lūk, mums kārtējo reizi ir aizvēries mazais veikaliņš
"saulīte" neizturēja konkurenci. tur vienmēr strādāja tikai viens darbinieks, toties visās pozīcijās uzreiz, pārdevējas, administratora, krāvēja, etc - parasti tā bija padomju laiku pārdevējas tipa dāma, kas , pirmkārt, salauza sev roku, mēģinot uzlikt divu metru augstumā evian pudeles, pēc kā kļuva pavisam nikna un, kā dzirdēju, mēģināja apkrāpt vēlā vakara stundā iereibušus pircējus. neviens viņu par to īsti nevainoja, taču tālāk tā arī nevarēja

stafeti pārņem veikalu ķēde lats

ko lai saka, es latam ticu vēl mazāk nekā saulītei. lai izdzīvotu šajā dramatiskajā četru mazo apkārtnes veikaliņu biznesā (nekādu maksimu pie mums iekšienē tupa nav iespējams uzcelt), ir nepieciešams savs nouhau, lai cilvēki tur sāktu iegādātos svarīgāko dzīvei nepieciešamo - cigaretes un alkoholu. saulītei bija trīs trumpji. pirmkārt, tikai nesmejieties, bet zīgeristiskie banāni ar neticamām atlaidēm; vasarā bija ļoti jauki sestdienas rītā iegādāties pāris ķekarus. otrkārt 3,5 procentīgais sarkanais limbažu piens, kas bija lētāks nekā lielveikalos (ņemot vērā, ka rimčikā viņa vispār nav, lai necīkstētos ar paša rimčika produkciju, tiesa, no otras puses, pārsimts metrus tālāk atrodas tirdziņš, kurā ir vēl superkonkurētspējīgāki šajā ziņā izstrādājumi). treškārt, cukurs, lētāks nekā lielveikalos. vārdsakot, saulītei bija ar ko paņemt manhetenu.

kas ir labs veikalu ķēdē lats? vienīgais, kas nāk prātā, ir svaigas un smaržīgas siera būlciņas, tādas, kā veikalā pretī šverna bijušajam miteklim. tas arī viss. vairāk nekā uzvaroša tur nav, un es dodu latam pusgadu šajos apstākļos pret apkārtējo rajonu iepirkšanās tradīcijām, trīs konkurējošajiem mazajiem veikaliņiem, divām maksimām un vienu mego.