Kuš, uvertīra! - No tādas dzirdu!
Eugene Onegin
Operā nebiju bijusi tik sen, ka varētu arī teikt, ka šī bija pirmā reize.
Kopsavelkot izrāde man patika, lielākoties scenogrāfijas dēļ. Īpaši forša bija Oņegina atmiņu/murgu aina.
Tas, kas besīja, bija Tatjanas attēlojums. Vienkārši drausmīgi skatīties, kā sieviete var būt tik vāja klimpa, kura nelaidīs garām ne mazāko iespēju par kaut ko paciest. Nav jau brīnums, ka Oņegins viņu atšuj sākumā - man arī būtu bail uzņemties atbildību par kādu, kuru var turēt milzu gultā ar daudz, daudz spilveniem, lai nesaplīst, kā arī - man negribētos, ka kādas būtnes prieks un laime būtu mans pienākums. Tad, kad Tatjanai tomēr mugurkauls parādās (vai arī tas varētu būt vienkārši slotaskāts, kas liek viņai turēties taisni, lai nestaigātu apkārt ciešanu un bēdu saliekta), viņa tik un tā izvēlas ciest un ciest un ciest nevis nokniebties ar Oņeginu, lai šo lappusi aizvērtu un vairs par to nedomātu. Es domāju, ka Tatjanu par tādu īmo padarīt nevajadzēja, jo tas drīzāk liek ironiski pavīpsnāt nevis just viņai līdzi.
Ja no stereotipiskā viedokļa, tad man pietrūka krāsu. Viss jau bija tāds ļoti gaumīgs un skaists, bet pārāk latvisks, bez krieviskā uhh un ahh (kaut kas jau bija, piemēram, Pavlova stila lakati, Tatjanas mātes glezna/plakāts un plastmasas puķes, ko uzbūra izklaidētāji). Man gribējās tādu īsteni asisnssarkanu kleitu beigās un tādu palielāku kažokādas gabalu. Jo kopumā viss tāds latviski pelēcīgi melns. Skaisti, bet ne krieviski.
Izrāde bija forša, taču nekādas dvēseles stīgas neaizskāra. Mani daudz vairāk saviļņo, kad mani nobučo uz pieres pirms gulētiešanas.