Par laimi, mājās jau bija auksts alus un es vairs neesmu tik izbesījusies kā pirms dažām stundām, kad pēc trīs stundu kārpīšanās augšup kalnā līdz garākajai trasei, nonācu pie secinājuma, ka konkrētā trase man ir par grūtu + nebija līdzi bruņu un lielās ķiveres (ar riteni tāpat kalnā neuzvestu), lai nobrauktu vismaz daļu no stāvumiem un dropiem. Lielākā problēma, ka karstuma dēļ trases ir reāli sausas, putekļainas un riepas slīd un galīgi negribas nolikt slīpi, jo aizvakar jau gadījās, par laimi, ne nobrāzumu, ne zilumu, bet riteņa priekša izslīdēja un es ielidoju krūmos.
Trešdien mūsu namatēvs iedos auto uz dienu un beidzot brauksim uz riteņu parku, Sperošā zirga kalnā. Droši vien redzēsim arī tur dzīvojošo bāreņgrizlilāci Bū (viņa mammu nošāva un viņš bija pārāk mazs, lai izdzīvotu un priekš viņa uz kalna uzcēla rezervātu un ta kā pacēlāja līnija iet tieši pāri tam iežogojumam, tad jau cerams, ka šo pamanīsim, ja vien nebūs kaut kur paslēpies no svelošās saules).