Šodien aizgāju vietējā čempionātā nedaudz uzspēlēt volejbolu. Ņemot vērā, ka paši nolaidām nedaudz luni, tad spēle izvērtās garāka nekā paredzēts, bet beigas bija ieplānotās. Hmm, pamanījos arī vienreiz blakus esošajam bloķētājam uz kājas - katrā ziņā sajūta nav ne tuvu patīkama un tagad pat ir skaidrs, ka šitā var arī sastiept potīti. Es gan to neizdarīju, bet sākumā nedaudz iestiepumu varēja just.
Bet sūdīgāk par to visu bija tas, ka vienā brīdī bija tāda sajūta it kā sāktu trūkt pārliecības. Vienā periodā par pārliecības trūkumu vispār nevarēju sūdzēties, kaut gan reizēm varbūt tas bija arī par daudz. Njā, tā nez, dīvaini tas tā. Un galvenais, ka nav skaidrs, ko darīt, lai tā pārliecība nezustu, reizēm pat pēc neveiksmēm.