Šodien bija tāda interesanta situācija. Braucu mājās un pretī sēdēja jauniete, kas sākumā lasīja avīzi. Tad to visu viņa bija pārskatījusi un apstājās pie krustvārdu mīklas. Pēc tam viņa meklēja kaut ko savā somiņā, bet neatrada. Acīmredzot meklēja rakstāmo, jo atvērta bija krustvārdu mīkla. Šai brīdī iešāvās prātā ģeniāla doma, kas diemžēl palika tikai doma, ka varbūt vajadzētu piedāvāt savu pildspalvu, lai jau jauniete var vismaz parakstīt savā krustvārdu mīklā. Tā kā rakstāmo viņa arī nesagaidīja, tad lika nost krustvārdu mīklu un paņēma sludinājumu žurnālu, kuru kādu laiku palasīja. Pāris pieturas pirms ārā kāpšanas viņa atkal paņēma savu krustvārdu mīklu, cītīgi to papētīja, manuprāt, vismaz domās paminot jautājumus. Protams šajā brīdī doma atkal atgiezās, taču atkal palika tikai manā galvā.
Tad viņa izkāpa un devās uz zvilnēt uz pludmali vakara saulē. Mana klusā cerība ir, ka viņai vismaz pa ceļam bija iespēja iegādāties kādu rakstāmo.

Reizēm es rīkojos bezkaunīgi un pārāk nekautrējoties, bet reizēm tieši pretēji, praktiski nerīkojos.