Pāris sekundes vēlāk jutos ļoti lepna, ka šito nobraucu -  tas bija viens stāvs un pagarš nobrauciens - sākumā meža augsne, pēc tam - akmeņaina siena. Bildēs nekad īsto stāvumu nevar redzēt, ja nu vienīgi nojaust pēc tā, cik tālu dibens aiz sēdekļa atšauts. Vēlāk, stāvvietā satikām divus džekus, no kuriem viens teica, ka viņš vēl nav saņēmies šo gabalu nobraukt. Katrā ziņā, pārsteidzu pati sevi uzticoties, ka nobraukšu un nenolikšu ar elkoņiem pa akmeņiem.



Un šeit es mācos braukt pāri sakņu kritumiem


TNT trases galā - prieks, ka beidzot varēs braukt lejā, jo pedalējiens/stūmiens augšā bija grūts.