Kamēr tauta izguļ dzērumu, varu te netraucēti izvērst redzētā kino atčotu, tā uz postiem pieciem. Sāksim. Lai cik arī pārsteidzoši tas nebūtu, taču attēlā redzamais cilvēks nav Rihards B. dzejasdienu āfterpārtijā, bet gan Brūss Lī filmā "Fist Of Furry" - manā jaunībā šo māsterpīsu pazina kā nežēlīgu cīņu pret turīgiem, despotiskiem un sīkburžuāziski noskaņotiem lauksaimniekiem ar nosaukumu "Jarostnij kulak". Jāsaka, ka šī ir viena no brusļika visvairāk ar action piesātinātām filmām; vēl tā izceļas ar krievu metodisku eksterminēšanu ("mans skolotājs piebeidza Čehovu, bet es aizraidīju pie tēviem Petrovu" - naturāli, tā tur arī ir!). Četri komats divi drakona pirdieni Ņujorkā no pieciem - es nevienai B.L. filmai nespēju iedot faifu, tā ir.

No piecām acīm dodu šai filmai vienu.
( lasīt vairāk )

...bet pēdējo punktu uz i uzliek fantastiskais saundtreks - Gatrijs&Cocteau Twins, Slowdive, Curve, Ride. Brīnišķīga atmosfēra. Ekselenti. Trekns piecinieks.

Un Kar Vajam vēl ir paveicies, ka "California Dreaming" ir viena no manām mīļākajām 60-o gadu dziesmām! Jo viņa, jei bogu, tur skan kādu stundu no vietas! A par filmu... Es teiktu, ka viņa ir ļoti stilīga, lai arī ar lieliskiem varoņu monologiem (dialogu tur faktiski nav), bet galvenais - style. Un par spīti manām simpātijām pret šo režisoru, man liekas, ka Honkongas Ekspresis ir uj kā pārvērtēts. Ko man tas viss atgādina, kaut ko ļoti... man tas atgādina četrarpus ananāsu bundžiņas no piecām. Davai es arī pārvērtēšu, pēcgarša taču paliek ļoti jauka ap sirdi.

93-ais gads izcēlās ar divām megafilmām "par īriem" - pirmkārt, Tonija Šeridana "In The Name Of Father", otrkārt, ar šo. Šeridana filmu es redzēju iznākšanas gadā ķinitī, bet stāstu par žurnālistes Veronikas Gerinas slepkavību, kas it kā radīja krasu pagriezienu dubliniešu cīņā pret narkotikām (bulšits, protams), tikai tagad. Abās patosa ir kilogramiem. Tātad: mīnusi. Pirmkārt, pateicoties scenāristam, visi personāži ir apveltīti ar kaut kādu robotu intelektu, pie tam viņu artificial intelligence ir tādā līmenī, ka 80% gadījumu vispār nav iespējams izskaidrot viņu darbības motivāciju. Trulu aunu bars. Narkomobi - killeri izskatās pēc grupas "Oasis". Visi varoņi runā skaidrā Oksfordas angļu valodā. Fināls, kuram pietiktu ar piecām minūtēm, ir izstiepts uz 25 minūšu slo-mo, jo jābūt taču vēl Šainedas O'Konoras Dziesmai (skumjai) un Ķeltu Tautas Mūzikas lamentiem. T'fu. Plusi: nu, uz Blānšetu es vienmēr esmu gatavs pablisināties, arī viduvējās filmās. Labs operatora darbs. Blānšeta spēlē futbolu.
Trīs, komats, divi  sienāži no pieciem. Ibo ņefig to patosu.

P.S. Ienāca prātā, ka kopš IMDB lomu atveidotāju sarakstos ir pārgājuši uz "first billed only" principu, tagad katrs režisors uzskatīs par pienākumu abus galvenos filmas stārus noteikti iemest pirmajos kadros :)

Kas notiek, ja supermetra Dario Ardžento meitiņa Āšīa (kas par vārdu, kdies) nolemj uzņemt filmu, kurā savs kameo iznāciens atrodas arī Lidijai Lančai? Protams, brutaļņiks. Sākumā ir pagrūti. Bet kad pierod pie filmas, kas ir drāma, starp citu, nepārtrauktās agresivitātes pret visu un visiem, skatītājiem jau pirmkārt, tas pārvēršas savdabīgā, interesantā un nebūt tik neviennozīmīgā storijā ar tiešām izciliem momentiem.  Dodu četrus kubikus no pieciem. Kāpēc ne  piecus?  Tāpēc, ka varēja uzņemt to daudz gudrāk un kaifīgāk. Nākamreiz būs.
p.s. filmas rekomendāciju jautājumā pārējiem - nerekomendēju. lielākajai daļai no jums nepatiks, es domāju, bet skatieties p.

Vienkārši neiespējami satriecoša.
Nu, aparāta apoloģēti, tipa Punkts un Maya, droši vien jau visu zin, bez tam tika rādīta pirms pāris gadiem arī Rīgā (te sīkāk par to)
Tiem, kas nav redzējuši, nu, piedodiet, vismaz tev, prtg, jau nu 114% vajadzētu...

Irānietes filma par Irānu. Protams, feministu (-šu?) kulta objekts. Bet es šo filmu apbrīnoju par ko citu - kā 21 gada vecumā irāņu kinorežisore nekur īpaši nemācoties un neapgūstot kameras triku smalkumus spēj uzņemt tik dziļu un gudru kino, ka visi antonioni un fellīni vienkārši bimbātu skatoties uz kadriem?! Skatījos trešo reizi, un galvā nāca domas, ka tas viss megakrutums ir dēļ atteikšanās no fikšena, filma ir bezgala patiesa savā būtībā.  Kino ziņā - ļoti satriecoši, viena no manām top-5, viennozīmīgi.

Noskatījos arī savu visu laiku mīļāko īsfilmu (13 min.) - tas ir fenomenāls antikapitālisma manifests. Diemžēl nekur tā arī nespēju atrast brazīlieša Furtado pilnmetrāžas filmas (kas ir iznākušas arī angliski): Fxp/Agressor nevarat palūkoties savos sakrālajos avotos:

Houve Uma Vez Dois Veroes (2002, eng: Two Summers)
O Homem Que Copiava (2003, eng: The man Who Copied)

bet vispār būtu labi, ja varētu no viņa atrast jebko, īsfilmas ieskaitot.

Un pasakat vēl, ka sūdīga filma! Da nē, lieliska, ieturēta dzelžainās tradīcijās, pateicoties kurām darbība notiek ciematā ar nosaukumu Rockwell Falls (tādā tiek uzņemti 70% pastorālie mistiski horrorālie trilleri, bet plāksnīte ar pilsētas nosaukumu nemainās, lai ietaupītu budžetu) un vēl tur ir arī Vājprātīgais Ārsts, kas praktizē Lobotomiju!!! Nu, kā to var nemīlēt? Jutos atmests padsmit gadus atpakaļ Dzirnavu ielas videosalonā, tieši pirms Emanuēlas-5 ar turzu ceptu saulespuķu sēkliņu kabatā un jaukā maniaku sabiedrībā. Četri saspensi un divas sterliņu sasmārciņas, kā arī milzīgs pluss par Ciemata Svētku Kulmināciju un to, ka žanrs ir dzīvs, tikai bija uzvedies kā okeāna varāns!

Pagājušā gada awardu vācējs (osītis included), kas lika daudziem jo daudziem kritiķiem nekontrolējami urinēt apakšveļā, atstāj atklātus vairākus būtiskus jautājumus - piemēram, kas šajā pasākumā vispār ir tik īpašs, lai par to runātu. Johannesburgas truščobas? Nu nu. Stāsts par bērnības traumu? Tādu stāstu ir pilna soļarkas cisterna. Krimināldzīvnieks pārvēršas par puņķutapu? Jā, jā. Tas, protams, vēl nav eitanāzijas sačkotājs Injaritu, taču drīzumā cerēsim, ka komposta kaudzei būs jauns pievedums, ja tādā garā turpināsies. Trīs brīdinājuma podzatiļņiki no pieciem.
p.s. progress "dekaloga" vākšanā - 7,4/10. uz nedēļas beigām būs viss, un tad jau palēnām sāks varēt skatīties visas desmit filmas pēc kārtas.

Laikam es tomēr aizvien vairāk sāku ierakstīties par Ričarda Linkleitera fanklubā - viņam ir it kā divas puses. Pirmā ir ļoti veiksmīgas Filipa Dika grāmatu ekranizācijas ar eksperimentiem animācijā (Waking Life; A Scanner Darkly), bet otra - uzņemt pagalam vienkāršas, sirsnīgas un mīļas filmas bez visādām zamoročkām. Lai arī pirmo daļu (Before Sunrise) es nebiju redzējis, lieotāja Zathuras ieteiktais Before Sunset aizvien lieliski darbojas savā mehānikā un paceļ garastāvokli par daudz, daudz punktiem. Ramaņķika!

Anrī Žorža Kluzo 1955.gada šedevrs, kas ir kļuvis par uzmācīgu fantomu citam mūsdienu klasiķim - Fransuā Ozonam. Ozona "8 sievietēs", "Kriminālajaos Laveros", "Baseinā" tas viss spīd cauri, tikai viņam nekad neuzņemt savējos elles izdzimumus - Kluzo filmā spriedze kā vienmēr ir līdz baltkvēlei, un, lai arī fabula jau nemaz tik grūti nav atkožama (tāpēc vajag tomēr lasīt Agatu Kristi, draugi), tirpas skrien ne pa jokam. Ozons nervozi pīpē stūrītī. Detektīvtrilleru klasika ar Linča cienīgiem momentiem (vai arī, precīzāk, otrādāk). Masthev.

Es, lūk, jau lēnām sāku apdomāt mūsu pašu rīmeiku leģendārajam videogaidam - "Rīga, tu mūs lēnām nogalini", taču pagaidīsim, pagaidīsim. Ar filmu principā esmu apmierināts, jo tika saņemts tas, kas tika ekspektēts - ģevočkovoje kino bez īpašām pretenzijām, vienīgais, Toms Tikvers man liekas kaut kā pārāk nopietni visu uztvēra, nu, un epizodē ar Bušemi pēdējais neizkļuva no formāta. Sava, es domāju. Tāpēc arī smieklīgi sanāca. Viena epizode uz samērā garlaicīgā fona gan man ļoti patika - tā par vampīriem, Vess Kreivens un grjobanijs hobits, lai arī jau piecreiz apžļembāta, bet ļoti efektīva īsfilmas žanrā. Rezumēsim - vārgs pelēksudrabains trijnieciņš. Neiešu taču apdirst to zvaigžņu pulku, par Binošu vien te man galvu noraus.

Tā, kā skatījos šo filmu pa nakti un pieklājīgā skaļumā, domāju augstāk dzīvojošie nebeidzamā seriāla "Aizver žaunas!" producenti un kuratori vismaz miegā spēja uztvert fīrera pēdējās pavēles ģenerāļiem. Visādā citādā ziņā - labi nostrādāts (vienīgais, man likās drusku pārspīlēts ar tiem Gebelsa bērniem, lai arī momenta dramatismu kā tādu nav iespējams noliegt). Cuzammen vīr kapitulīren! Četrarpus zip fail! no pieciem.

kamēr velkas pa torentu stīgām pagājušā gada franču superhīts Les Amants réguliers (pazīstams kinomegamāns - martcore, neesi pimpis, tā filma ir zelta vērta, tā ir pērle!), kurai stundu meklēju angļu titrus, kamēr beidzot arī atradu kaut kādā ellē -
tikmēr skatos Gasa van Santa "Last Days", par pēdējām dienām kāda cilvēka dzīvē, kas ir ļoti līdzīgs Kurtam Kobeinam, bet nav Kurts Kobeins; tur piedalās arī cilvēki, kas ir ļoti līdzīgi Kurta Kobeina draugiem, bet, protams, nekādā gadījumā nav Kurta Kobeina draugi; starp tiem ir pat  "Sonic Youth" laulātais pāris  Tārstons Mūrs - Kima Gordona, kuri pārsteidzošā kārtā tiešām ir tie, par ko uzdodas. tas viss šis balagāns pateicoties Kurtnijai, kura aizliegusi izmantot neaiskaramos treidmārkus Kurts Kobeins, Nirvana, u.c.

iespaidi - Gass van Sants ir uzņēmis pēc manām domām izcilu filmu, apbrīnojami izjustu, pavisam savādāku, nekā kāds no jums varētu iedomāties filmu par pēdējām dienām Kurta K dzīvē. esmu ļoti patīkami pārsteigts. kā saka komrādi: цэпури ност!

Populārzinātniskās programmas "Laiks vīriem" izpildīju pienākumu pret dzimteni - noskatījos filmu "Goal 2", tā arī nesapratu Ņūkāslas angļu vai Madrides spāņu valodā - tas, ka nesapratu ne vārda, absolūti netraucēja. Ir trīs lielas izmaiņas. Pirmkārt, atšķirībā no pirmā Goal šis ir totāls mēsls. Otrkārt, režisors beidzot ir spīdoši ticis galā ar jautājumu "kā lai parāda futbolu, to neparādot" - tiesa, pēc futbola epizožu noskatīšanās izkalst mute, parādās mežonīga apetīte un histēriskas smieklu lēkmes. Visbeidzot, treškārt ir atrisināts Bekhema jautājums - atšķirībā no pirmās filmas, kur vienīgo Deivida frāzi "nice to meet you", lai arī ar 12 dublu palīdzību, tomēr izdevās uzņemt (sūdīgi tomēr sanāca), šeit viņam muti neļauj vērt vaļā vispār. Karoče, psihodēlija. No piecām zvaigznēm dodu ar kāju pa dirsu.

....turpinot kādreiz neiesākto sarunu: pēc manām domām divas labākās noir žanra filmas tika uzņemtas 1957.gadā un abās galveno lomu nospēlēja "50-o tomshenks" Tonijs Kērtiss, kuru jūs noteikti labi zinat (ja nu tumšie spēki jūs ir pavisam iemūrējuši tankā, kādss kauns, tad tas ir vīrietis-Džozefīne-miljonāra topošā sieva no "Džezā tikai meitenes").

Filma, protams, ir ultra ģeniāla, kas savāca kopā īstas tā laika zvaigznes: režisoru Makendriku (jā, "Ladykillers" - britu melnā humora klasika, pamatu pamats), scenārijs - Ernests Lēmans (viņa varoņdarbus, sākot ar Hičkoku un beidzot ar "Mūzikas Skaņām" vispār nav vērts uzskaitīt), ar Bārtu Lankāsteru sev totāli netipiskā lomā (kurš nospēlēja tik zvērīgu bosu, ka Merila Strīpa iekš "Devil Wears Prada" izskatās pēc sīkas puņķutapas) un...labi, tas par cilvēkiem.

Galvenais jau ir žanrs - noir. Lai panāktu tik mežonīgi krutus dialogus, kas ir sakoncentrēti šajā "Sweet Smell Of Success", nāktos  kristalizēt pēdējo piecu gadu visu Holivudas filmu dialogus, un, iespējams, saņemsim vāju atblāzmu. Pie tam, tie ir Visu Laiku un tiek šauti Kalašņikova Ātrumā (filmai ir ļoti, ļoti ātrs temps), tādēļ  bez angļu titriem pirmoreiz pat nemēģinat - un ar visiem titriem būs grūti sākumā pierast.  Bet nu...skatieties paši, ioptiķ.  Un kas par finālu, kas par finālu! 
p.s. otrā noir superfilma, kā jau teicu, atkal ar Toniju Kērtisu - "The Midnight Story".

Tik mežonīgi es biju smējie tikai aptuveni pirms gada pie...kā to filmu sauca...ak, jā pie pirmajiem "klerkiem". Taču šie ir vēl lieliskāki! Skatīties obligāti TIKAI angļu valodā, pat labākais tulkojums nespēj nodot visu burvību. Un citējamības indekss, protams, atkal sniedzas aiz horizonta, lai arī būtībā bez megacitātiem tur nekā īsti arī nav. Pieci ēzelīši no pieciem!

Vot to es saprotu! Nekādas figņas, beidzot normāla filma! Fanoju, daudz vairāk nekā par visiem trīs zāģiem kopā ņemtiem!