Aizvakar skatījos vienu filmu un tās sākumā bija tāda epizode, ka braucot ar mašīnu tiek notriekts dzīvnieks. Dzīvnieks protams vēl nav nomiris, bet guļ un elso. Šai brīdī fascinēja vienas jaunietes izteikums, ka iespējams dzīvnieku vajadzētu aizvest pie veterinārāsta, lai humāni nogalinātu.
Nu vienas puses jau liekas visai normāls un humāns izteikums, jo vēl taču dzīvniekam humānu nāvi, bet paskatoties uz to savādāk, šis izteikums drīzāk liekas vairāk sadistisks nekā humāns, jo nabaga dzīvniekam būtu vairākas stundas jāmocās, kamēr tas tiktu vest pie šī veterinārāsta, lai sagaidītu savu nāvi. Ja vispār tas tik ilgi izdzīvotu.
Turklāt, pēc tam, kad viens no personāžiem piegāja un iedeva tam zvēram pāris reizes ar lauzni pa galvu, tad viņš tika nodēvēts par nežēlīgo cilvēku, kaut gan patiesībā viņš rīkojās diezgan humāni.

Ja tā notiktu tikai filmās, tad tas būtu iespējams vēl pieņemami, bet tā diemžēl notiek arī dzīvē. Cilvēki iedomājas, ka ir baigi žēlsirdīgie un ļoti vēlas palīdzēt, bet šī palīdzība bieži vien ir tieši pretēja.
Otra lieta, par ko man šī epizode lika aizdomāties, bija cilvēku spēja, bet drīzāk gan nespēja, uztvert nāvi. Nāve pārāk bieži tiek uztverta, kā nežēlīgas beigas, kaut gan tas nebūt tā vienmēr ir. Manuprāt, tas ir punkts dzīves teikumam, kurš reizēm tiek pabeigts nedaudz par ātru, citreiz, tas tiek rakstīts pārāk ilgi. Bet svarīgi ir saprast vai šis punkts ir pielikts saprātīgā vietā vai nē.