Iekodu kā Lennebergas Emīls
Aizbraucu līdz pilsētai (lasīt, Torontotō centram). Visi tur tādi biznesīgi saģērbušies un iespringuši, ar stārbakša kafijas krūziņām rokā šaudās starp debesskrāpjiem. Veiksmīgi apmainīju saplīsušos riteņbraucamos cimdus pret jaunu pāri un devos uz savu iecienītāko vietu pilsētā - Sv. Lorensa tirgusu, kur vispirms iedzēru moku no foršā kafijas veikala, iekodu citrontarti un pēc tam, lai noskalotu visu to saldmi, aizgāju uz atzinīgi internetos novērtēto zivju zabegalovku, kur iekodu īstas krabju gaļas kokletītes ar salātiem. Un tikai pēc tam es biju gatava ķerties klāt smagākajam - sapirkt treju veidu maltās gaļas, vēršu astes, steik-miņjōnus, jēlās medus-ķiplok-cūkgaļdesas, uz mēles kūstošas bekona šķēles, pēc pasūtījuma samaltas kafijas pupiņas no Etiopijas un Nikaragvas un vēl arī kaut kādu jūras instrumentu uz iesma (sea bass (latviski gan nez kāpēc šo dēvē par akmeņasari, cik neinteresanti). Un stendam ar prošuto ietīto kazas sieru, kā arī pildītajiem halapeņjo un olīvēm ar ķiplokiem arī garām paiet nebija iespējams.
Ja vien es to visu prastu pagatvot, tad vispār būtu ideāli.