Transports īstā banānu republikā
Braukšana pa koplietošanas ceļiem Dominikānas banānu un platānu republikā bija ekstrēmākais no visiem piedzīvojumiem un ne velti - Dominikānas rep. ir 2. vietā pēc bojāgājušo skaita satiksmes negadījumos uz 100 000 iedzīvotājiem. Lai saprastu, cik ļoti trakāk viņi brauc: līķu skaits ir 41, kamēr Latvijā - 10.8 uz to pašu iedzīvotāju skaitu. Kā arī tur var spēlēt spēli - kurš saskaitīs visvairāk uz kruķiem lēkājošos

Sabiedriskais transports:

motokončo: mopēdi, kuri pilsētelēs šaudās, lien, bāžas un spraucas kā nu šiem ienāk prātā; pamanot cērpjamās aitas ar kūrortu aprocēm (draugs teica, ka tās liek nēsāt, lai tad, ja kādu viesi nogalina, vietējie zinātu, kur līķi nogādāt) jau pa gabalu žestikulē un cenšas pārliecināt sēsties aizmugurē - aizvizinās visur, kur vien vajag. Neskatoties uz road rush briesmām un ķiverestanavbetnevienamjaunav, divreiz izmantojām viņu pakalpojumus - lēti (8km brauciens izmaksāja kādus 2.2 dolārus katram (katrs sēdējām uz sava motokončo, ieķērušies šoferī un/vai bagāžnieka redelē)), bet ne droši, lai gan pilnīgi noteikti drošāk nekā guaguas (sabiedriskie mikriņi). Turklāt, viņi iedeva draugam pašam izmest nelielu līkumu ar to ķīniešu pļerdaku. Motokončo ir pašu vietējo iecienīts pārvietošanās līdzeklis visai ģimenei - nereti var redzēt lielus un mazus trijatā, četratā vai pa piecatā uz tā nelielā sēdēkļa kā zvirbuļus saspiedušos un laižam kaut kur savās gaitā. Viens kolorīts skats bija tāds, kur vīrs pie stūres, sieva aizmugurē - vienā rokā šamai zīdainis, bet otrā - dzīva vista, kuru tur aiz kakla.

guagua: starppilsētu mikriņi, kuriem visiem kā vienam nešaubīgi ir izsniegta license to kill. Ieraugot potenciālo pasažieri viņi pīpina, pa logu vai durvīm izkaras konduktors - vienmēr kaut kāds fiksais džeks, kurš ievāc naudu, noskaidro, kur katram jāizkāpj un organizē pasažieru izvietojumu salonā. Mikriņa logā galamērķa nav - tikai jāpasaka, uz kurieni vajag un fiksais džeks pateiks, vai ir pa ceļam. Uzņemamo pasažieru skaists - bez ierobežojuma - sastrēgumstundās pat netaisa aizvāžamās durvis ciet, jo tajās parasti stāv pasažieri - viena kāja un roka salonā, bet pārējais ķermenis vēdinās vējā (un avārijas gadījumā mīkstina kritienu). Ak jā, aizmirsu piebilst - pārvietojas viņi ar ne mazāk kā uz 130 km/h, lai cik piebāzts ceļš nebūtu. Apdzen ne pārāk pārredzamos līkumos vai pa iedomātu trešo joslu pa vidu starp apdzenamo un pretībraucošo. Ja pa ceļam gadās kāds motokončo, tos nopīpina nost un šie arī pakļaujas (pārsvarā). Reāli vislētākais transports - par 15 km braucienu, lai nokļūtu no vieniem mazpisāniem (starp citu, mūsu pilsēta patiešām bija baigā mauku pilsēta) citos jāmaksā mazāk par dolāru un vakarā - 1.2 dolāri viņu tugrikos (salīdzinājumam - tūristu oficiālie takši, kuri brauc tā, it kā būtu vienīgie satiksmes noteikumus apguvuši plēš 15 dolārus par to pašu ceļa gabalu). Ja grib asas izjūtas un krievu ruletes garšu (nonāksi galā vai būsi pagalam), tad pilnīgi noteikti jāizmēģina, it īpaši laikā, kad turienieši brauc uz/no darba, jo tad gagua nesas īpaši nenormāli, lai nocopētu klientus citām guaguām. Un kad tevi izlaiž no guaguas, tad jāiet meklēt tuvākā frizētava, lai nokrāsotu nosirmojošos matus.

publicos - vieglās automašīnas - vietējo takši vietējiem (un bezbailīgiem tūristiem). Nav īpaši dārgāk par guaguām - 15 km brauciens izmaksā 1.2 dolārus un autovadītāji brauc mazliet lēnāk par guaguām (bet tik un tā pāris reizes acis aizvēru, lai izvairītos no jauniem sirmiem matiem), jo pārsvarā automašīnas jau ir pielasītas pilnas pilsētā a un pasažieri tiek izlaisti pilsētā b un pa ceļam tās nekur īpaši nestājas un citus klientus nemeklē. Vienīgi jārēķinās ar nelielu neērtību - priekšā sēžot tavās delikātajās vietās spriedīsies ātrumkloķis, jo nelikt priekšējā benķī nesēdēt diviem pasažieriem ir sevi necienīt. Un ne mazāk par četriem aizmugurē.

ēzeļi un mūļi - pašai izlaist riksi neizdevās, bet šos arī tikai dziļāk kalnos/pāķos sastapām, kur ceļi ir vienkārši akmeņaini/mālaini bezceļi. Kad bijām apstājušies ar močiem pie vienas bodes, lai kaut ko iedzertu, turpat pie slitas bija piesieti arī mūļi un es iesmēju par vienu jaunu džeku, kurš stāvēja uz soliņa, lai kāptu mūlim mugurā un šis to ņēma pie sirds, kāpa no soliņa nost un ar lielu un slaidu lecienu uzleca tam lopam seglos no līdzenas vietas it kā to būtu visu mūžu vien darījis, haha.