Vakar lasot grāmatu sāku domāt par tādu lietu kā robežu starp garīgo un matreālo pasauli.
Cilvēks var justies laimīgs arī, ja viņam nekas nepieder, jo garīgi viņam pieder ļoti daudz, bet nu matriāli cilvēki bieži vien nav nemaz tik laimīgi, viņiem ir komfortabli dzīves apstākļi, bet par to patieso laimi, gan es šaubos.
Vai esošajā pasaulē cilvēkiem vienkārši neiestāsta, ka bez matreālās pasaules viņi vienkārši nevar būt laimīgi? Rezultātā cilvēki vienkārši baidās palikt bez līdzekļiem, jo domā, ka tādā veidā viņi zaudēs arī savu laimi? Kaut gan patiesībā var mierīgi dzīvot arī bez līdzekļiem un būt laimīgs.
Turklāt dzīves mērķis jau nu noteikti nav iekrāt naudu, jo tā palīdz dzīvot komfortabli, nevis laimīgi. Turklāt mēs visi vienā brīdī tāpat nomirsim.