Es tā padomāju, par kādu klusu, mierīgu, nosvērtu un augstasinīgu čali esmu pārvērties.
Ja godīgi, tad man liekas, ka mani pašu pat pēdējā medību reizē nedaudz pārsteidza šī lieta.

Ja es vēl pieliktu klāt visu to, ka esmu godīgs, atklāts, racionāls un gandrīz par visu spēju pasmieties, tad liktos dīvaini - kāpēc ir tik grūti atrast sakarīgu meiteni, kam es patiktu. Tās taču ir īpašības, ko sievetes "tik ļoti novērtē un vēlas redzēt".

Žēl tikai, ka visa tā racionalitāte ir tāda iedomāta. Jo vienkāršāk un interesantāk ir klausīties tajos, kas smuki stāsta bulšitu un "aizrauj". Vienkāršāk ir ļauties dzīvei, ļauties, lai tā piečakarē un uzmet, un pēc tam īsti nekam vairs neticēt un turpināt stāstīt, ka vajag visas tās labās īpašības.

Rezumē - racionāli ir ļauties dzīvei, melot un uzmest. Jo tāpat 40 gados varēs nodibināt "ģimeni" ar kādu citu, kas ir ļāvusies dzīvei, uzmetusi un tapusi uzmesta.
(Vai arī es vienkārši nespēju atrast vietu, kur apgrozās racionālās sievietes, kur spēj palikt atklātas, godīgas un nepadoties uzmetējiem, lai gan ja tā padomā, tad vienu es varētu zināt :D)