Šodien nedaudz ātrāk beidzu darbu, lai varētu vēl pēdējo reizi šosezon aizbraukt pasēdēt uz meža cūkām, jo piektdien ir pēdējā diena, kad šosezon tās vēl var šaut. Pēc tam tās varēs medīt tikai pēc 1. maija.
Patiesībā bija labi pavadīts vakars svaigā gaisā. Vispirms braucot turp sākumā redzējām, ka izcirtumā stāv divi buki, kas tuvojoties mašīnai tomēr sāk skriet prom. Tā nu vēl skatos uz bukiem, kad uz ceļa priekšā jau ir izniris pirmais lielais stāvs. Jā, mierīgi pāri ceļam pārčāpo pāri alnis, bet skatos, ka krūmos vēl maskējas otrs, kas drīz pēc tam seko pirmajam. Šitie jau ir stipri drošāki un pārejot pāri ceļam tā arī paliek krūmos stāvēt, kādus metrus 30 no ceļa. Aļņi paliek vairāk, paliek arī redzamāki, taču tajā pašā laikā paliek redzamāki arī to sirojumu pēdas. Skaties kā tikai priedītēm ir aplaustas galotnes.

Sēdēšana uz meža cūkām savā ziņā norūda cilvēkus. Tā nu aizbraucu un sēdēju pārāk nekustoties kādas 2 stundas. Vienbrīd tās cūkas laikam bija arī atnākušas, tikai bija veikli piezagušās no mugurpuses un varēju tikai dzirdēt kā dažās reizes noskan ššs - ššs. Pārāk liels eksperts vēl neesmu taču izklausījās, ka tās varētu būt meža cūkas. Šitā tās šņāc, ja iet un saož kaut ko netīkamu. Tad ir pāris šņācieni un virziena maiņa. Bet nu izvēlētā taktika bija pareiza, jo tās laikam aizdevās uz otru vietu, kur sēdēja tēvs, vienīgi šoreiz cūkas izrādījās veiklākas un arī no turienas veiksmīgi pazuda.