Un reizēm es tomēr vēlētos, lai es mācētu satraukties vairāk. Man pat tā grūti ir nosaukt, kad es pēdējo reizi biju kaut kādā mērā satraucies.
Pat pēdējā dienā, kad vajadzēja tik prom no Ķīnas un braucām ar metro, bet tā kā metro bija pārbāzts, tas brauca lēnāk nekā paredzēts, nekāds baigais stress nebija. Lai arī tu nezini ko un kā tie ķīnieši vēl izdomās pārbaudīt (viņi jau normāli dīvaini) un lidostā būsim tikai apmēram 1h pirms reisa. Bet bija tāds vienalga, ka tāpat jau vēl ir 1h un mājās gan jau tikšu.
Jo satraukums, ja to pareizi pielieto, dod labu motivāciju darīt lietas.