pro ļubovj
A, piemēram, kad sieviete tev jautā "vai tu mani mīli?", tas tipa skaitās tāds bezjēdzīgs jautājums, ar kura atbildes palīdzību sieviete noskaidro, ka viņa nav nekāda kaza. Bet tur viss ir smalkāk. Šāds jautājums patiesībā ir atgriešanās pie brīža, kad tu sievietei pasaki zināmos trīs vārdus. Nu, un kad tu pasaki tos trīs vārdus, kas tev galvā darās? Man, teiksim, galvā tādos brīžos darās totāls haoss, kurā vairs ne domu, ne loģikas, nekā. Bez tam man nekad nav ienācis prātā uzdot šādu jautājumu savai otrajai pusītei, vienreiz pateica, un labi, bet viņai tāds ir ienācis, pie tam diezgan regulāri.

No kā es secinu, ka vecim tā mīlestība ir tik iracionāla, ka viņš pats īsti nevar ne pastāstīt un ar rokām parādīt, kāpēc viņš mīl. Bet, ja sieviete uzdod šādu jautājumu, tātad tur ir kaut kāda racionalitāte apakšā. Respektīvi, viņa zin, kāpēc. Nu, tāda racionalitāte, ar kādu to saprot sievietes. Jo es ne pārāk ticu, ka ir iespējams mīlēt cilvēku dēļ mašīnas, varas vai naudas. Var mīlēt tādā gadījumā tikai šo pašu mašīnu, varu vai naudu. Bet ne cilvēku. Lai arī man pašam šķiet, ka visi šie saidefekti padara cilvēku savādāku, t.i. tu vari mīlēt cilvēkā tikai kaut ko tādu, ko tu pats spēj saskatīt vai izzināt, un tas it kā pieder pie komunikācijas.