te rt raksta:
"Ja runājam par kultūru, sanāk tā: nožēlojama man šķiet šīs tautas rakstniecība, mūzika (īpaši populārā) izraisa mērenu riebumu, neviena filosofa mums nav bijis, vizuālā māksla - vienkārši neskaitās, savukārt kino, nu kāds tur kino."

Uz ko es varu atbildēt aptuveni šādi, pavisam godīgi.
Latviešu gleznotāju darbi man ļoti patīk, lai arī šajā jomā man nekādas nojēgas nav. Vēl minimālāka nojēga man ir par mūsdienu latviešu tēlniekiem, taču patīk viņu veiktie sociālie eksperimenti, ar kuriem var iepazīties visādos tabloīdos.
Pēdējo latviešu autora grāmatu ar nosaukumu "Plāns ledus" man kaut kad pasen aizdeva izlasīt starro , viņu arī mana dzīvesbiedre izlasīja, vārdsakot, visiem grāmata patika. Pēc tam gan starro, šķiet, pievērsās specializētai literatūrai, kas bija nepieciešama izglītībai, sieva sāka lasīt Dostojevska "Idiotu", bet es - Gorčeva interneta dienasgrāmatu. Vārdsakot, modernās latv. lit. jomā man, kā itin kazuālam lasītājam, vispār darbojas kaut kāds nejaušības princips. Tā teikt: varu rakt, varu arī nerakt.
Par teātri man zināms ir tik vien, ka pastāv tāda Inga Ābele, kura ir uzrakstījusi lugu par narkomāniem, un tā luga visiem ir tik ļoti iepatikusies, ka tagad visas lugas viņai ekranizē uz skatuves kaut kā. Veiksmi Ingai!
Dzeju es lasu kaut kādos avīžu kultūras pielikumos vai kādā interneta resursā gadās izlasīt, pie tam autoru vārdus, sitiet mani nost, atceros visai reti. Nu, kas man ļoti iepatikās, es par to jau vienreiz rakstīju. Vēl man baigi iepatikās grāmatas nosaukums par iekšiņu un āriņu, bet nekādi kaut kā nesanāk to grāmatu iegādāties - nejaušības princips strādā pret.
No kino man ļoti patīk supertrešs "esmīlujūsumeitu", jo man vispār patīk trešs.

Un man liekas, ka viss ir kārtībā šajā ziņā vispār.