Tā kā Čarlstonā galdiņu dabūt nevarēja (kuponu blakne), gājām uz vietējo fūdkortu, uz Čili picu. Tur bija riktīgi daudz bērnu, kādi 10 vismaz. Pie vienas no sienām iekārtots bērnu rotaļu stūris un tad šie tur ņēmās. Daudz jau neredzēju, tik vien kā pa gaisu lidojošus saliekamā putuplastveidīgā paklāja - puzles gabalus.
Kad paēdām un piecēlāmies uz promiešanu, kaujaslauks atklājās visā krāšņumā - viss saārdīts, izsvaidīts, piebirdināts ar putuplasta bumbiņām, kas laikam izbirušas no kāda saplēstā spilvensēdekļa.
Vēl es apbrīnoju to, kā kāda māte sauc savam dēlam, lai viņš nekāpj ar kājām pa tiem spilveniem. Viņš neklausa, bet viņa turpina viņu bezjēdzīgi, bez rezultātiem apsaukt. Savukārt tētis - tas arī - cenšas sīko noturēt uz mirkli pie galda, lai šis paēd, bet sīkais tikai raujas ārā, uz ko tētis reaģē ar eye rolling un palaiž, lai tad iet ar. Nu kas tas vispār par vīrieti, kamõn. Un visu vakariņu laiku viņa sejā ne reizi neparādījās smaids. Ne reizi. Kā tas vispār var būt kaut kas, uz ko tiekties, ja tas tik bieži beidzas ar kaut ko tādu? Kā?

Es nesaprotu, nesaprotu šo mežonību un nespēju tikt galā ar tiem sīkajiem. Vai arī kā viens apmēram 5gadīgs puika, skraida apkārt ar pusaizkostu picas gabalu, viņa tētuks šo apstādina un liek to gabalu apēst un tad skraidīt tālāk, bet sīkais vnk ieņem kaut kādu rītārda sejas izteiksmi un iebaksta sencim ar pirkstu vaigā "pīp!".

Man riebjas, ja vecāki uz ielas sit un rausta savus bērnus, kad viņi to nav pelnījuši (jo vismaz neko tādu nav darījuši, vnk no malas liekas, ka vecāki ir noguruši no atbildības), bet tad, kad tas sīkais būtu jāsavāc un jāsavalda, tad pēkšņi tiek ieslēgts kaut kāds, nez, non-hendlings.