Nedēļas nogalē tiku pie neparasta notikuma.

Piedalījos sporta spēlēs, kur pa vidam bija arī diskotēka. Tur gan pabiju tikai kādas minūtes 15, bet laikam trāpīju īstajās 15 minūtēs. Drīz pēc tam, kad atnācu, tad arī izcēlās konflikts - bija atnākuši daži vietējie, no kuriem viens bija uz kilogramiem 140. Nez, man jau ir skaidrs, ka ar tādu vispār nevajag iesaistīties un vajag uzreiz maukt prom. Bet nu var redzēt, ka Rīgā iemāca tikai vienu, ka vajag dirst, kamēr nesāk kauties - brūķēt muti. Brīdī, kad no malas pienāca vēl kāds vietējais, tad mutesbrūķētāji ātri atkāpās. Kolēģis, ar kuru atnācām, teica, ka ir laiks doties. Man jau skaidrs, ka nekas labs te vairāk nav un vajag iet. Tā kā viņš pazina dažus no mutes brūķētājiem, tad piegāja pajautāt, kas par lietu. Bet nu jā - skatos, ka Vietējie nāk mūsu virzienā turpināt noskaidrot attiecības. Man jau ir skaidrs, ka nav nozīmes palikt uz vietas, ja vien negribas par neko dabūt pa muti, jo skaidrs, ka tur neviens jau nešķiros, kurā brīdī tu tur apstājies - barā esi, tad esi mērķis. A kauties ar 140kg nav nopietni. Kolēģis bija vienīgais no tā bara, kurš nesaprata, ka vispirms tiek sists un pēc tam kāds skatās - kas tu esi un vai esi pelnījis, tā nu arī bija vienīgais, kas palika stāvot. Likumsakarīgi, tas viņam nebeidzās labi. Tālākos notikumus gan es pārāk necentos noskaidrot un restaurēt. Laikam, sašutums, ka ir dabūjis pa seju ne par ko viņam nāca tikai vēl vairāk pa sliktu.
Man jau ir skaidrs viens, ka tādus konfliktus ar vārdiem nerisina - vai nu ar ātrām kājām, vai veiklām rokām. Tā kā biju braucis sportot, tad otrais atkrita. Turklāt, iesaistīšanos tādos konfliktos var beigties ar staigāšanu uz policiju un citām problēmām. Pēc tam ej un kādam stāsti, ka tikai aizstāvējies.