Vakar izdevās varen labas medības un sanāca pirmo reizi mūžā nogāzt aļņu bulli.

Diena sākās pozitīvi. Jau pirmajā mastā stāvu, dzirdu, ka suns kaut ko dzen. Es protams uzreiz sagatavojos un gaidu, kas nāks. Jau dzirdu, ka sāk krabēt krūmiņi, skatos, ka līnijas malā parādās buks, bet tikpat ātri cik parādījies, tas pazūd atpakaļ mežā. Bet nu es vēl saglabāju cerību, ka tas tomēr leks pāri līnijai tā ka ieroci nenolaižot turpinu gaidīt. Es uzreiz skatos, ka šis lec ārā no meža. Atskan šāviens un skatos, ka šamais paliek otrā pusē līnijai. Vairāk šāvienu nav, bet nu diena ir sākusies pozitīvi. Protams ir jau arī daži skeptiskie, kas saka, ja jau medību dieviete Diāna no rīta pirmajā mastā iedeva medījumu, tad diez vai šodien vēl kaut ko izdosies nomedīt. Šitādi ticējumi jau ir un paliek vien ticējumi. Otrajā mastā tiek nomedīt vēl viens buciņš. Trešajā mastā medības nedaudz pabojā centīgie bebri, kuri ir pamanījušies uztaisīt kārtīgu dambi un pamatīgi nopludināt mežu.
Tā kā mēģinot pārvarēt bebru veidotās ūdens lāmas viens no dzinējiem ir pamatīgi saslapinājis kājas, tad attiecīgi tiek pieņemts lēmums taisīt pusdienu pārtraukumu, kamēr dzinējs aizbrauks mājās un apaus sausus apavus. Tā nu visi esam paēduši un sākas dienas interesantākais masts.
Tā nu arī es tieku norīkots dzīt šo mastu. Nu neko būs veselīgi nedaudz pastaigāt pa brikšņiem. Tā nu eju ik pa laikam iebļaujos. Skatos, ka atstarpe starp mani un malējo dzinēju samazinās, kas nozīmē, ka viņš nāk man virsū, tā nu ik pa laikam mēģinu paiet nedaudz pa prom no viņa, bet tā atstarpe īpaši neizmainās. Tā nu skatos, ka priekšā ir izcirtums un arī līnija, tā ka nodomāju, ka tur jau nu mierīgi varēsim atrisināt šo problēmu un normāli izretoties. Tā izeju izcirtumā, skatos, ka šis jau arī parādās izcirtumā. Te pēķšņi skatos, ka otrā pusē izcirtumam pārvietojas lielas kontūras. Jā, tie ir aļņi, turklāt vēl divi gabali un abi ar ragiem. Tā kā viņi pārvietojas nevis vēlamajā virzienā uz medniekiem, bet mēģina aizšmaukt nepamanīti atpakaļ, tad rīcības plāns ilgi nav jādomā. Sāku ātri testies pa izcirtumu aļņu virzienā. Noskrienu savu spēju robežās, bet skatos, ka aļņi pirms pazušanas mežā tomēr atrodas nedaudz par tālu. Tā kā tajā malā ir asfaltēts ceļš, tad tam pāri tie īsti neies. Šai brīdī ataust atmiņā, ka izcirtumam pa vidu uz ceļa pusi iet līnija, kuru aļņi diezgan droši šķērsos. Tā nu daudz nedomājot skrienu uz un pa šo līniju. Tik vien kā pamanu, ka pirmais ragainis pārlido pāri līnijai. Ātri apstājos un gaidu, kad pāri lidos ārī otrais. Otrajam lidojot pāri paspēju izdarīt šāvienus, bet nu nav nekāda parliecība, ka kāds no tiem varētu būt trāpijis. Rīcības plāns ir skaidrs. Nav vērts turpināt iesākto masta dzīšanu, jo aļņi ir pamanījušies jau aiziet aizmugurē, tāpēc ir nepieciešama pārstrukturēšanās. Pie reizes tiek apskatīts, ka nekādas ievainojuma pēdas nav redzamas. Tā nu pārstrukturējās dzinēji pa šo asfaltēto ceļu un dzīs tagad to pusi, kur pēdējo reizi bija redzēti aļņi. Tā nu palieku uz šo līniju, kur pirmo reizi šavu piesegt šo aļņu pārvietošanās posmu. Tā nu stāvu, klausos apkārt notiekošo. Dzinēji jau ir pavirzījušies garām, kad dzirdu, ka brikšķot kaut kas tuvojas manai pozīcijai. Protams parādās arī nelies uztraukums, bet nu tas nav tāds pārāk liels. Un lēnām dzirdu kā šis troksnis tuvojas līnijai. Tā ir tāda diezgan nomācoša gaidīšana, jo jebkurā brīdī šīs troksni var arī attālināties no līnijas. Turklāt, pastāv iespēja, ka pārliniju alnis vairs tik lēni nepārvietosies. Tā nu beidzot sagaidu šo brīdi, kad uzlīnijas parādās ragainis. Protams mēģinu iespēju robežās koncentrēties, bet nu šādos brīžos to nav tik viegli izdarīt. Ātri izdaru divus šāvienus, bet dzirdu tikai to kā kokiem brakšķot alnis turpina pārvietošanos. Apskatot notikumu vietu labāk, redzu, ka trāpijums ir bijis veiksmīgs, jo uz zemes ir nedaudz palikušas aļņa spalvas. Bet tā īsti nekur neredz, ka būtu arī asinis. Paeju kādu gabalu mežā, bet tur vairāk nevar jau saprast, kur paliek pēdas. Munīcija arī iet uz beigām, jo ir palikusi tikai viena lode un vēl arī kaut kādi renkuļi, bet ar tiem ir grūti piešaut alni.
Tā nu izdomāju, ka vajadzētu aiziet vēl un pastaigāt pa to izcirtumu, jo prom skrienot alnis to būs šķērsojis un varbūt, ka tur redzēs kādas pēdas. Tā nu eju un dzirdu aizdomīgas skaņas. Jā, ieraugu, ka alnis tur tomēr stāv. Bet tā ir ļoti šaubīga lieta. Ja šāds ievainots alnis sāks skriet, tad būs smagi, jo tas var aizskriet ļoti tālu un šādā bezsniega laikā varētu arī rasties problēmas ar tā atrašanu. Lai arī attālums ir diezgan paliels, bet tomēr ir jāriskē un jāšauj virsū arī pēdējo lodi. Izšauju, bet neizskatās, ka būtu trāpijis. Toties alnis vismaz apguļas, kas jau ir pozitīvāk. Pēc telefoniskas konsultācijas saprotu, ka palīdzība neieradīsies un nāksies vien pašam mēģināt to alni kaut kā piebeigt ar palikušo munīciju. Tā nu ielieku renkuļus un lēnā garā tuvojos alnim. Paliekot kādiem 15m alnis lec kājās, ātri uzšauju vienreiz, tad alnis nostājas plāteniski un notēmējot pa galvu šauju vēlreiz. Izskatās, ka ir trāpīts, bet nekādu manāmu efektu tas nedod (kā vēlāk izrādījās, tad ir trāpīts ne tikai pa galvu, bet arī ir apskādēta trofeja). Tā nu tas pēc kāda laika pagriežas arī manā virzienā, kas nozīmē, ka tas vairāk nav pārāk droši un lēnām saprotu, ka vajag atkāpties nedaudz drošākā attālumā. Ja šitāds liek virsū, tad varianti jau ir maz. Veiksmīgi ieņēmu pozīciju izgāzušos koku. Alnis kaut kā veiksmīgi tomēr vairāk nekur nedevās prom, bet palika turpat. Tā nu arī azartiski cīnoties tiku pie savas pirmās lielās trofejas.
Tā nu man un vēl vienam jaunajam uzticēja arī medījuma pirmapstrādi - dīrāt ādu un izlaist iekšas. Bukam šī pirmapstrāde ir vienkārša un to jau esmu apguvis pietiekami labi, bet alnim iepriekš bija sanācis tikai piedalīties dīrāšanas procesā, tā ka iekšu laišanu neesmu pārāk labi apguvis. Viss jau vēl būtu ciešami, bet nazis bija nedaudz par neasu un nebija arī nekas ar ko to uztrīt. Griežot vaļā vēderu vēl sanāca nedaudz trāpīt kunģī, kas to procesu padarīja vēl labāku, jo tam visam pievienojās vēl puspārstrādātā barība. Beigās kaut kā veiksmīgi nocīnijos un tomēr pievārēju šo procesu. Džemperis gan tika nedaudz nosmērēts ar šo puspārstrādāto barību, bet nu to jau var arī izmazgāt. Pie sevis jau izlamājos kārtīgi, toties šāda pieredze noteikti ir neatsvarama.
Tā nu tiku pie divām kārtīgām trofejām vienu, ko pie sienas pielikt, un otru, ko cilvēkiem pastāstīt :)