Chloroform Sauna ([info]martcore) rakstīja,
@ 2005-03-28 02:44:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:selected

Workspace

Uz Lieldienām ir paredzētas tādas kā attiecības ar Jēzu, tad nu es varētu ņemt un publiski izsūdzēt kādu grēku. Jā, es vienreiz mūžā esmu ņēmis kukuli.


Situācija bija sekojoša. Reiz es strādāju vienā Rīgas rūpnīcā. Mans amats bija "tulks-referents". Mana darbadiena un pienākumi bija šāda:


Nākot uz darbu es iegādājos grilētu cāli. Es apsveicinājos ar sekretāri, paņēmu cāli un iegāju savā kabinetā. Tur es puscāli klusējot notiesāju un tad sāku spēlēt "Tetri" (kad man "Tetris" piegriezās, es biju pasācis uz darbu ņemt magnētisko šahu un Mihaila Tāla grāmatu). Pēc šīs nodarbes es tāpat klusējot notiesāju otru puscāli. Lai mani netraucētu darbā, es aizslēdzu kabineta durvis.Tad varēja arī doties mājās. Reizēm pie manis iegriezās cilvēks, kuru varētu modernā terminoloģijā raksturot kā "IT departamenta vadītājs". Situācija viņam bija bēdīga, jo sakarā ar manu stāšanos amatā IT departamentam tika atņemts vienīgais kompjūters un atdots man. Taču tā kā mēs abi jutāmies visai dīvaini, tad mums abiem bija par ko parunāt. Reizēm mēs otrešonna runājām par pasaules uzbūves struktūru, reizēm par kaut kādām matemātikas formulām.


Ja es negribēju ēst cāli, spēlēt magnētisko šahu un runāt ar IT departamenta vadītāju, es devos uz tuvējo veikalu, ņēmu kādus sešus alus un apsēdos uz celma pie sliedēm. Tur es klusējot viņus izdzēru un kļuvu diezgan līksms. Ja man nebija naudas alum, tad es devos cauri visai rūpnīcai pie ugunsdrošības departamenta vadītāja un mēs dzērām "Starku", runājām par pasaules uzbūvi un matemātikas formulām. Ja man galīgi negribējās neko no šeit aprakstītā, tad es devos uz LETU (viņa uz to momentu bija tikai uzsākusi darbību un tur, protams, bija baigais hajs), kas bija mana otrā darbavieta, kur klusējot uzrakstīju ziņas un tad devos mājās gulēt.


Vārdsakot, no manis gribēja tikai vienu - lai es 8:30 ierodos darbā. Cikos es aizeju nevienu neinteresēja.


Vienreiz mani pa telefonu (novērtējot aizslēgtās durvis, viņi ievilka vietējo telefonu) izsauca sagādes departamenta vadītājs (faktiski otrais cilvēks struktūrā). Es ienācu pie viņa kabinetā, viņš, sēžot pie sava rakstāmgalda, pa mobilo kaut ko kādam stāstīja par zelta un dimantu pirkšanu un pārdošanu, naudas ielikšanu bankā un uzvārīšanos uz kursa izmaiņām. Tā nu, lūk, es tur kādas 40 minūtes stāvēju un klausījos viņa pārdomās par šīm neapšaubāmi interesantajām lietām. Beidzis runāt viņš mani nopētīja un sacīja: "Privet!". "Zdrastje", es atbildēju. "Nu kak - adaptirovalsja?", viņš jautā. "Nu, tak, pomaļeņku", es atbildu. "Togda otļično", viņš saka un pēc viņa sejas es noprotu, ka saruna ir beigta.
Es sāku justies pavisam savādi. Pēc pāris mēnešiem es sapratu, ka mani ļoti uztrauc mīklainais vārds "referents". Redzat, es nezināju, kas ir "referents", ar ko viņš nodarbojas, bet pārējiem jautāt es baidījos - mani varētu pārprast. Atbilde nāca ļoti negaidītā ceļā - man uzticēja pirmo darba uzdevumu. Pats rūpnīcas direktors! Vai es nevarētu pasūtīt caur internetu viņa "leksusam" jaunas riepas, jo viņš nesaprot angliski. Jāatzīst, ka uz to momentu mani skilli internetā bija vairāk nekā mizerabli, tādēļ es atvēru www.delfi.lv, ilgi un domīgi lūkojos ekrānā, un tad pateicu: "Ziniet, man liekas nekas nesanāks". "Nekas, nekas, paņemšu no vietējiem", murmināja direktors.


"Jā, un tavā postenī tā litra burka ar benčikiem uz rakstāmgalda ir diezgan neatbilstoša" - viņš vēl pateica uz atvadām. Tur nu es viņam pilnīgi piekritu. Nākamajā dienā no mājām uz darbu atnesu pelnutrauku, kas izskatījās pēc akvārija.


Nākamais darba uzdevums jau "referenta" nozīmi ekonomiski aktīvā rūpnīcā atšifrēja vēl vairāk. Kaut kāda mašīna uz robežas netika cauri muitai , tādēļ nācās falsificēt kaut kādu līgumu. Atliku malā cāli un magnētisko šahu, no diviem līgumiem ar šķērēm metodiski  izgriezu zīmogus un vēl vienam parakstu. Salīmēju to visu kopā, izlaidu caur direktora kseroksu (es visu laiku līdz šim domāju - kāpēc viņam kabinetā kserokss?) un faksu. Dokuments bija gatavs un izskatījās absolūtu leģitīms. Pēc šī notikuma sekretāre uz mani sāka skatīties kā uz kaut kādu rūpnīcas pelēko kardinālu.


Nākamais bija vēl nenormālāks sviests. Es sēdēju rūpnīcas bibliotēkā un lasīju kaut kādu tehnisko literatūru, kad pie manis griezās cilvēks, par kuru es neesmu pārliecināts, ka viņš vispār strādā šajā rūpnīcā. Sarunu viņš sāka ar to, ka iedeva man 10 latus. Es izbrīnījos, bet naudu paņēmu. Pēc tam man viņš iedeva instrukciju satelītšķīvja lietošanai angļu valodā un palūdza iztulkot. Ar instrukciju es mocījos nedēļu. Atceros tikai hohmu, kuru es vienreiz laikam CapsLockam stāstīju, ka "favourite channels" es iztulkoja kā "iemīļotie kanāli". Nu, bet kā lai vēl to iztulko?!


Tā pagāja gads. Cālis un šahs jau bija piegriezies, bet neko jaunu un interesantu es nevarēju izdomāt. Viens no maniem pēdējiem uzdeviem šajā darbavietā ir tieši saistīts ar galveno posta tematu - proti, par kukuli. Lieta tāda, ka mūsu rūpnīcas teritorijā atradās zivju cehs. Nē, nekādas pašai rūpnīcai saistības ar zivsaimniecību nebija, mēs ražojām sadzīves priekšmetus, un es bieži vien nākdams uz darbu brīnījos par to, ka vienā no cehiem tiek kūpinātas zivis. No turienes pie manis kabinetā ieradās vecītis, kurš bija tāds kā ceha priekšnieks un teica, ka man vienīgajam no rūpnīcas ne-šefiem esot kompis, vai es uz tā nevarētu viņam uzbliezt kaut kādu niknu dokumentu, kas uzreiz iznīcinās visus konkurentus, respektīvi, citus zivju kūpinātājus. Dokumenta sagatave (ar roku rakstīta) ir līdzi. Nobrīnījos un uzrakstīju. Pirms tam man tika izsniegta arī kompensācija par morālo traumu - kūpināta zivs, kas atgādināja tunci; es viņas īpaši neatšķiru, bet zivs bija diezgan prāva.


Vissmieklīgākais sākās pēc tam. Tā, kā no papīriem man uz galda stāvēja tikai kaut kāds viens A4 formāta nevienam nevajadzīgs dokuments, nācās ietīt zivi (cik nu viņa tur ielīda, galva un aste tāpat rēgojās laukā) tajā. Paņēmis zivi rokā es noteiktajā laikā devos no darba uz mājām, pirms tam saskaroties ar sekretāres izpratnes pilno skatienu. Iekāpu tramvajā, zivs rokā. Pēc trīs nobrauktajām pieturām ar blakus stāvošo meiteni atgadījās histērijas lēkme - viņa sāka skaļi un nevaldāmi smieties, man nācās viņu nomierināt. Da i pārējie pasažieri arī bija uz robežas. Uz šīs nots no jums arī atvados.    



 



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]dienasgramata
2005-03-28 09:48 (saite)
jā, bail iedomājties, ko tik vēl mums nenāksies šajā journalā izlasīt! ") žēl, ka par seksu nekā nebija. man jau šķiet, ka šādas eksistenciālas atsvešinātības situācija neizbēgami uzjundī seksuālus pārdzīvojumus. nu, neticu, ka martcore tajā kabinetā nemēģināja kaut ko pasākt

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]martcore
2005-03-28 10:05 (saite)
Zini, tas kabinets bija tik savādi iekārtots, ka sekss bija pēdējā doma, uz kuru tas vedināja.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?