciņu, lai būtu pietiekama inerce uzlidot pa stāvumu augšā, iekšā nākamajā meža posmā pāri grumbuļ-čumburļainām saknēm, kas kā pārakmeņojušās kobras izplājušās apmēram trijos kvadrātmetros. Es tām čūskām vēl pagaidām lecu taisni pa ribām, jo man ļoti patīk bremzēt un man bail aizlidot kosmosā, jo pa taciņu nesos ļoti ātri. Tad tur tālāk koki, saknes, trīs pakāpienu trepes, drops, kuram es pa kluso braucu apkārt pa sisīšu līniju, stāvs kritums lejup ar pagriezienu pa labi, koka tramplīns, kuram arī pagaidām braucu apkārt, drops, līkums, pārleciens pāri šauram grāvītim un tad vākšanās pa mazliet slideno tuneli, ass nobrauciens lejup un pit-stops divi ir klāt. Pēc tam ir divas opcijas - mana iecienītā - neoficiālā trase caur mežu, kur paveras iespēja improvizācijai un priekšējā rata izslīdēšanai, ja saknes ir mitras vai arī - daudz taisnākā, labāk pārskatāmākā, kaut arī ne bez kritumiem un pārsteigumiem. Kad esi izmalies cauri sakņu un trūdošu-lapu-ceļā-uz-humusu paradīzei, ritenis izbrīkšķ cauri kārtējiem asajiem akmeņiem, pēc kuriem var vai nu lidot pa taisno lejā vai arī braukt ar lēzenāku, bet ne mazāk kratīgu, līkumu apkārt. Pēc tam, uz kādu brīdi, ceļš kā galdauts, pēc kura seko arī pats galds, kuram pieņemt lekt pāri, savukārt es piezemējos tā vidū un turpinu tālāk planēt pa plakni, kamēr tā izbeidzas un riepas švīkst gaisā, bet tām seko piekares smagā nopūta piezemējoties. Cauri tunelim un atkal mežā iekšā, kur bremzes tiek vairāk atlaistas nekā nospiestas - vējš kauc gar ausīm, koki zib pa malām, vietām mazi pampaki, kas met gaisā. Pitstops. Trases sadalās - var turpināt pa taisni, pa pašnāvieku līniju vai arī pa līkumainu spirāļtuneli lejup, kura beigās bremzes tiek piespiestas tikai mazliet, lai ierakstītos līkumā, pāris minieni, lai ripojiens vēl raitāks - lidojums - turpinājums - lidojums - augšup, lejup pa trepēm, vēl viens lidojums, pēdējais līkums, pēdējā grava, pēdējais sakņu drops, ceļš, jē, vēl viens nobrauciens bez ātrās palīdzības izsaukšanas ir galā!

Kaut kā tā: https://www.youtube.com/watch?v=8Jy8ViflpuU