Lielais
Šodien izdevās nogāzt Lielo:)
Tiem, kas nezin, tad par Lielo mednieku terminoloģijā sauc lielāko Latvijā dzīvojošo pārnadzi - alni.

Nekāds dižais stāsts, jau nesanāk, bet nu vienalga izklāstīšu nedaudz sīkumos:) Tātad stāvu savā pozīcijā, apkārt klusums, neko nemana un nedzird, dzinējus arī vairs īsti nedzird, kad pēkšņi skatos, ka kaut kas liels lēnām nāk ārā no meža. Bise uzreiz tiek pielikta šaušanas gatavībā, lai brīdī, ka lielais virzītos pāri stigai varētu šaut šim virsū. Bet lielais iznāk apmēram tā, ka redz tikai pusi, un apstājas, un sāk skatīties, tikai skatījās tas pretējā virzienā. Protams parādās jau neliels stresiņš, jo šaut neatļauj drošības noteikumi, tā ka ir jāgaida, kamēr šis virzīsies tālāk. Bet tas tik stāv un blisinās tā kādu pusminūti. Protams, ka uztraukums jau arī dara savu. Te es skatos, ka šis tomēr sagrupējas un dodas tālāk, ko man tikai arī vajadzēja. Tiek notēmēts, cik nu precīzī var šādā situācijā un raidīts pirmais šāviens, pēc kura tas turpina savu kustību, tā ka nekas neatliek kā vien šaut otreiz. Pēc šīs šāviena jau tas pazūd no skata, jo ir ievirzījies jau mežā. Tā ka pārliecības jau īsti nav vai ir vai tomēr nav. Tā nu stāvu un gaidu, kamēr beigsies masts un varēs iet un apskatīt vai nu ir vai nav. Jā pēc tam iznāca arī āzītis, kam viens rags bija aptuveni 1cm un otrs varbūt bija drusku lielāks, kādi 5cm, bet nu nebiju savu uzdevumu augstomos un tā vien varēju noskatīties kā šis momentāli apmetās un varēju pavērot no aizmugures kā šis liek prom. Pēc masta beigām arī devos uz vietu, kur bija gājis šis alnis, lai labi apskatītu vietu vai šis nav savainots. Pēc ne pārāk ilgas apskates, tikai secināts, ka trāpīts ir. Tā kā asinis bija samērā daudz, tad sapratu, ka droši vien šis nebūs ticis pārāk tālu. Tālāk jau protams informēju medību vadītāju, kas un kā ir. Pārējie mednieki ātri reaģēja un aizbrauca nosegt iespējamās pārejas, ja nu alnis tomēr dodas tālāk. Es protams mēģināju dabūt rokā suni, kas kārtējo reizi dzina buku un ne uz ko nereaģēja:) Pēc kāda laika, kad izdevās dabūt suni, pārvietojos uz šaušanas vietu un sāku izsekošanu, bet nu nebija pārāk jāsaspringst, jo lielais nebija pārāk tālu ticis, nu kādus 150-200m un bija tur arī palicis. Tā nu arī tiku pie sava pirmā un pagaidām vienīgā aļņa.

P.s. Piedirst man visus tos "ētisko" dabas mīļus, kas uzskata, ka šāda rīcība ir kaut kāda tur nehumāna vai tamlīdzīgi, jo rītdien cepšus akniņas un pārskatāmā nākotnē tiks ēsti arī dažādi aļņa gaļas ēdieni, turklāt tas nav kaut kāds tur lops, kas barots ar visādiem "kombikorniem", lai tikai ātrāk pieņemtos svarā, tā ir veselīga un īsta mežagaļa :P