katru agrāku rītu, kad eju garām mūsu bērnu skolai, es redzu, kā blakus mācību iestādei sērijveidīgi piebrauc automašīnas, lai izlaistu bērnus mācīties, kuru reperi ir pareizi klausīties (es šon, nopietni, autobusā nejauši noklausījos pāris pēc paskata otrās klases latviešu skolnieču diskutu par to, ar ko kruts ir muzikāli orālais vokators morgenšterns) un kur lētākas ir dažādas vielas
un visu laiku domāju, lūk, kur mūs ir novedusi sasodītā eiropa

agrāk mēs uz skolu braucām nevis ar automašīnām, bet sabiedrisko transportu vai vispār gājām kājām, pa ceļam parunājām viens ar otru, nevis blenzām bezjēdzīgajos telefonos
ko tur kājām - mūsu senči nobružātās pastaliņās vai filca zābaciņos, salīkuši zem grāmatu somu smagās nastas, staigāja pa meža aļņu un zaķu iemītajām takām desmit kilometrus ziemā uz tālo lauku skolu
un nekas, visi par cilvēkiem izaugām! un arī jūs pasaulē palaidām!

a tagad jobanā eiropa un klaja nepateicība!