Vakardienas (nakts) volejbola turnīra noslēguma posms bija vienkārši izcili veiksmīgs. Pat varētu teikt - reizēm tev neveicas, bet reizēm vienkārši mega paveicas.
Lai arī spēlēšana nebija diez ko viegla, pagrūti pēc maratona un vēl pēc vēdera vīrusa, tomēr nebija arī pārāk traki.
Pirmo spēli sākām labi, tad palaidām un beigās zaudējām. Otrajā spēlē cīnijāmies, bet tomēr abos setos pietrūka. Tad sekoja spēle pret potenciāli vājākajiem konkurentiem. Pirmais sets - pārliecinoša uzvara. Otrajā setā kaut kādas figņas un tiekam līdz tam, ka pretiniekiem ir setbumba. Bet nu veiksmīgi atspēlējām tās pāris setbumbas un uzvara mūsu.
Tālāk jau sekoja svarīga konkurentu cīņa, kur pirmā komanda, kam zaudējām, zaudēja komandai, ar kuru pēdējā spēle. Tā ka viss mums izšķirsies pēdējā savstarpējā spēlē - ja uzvaram varam labi pakāpties, ja zaudējām, tad ir slikti.
Pēdējā spēlē labi uzkapājām, pirmo setu uzvarējām, tad diemžēl zaudējām, bet izšķirošajā spējām atkal uzvarēt. Pa vidu gan vajadzēja atkal palamāties ar tiesnesi, par tiesāšanu, jo nu bļin - vienkārši ņem un pāris reizes nosvilpj kaut kādu figņu. Tālāk jau neko darīt - atliek vien gaidīt, kamēr saskaitīs visus rezultātus, jo skaidrs, ka sanāk sīvi.
Reāli veiksme (un meistarība) bija mūsu pusē, jo setu attiecības 2. - 4. vietai visiem bija vienādas, taču mums pozitīvs fakts bija tāds, ka savstarpējās spēlēs spējām iegūt par 1 mazo punktu labāku attiecību, kas garantēja 2. vietu. Kā arī izcīnījām 3. vietu kopvērtējumā!
Un arī 3. vieta kopvērtējumā sanāca ļoti knapi - bija vienāds punktu skaits ar tiem, ar ko aizvadījām pēdējo spēli. Tikai mums bija vairākas augstākas vietas. Turklāt, ja viņi priekšpēdējo spēli būtu zaudējuši, nevis uzvarējuši, tad lielajā kopvērtējumā viņi jau būtu bijuši 3. vietā.
Kā pēc tam smējāmies - nu jā - un tā beigās visu izsaka tas viens punkts, ko tiesnesi paņem un nosvilpj nepareizi, vai tomēr pārdomā un nosvilpj tā, kā vajadzētu būt.

Gandarījums par pozitīvo noslēgumu :D

Vakardien liekas izdarīju pareizu lēmumu nedaudz aiziet pasēdēt līdz 2. Tas tomēr palīdzēja nedaudz atbīvoties, lai šodien nebūtu pārāk jāuzvelkas.
Spēles sākums jau vienkārši klasisks - mūsu libero visu nokārto, lai pretinieki varētu sākt ar stabilu vadību. Turpinājums arī nekāds - 8-16. Te laikam nedaudz saņēmāmies pat spējām izlīdzināt rezultātu, lai atkal beigās vienkārši pastāvētu un atdotu setu.
Otrā seta sākums bija vienkārši katastrofa. Var stāvēt, bet ne jau tik ļoti. Protams sēriju labi iesāk libero ar pāris bumbām sienām, tālāk jau palīdz arī uzbrucēji ar sitienu visur, izņemot laukumu. Rezultāts jau labs 0 - 10. Tālāk gan laikam pat spējām saņemties un arī savākt kaut kādus punktus. Pat relatīvi daudz - veselus 17. Pa vidu gan es pamanījos arī iepļaukāt komandas biedru. (Tagad gan es sapratu, ka es rīkojos nesmuki un aizsūtīju atvainošanos). Bet nu viņš to arī nopelnīja. Tā jau iet slikti un viens vēl neuzlec blokā, lai uzbrucējs ieteš no visa spēka. Man jau pietika ar epizodi pēdējā trenniņā, kur libero bumbu iedeva tik labi, ka tā pārgāja pāri tīklam, kam sekoja sitiens atpakaļ - trāpot vidējam uzbrucējam pa seju. Tas nav reāli forši - gatavojies uzbrukuma, ej lekt augšā, a te bams pa seju.
Nu labi, sets zaudēts, pārtraukumā nedaudz skaļāk parunājam, bet beigās nomierinamies, pasmejamies, ka vajag sākt ar vienu (punktu) un tad jau būs ok. Jā, libero sāk, ne ar vienu, bet pāris punktiem un jau atkal esam iedzinējos. Ar to gan libero šīs dienas spēlēšana beidzās. Normāli saņēmāmies, nokapājām, tikām vadībā, lai gan bija arī pāris bedres ar to pašu nelaimīgo uzņemšanu, tomēr spējām veiksmīgi nospēlēt un vismaz izcīnīt uzvaru vienā setā. Tās vismaz bija tādas pozitīvas emocijas. Pat pāris atnākušie skatītāji izskatījās iepriecināti.
Nākamajā setā jau spēlējām līdzīgi, bet beigās atkal kaut kāda nelaimīgā bedre, kad nevar vienkārši atspēlēt un piedzīvots zaudējums.

Katrā ziņā pozitīvi, ka tiks izmēģināti arī citi spēlētāji libero pozīcijā, jo šobrīd esošais galīgi nevelk. Viens spēlētājs spēj pazaudēt tik daudz un vēl pie reizes demoralizē pārējo komandu.
Vismaz komandas rakstura parādīšana izvilka no galīgās depresijas :D

Šodien veiksmīgi aizvadīju savu noslēdzošo sacensību lokālajā volejbola čempionātā. Veiksmīgi arī uzvarējām.
Bet nu nogurums dara savu, pēc pirmajiem diviem setiem vienkārši iestājās tāds kā off posms, kad labprāt varētu iet malā un skatīties griestos un atpūsties. Pēc tam gan nākamajā setā nekas cits neatlika kā saņemties un nokapāt līdz galam.

Šodien aizgāju vietējā čempionātā nedaudz uzspēlēt volejbolu. Ņemot vērā, ka paši nolaidām nedaudz luni, tad spēle izvērtās garāka nekā paredzēts, bet beigas bija ieplānotās. Hmm, pamanījos arī vienreiz blakus esošajam bloķētājam uz kājas - katrā ziņā sajūta nav ne tuvu patīkama un tagad pat ir skaidrs, ka šitā var arī sastiept potīti. Es gan to neizdarīju, bet sākumā nedaudz iestiepumu varēja just.
Bet sūdīgāk par to visu bija tas, ka vienā brīdī bija tāda sajūta it kā sāktu trūkt pārliecības. Vienā periodā par pārliecības trūkumu vispār nevarēju sūdzēties, kaut gan reizēm varbūt tas bija arī par daudz. Njā, tā nez, dīvaini tas tā. Un galvenais, ka nav skaidrs, ko darīt, lai tā pārliecība nezustu, reizēm pat pēc neveiksmēm.

Vakar saņēmu uzzaicinājumu uzspēlēt volejbolu - ev, rīt Burtnieku kauss, moš negribi palīdzēt, tieši vajag pirmo tempu. Kādu brīdi padomāju, beigās arī nolēmu, ka vajag tomēr nedaudz tos kaulus izkustināt, spēles jau svaigā gaisā 6 pret 6 arī ir interesantas, jo tur ar vienkāršu fizisko spēku ne vienmēr pietiek un ir vēl dažādas citas interesantas lietas, piemēram, saule acīs, vējš, kas pūš bumbu.

Tā nu šorīt jau nedaudz pirms 9 mani savāca un devos visu dienu pavadīt svaigā gaisā - aktīvajā atpūtā.
Vispirms jau ielozējām ļoti labā apakšgrupā, kur katrā no pārējām komandām bija kāds volejbola leģionārs, kas sezonu pavadījis kādā citā valstīt, vai arī kāds pārstāvis no Schenker līgas. Es biju ticis diezgan labā komandā, neviens gan no augstākās līgas laikam nebija, bet toties laikam visiem bija pieredze vismaz nacionālajā līgā - tāda labi sabalansēta komanda.
Lai arī apakšgrupā vājas komandas nebija, tomēr spējām veiksmīgi nocīnīties un ieņemt 1. vietu tajā, kas garantēja lielāku atpūtas laiku. Pretinieki gan tāpat beigās bija visai spēcīgi dažiem augstas klases spēlētājiem, tomēr veiksmīgi to pārvarējām un nāca pretī turnīra lābāk nokomplektētā komanda, kur nu - vāji spēlātāji īsti nebija. Viens spēlē Itālijā, viens spēlēta tepat Latvijas čempionvienībā. Vēl kādi diva ar starptautisko pieredzi. Teorētiski varianti bija maz, bet praktiski pretiniekiem bija problēmas ar attieksmi. Pirmajā setā staigāja riņķī tādi smaidīgi un par visu tikai pasmējās. Galotnē paši neatspēlējām un rezultātā 14-15, jo tāda interesanta izspēles kārtība. Toties otrajā setā jau viņi neizturēja. Pēc epizodes, kur leģionārs knapi trāpija man pa blokā knapi pa pirkstu galiem, ko tiesnesis neredzēja un es to arī noliedzu, jo pietiekami ir dabūts iekšā, ka tiesnesis pretiniekiem šitādus par labu nosvilpj, tad viņi kaut kā salūza - njā, seta beigās dabūsi šito atpakaļ. Žēl, bet diezgan pārliecinoši šo un nākamo setu uzvarējām un tikām tālāk. Tā nu vēl vienu spēli nocīnījāmies un tikām finālā, kur vajadzēja gaidīt pretinieku no zaudētāju zara - kas izrādījās tā pati komanda. Nospēlējām jau normāli, tikai beigās zaudējām pa setiem 1-2, toties spēle bija līdzīga un pretiniekiem nebija problēmas ar attieksmi - varēja redzēt, ka ir labi noskaņojušies spēlei.

Bet nu es īsti nesaprotu tos stārus, kuri atbrauc uz šādiem it kā sētas mačiem un pēc tam nevar uzspēlēt ar normālu attieksmi. Daži tur jau no rīta izskatās normāli saguruši un tēlo nažus. Ok, vēl var saprast tos, kuri ir atbraukuši atpūsties un nekādus ūbernažus netēlo. Bet nu bija jau arī tādi augstāko līgu spēlētāji, kuri tam visam piegāja diezgan nopietni un diezgan labi arī cīnījās.

Uzlekt vēl varu, galīgi tizls palicis neesmu un, ja vien būtu vēlme, tad jau nedaudz patrennējoties varētu gan jau mierīgi nacionālajā līgā vēl uzspēlēt :)