Man jau mežš pats par sevi patīk. Staigāšana pa tā ceļiem, līnijām un grāvjiem jau tāda ierasta lieta. Un brikšņos šoreiz īsti nebija jālien (izņemot pāris grāvjus, kas tomēr bija jau aizauguši).
Galvas lampiņu biju arī aizņēmies un tāpat varēja redzēt labi, ja 5 metrus uz priekšu, tā ka tur viss vienkārši - tikai skrien un skaties zem kājām, vai metru, divus uz priekšu un reizēm piekoriģē kustību, lai nenokristu, vai arī vienkārši pāris reizes pakrīti.
Es esmu pa mežu tusējis vilnas zeķēs, pāris reizes arī basām kājām, jo mājās kāds sāka protestēt, ka vilnas zeķes vairs nelāpīs. Tā ka neoprēna zābaciņos diezgan labi jūt pamatu zem kājām un var labi piekoriģēt kustību.
Autoorientēšanās sacensības pa dienu, ko varēja tālāk ekstendod arī uz dažādiem darbošanās pasākumiem vakarā.