Rīt jāiet uz vienu darba interviju. Tas ir vēl briesmīgāk nekā darbs (darbs kā tāds, nevis darbs konkrētais)! Visa tā ņemtne ar sevis pārdošanu, sevis raksturošanu sešos vārdos, trīs sliktos, trīs labos, stāsti par problēmsituācijām un kā es atjāju baltā zirgā un tās atrisināju, utt.
Tas gan nav mans sapņu darbs, bet no sapņu darba neviens nezvana (tur visu cauru dienu būtu jāsēž ekselī, jātaisa vīlukapi un fakapi). Jāizdomā labāka stratēģija, ka izlauzties cauri ugunsmūrim, ko sauc par darbinieku atlases firmu un kā pielabināties harpijām-atlasītājām. Ar sievietēm man ne vienmēr veicas, aizvakar pat - iepazinos uz kalna ar lielisku beibi, kura strādā pie mammas zirgu stallī un kurai patīk snovot, braukt ar ielas/krosa močiem, riteņiem, utt., bet viņa JOPROJĀM nav mani apstiprinājusi feisbukā!