Šodien piedalījos labā pasākumā.
Otro reizi mūžā piedalījos orientēšanās pasākumā pa mežu, un pirmo reizi pa nakti.
Jāsaka, ka šoreiz kondīcija bija it kā labāka. Lai arī visu vasaru neko neesmu darījis, tad tomēr lielāko daļu no distances spēju noskriet. Lai gan protams - skrēju vietās, kur citi iet, bet pagāju vietās, kur citi skrien.
Pirmais atzinums - neoprēna zābaciņi ir ļoti piemēroti skrienot pa vēsu laiku, pa rudeni. Gandrīz ideāli apavi. Gandrīz, jo divas reizes diezgan normāli atsitu kāju (īkšķi) pret kaut kādiem kokiem. Citādi - ir grāvis, slapjums vai kas tamlīdzīgs - pārāk nesatraucies un turpini ceļu.

Protams, ka trase, manuprāt, bija diezgan vienkārša, jo maršruti principā bija pa stigām un grāvjiem. Vietām, kur viegli orientēties un, parasti, pārvietoties. Jā, reizēm bija vairāk saknes un sprunguļi, bet man kaut kā tas tik ļoti netraucē.
Ne tik patīkami gan ir tad, kad ejot gar grāvi, pa aizaugušu mežu dzirdi, ka tur arī kaut kas iet. Un to virzienu jau tā grūti noteikt - dzirdi, ka ir tepat netālu, kaut kas krab. Pasvilpu, pasaucu un sapratu, ka viss kārtībā, aizgāja tālāk.
Forša atpūta, lai gan vēl sāp kāju īkšķi.