Elitārisms
esmu saņēmies beidzot uz varoņdarbu - sarakstīt tagus, ko, protams, bez veco ierakstu pārlasīšanas cilvēkam izdarīt nav iespējams, lai arī kā viņš apņemtos rīkoties pilnīgi pretēji. uzdūros vienai no līdz šim interesantākajām cibas diskusijām, kuru pats biju ielinkojis savā žurnālā, bet laikam drusku citā aspektā. tagad man ļoti ieinteresēja tieši tā tēma par ārta elitārismu kā tādu.

"atvainojiet par nīči, bet ir lietas, kas ir elitāras un ir tādas, kas domātas masām. linčs nav domāts masām, bet elitei, marginālistiem. tomēr masas viņu pielūdz, turpinot dzīvot tieši tāpat kā līdz šim. esmu pārliecināta par plaši izplatītu neīstumu linča pielūgšanā. es taču pazīstu cilvēkus.dažus.", tā rakstīja teja

a kas nosaka ārta elitārumu? es to īsti nedomāju tādā līmenī kā "tev Grīnvejs nepatīk, jo tu esi stulbs un tāpēc vienkārši viņu nesaproti, es esmu gudrs un tāpēc es viņu vienkārši saprotu, līdz ar ko manai patikai vai nepatikai ir pamats, bet tavai patikai vai nepatikai tāda nav". (lai arī nav nekur zvanīts, ka tas, ko es būtu sapratis, ir tas pats, ko darba autors ir gribējis pateikt). Drīzāk - kas nosaka to elitārismu? Autors (apzināta viņa vēlme radīt kaut ko elitāru), kritiķi (salīdzina ar citiem darbiem vai vienkārši nišu, kuru viņi uzskata par elitāru) vai patērētāji? Vai Džokonda ir elitāra?