ja reiz pacēlās jautājums (c)
es, lūk, esmu savā bērnībā un arī pēc tam izlasījis rakstnieka - ģēnija (tā ir profesija) anatola immermaņa ultragrāmatas (tas ir žanrs) tik daudz reižu, ka varētu pat sajukt skaits. runa, protams, ir par darbiem "lidmašīnas krīt okeānā", "seifam vajadzīgs kramplauzis" un, ko tur slēpt, arī "viesnīcas "holivuda" rēgi". ir lietas, kuras es reizēm nesaprotu padomju varas rīcībā: lūk, grāmatas tika rakstītas žanrā "romāns - parodija" (kurš pat tika aizvualēts kā "romāns - pamflets"). acīmredzot, to uzdevums bija parodēt kapitālistu cūku lētos skribelējumus. pirmās grāmatas panākumi bija tik spoži (lasītāji vai mira nost no sašutuma par to, cik gan triviāli un vulgāri spēj būt šie ārzemju lēto stacijas tuneļu grāmatu autori), ka attiecīgās iestādes ļāva parodēt arī šāda žanra darbu sēriju.
tas ir ļoti interesanti, jo nezkāpēc pirmā grāmata parodējamajā žanrā, kuru man gadījās izlasīt, bija tieši anatola immermaņa grāmata par Mūnu un Deiliju un faktu, ka tā būtībā izsmej ciniskos ārzemju literātus, savos kaut-kur-13 gados kaut kā palaidu garām. bez tam pēc kādas 15-ās grāmatas izlasīšanas reizes nostiprinājās uzmācīga vēlme, ka ar minēto literātu daiļradi vajadzētu iepazīties un nekavējoties.
labi, tas ir uz jaunības rēķina. bet vispār es nevaru ierubīties, kuram ienāca prātā parodēt lietu, ar kuru neviens tolkom nav pazīstams, bet ir tikai vāja apjausma, kāds gan varētu būt šis kapitālistisko haizivju trešs.