Par kulturālajiem ček(l)istiem runājot, jaunībsdienās mēdzu lasīt visu pēc kārtas - Bokačo mijās ar Stīlu, Stīla mijās ar Ādamsonu, Ādamsons ar Brodeli un tā tālāk.
Un tie čeklisti bija diezgan izklaidējoši, pat Brodele ar savu "Šis ir mans laiks" beigu ainu, kur galvenā varone beigās skrien un pieglaužas brīvestību nesošajam tankam. Un Hānberga "Kartupeļu stāsti" man arī patika (bet nu es jau no laukiem un kartupeļu biezenis ir mans mīļākais ēdiens forever, kartupeļi - mī laik verī mač!).°
Un vēl es varēju stundām dirnēt bēniņos un šķirstīt vecāsmammas iesietās "Cīņas" un padlaiku žurnālus, kur bija vnk nereālie bilžu stāsti kā ģimenes gādīgais tēs atnes mātei putekļusūcēju un kāds nu progress ir iestājies, gandrīz kosmosā ar tādu iebraukt.

Bet tad tu izlasi Via Dolorosa sējumus vai Volkēvičas "Pļauku".