Pēdējā laikā sanāca nedaudz padomāt par saprātu. Es jau sen esmu nonācis pie secinājuma, ka saprāts ir mans labākais draugs un tajā pašā laikā arī ienaidnieks. Reizēm ir situācijas, kad "pareizāk" būtu rīkoties nesaprātīgi, bet saprāts tomēr ņem savu virsroku, un ir situācijas, kad saprāts nospēlē savu lomu un viss norit pozitīvi saprāta robežās.
Tagad gan es aizdomājos vai tomēr neeksistē nosacīti divi saprāti. Viens ir šis te racionālais, loģiskais saprāts, kas cilvēkiem liek rīkoties loģiski pareizi un pieiet lietām racionāli, bet otrs ir šis te sociālais saprāts. Nu vai tuvu tam, ko varētu iespējams raksturot arī kā kaut kādu dvēselisko saprātu.
Var lietot pavisam vienkāršu piemēru - medības. Ir cilvēki, kam tās liekas nežēlīgas un/vai ir žēl šos dzīvniekus, bet šis te žēlums nav loģisks lielums. Šiem cilvēkiem virsroku gūst sajūtu saprāts. Tajā pašā laikā ir pietiekami daudz cilvēki, kas medī loģisku apsvērumu dēļ, nu vismaz daļēji loģisku apsvērumu dēļ. Medījums ir gaļa, un gaļa ir ēdama, un cilvēkam vajag ēst.
Es gan neesmu pārliecināts vai tiešām var reducēt uz šādiem diviem saprātiem. Kā arī gadījumā, ja to var izdarīt, tad kādas ir šīs te savstarpējā ietekme un cik ļoti tie ietekmē viens otru.