Brīvdienās piedzīvotais airēšanas maratons pa Vohandu upi bija reāli labs. Tāds ar savu odziņu, ko būs pagrūti atkārtot.
Kā saka - starts ir jāņem. Mēs kā pro startētāji tikām pirmajā rindā kaut kur pa vidu. Galvenie konkurenti gan ielīda malā, jo tur mazāka burzma. Starts jau labs - izraujamies priekšā. Bet nu kaut kā nebija vēlme turēt tik ātru tempu - un čehi un somi tika palaisti garām. Drīz gan bija pirmā kļūda, jo uztaisījām liekus 100m aizbraucot pa nepareizo pieteku. Uz brīdi atkritām zemāk, bet vēlāk bez problēmām visus apdzinām un atkal bijām 3.
Nākamās 3h tāda bezstressa airēšana ik pa laikam apdzenot kādu raftu. Tad gan sākās arī līkumi. Vienu no tādiem neizņēmām normāli, atsitāmies pret zariem, failojām, ka abi airi bija vienā pusē un ar šo laivu līdzsvaru vairs noturēt nevarēja. Reāli bija kāda 2min pauze, lai tiktu krastā, izlietu ūdeni un brauktu tālāk. Papildus arī iemācījos, ka ar airi var uzairēt arī peldot, lai tiktu uz krastu. Jā, šeit gan bija arī lielākie zaudējumi, jo pazaudēju savu dzeršanas sistēmu, ko iepriekšējā dienā nopirku, reāli skumīgi :D
Pēc tam gan nedaudz sāka salt. Jo nu saule nebija, apģērbs tāds vienkārš - glābšanas veste un viens termokrekls. Lai gan vistrakāk sāka salts rokām pirksti. Kas tā īsti vēl šodien nav atgājuši.
Iebraucām pārnesienā - tur vismaz bija forši - telts ar gāzīti, kur var sasildīties. Papildus vēl tiku pie plānās jakas, lai tomēr būtu nedaudz siltāk. Tālāk sākās interesantais posms. Pirmajā dambī vienkārši nedaudz piesmēlām laivu, jo fortuks (bruncis) īsti neturēja ūdens spiedienu un taisījās vaļā.
Taču nākamajā dambī nepaveicās un tikām pie nākamā flopa. Tur gan arī tā sūdīgāk, jo grūtāk tikt krastā, jo laba atstraume un nav īsti kur izkāpt - tikai stāva klints. Lai gan tur palīdzēja organizatoru atzīmes, pa kuru pusi vajag braukt. Zem zaļiem aplīšiem bija lielākā straume, kas tālāk pamatīgi taisīja izliekumu, kamēr pa sarkaniem krustiņiem varēja izbraukt ļoti labi (to redzējām jau stāvot krastā). Man jau viss po - silti, vajag tikai braukt tālāk, kamēr kolēģim laikam bija krietni sūdīgāk - sāka pat kaut ko runāt par izstāšanos, vēl krietni par ilgu pārģērbās. Tā nu atkritām uz 7. pozīciju. Tā kā līdzi bija viens maiņas krekls, tad pie reizes to pārvilku, viss atkal silti un var mierīgi braukt tālāk. Ievērtēju, ka arī jakas kabatā sakrājies ūdens un to vajag izliet. Lai gan izbraukšana arī bija interesanta, jo no atstraumes puses vajadzēja tikt pāri straumei, turklāt, vēl otrā pusē pāri pus upei bija koks, kas arī procesu padarīja aizraujošāku. Jāsaka, ka daudz netrūka, lai vēlreiz turpat izpeldētos un tad jau kolēģis būtu pavisam nolūzis. Vienīgi rokām pirksti akal sāka salt vairāk.
Uz pēdējo dambi atkal sanāca piesmelt laivu, bet ātri to izlējām un varējām turpināt tuvoties finišam.
Lai gan tur sākās vairāk orientēšanās, ne airēšana. Ņemot vērā, ka upe tāda ļoti līkumaina, bet ūdenslīmenis ļoti augsts, tad virziens vienkārši bija taisns, kur ik pa laikam vajadzēja pārvarēt kādu sēkli, izairēt cauri straumei. Papildus tam visam arī spēki gāja mazumā. Bet nu ātri apdzinām divas laivas un izvirzījāmies 5. vietā. Pirms priekšpēdējā pārnesiena panācām arī 4. Vienā brīdī tos apdzinām, bet nākamajā nepareizi noorientējāmies, pazaudējām diezgan normālu gabalu, kā arī liekas, ka nācās braukt pa atstraumi (braucām it kā pa orģinālo upes gultni). Tur gan sanāca vairāk atstāt spēku. Tad nu ilgu laiku vienkārši turējāmies kādus 50 m aiz 4. vietas.
Tad gan sapratu, ka orientēšanās ir beigusies. Kabatā sameklēju musli batoniņus, apēdu (bija gan nedaudz slapji, jo laicīgi tos biju izpakojis un vēlāk izmērcējis, bet šokolādes apakša tos saturēja vēl kopā). Uzreiz parādījās enerģija, pazuda nogurums un mierīgi likām klāt tempu. Ātri aizgājām garām un nedaudz tieši pirms pēdējā pārnesiena atrāvāmies.
Tur taktika bija skaidra - piebraucot ātri no laivas ārā un tikai ātri laivu ūdenī un jābrauc. Piebraucot krastā un cenšoties izkāpt no laivas bija feils, kā rezultātā izpeldējos trešo reizi. Grūti komentēt, kas tieši nogāja greizi, bet vienā brīdī sapratu, ka man vienkāršāk ir krist ūdenī, nevis mēģināt palikt laivā un apgāzt arī vēlāk visu laivu. Tā nu sanāca trešā atsvaidzinošā pelde. Tikai dzirdēju, kā krastā kāds novaimanā :D
Kondīcija gan bija tāda kāda bija, jo kājas tādas ļoganas, līganu gaitu kaut kā tiku ārā, jo pie krasta jau diezgan dziļš, krasts stāvs, un spēka maz. Pa ceļam skrienot vēl savācu Red Bull, kas tiek pasniegts dalībniekiem. Attaisīju, pusi izdzēri, otru pusi iedevu kolēģim. Ātri laivā iekšā un aiziet. Ja pirms pārnesiena kajaki bija kādus 100m priekšā, tad pēc tā, tie bija kādus 150m aiz mums. Lai arī turējām mega ātru tempu, tomēr kajaki ir nedaudz ātrāki un tie mūs apdzina. Beigās vēl nocīnījāmies ar sānvēju un kolēģis gribēja airēt nedaudz lēnāk - bet nu tomēr izturējām. Brīžiem arī tālumā ieraudzījām 3. vietu, bet līdz finišam bija pārāk maz, lai pacīnītos.
Reāli ieguvu pozitīvu noskaņojumu par piedzīvoto, atsaldētus pirkstus, vakar vakarā konstatēju, ka ir arī kaut kāds neliels auss iekaisums. Toties atziņa ir skaidra - laiva ir ļoti ātra. Pēc tam, kad aizbraucām nepareizi, velāk vajadzēja apdzīt tos, kas finišēja 3. vietā - tai brīdī mēs aizgājām garām diezgan viegli. Un pirmo 3 stundu laikā ieguvām 13 minūšu pārsvaru. Tā ka šie caļi ir diezgan ņemami, ja vien viņi neapgreido laivu, jo šogad viņi jau bija apgreidojuši airus. Mums sanāca aptuveni 29 min krastā neairējot, ko nu bez dažādiem kritieniem var minimizēt uz kādām 5 min. Pa vasaru vajadzēs piestrādāt pie teorētiskajām un praktiskajām zināšanām, kā ar šo laivu izņemt mazākus, asākus līkumus, jo uz taisnēm problēmas īsti nav.
Tagad tikai būs jāizmēģina noairēt pēc pāris nedēļām 310km pa Gauju.