es gan nemēdzu dzīt matus armašīnīti, esmu pārāk oldskūlīgs tādai figņai. man patīk apsēsties frizieres krēslā un drusku iesnausties, kamēr notiek brīnumainās pārvērtības. pie tam amata meistari mūsdienās ir kļuvuši daudz kulturālāki un vairs nemēģina fināla akordā aplaimot tevi ar odekolonu stratēģis. kā arī jāpiebilst, ka mana frizierīte pilnībā atbilst profesijas stereotipam; kā artificiāli inteliģentais putekļusūcējs tā uzsūc katru būtisko apkārtnes informācijas kripatiņu, lai jaunlatviešu garā pēc tam nestu to masām. priekš kam mūsu rajonam savs interneta vortāls? man viņš ir oflainā.
taču mašīnīti bija iecienījis cits geto dalībnieks, kuru nosauksim par J. pēc pāris dienām pavadītām draugu apartamentos armēņu konjaka universuma pavadībā, J. trešās dienas rītā nolēma noskūt bārdu, nodzīt haijeru un doties uz darbu. ar bārdu viss izdevās lieliski. ar pačku bija savādāk. pirmais cilvēks, kurā avangardiskā kompozīcija no asimetriskiem kušķiem un sarkaniem pleķiem radīja trauksmainu stāvokli, bija veikala mego apsargs, kurš nekavējoties pameta savu videonovērošanas kabīni, lai būtu tuvāk pie izejas durvīm gadījumā, ja būs nepieciešams bēgt ārā. no rīta garāmejošie paziņas arī bija nedaudz pārsteigti, kā cienījamas firmas solīds grāmatvedis vienas dienas laikā pēkšņi ir pārvērties par rajona amfetamīna karali. laulātā draudzene, kas no nakts maiņas atgriezās no rīta mājās, neteica neko. ieraugot, ar kādu diženu cilvēku tagad viņai nāksies dzīvot kopā, dzīvesbiedre vienkārši atvēra muti un apsēdās uz soliņa.
par laimi atradās labi cilvēki. to skaitā frizierīte vietējā salonā momentā iedeva 50% atlaidi. lūk, tāpēc es vairāk ticu frizierītēm, nekā mašīnītēm.